Nākamajā — 17. februāra rītā bēgļus, kas gulēja Maunganamu virsotnē, uzmodināja pirmie uzlecošās saules stari.
Maori jau labu laiku staigāja šurpu turpu pa kalna pakāji, ne mirkli neatstādami novērošanas posteņus. Tiklīdz eiropieši iznāca no apgānītajām kapenēm, tūdaļ atskanēja šaušalīgi rēcieni.
Bēgļi pārlaida skatienu pār apkārtējiem kalniem, vēl miglā slīgstošajām dziļajām ielejām, Taupo ezera spoguli, kas viegli ņirbēja rīta vējā.
Pēc tam visi jautājoši uzlūkoja Paganelu, gribēdami ātrāk uzzināt viņa jauno plānu.
Paganels nekavējās apmierināt biedru ziņkārību.
— Dārgie draugi, — viņš iesāka, — mans plāns ir lielisks jau tāpēc vien — ja arī tas nedotu gaidīto efektu, mūsu stāvokli šī neveiksme itin nemaz nepasliktinās. Taču plānam ir jāizdodas — un tas izdosies.
— Kāds ir šis plāns? — Maknebs pajautāja.
— Klausieties, — Paganels turpināja. — Iezemiešu māņticības dēļ šis kalns sniedza mums patvērumu, jāpanāk, lai šī pati māņticība palīdzētu tikt arī prom. Ja man izdosies pārliecināt Kaikumu, ka mūs par svētuma apgānīšanu piemeklējušas debesu dusmas, ka mēs esam gājuši bojā drausmīgā nāvē, — vai jums neliekas, ka tad virsaitis atstās Maunganamu kalna pakāji un atgriezīsies savā ciematā?
— Par to nevar būt nekādu šaubu, — Glenervens noteica.
— Un kādu drausmīgu nāvi jūs gatavojat mums? — lēdija Helēna jautāja.
— Svētuma zaimotājiem atbilstošu nāvi, — Paganels atbildēja. — Elles ugunis atrodas zem mūsu kājām. Pavērsim tām ceju!
— Ko?! Jūs gribat radīt vulkānu?! — Džons Mengls izsaucās.
— Jā, mākslīgu vulkānu, kura spēku mēs varēsim regulēt. Tepat zem mums atrodas milzums pazemes tvaiku un liesmu, kas lauztin laužas uz āru. Izraisīsim mūsu pašu labā mākslīgu izvirdumu!
— Laba ideja! — majors konstatēja. — Lieliski, Paganel!
— Saprotiet, — ģeogrāfs turpināja, — mēs izliksimies, itin kā mūs būtu aprijušas zēlandiešu Plūtona liesmas, bet paši tikmēr paslēpsimies Karatetes kapenēs. Tur mēs paliksim trīs dienas, četras dienas, piecas dienas, ja tas būs vajadzīgs, vārdu sakot, līdz brīdim, kad mežoņi, noticējuši mūsu nāvei, atstās kalna pakāji.
— Ja nu viņiem ienāk prātā pārliecināties par mūsu nāvi, — mis Granta ieminējās, — un viņi uzkāpj kalnā?
— Nē, dārgā Mērija, — Paganels atbildēja, — to viņi nedarīs. Kalns taču izsludināts par tabu, un, kad tas būs aprijis savus apgānītājus, tabu iegūs vēl lielāku spēku.
— Jūsu plāns patiešām ir pārdomāts, — Glenervens sacīja. — Tas var neizdoties vienīgi tad, ja mežoņi stūrgalvīgi paliks Maunganamu pakājē tik ilgi, kamēr izsīks mūsu pārtikas krājumi. Taču tas ir maz ticams, it īpaši, ja mēs pratīsim labi notēlot.
— Un kad mēs izmēģināsim šo pēdējo iespēju glābties? — lēdija Helēna jautāja.
— Sai pašā vakarā, — Paganels atbildēja, — kad iestāsies vismelnākā tumsa.
— Norunāts, — Maknebs noteica. — Paganel, jūs esat ģēnijs! Lai gan neesmu radis par kaut ko sajūsmināties, taču šoreiz es galvoju par panākumiem. Mēs parādīsim šiem stulbeņiem tādus brīnumus, ka viņu pāriešana kristietībā aizkavēsies par krietnu gadsimtu. Lai misionāri mums to piedod!
Tādējādi Paganela plāns tika pieņemts, un, ņemot vērā maoru māņticību, tas varēja un tam vajadzēja izdoties. Atlika tikai rīkoties. Ideja bija laba, taču to īstenot nebija nemaz tik viegli. Vai vulkāns neaprīs pašus drosminiekus, kas izraks tam krāteri? Vai varēs regulēt šo izvirdumu, kad ar negantu spēku lauzīsies laukā tvaiki, liesmas un kvēlojoša lava? Vai ugunīgajā bezdibenī neiegrūs visa kalna virsotne? Tas taču nozīmē iejaukties parādībās, par kurām vienīgā noteicēja ir pati daba.
Paganels apzinājās visas šīs grūtības un tāpēc bija nodomājis rīkoties piesardzīgi un nepieļaut nekādas galējības. Lai piemānītu maorus, bija vajadzīga tikai izvirduma šķietamība, nevis drausmīga realitāte.
Cik gausi vilkās diena! Ceļinieki skaitīja nebeidzamās stundas. Viss bija sagatavots bēgšanai. Udupā atrastie pārtikas krājumi tika sadalīti un sasieti nelielos saiņos. Vieglo bagāžu vēl papildināja dažas segas un šaujamie ieroči no mirušā virsaiša krājumiem. Pats par sevi saprotams, ka sagatavošanās darbi tika izdarīti slepenībā aiz udupas žoga.
Pulksten sešos vakarā stjuarts pasniedza spēcinošas pusdienas. Neviens nevarēja paredzēt, kur un kad nākamreiz varēs tikt pie ēšanas. Tādēļ visi ieturējās labi krietni. Pamatēdiens bija pusducis lielu, sutinātu žurku, kuras bija noķēris Vilsons. Lēdija Helēna un Mērija Granta kategoriski atteicās nogaršot Jaunzēlandē tik iecienīto medījumu, toties vīrieši prata to novērtēt kā īsti maori. Žurku gaļa patiesi bija garšīga un sulīga, un visi seši grauzēji tika apgrauzti līdz pašiem kauliņiem.
Beidzot sāka krēslot. Saule nozuda aiz tumšiem negaisa mākoņiem. Pie apvāršņa noplaiksnīja zibens, un debesu dzīles satricināja tāli pērkona grāvieni.
Paganels priecājās par negaisu, jo tas varēja sekmēt viņa inscenējumu. Mežoņiem šī draudīgā dabas parādība iedveš māņticīgas bailes. Jaunzēlandieši pērkona grāvienos saklausa Ntiiatua bargo balsi, bet zibeņi nav nekas cits kā nikno dievu acu zibšņi. Viņiem šķitīs, ka pats dievs ieradies sodīt tabu pārkāpējus. Pulksten astoņ'os Maunganamu virsotne nozuda drūmā tumsā. Debesis gatavoja melnu: 'fonu liesmu izvirdumam, ko Paganels bija nodomājis izraisīt. Maori vairs nevarēja saredzēt gūstekņus. Bija pienācis laiks rīkoties.
Patiesi, kavēties vairs nedrīkstēja ne mirkli. Glenervens, Paganels, Maknebs, Roberts, stjuarts un abi matroži sparīgi ķērās pie darba.
Krātera vieta tika izraudzīta trīsdesmit soļu attālumā no Karatetes kapa. Bija svarīgi, lai izvirdums neiznīcinātu udupu, jo līdz ar kapeņu nozušanu savu spēku zaudētu arī tabu. Paganels bija nolūkojis kādu milzīgu klintsbluķi, no kura apakšas sevišķi spēcīgi lauzās laukā tvaiki. Sis bluķis acīmredzot nosedza kādu mazu krāteri, kas bija dabiski izveidojies kalna nogāzē, un vienīgi sloga smagums neļāva izšauties laukā pazemes uguns liesmām. Ja izdotos klintsbluķi novelt sāņus, tvaiki un lava tūdaļ izlauztos pa vaļējo krāteri.
Zemes racēji sparīgi ķērās klāt klintsbluķim, izmantodami par svirām izturīgos mietus, kas bija izrauti no udupas žoga. Drīz vien kopīgiem spēkiem klints bija iekustināta. Pēc tam viņi izraka kalna nogāzē nelielu
Pret debesim uzšāvās uguns stabs.
grāvi, pa kuru klintsbluķis varētu velties lejup. Slogam ceļoties augstāk, zemes drebēšana kļuva aizvien spēcīgāka.
Zem plānās zemes garozas bija dzirdama dobja rūkoņa un liesmu svilpšana. Drosmīgie racēji kā īsti ciklopi, kas pārzina pazemes kurtuves,, strādāja klusēdami. Drīz parādījās vairākas plaisas, un karstu tvaiku strūklas liecināja, ka vieta kļūst bīstama. Vēl pēdējā piepūle, un klintsbluķis aizripoja pa nogāzi lejup un nozuda skatienam.
Plānā zemes garoza tūdaļ pārsprāga. Pret debesīm rēkdams uzšāvās uguns stabs, bet lejup pa nogāzi uz iezemiešu nometni un tuvējām ielejām gāzās verdoša ūdens un lavas straumes.
Visa virsotne drebēja. Šķiet, kuru katru mirkli tā draudēja iebrukt bezdibenīgā ēzē. Glenervens un viņa biedri tik tikko paguva paglābties no izvirduma. Viņi sveiki un veseli patvērās aiz udupas žoga, viņiem bija uzpilējušas tikai dažas deviņdesmit četrus grādus karstas ūdens lāses. Šis ūdens vispirms izplatīja vieglu buljona smaržu, bet drīz vien sāka spēcīgi smakot pēc sēra.
Dūņas, lava, vulkāniskie ieži — viss sajaucās vienā straumē. Uguns upes plūda lejup pa Maunganamu nogāzēm. Apkārtējie kalni iekvēlojās izvirduma uguņu atblāzmā, bet dziļās ielejas apmirdzēja plaiksnīga gaisma.
Mežoņi, skaļi bļaudami, pietrūkās kājās, jo lavas straumes sāka applūdināt viņu nometni. Tie, kurus ugunīgā upe vēl nebija aizsniegusi, metās bēgt un rāpās augšā tuvējos pakalnos. No turienes viņi ar šausmām raudzījās uz briesmīgo dabas parādību, uz dieva dusmu izraisīto vulkānu, kas bija aprijis svētā kalna apgānītājus. Brīžos, kad izvirduma troksnis mazliet pierima, varēja dzirdēt maoru svētos kliedzienus:
— Tabu! Tabu! Tabu!
Tikmēr no Maunganamu krātera aizvien vēl milzīgā daudzumā izvira, tvaiki, nokveldēti akmeņi un lava. Tas vairs nebija parasts geizers, kādi Islandē sastopami Heklas vulkāna apkaimē, bet gan pats Heklas vulkāns. Ugunīgajai masai, kas līdz šim bija turējusies kalna dzīlēs, jo tai pietika ar Tongarira ventiļiem, tagad tika pavērta jauna izeja, un šī masa traucās uz to ar drausmīgu spēku, un saskaņā ar līdzsvara likumu citiem salas vulkāniem šai naktī vajadzēja būt vājākiem nekā parasti.
Stundu pēc jaunā vulkāna rašanās uz zemeslodes pa tā nogāzēm jau plūda platas, kvēlošas lavas straumes. Vesels žurku leģions, pametis ierastās alas, bēga prom no liesmu apņemtās zemes. Cauru nakti, kamēr padebešos plosījās negaiss, jaunais vulkāns darbojās tik versmaini, ka Glenervens kļuva nemierīgs. Izvirdums aizvien vairāk paplašināja krāteri.
Patvērušies aiz mietu žoga, bēgļi ar bažām vēroja šās dabas parādības draudīgo attīstību.
Pienāca rīts. Vulkāns joprojām trakoja tikpat neganti. Liesmas jaucās kopā ar bieziem, dzeltenīgiem tvaikiem. Visās malās locījās lavas strauti..
Glenervens ar drebošu sirdi vēroja caur žoga spraugām iezemiešu nometni.
Maori bija uzrāpušies tuvējos pakalnos, kur vulkāna izvirdums viņus neapdraudēja. Kalna pakājē gulēja vairāki pārogjojušies līķi. Tālāk uz cietokšņa pusi kvēlojošā lava bija aizdedzinājusi pāris desmitus būdu, kuras vēl kūpēja. Jaunzēlandieši stāvēja bariņos un raudzījās ar dievbijīgām šausmām uz liesmu apņemto Maunganamu virsotni.
Kareivju vidū parādījās Kaikumu. Glenervens viņu tūdaļ pazina. Virsaitis pienāca pie kalna pakājes tai pusē, kur netecēja lava, taču viņš nekāpa ne soli augstāk.
Izpletis rokas gluži kā burvis, kas apvārdo ļaunos garus, viņš sāka vaikstīties, un bēgļi gluži labi saprata šo vaikstīšanos. Kā jau Paganels bija paredzējis, Kaikumu atriebējam kalnam uzlika vēl stingrāku tabu.
Drīz vien iezemieši garās virknēs devās pa līkumotajām takām lejup uz cietoksni.
— Viņi iet prom! — Glenervens iesaucās. — Viņi pamet posteņus! Lai slavēts dievs! Mūsu kara viltība izdevusies! Mīļā Helēna, mani krietnie biedri, tagad mēs esam miruši un apbedīti, taču šovakar mēs celsimies augšā, mēs atstāsim savu kapu un aizbēgsim no šiem barbariem!
Grūti iztēloties prieku, kāds valdīja udupā. Visās sirdīs atkal atausa ■cerības. Drosmīgie ceļinieki aizmirsa pārciestās briesmas un neraizējās par nākotni, lai gan patiesībā nebija nemaz tik viegli šai nepazīstamajā zemē aizkļūt līdz kādai eiropiešu kolonijai. Taču pēc tam, kad bija apmuļķots Kaikumu, nekādi Jaunzēlandes mežoņi viņiem vairs nelikās bīstami.
Majors pat neslēpa savu dziļo nicināšanu, ko viņš juta pret maoriem, •un kādos gan vārdos viņš tos nenosauca! Starp viņu un Paganelu norisa īsta sacensība. Viņi lamāja iezemiešus gan par muļķa lopiem, stulbiem ēzeļiem, Klusā okeāna idiotiem, gan par Bedlemas trakajiem, dienvidu puslodes plānprātiņiem un tamlīdzīgiem vārdiem. Viņi nevarēja un nevarēja rimties.
Taču bēgļiem turpat vai vesela diena vēl bija jāpavada kapenēs. So laiku viņi izmantoja, apspriezdami bēgšanas plānu. Paganelam bija izdevies saglabāt Jaunzēlandes karti, un tagad viņš meklēja tajā visdrošākos ceļus.
Pēc rūpīgiem apsvērumiem bēgļi nolēma doties uz austrumiem — uz Plenti līci. Ceļš veda cauri neizpētītiem, neapdzīvotiem apgabaliem. Pieraduši pārvarēt dažādas grūtības un dabas šķēršļus, ceļinieki baidījās vienīgi no sastapšanās ar maoriem. Viņi gribēja par katru cenu izvairīties no šādas tikšanās un sasniegt austrumu piekrasti, kur misionāri bija nodibinājuši vairākas kolonijas. Turklāt šo salas daļu vēl nebija skārusi kara vētra un tur neklaiņoja iezemiešu karapulki.
Taupo ezeru no Plenti līča šķīra apmēram simt jūdzes. Noejot dienā desmit jūdzes, šo attālumu varētu veikt desmit dienās. Tas, protams, nebūtu viegli, taču pilnīgi iespējami, jo drosmīgie ceļinieki soļus neskaitīja. Kad būs sasniegta kāda misija, varēs atpūsties un gaidīt izdevību, lai nokļūtu Oklendā, kas aizvien vēl bija viņu ceļa mērķis.
Pieņēmuši šādu lēmumu, bēgļi vēroja iezemiešus līdz pašam vakaram. Kalna pakājē tos vairs neredzēja, un, kad Taupo ieleja ietinās tumsā, neviens ugunskurs neliecināja par maoru klātbūtni. Ceļš bija brīvs.
Pulksten deviņos vakarā, kad bija iestājusies melna nakts, Glenervens aicināja doties ceļā. Paņēmuši līdzi Karatetes ieročus un citas mantas, bēgļi sāka piesardzīgi kāpt lejā pa Maunganamu nogāzi. Pirmie gāja Džons Mengls un Vilsons. Viņi apstājās, saklausījuši pat mazāko troksnīti, pamanījuši niecīgāko gaismas atspulgu. Bēgļi, šķiet, nevis gāja, bet slīdēja pa kalna nogāzi, pūlēdamies saplūst ar to.
Nokāpuši lejup divdesmit pēdas, Džons Mengls un viņa matrozis sasniedza bīstamo kori, ko iezemieši bija tik modri apsargājuši. Ja maori, dievs pasarg, būtu bijuši viltīgāki par bēgļiem un tikai izlikušies, ka dodas prom un notic mākslīgi radītajam vulkāna izvirdumam, tad tieši šai vietā viņi tagad varētu atrasties. Par spīti drosmei un Paganela nemitīgajiem jokiem, Glenervens neviļus nodrebēja. Sais desmit minūtēs, kas vajadzīgas, lai tiktu pāri kalna korei, izšķirsies viņa draugu liktenis. Viņš juta, kā pukst sirds lēdijai Helēnai, kas balstījās uz viņa rokas.
Tomēr Glenervenam nenāca ne prātā griezties atpakaļ. Tikpat tālu no šādām domām bija arī Džons. Jaunais kapteinis tumsas aizsegā sāka rāpties pa šauro kori, apstādamies ik reizes, kad lejup novēlās kāds akmens. Ja mežoņi būtu paslēpušies lejā, šis neparastais troksnis tūdaļ izraisītu šāvienu sprakšķus no abām pusēm.
Līzdami kā čūskas pa šauro un stāvo kori, bēgļi tikai lēnām virzījās uz priekšu. Kad Džons Mengls sasniedza viszemāko kores vietu, tikai divdesmit piecas pēdas viņu šķīra no plakankalnes, kur vēl iepriekšējā vakarā bija atradusies iezemiešu nometne. No šejienes kalna kore veda augšup līdz mežam, kas atradās apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā.
Bez starpgadījumiem tikuši pāri bīstamajai vietai, ceļinieki klusēdami kāpa kalnā. Mežs tumsā nebija saskatāms, taču viņi zināja, ka tas vairs nav tālu un, ja vien neuzdursies kādam slēpnim, tur varēs justies drošībā. Turklāt Glenervens apzinājās, ka kopš šī brīža viņi neatrodas tabu aizsardzībā. Augšupejošā kore vairs nepiederēja Maunganamu, bet gan kalnu grēdai Taupo ezera austrumos. Tagad viņiem draudēja ne vien iezemiešu lodes, bet arī tiešs uzbrukums.
Desmit minūtes, cenzdamies neizraisīt pat vismazāko troksni, bēgļi kāpa uz nākamo plakankalni. Džons vēl nespēja saskatīt mežu, taču tas nevarēja būt tālāk par divi simti pēdām.
Pēkšņi jaunais kapteinis apstājās un pat atkāpās atpakaļ. Melnajā tumsā viņš, šķiet, sadzirdēja kādu troksni. Arī pārējie bēgļi sastinga uz vietas.
Džons tik ilgi stāvēja nekustīgi, ka ceļabiedri jau sāka uztraukties. Viņi gaidīja. Viņu baiļpilnais satraukums nav aprakstāms. Vai tiešām vajadzēs doties atpakaļ un vēlreiz meklēt patvērumu Maunganamu virsotnē?
Taču, pārliecinājies, ka troksnis vairs neatkārtojas, Džons Mengls atkal kāpa augšup pa šauro kori.
Drīz vien tumsā neskaidri iezīmējās meža apveidi. Vēl daži soļi, un bēgļi, sasnieguši mežu, nozuda biezajā lapotnē.