Kad saule nozuda aiz Tuhahua un Puketapu kalnu virsotnēm viņpus Taupo ezera, gūstekņus aizveda atpakaļ uz viņu cietumu. Nelaimīgie to atstās vienu vienīgu reizi, kad Vahiti kalnu grēdas galotnes iemirdzēsies pirmajos saules staros.
Bija atlikusi tikai viena nakts, lai sagatavotos nāvei. Par spīti nogurumam un pārciestajām šausmām, gūstekņi ieturēja kopīgas vakariņas.
— Mums vajadzēs daudz spēka, — Glenervens sacīja, — lai droši raudzītos nāvei acīs. Mums jāparāda šiem barbariem, kā prot mirt eiropieši.
Pēc vakariņām lēdija Helēna skaļā balsī noskaitīja lūgšanu. Pārējie noklausījās to atsegtām galvām.
Vai gan cilvēks pirms nāves var nedomāt par dievu!
Pēc tam gūstekņi apkampa cits citu.
Mērija Granta un Helēna apgūlās uz paklāja būdas kaktā. Svētīgais miegs, kas aizgaiņā prom visas raizes, drīz vien aizdarīja viņu plakstus. Noguruma un ilga bezmiega uzveiktas, viņas aizmiga, piekļāvušās viena otrai.
Paaicinājis biedrus malā, Glenervens sacīja viņiem:
— Dārgie draugi, mūsu un nabaga sieviešu dzīvības tagad ir dieva ziņā. Ja debesis būs lēmušas, ka rīt mums jāmirst, esmu pārliecināts, ka mēs mirsim kā īsti vīri, kā kristieši, kas gatavi bez bažām stāties augstās tiesas priekšā. Dievs zina, ka mūs vadījis cēls mērķis. Ja panākumu vietā mūs sagaida nāve, tad tāda ir viņa griba. Lai cik bargs būtu viņa spriedums, es nekurnu pret to. Taču mūs gaida ne vien nāve, bet arī mocības, iespējams, arī negods, un šīs divas sievietes …
Līdz šim stingrā Glenervena balss iedrebējās. Viņš apklusa, lai apvaldītu satraukumu. Pēc brīža viņš atsāka.
— Džon, — viņš uzrunāja jauno kapteini. — Tu apsolīji Mērijai to pašu, ko es apsolīju lēdijai Helēnai. Kā tu domā rīkoties?
— Manuprāt, man ir tiesības izpildīt šo solījumu, — Džons Mengls atbildēja.
— Jā, Džon, bet mums nav ieroču.
— Te būs, — Džons atbildēja, izvilkdams dunci. — Es izrāvu to Kara- tetem no rokām, kad mežonis novēlās pie jūsu kājām. Milord, tam, kas no mums ilgāk paliks dzīvs, jāizpilda lēdijas Helēnas un Mērijas Grantas vēlēšanās.
Pēc šiem vārdiem būdā iestājās dziļš klusums. Beidzot majors to pārtrauca, sacīdams:
— Draugi, pataupiet šo ārkārtējo līdzekli līdz pēdējiem mirkļiem. Es nepiederu pie tiem, kurš pasteidzas izdarīt to, kas pēc tam nav labojams.
— Es nerunāju par mums — vīriešiem, — Glenervens atbildēja. — Lai cik drausmīga būtu nāve, mēs sagaidīsim to bez bailēm. Ak, ja mēs būtu vieni paši, jau divdesmit reižu es būtu jums uzsaucis: «Draugi, mēģināsim izlauzties! Uzbruksim šiem neliešiem!» Bet kopā ar mums ir viņas! Viņas …
Džons Mengls pacēla durvju aizkaru un saskaitīja divdesmit piecus iezemiešus, kas apsargāja ieeju svētnīcā. Viņi bija sakūruši lielu ugunskuru, kas meta draudīgu blāzmu pār būdām un nocietinājumiem. Daži mežoņi bija atlaidušies guļus, citi nekustīgi stāvēja kājās, un viņu melnie silueti skaidri iezīmējās uz gaišā liesmu fona. Viņi visi modri raudzījās uz būdu, kuras apsargāšana bija viņiem uzticēta.
Mēdz teikt, ka ieslodzītajam, kas nodomājis bēgt, ir vairāk izredžu uz panākumiem nekā cietumsargam, kas viņu apsargā. Patiesi, ieslodzī-tais ir daudz vairāk ieinteresēts nekā cietumsargs. Cietumsargs var aizmirst, ka viņam jāsargā, turpretī ieslodzītais nekad neaizmirst, ka viņu apsargā. Ieslodzītais daudz vairāk domā par bēgšanu nekā cietumsargs par to, kā aizkavēt bēgšanu.
Tāpēc cietumnieki bieži vien izbēg gluži brīnumainā veidā.
Taču šoreiz gūstekņus uzraudzīja nevis vienaldzīgs cietumsargs, bet gan naids un atriebības alkas. Cietumnieki nebija sasieti tikai tāpēc, ka saites bija liekas, jo vienīgo izeju no svētnīcas apsargāja divdesmit pieci vīri.
Pie šās celtnes cietokšņa malā varēja piekļūt vienīgi pa šauru zemes strēmeli, kas veda uz paha laukumu. Būdas sānsienas pacēlās virs stateniskām klintīm, zem kurām melnoja apmēram simt pēdu dziļš bezdibenis. Nokļūt pa šejieni lejā nebija iespējams. Nebija nekādu izredžu izlauzties arī caur dibensienu, kas piekļāvās pie milzīgas klints. Vienīgā izeja bija svētnīcas durvis un šaurā zemes strēmele, kas, gluži kā paceļamais tilts, savienoja būdu ar cietoksni, taču tur stāvēja sardzē maori. Tātad izlauzties nebija nekādas iespējas, un to atzina arī Glenervens, vai divdesmito reizi izpētījis cietuma sienas.
Baismās nakts stundas aizritēja cita pēc citas. Kalnus tina bieza tumsa. Pie debesīm nespīdēja nedz mēness, nedz zvaigznes. Pāri cietoksnim reizēm pārskrēja vēja brāzmas. Nočīkstēja būdas sienas. Vējš brīžam uzpūta gaišāku iezemiešu ugunskuru, un liesmu atspīdumi noplaiksnīja svētnīcas iekšienē. Gaisma uz brīdi apspīdēja gūstekņus. Nelaimīgie bija iegrimuši pirmsnāves domās. Būdā valdīja nāves klusums.
Apmēram ap pulksten četriem rītā majora uzmanību piesaistīja tikko sadzirdams troksnis, kas, šķiet, nāca no dibensienas, kura balstījās pret klinti. Sākumā Maknebs nelikās par to ne zinis, taču, kad troksnis nemitējās, viņš ieklausījās, bet vēlāk ieinteresēts pat pieplaka ar ausi pie zemes, lai varētu labāk sadzirdēt. Viņam likās — aiz sienas kāds skrāpējas vai rok zemi.
Pārliecinājies, ka dzirde viņu neviļ, majors klusi piegāja pie Glenervena un Džona Mengla un, iztraucējis viņus no mokošajām domām, aizveda abus būdas dziļumā.
— Klausieties, — viņš čukstēja, rādīdams, ka vajag pieliekties.
Skrāpēšanās kļuva aizvien dzirdamāka. Varēja skaidri saklausīt, kā,
saskardamies ar kādu priekšmetu, čirkst un veļas lejup akmentiņi.
— Droši vien kāds zvērs rosās savā alā, — Džons Mengls minēja.
Glenervens piesita pie pieres.
— Ko var zināt, — viņš sacīja. — Ja nu tas ir cilvēks?
— Cilvēks vai zvērs, — majors atbildēja, — bet es pratīšu to izmantot.
Pienāca klāt Vilsons un Olbinets, un viņi visi sāka rakties zem sienas.
Džons ar dunci, citi ar izkašņātiem akmeņiem vai tāpat ar nagiem. Tikmēr Milredijs, nogūlies zemē, pa durvju aizkara spraugu uzmanīja iezemiešus.
Nekustīgi sēdēdami vai stāvēdami ap ugunskuru, mežoņi pat nenojauta, kas notiek divdesmit soļu attālumā no viņiem.
Zemes virskārta, zem kuras atradās silīcija tufs, bija irdena. Tāpēc, lai gan trūka darbarīku, pārākums ātri kļuva dziļāks. Drīz bija pilnīgi skaidrs, ka cietokšņa ārpusē kāds cilvēks vai vairāki cilvēki rok pazemes eju uz svētnīcu. Kāpēc viņi to dara? Vai viņi zina, ka šeit atrodas gūstekņi, vai arī viņu rīcību nosaka kādas citas intereses?
Gūstekņi sāka rakt vēl sparīgāk. Viņu pirksti asiņoja, bet viņi tikai raka un raka. Pēc pusstundas jau bija izrakts apmēram pustuāzi dziļš dobums. Pēc trokšņa, kas kļuva aizvien labāk dzirdams, bija skaidrs, ka gūstekņus no ejas racējiem vairs šķir tikai plāna zemes kārta.
Pagāja vēl dažas minūtes, un majors pēkšņi atrāva roku, ko bija ievainojis kāds ass priekšmets. Viņš tik tikko savaldījās neiekliedzies.
Džons Mengls ar dunča asmeni pasita sāņus nazi, kas spraucās laukā no zemes, un saķēra kādu roku.
Tā bija vai nu sievietes, vai bērna roka, eiropieša roka!
Ne viena, ne otra puse nebilda ne vārda. Acīmredzot abas puses bija ieinteresētas saglabāt klusumu.
— Tas taču Roberts! — Glenervens čukstēja.
Lai cik klusi viņš izrunāja šo vārdu, Mērija Granta, kuru rosība būdā bija pamodinājusi, tūdaļ klusi piesteidzās pie Glenervena, notupās viņam blakus un, satvērusi zemēm notašķīto roku, pārklāja to skūpstiem.
— Tu! Tu! — jaunā meitene čukstēja. Kā lai viņa nebūtu pazinusi šo roku! — Tas esi tu, mans Robert!
— Jā, mīļā māsiņ, — Roberts atbildēja. — Es esmu šeit, lai izglābtu jūs visus. Tikai klusāk!
— Dūšīgs zēns! — Glenervens noteica.
— Uzmaniet mežoņus būdas priekšā! — Roberts atkal ierunājās.
Milredijs, kas, zēnam ierodoties, bija uz mirkli atgājis no durvīm, atkal
ieņēma novērošanas posteni.
— Viss kārtībā, — viņš paziņoja. — Sardzē stāv tikai četri karavīri. Pārējie guļ saldā miegā.
— Drošāk! — Vilsons iesaucās.
Eja vienā mirklī tika paplašināta, un Roberts no māsas apkampieniem tūdaļ nokļuva lēdijas Helēnas apkampienos. Viņam ap vidu bija aptīta gara formiuma virve.
— Mīļo puisīt, mīļo puisīt, — jaunā sieviete čukstēja, — mežoņi nav tevi nogalinājuši.
— Nē, kundze, nav nogalinājuši, — Roberts atbildēja. — Pats lāgā nevaru aptvert, kā man izdevās burzmā pazust no viņu acīm. Es pārrāpos pāri sētai un divas dienas slēpos krūmos. Naktīs es klīdu apkārt. Man gribējās jūs ieraudzīt. Kamēr visa cilts bija virsaiša bērēs, es izpētīju cietoksni no tās puses, kur atrodas jūsu cietums, un redzēju, ka varēšu aizkļūt līdz jums. Kādā tukšā būdā es nočiepu šo nazi un šo virvi. Es uzrāpos augšā, turēdamies aiz zāļu ceriem un krūmu zariem. Par laimi, klintī, pret kuru balstās būda, es uzgāju kaut ko līdzīgu alai. Man vajadzēja izrakties cauri tikai dažām pēdām irdenas zemes. Un te nu es esmu.
Divdesmit sirsnīgi skūpsti bija vienīgā atbilde, ko saņēma Roberts.
— Ejam! — viņš apņēmīgi sacīja.
— Vai Paganels ir lejā? — Glenervens vaicāja.
— Paganela kungs? — zēns pārsteigts pārvaicāja.
— Jā. Vai viņš mūs gaida?
— Nē, milord. Vai tad Paganela kungs nav šeit?
— Viņa šeit nav, Robert, — Mērija Granta atbildēja.
— Kā? Tu neesi viņu redzējis? — Glenervens jautāja. — Vai jūs burzmā nesatikāties? Vai jūs neaizbēgāt kopā?
— Nē, milord, — Roberts atbildēja, satriekts par sava drauga Paganela nozušanu.
— Ejam! — majors sacīja. — Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Lai kur Paganels būtu, viņš nevar atrasties sliktākā stāvoklī kā mēs šai cietumā. Ejam!
Patiesi katrs mirklis bija dārgs. Vajadzēja pasteigties. Bēgšana nesagādātu lielas grūtības, ja tūlīt aiz ejas nesāktos turpat divdesmit pēdas augsta, gandrīz svērteniska klints siena. Pēc tam nogāze bija samērā lēzena līdz pat kalna pakājei. No šejienes bēgļi varēja ātri sasniegt tuvējās ielejas, turpretī maori, pamanījuši, ka viņu gūstekņi izbēguši, dzenoties pakaļ, būs spiesti apmest lielu līkumu, jo viņi neko nezināja par pazemes eju no svētnīcas uz kalna nogāzi.
Bēgšana sākās. Lai viss noritētu gludi, tika ievērota vislielākā piesardzība. Gūstekņi cits aiz cita izlīda cauri šaurajai ejai un nonāca alā. Džons Mengls pirms aiziešanas no būdas iznīcināja visas zemes darbu pēdas, pēc tam, iekāpis pārākumā, uzvilka tam virsū paklāju. Pazemes eja no iekšpuses vairs nebija redzama.
Tālāk vajadzēja laisties lejā pa svērtenisko krauju līdz kalna nogāzei. To nemaz nevarētu izdarīt, ja Roberts nebūtu sagādājis formiuma virvi.
Virve tika attīta vaļā. Tās vienu galu piesēja pie klints izciļņa, bet otru nolaida lejā.
Džons Mengls vispirms virvi pārbaudīja, iekāms ļāva saviem draugiem karāties šais kopā savītajās formiuma šķiedrās. Tā viņam nelikās diez cik stipra. Vajadzēja uzmanīties, jo kritiens no šāda augstuma varēja beigties ar nāvi.
— Šī virve, — viņš teica, — manuprāt, var izturēt tikai divu cilvēku smagumu. Tāpēc rīkosimies saskaņā ar šo apsvērumu. Vispirms laidīsies lejā lords un lēdija Glenerveni. Sasnieguši nogāzi, viņi trīs reizes paraustīs virvi, dodami zīmi, ka mēs varam viņiem sekot.
— Es laidīšos lejā pirmais, — Roberts ierosināja. — Es uzgāju lejā dziļu iedobi, kurā varēs paslēpties tie, kas nolaidīsies pirmie.
— Tad dodies, manu zēn, — Glenervens sacīja, paspiezdams Robertam roku.
Roberts nozuda. Pēc brīža virve sakustējās trīs reizes, vēstīdama, ka zēns laimīgi nolaidies lejā.
Tūdaļ no alas iznāca arī Glenervens un lēdija Helēna. Bija vēl dziļa tumsa, taču austrumos uz pelēcīga fona jau iezīmējās kalnu virsotnes.
Rīta dzestrums uzmundrināja jauno sievieti. Viņa sajuta spēku pieplūdumu un varēja laisties lejā pa bīstamo krauju.
Vispirms Glenervens, tad lēdija Helēna lēnām slīdēja pa virvi līdz vietai, kur sākās kalna nogāze. Pēc tam Glenervens, pieturēdams sievu, sāka atmuguriski rāpties lejup. Meklēdams atbalsta punktu, viņš centās sataustīt zāles cerus un krūmus. Tos iepriekš pārbaudījis, viņš lika uz tiem lēdijas Helēnas kājas. Pēkšņi iztraucēti, ķērkdami aizlaidās kaut kādi putni, un bēgļi nodrebēja, kad izkustināts akmens aizrībināja līdz pat kalna pakājei.
Viņi bija tikuši līdz pusnogāzei, kad pēkšņi no alas atskanēja brīdinoša balss.
— Apstājieties! — Džons Mengls čukstēja.
Glenervens, ar vienu roku pieķēries pie krūma, ar otru atbalstījis sievu, sastinga ar aizturētu elpu.
Trauksmi bija sacēlis Vilsons. Izdzirdis troksni svētnīcas priekšā, viņš atgriezās būdā un, pacēlis durvju aizkaru, vēroja maorus. Pēc viņa brīdinājuma Džons bija licis Glenervenam apstāties.
Izrādījās, ka viens no karavīriem, izdzirdis neparastu grabināšanos, piecēlās un piegāja pie svētnīcas. Stāvēdams pāris soļu no būdas, viņš klausījās, galvu piešķiebis. Šādā pozā sargs palika kādu minūti, kas Vilso- nam šķita gara kā stunda. Tad, pakratījis galvu kā cilvēks, kas kļūdījies, iezemietis atgriezās pie biedriem, paņēma žagaru klēpi un iemeta to pus- izdzisušajā ugunskurā. Uguns tūdaļ spoži uzliesmoja, apgaismodama kara-
Glenervens un lēdija Helēna laidās lejā.
vira seju, kurā vairs nebija manāmas nekādas aizdomas. Paraudzījies U2 pelēcīgo rīta blāzmu pie apvāršņa, viņš atlaidās pie ugunskura, lai sasildītu nosalušos locekļus.
— Viss kārtībā, — Vilsons noteica.
Džons signalizēja, ka Glenervens var turpināt kāpšanu.
Drīz vien Glenervens un lēdija Helēna atradās uz šauras taciņas, kui viņus gaidīja Roberts.
Atkal trīs reizes sakustējās virve, un bīstamajā ceļā šoreiz devās Džons Mengls ar Mēriju Grantu. Arī viņiem izdevās laimīgi nolaisties lejā, un viņi piebiedrojās lordam un lēdijai Glenerveniem Roberta norādītajā iedobē.
Pēc piecām minūtēm visi bēgļi, laimīgi izkļuvuši no svētnīcas, atstāja pagaidu paslēptuvi. Tiekdamies tikt prom no apdzīvotajiem ezera krastiem, viņi pa šaurārri takām devās dziļāk kalnos.
Bēgļi gāja ātrā solī, cenzdamies izvairīties no vietām, kur viņus varētu kāds ieraudzīt. Klusi kā ēnas viņi slīdēja starp krūmiem. Kurp viņi devās? Vienalga, kur, galvenais — viņi bija brīvi.
Ap pulksten pieciem sāka svīst gaisma. Mākoņu blāķi pie debesīm ieguva zilganu nokrāsu. Kalnu virsotnes izkāpa no rīta miglas. Drīz vajadzēja parādīties dienas spīdeklim, taču tagad saullēkts vairs nevēstīs, ka pienācis soda izpildīšanas bridis, bet gan atklās, ka gūstekņi ir izbēguši.
Kamēr vēl nav pienācis liktenīgais brīdis, bēgļiem vajadzēja atrasties drošībā iespējami tālāk no mežoņiem. Taču viņi' nevarēja ātri paiet, jo takas bija stāvas. Lēdiju Helēnu pieturēja vai, pareizāk sakot, gandrīz nesa lords Glenervens, bet Mērija Granta balstījās uz Džona Mengla rokas. Roberts, laimīgs, triumfējošs, bezgala priecīgs par saviem panākumiem, soļoja pa priekšu. Gājienu noslēdza abi matroži.
Vēl pusstunda — un mirdzošais dienas spīdeklis pacelsies virs apvāršņa dūmakas.
Šo pusstundu bēgļi gāja uz labu laimi, jo viņu vidū nebija Paganela, kas vestu viņus pa pareizo ceļu. Paganela prombūtne satrauca viņus un aptumšoja prieku. Tomēr bēgļi kā prazdami virzījās uz austrumiem pretī brīnumainajai rītausmai. Drīz viņi atradās jau pieci simti pēdas virs Taupo ezera līmeņa. Rīta dzestrums šeit bija īpaši jūtams. Cita pār citu augšup slējās neskaidras kalnu un pakalnu aprises. Taču Glenervens vēlējās vienīgi nozust kalnu blīvā. Gan tad redzēs, kā izkļūt no šī labirinta.
Beidzot parādījās saule, apspīdēdama bēgļus ar pirmajiem stariem.
Te pēkšņi atskanēja šaušalīga rēkoņa, izlauzdamās no simtiem rīkļu. Tā nāca no cietokšņa, kura atrašanās vietu Glenervens vairs īsti neapjauta. Turklāt biezie miglas vāli, kas klājās zem viņiem, neļāva pārredzēt ielejas.
Taču bēgļiem nebija nekādu šaubu, ka viņu nozušana ir atklāta. Vai viņiem izdosies aizbēgt no vajātājiem? Vai iezemieši viņus jau pamanījuši? Vai viņus nenodos atstātās pēdas?
Šai brīdī migla sāka celties augšup, uz mirkli ietīdama bēgļus miklā mākonī, un viņi trīssimt pēdu zem sevis ieraudzīja satracinātu iezemiešu pūli.
Bēgļi redzēja, ka ari viņi ir pamanīti. Atkal atskanēja rēkoņa, kurai pievienojās vēl suņu rejas, un visa cilts, vispirms velti izmēģinājusies uzrāpties klintī, metās no cietokšņa pa vārtiem laukā, lai dzītos pa vistaisnākajām takām pakaļ gūstekņiem, kas bija izmukuši no atriebības.