Malkolmas pils ir viena no vispoētiskākajām pilīm Skotijas kalnainē-. Tā atrodas netālu no Lasas ciema un paceļas, augstu pār brīnum jauku ieleju. Pils granīta sienas apskalo dzidrie Lomonda ezera ūdeņi. Kopš senseniem laikiem Malkolmas pils piederējusi Glenervenu dzimtai, kura Robroja un Fērgusa Makgregora dzimtenē saglabājusi veco Valtera Skota varoņu viesmīlības tikumus. Tai laikā, kad Skotijā norisa sociālā revolūcija, no savām zemēm tika padzīts liels skaits zemnieku, kuri saviem klanu vecākajiem nevarēja samaksāt augsto nomas naudu. Daļa zemnieku nomira badā, daļa kļuva par zvejniekiem vai emigrēja. Tas bija vispārēja posta laiks. Vienīgi Glenerveni uzskatīja, ka uzticībai jāvalda tiklab starp augstajiem, kā zemajiem, un viņi palika uzticīgi saviem ļaudīm. Neviens nepameta savas dzimtās mājas, neatstāja zemi, kur atdusējās viņa senči, visi palika savu veco senjoru klanā. Arī pašreiz šai nenovīdības un nesaticības laikmetā Glenerveniem tiklab Malkolmas pilī, kā ari uz «Dunkana» kalpoja vienīgi skoti. Viņi visi bija cēlušies no Makgregoru, Makferleinu, Maknebu un Maknotenu lēņu ļaudīm, vārdu sakot, visi bija Stērlingas un Dambārtonas grāfistes bērni, ar sirdi un dvēseli uzticīgi savam kungam, un dažs labs no viņiem vēl runāja vecajā kaledoniešu valodā.
Lordam Glenervenam piederēja milzu bagātības, kuras viņš izlietoja,, darīdams daudz laba. Vēl lielāka par viņa devību bija viņa labsirdība, jc tā var būt bezgalīga, turpretī devībai vienmēr ir robežas. Lasas senjorsv Malkolmas «lerds», pārstāvēja savu grāfisti lordu palātā. Taču jakobī- ' nisko ideju dēļ viņš nevarēja patikt Hanoveras namam un arī Anglijas valstsvīru aprindās netika lāgā ieredzēts — visvairāk tāpēc, ka turējās pie savu senču tradīcijām un enerģiski pretojās «dienvidnieku» politiskajiem tīkojumiem.
Tomēr lords Edvards Glenervens nebija ne atpalicis, ne garā aprobežots cilvēks. Plaši atvērdams savas grāfistes vārtus progresam, savā sirdī viņš palika skots un pat Karaliskā Temzas jahtkluba sacīkstēs cīnījās ar savām jahtām vienīgi par Skotijas slavu.
Edvardam Glenervenam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš bija liela auguma, paskarbiem sejas vaibstiem, taču bezgala maigu skatienu, un visa viņa būtne pauda Skotijas kalnaines poēziju. Viņš tika daudzināts kā ārkārtīgi drosmīgs, uzņēmīgs un bruņniecisks cilvēks, īsts deviņpadsmitā gadsimta Fērguss, turklāt ļoti labs, pat labāks par svēto Martinu, jo sava kalnu novada nabaga ļaudīm viņš būtu atdevis pat mēteli.
Pirms nepilniem trim mēnešiem lords Glenervens bija kļuvis precēts virs. Viņš bija apprecējis mis Helēnu Tafnelu, kuras tēvs — lielais ceļotājs Viljams Tafnels visu savu dzīvi bija veltījis ģeogrāfijas zinātnei un jaunatklājumu kaislībai.
Mis Helēna nepiederēja pie dižciltīgas dzimtas, toties viņa bija skotiete, kas, pēc lorda Glenervena domām, atsvēra jebkuru dižciltību, šo piemīlīgo, drosmīgo un uzticīgo meiteni Lasas senjors izraudzījās par savu dzīvesbiedri. Viņš iepazinās ar mis Helēnu, kad viņa, kļuvusi bāre- nīte, viena pati gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem dzīvoja tēva mājās Kil- patrikā. Glenervens saprata, ka nabaga meitene būs krietna sieva, un apprecēja to. Mis Helēnai bija divdesmit divi gadi. Viņai bija gaiši mati un zilas acis kā Skotijas ezeri spirgtā pavasara rītā. Viņas mīlestība pret vīru bija vēl lielāka nekā pateicība. Viņa mīlēja vīru tā, itin kā pati būtu bagāta mantiniece, bet viņš — pamests bārabērns. Fermeri un kalpotāji •bija ar mieru atdot dzīvību par savu «labo Lasas kundzi».
Lords Glenervens un lēdija Helēna laimīgi dzīvoja Malkolmas pilī, kuru apņēma Skotijas kalnaines krāšņā un mežonīgā daba. Viņi pastaigājās pa ēnainām ozolu un kļavu alejām, gar ezera krastiem, kur vēl atbalsojās skotu senās pibrokas[3], nokāpa pamestās aizās, kurās par Skotijas vēsturi vēstīja aizgājušo laiku pilsdrupas. Viendien viņi klaiņoja pa bērzu un lapegļu mežiem, pa nodzeltējušiem viršu laukiem, citdien rāpās Ben- lomonda stāvajās kraujās vai arī auļoja zirgos pa klusajām, pamestajām ielejām, vērodami, iepazīdami un apbrīnodami šo poēzijas apdvesto novadu, kuru vēl tagad dēvē par Robroja zemi, visas šīs slavenās vietas, ko tik cildeni apdziedājis Valters Skots. Vakaros, kad virs apvāršņa iedegās «Makferlcina lākturis», viņi domīgi klīda pa seno galeriju, kuras robotie mūri apjoza Malkolmas pili, un, apsēdušies uz kāda akmens bluķa, dabas klusuma apņemti, blāvās mēness gaismas apspīdēti, kalnu virsotnēm pamazām tinoties nakts ēnās, aizmirsa visu pasauli un iegrima tai apskaidrotajā aizmirstībā, tai divatnības burvībā, kāda zemes virsū atvēlēta vienīgi mīlošām sirdīm.
Tā pagāja viņu laulības pirmie mēneši. Taču lords Glenervens neaizmirsa, ka viņa sieva ir slavena ceļotāja meita. Viņam šķita, ka lēdija Helēna mantojusi tēva tieksmes, un viņš nebija maldījies. Tika uzbūvēts «Dunkans», kuram vajadzēja aizvizināt lordu un lēdiju Glenervenus uz skaistākajām zemēm pasaulē — pa Vidusjūras viļņu klaidu līdz pat Ege-
jas jūras salām. Kā lai attēlo lēdijas Helēnas prieku, kad vīrs nodeva «Dunkanu» viņas rīcībā! Patiesi, vai var būt lielāka laime kā traukties kopā ar mīļoto pretī brīnišķīgajai grieķu zemei un redzēt uzlecam medus mēnesi pār krāšņajiem orienta krastiem!
Un nu lords Glenervens aizbraucis uz Londonu. Tā kā turp viņu bija aizvedušas rūpes par nelaimīgajiem kuģiniekiem, pēkšņā šķiršanās lēdiju Helēnu neskumdināja, viņa tikai nepacietīgi gaidīja vīru mājās. Nākamajā dienā pienākusī telegramma solīja drīzu atgriešanos, turpretī vakarā saņemtajā vēstulē lords Glenervens lūdza paciesties, jo radušies neparedzēti sarežģījumi. Aiznākamajā dienā pienāca jauna vēstule, kurā lords Glenervens vairs neslēpa savu neapmierinātību ar admiralitāti.
Tai dienā lēdija Helēna jau sāka uztraukties. Vakarā, kad viņa viena pati sēdēja savā istabā, ienāca pils pārvaldnieks misters Helberts un jautāja, vai lēdija nepieņemšot kādu jaunu meiteni un puisēnu, kuri vēloties runāt ar lordu Glenervenu.
— Vai tie ir mūsu ļaudis? — lēdija Helēna pavaicāja.
— Nē, kundze, — pārvaldnieks atbildēja, — es viņus nepazīstu. Viņi atbraukuši ar vilcienu līdz Balokai, bet no turienes nākuši uz Lasu kājām.
— Aiciniet viņus šurp, Helbert, — lēdija Glenervena sacīja.
Pārvaldnieks izgāja. Pēc brīža lēdijas Helēnas istabā ienāca jauna
meitene un puisēns. Kā redzams, māsa un brālis. Tik līdzīgi viens otram, ka tas neradīja nekādas šaubas. Meitenei bija gadu sešpadsmit. Viņas glītā, mazliet nogurusī sejiņa, acis, kas laikam bija lējušas daudz asaru, padevīgā un tomēr drosmīgā sejas izteiksme, nabadzīgais, bet tīrais apģērbs — tas viss modināja simpātijas. Viņa turēja pie rokas gadus divpadsmit vecu apņēmīga izskata zēnu, kas, liekas, uzskatīja sevi par māsas aizstāvi. Nudien, ikvienam, kas izrādītu meitenei kaut mazāko necieņu, būtu darīšana ar šo brašuli.
Lēdijas Helēnas priekšā māsa mazliet samulsa. Taču lēdija pasteidzās viņu uzrunāt pirmā.
— Jūs vēlējāties mani sastapt? — viņa vaicāja un iedrošinādama paskatījās uz meiteni.
— Nevis jūs, — zēns pārliecināti attrauca, — bet lordu Glenervenu.
— Piedodiet, kundze, — māsa sacīja, uzmezdama brālim nosodošu skatienu.
— Lords Glenervens nav mājās, — lēdija Helēna paskaidroja, — bet cs esmu viņa sieva un ja varētu viņu aizstāt…
— Jūs esat lēdija Glenervena? — meitene jautāja.
— Jā, mis.
— Tātad jūsu vīrs lords Glenervens no Malkolmas pils ievietojis laikrakstā «Times» sludinājumu sakarā ar «Britānijas» katastrofu?
— Jā, jā! — lēdija Helēna laipni atsaucās. — Un kas jūs esat? …
— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.
— Mis Granta! Mis Granta! — lēdija Helēna iesaucās, apkampdama meiteni un skūpstīdama brašā puisēna apaļos vaigus.
— Kundze, — meitene atsāka, — kas jums zināms par manu tēvu? Vai viņš ir dzīvs? Vai mēs viņu kādreiz redzēsim? Runājiet, es jūs ļoti lūdzu!
— Mīļais bērns, — lēdija Helēna sacīja, — lai dievs mani pasargā no vieglprātīgas atbildes, es negribu modināt maldīgas cerības …
— Runājiet, kundze, runājiet! Es protu panest bēdas un esmu sagatavojusies uz visu.
— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — cerības ir ļoti niecīgas, taču iespējams, ka ar dieva palīgu kādā jaukā dienā jūs atkal ieraudzīsit savu tēvu.
— Ak dievs! Ak dievs! — mis Granta iesaucās, nejaudādama vairs apvaldīt asaras, bet Roberts tikmēr pārklāja ar skūpstiem lēdijas Glener- venas rokas.
Kad pirmais skumjā prieka uzplūds bija pāri, jaunā meitene uzdeva neskaitāmus jautājumus. Lēdija Helēna viņai pastāstīja par atrasto dokumentu, par to, ka «Britānija» cietusi katastrofu pie Patagonijas krastiem, ka kapteinis un divi matroži, kas palikuši dzīvi, acīmredzot sasnieguši kontinentu un, beidzot, ka viņi uzticējuši kaprīzajiem okeāna viļņiem trijās valodās uzrakstītu dokumentu, kurā lūguši visai pasaulei palīdzību.
Šā stāsta laikā Roberta Granta skatiens palika kā kaltin piekalts pie lēdijas Helēnas, itin kā no viņas lūpu kustībām būtu atkarīga visa viņa dzīve. Zēna fantāzija uzbūra šaušalīgas tēva ciešanu ainas. Viņš redzēja tēvu uz «Britānijas» klāja, viņš sekoja tam bangainā jūrā, kopā ar tēvu ķērās pie krasta klintīm un, smagi elsodams, rāpās pa viļņu apskalotām liedaga smiltīm. Vairākkārt pār zēna lūpām izlauzās sāpjpilni vārdi.
— Ak, mans tēvs, mans nabaga tēvs! — viņš sauca, piekļaudamies māsai.
Mis Granta turpretim, rokas sažņaugusi, klausījās un nebilda ne vārda. Tikai kad stāsts bija galā, viņa iesaucās:
— Bet dokuments — kur ir šis dokuments, kundze!?
— Man tā vairs nav, mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja.
— Jums tā vairs nav?
— Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Londonu, taču es atstāstīju jums tā saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums
— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.
izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdu paliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …
— Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.
— Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik sparīgu apņēmību. — Kā redzat, mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.
— Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.
— Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīstinot admiralitātes ierēdņus ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib panākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.
— Vai tas var būt, kundze?! — meitene iesaucās. — Vai tiešām to visu jūs esat darījuši mūsu labā?
— Jā, dārgā mis, un kuru katru mirkli es gaidu atgriežamies lordu Glenervenu.
— Kundze, — jaunā meitene sacīja dziļā pateicībā un patiesā aizgrābtībā, — lai debesis svētī lordu Glenervenu un jūs!
— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — mēs neesam pelnījuši nekādu pateicību! Ikviens mūsu vietā būtu rīkojies gluži tāpat. Lai tikai piepildītos mūsu kopējās cerības! Līdz lorda Glenervena pārbraukšanai jūs paliksit pilī…
— Kundze, — jaunā meitene sacīja, — es negribētu ļaunprātīgi izmantot laipnību, kādu jūs parādāt svešiem cilvēkiem.
— Svešiem! Nē, mīļais bērns, nedz jūs, nedz jūsu brālis šai namā neesat svešinieki, un es gribu, lai lords Glenervens, atgriezies mājās, izstāstītu kapteiņa Granta bērniem, kas tiks darīts, lai glābtu viņu tēvu.
Tik sirsnīgu piedāvājumu nebija iespējams atraidīt. Un mis Granta ar brāli palika Malkolmas pilī, lai sagaidītu atgriežamies lordu Glenervenu..