Tumšā nakts bēgļiem bija labvēlīga. To vajadzēja izmantot, lai tiktu pēc iespējas tālāk no Taupo ezera neviesmīlīgajiem krastiem. Paganels uzņēmās vadību, un atkal šai grūtajā pārgājienā visā spožumā parādījās viņa apbrīnojamā ceļotāja nojauta. Ar pārsteidzošu veiklību viņš orientējās melnajā tumsā, nekļūdīgi uzgāja tikko samanāmas takas un nemaldīgi ieturēja pareizo virzienu. Tiesa, ģeogrāfam ļoti palīdzēja niktalopija, un viņa kaķa acis saskatīja vissīkākos priekšmetus.
Veselas trīs stundas bēgļi neapstādamies gāja pa lēzenajām austrumu nogāzēm. Paganels virzījās mazliet uz dienvidaustrumiem, lai nokļūtu šaurajā aizā starp Kaimanavas un Vahiti kalnu grēdām, kur aizvijās ceļš no Oklendas uz Hauka līci. Paganelam padomā bija šķērsot šo aizu, atstā.- jot ceļu sānis, un augstās kalnu grēdas aizsegā doties uz piekrasti cauri neapdzīvotajiem provinces apgabaliem.
Pulksten deviņos no rīta bēgļi divpadsmit stundās bija nogājuši divpadsmit jūdzes. Vairāk no varonīgajām sievietēm nevarēja prasīt. Turklāt arī vieta likās piemērota atpūtai. Bēgļi bija sasnieguši aizu, kas atdalīja abas kalnu grēdas. Oberlendas ceļš, aizvīdamies uz dienvidiem, palika pa labi. Paganels, neizlaizdams karti no rokām, nogriezās uz ziemeļaustrumiem, un pulksten desmitos ceļinieku pulciņš nonāca pie stāvas kalnu terases.' Izņēmuši no somām līdzpaņemtos produktus, ceļinieki parādīja
tiem pienācīgu godu. Pat Mērija Granta un majors, kuri līdz šim ēdamās papardes bija noniecinājuši, tagad ēda tās kāru muti. Atpūtušies līdz pulksten diviem pēcpusdienā, bēgji gāja tālāk uz austrumiem un apmetās vakarā uz naktsguļu astoņas jūdzes no kalniem. Visi tūdaļ devās pie miera un aizmiga tāpat zem klajām debesīm.
Nākamajā dienā ceļš bija daudz grūtāks. Tas veda caur vulkānisko ezeru, geizeru un sēravotu rajonu, kas pletās uz austrumiem no Vahiti kalnu grēdas. Šis ceļš bija tīkamāks acīm nekā kājām. Vai ik brīdi vajadzēja mest līkumus, pārvarēt šķēršļus, kas ļoti nogurdināja. Toties cik krāšņi skati, kāda bezgalīga dažādība!
Divdesmit kvadrātjūdžu plašā rajonā pazemes spēki atklājās daždažādos veidos. No savvaļas tējaskoku birzīm iztecēja neparasti dzidri sālsavoti, kuros mudžēja veselas kukaiņu miriādes. Šo avotu ūdens oda pēc degoša pulvera un atstāja uz zemes baltas nogulsnes, žilbinošas kā sniegs. Daži avoti bija karsti, citi auksti kā ledus. Avotu krastos auga milzu papardes tādos pašos apstākļos kā silūra ērā.
Gluži kā parkā, visās malās starp garaiņiem šļāca gaisā ūdens strūklas. Dažas darbojās nepārtraukti, citas ar starplaikiem, itin kā šeit rotaļātos kāds untumains Plūtons. Fontāni bija izkārtoti amfiteātra veidā uz dabiskām terasēm kā baseini modernā parkā. Odens straumes, jaukdamās kopā ar baltu garaiņu mutuļiem, pamazām saplūda vienkopus un pāri gigantisko kāpņu gandrīz caurspīdīgajiem pakāpieniem putodamas gāzās lejā, un piepildīja ar ūdeni veselus ezerus. Pēc tam karstos avotus un šalcošos geizerus nomainīja sēravoti. Visa zeme bija sētin nosēta lielām pūtēm. Tie bija pusizdzisuši krāteri, caur kuru daudzajām plaisām lauzās ārā dažādas gāzes. Gaiss bija piesātināts ar kodīgu un šķebīgu sērskābes smaku. Zemi viscaur klāja sēra kristāli. Šeit gadsimtu gaitā bija sakrājušās neizmērojamas bagātības. Ja Sicīlijas sēra atradnes kādreiz izsīks, tad šai pagaidām maz pazīstamajā Jaunzēlandes apvidū varēs attīstīties sēra rūpniecība.
Nav grūti iedomāties, cik lielu piepūli ceļiniekiem prasīja iešana caur šķēršļoto apvidu. Nebija viegli atrast vietu naktsguļai, un medniekiem netrāpījās pa šāvienam neviens putns, kam misters Olbinets varētu parādīt godu, noplūkdams to pats savām rokām. Tāpēc lielākoties vajadzēja apmierināties ar ēdamām papardēm un saldajām batātēm, gaužām pieticīgu barību, kura, protams, nevarēja atjaunot nogurušo ceļinieku spēkus. Ikviens tiecās ātrāk izkļūt laukā 110 neauglīgā un tuksnesīgā apgabala.
Tomēr bija vajadzīgas veselas četras dienas, lai izietu cauri šai šķēršļu joslai. Tikai 23. februārī piecdesmit jūdžu attālumā no Maunganamu ceļinieki apmetās Pagan&la kartē atzīmētā bezvārda kalna pakājē. Šeit skatienam pavērās krūmiem apauguši līdzenumi, aiz kuriem apvāršņa malā zil- gmoja lieli meži.
Tas, protams, bija patīkami, taču tikai tādā gadījumā, ja šīs jaukās vietas nebūs pārāk biezi apdzīvotas. Līdz šim ceļinieki nebija redzējuši pat iezemiešu pēdas.
šai dienā Maknebs un Roberts nošāva trīs kivi, kas ļoti greznoja pusdienu galdu, taču tas neturpinājās ilgi, jo pēc dažām minūtēm no medījuma vairs nebija palikusi pāri ne kripatiņa.
Pēc deserta no saldajām batātēm un kartupeļiem Paganels izteica priekšlikumu, ko visi uzņēma ar sajūsmu.
Viņš ierosināja nosaukt Glenervena vārdā bezvārda kalnu, kura virsotne iesniedzās mākoņos trīs tūkstoši pēdu augstumā. Ģeogrāfs tūdaļ rūpīgi ierakstīja kartē skotu lorda vārdu.
Nav nekādas vajadzības attēlot gaužām vienveidīgo ceļojumu beigu posma. Ceļā no ezeriem līdz Klusajam okeānam gadījās tikai divi trīs kaut cik nozīmīgi notikumi.
Augas dienas ceļinieki gāja caur mežiem un līdzenumiem. Džons noteica virzienu pēc saules un zvaigznēm. Debesis bija samērā žēlsirdīgas — tās nesūtīja nedz svelmi, nedz lietu. Tomēr ceļiniekus, kas bija izturējuši tik daudz pārbaudījumu, māca aizvien lielāks nogurums, un viņi ilgojās iespējami ātrāk nokļūt kādā misijā. Viņi joprojām sarunājās, taču sarunas vairs nebija kopīgas. Ceļinieku pulciņš bija sadalījies grupās, kuras saistīja ne vien simpātijas, bet ari visapslēptāko domu kopība.
Glenervens parasti soļoja viens pats. Tuvojoties piekrastei, viņš aizvien biežāk kavējās iztēlē pie «Dunkana» un tā komandas. Aizmirsdams bries- .mas, kas vēl varēja draudēt ceļā līdz Oklendai, viņš domāja tikai par saviem nogalinātajiem matrožiem. Šī drausmīgā vīzija viņu nemitīgi vajāja.
Par Hariju Grantu neviens vairs nerunāja. Kāpēc tas būtu jādara, ja viņa labā vairs nevarēja neko darīt? Ja arī kapteiņa vārds vēl tika pieminēts, tad vienīgi viņa meitas un Džona Mengla sarunās.
Džons ne reizi neatgādināja Mērijai to, ko jaunā meitene bija viņam teikusi pēdējā naktī, kad viņi bija ieslodzīti cietumā. Aiz smalkjūtības viņš negribēja pieminēt vārdus, kuri bija izsacīti vislielākā izmisuma brīdī.
Runādams par Hariju Grantu, Džons aizvien vēl apcerēja jaunus plānus. Viņš apgalvoja Mērijai, ka Glenervens organizēs vēl vienu ekspedīciju. Savus apsvērumus viņš pamatoja ar to, ka atrastais dokuments nerada nekādas šaubas. Tātad Harijs Grants ir kaut kur atrodams. Un viņš
Neparasti dzidrie salsavoti.
jāatrod, lai arī būtu jāpārmeklē visa zemeslode. Šie vārdi Mēriju veldzēja. Viņus abus saistīja vienas un tās pašas domas, viņi abi dzīvoja ar vienām un tām pašām cerībām. Bieži vien arī lēdija Helēna piedalījās viņu sarunās. Viņa saprata, ka tās ir tikai ilūzijas, taču viņa negribēja atgādināt jaunajiem cilvēkiem bēdīgo īstenību.
Maknebs, Roberts, Vilsons un Milredijs, neaizklīstot nekur tālu no pārējiem biedriem, centās iegūt iespējami vairāk medījumu. Paganels, joprojām tīstīdamies formiuma apmetnī, nerunīgs un domīgs, turējās noma|us.
Lai gan mēdz teikt, ka saskaņā ar dabas likumiem nebeidzami pārbaudījumi, briesmas, nogurums un trūkums pat vislabākos raksturus dara nīgrus un ļaunus, mūsu ceļiniekus nelaimes vēl vairāk saliedēja, viņi bija tikpat uzticīgi cits citam un ar mieru ziedot dzīvību otra labā.
25. februārī ceļu aizšķērsoja upe. Spriežot pēc Paganela kartes, tā bija Vaikari. Ceļinieki pārgāja tai pāri braslā.
Veselas divas dienas turpinājās krūmiem apauguši līdzenumi. Puse ceļa no Taupo ezera līdz okeāna piekrastei bija noieta, ceļinieki gan jutās noguruši, toties viņi, par laimi, nesastapās ar iezemiešiem.
Pēc tam sākās nebeidzami meži, kas atgādināja Austrālijas mežus, taču eikaliptu vietā šeit auga kauri. Lai gan četros mēnešos, kas tika pavadīti klejojumos, bija piedzīvots daudz pārsteigumu, Glenervens un viņa ceļabiedri tomēr varēja jūsmot arī par milzīgajām priedēm, kas godam stādāmas līdzās Libānas ciedriem un Kalifornijas mamutkokiem. Kauri jeb, botāniķu valodā, abiateas damaritias bija tik augsti, ka zari tiem sākās tikai simt pēdas virs zemes. Šie koki auga puduros, un mežu veidoja nevis atsevišķi koki, bet neskaitāmas koku grupas, kas divi simti pēdu augstumā pleta savus zaļos saulsargus.
Jaunie kauri, kam gadu skaits tikai mazliet pārsniedza simtu, bija līdzīgi Eiropas sarkanajām eglēm. Tiem bija tumšs konusveida zaru vainags ar smailu galotni. Turpretī kokiem, kuru vecums bija mērojams piecos un sešos gadsimtos, virs krustām šķērsām savītajiem zariem pacēlās milzīgas zaļu skuju teltis. Šiem Jaunzēlandes mežu patriarhiem stumbra apkārtmērs sasniedza piecdesmit pēdas, un visi ceļinieki, sadevušies izstieptās rokās, nevarēja apņemt milzīgo stumbru.
Trīs dienas ceļinieku pulciņš gāja zem šīm zaļajām arkām pa mālainu zemi, ko vēl nekad nebija minuši cilvēka kāja. Par to skaidri liecināja kauru pakājē satecējušās sveķu lāmas. Tā bija liela bagātība, kas nodrošinātu eksportu daudzus gadus.
Mednieki veseliem bariem uzgāja kivi, kas tik reti sastopami maoru apdzīvotajos apgabalos. Acīmredzot šais nepieejamajos mežos savdabīgie putni bija atraduši patvērumu no zēlandlešu suņiem. Kivi tagad bagātīgi apgādāja ceļiniekus ar sātīgu barību.
Paganelam kādā biezoknī palaimējās iztālēm ieraudzīt divus milzīgus putnus. Viņā pamodās dabaspētnieka instinkts. Viņš paaicināja talkā majoru un Robertu, un viņi trijatā, nejuzdami nogurumu, devās pa pēdām dīvainajiem putniem.
Ģeogrāfa kvēlā interese bija pilnīgi saprotama, jo viņš pazina vai ari šķita pazīstam moa putnu, kas pieder pie dinormis sugas un ko daudzi zinātnieki uzskata par izmirušu. Sī sastapšanās apstiprināja Hohštetera un citu ceļotāju viedokli, ka šie bezspārnainie milži vēl tagad dzīvo Jaunzēlandē.
Paganela vajātie moa, megatēriju un pterodaktilu laikabiedri, sasniedza astoņpadsmit pēdu augstumu. Tramīgie milzu strausi bēga ar apbrīnojamu ātrumu. Skrējienā viņus nevarēja panākt pat lode. Pēc dažām minūtēm nenotveramie moa nozuda lielajos kokos, un mednieki tikai velti bija tērējuši pulveri.
1. marta vakarā Glenervens un viņa ceļabiedri, beidzot tikuši laukā no milzīgā kauru meža, apmetās uz naktsguļu pie Ikirandži kalna, kura virsotne paceļas pieci tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.
No Maunganamu kalna viņus tagad šķīra apmēram simt jūdzes, un līdz piekrastei vēl bija atlikušas trīsdesmit jūdzes. Džons Mengls bija cerējis šo pārgājienu veikt desmit dienās, taču toreiz viņš nevarēja paredzēt, kādas grūtības būs jāpārvar šai apvidū.
Piespiedu līkumi, dažādie kavēkļi un neprecizitātes, nosakot virzienu, pagarināja ceļu turpat par vienu piekto daļu, un, sasnieguši Ikirandži kalnu, ceļinieki jutās pagalam noguruši.
Līdz piekrastei vēl bija divu krietnu dienu gājums, un tieši tagad bija vajadzīga jauna enerģija un pastiprināta modrība, jo sākās apgabali, kur varēja sastapt iezemiešus.
Tomēr, pārvarējuši nogurumu, ceļinieki nākamajā dienā, gaismai austot, atkal devās tālāk.
Starp Ikirandži kalnu, kas palika pa labi, un Hārdija kalnu, kura virsotne pacēlās pa kreisi trīs tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā, ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Desmit jūdzes pletās līdzenums, viscaur apaudzis ar sapldžeku — vijīgiem ložņaugiem, kas tiek trāpīgi dēvēti par žņaudzēj- liānām. Ik uz soļa šīs liānas pinās ap rokām un kājām un, gluži kā čūskas, apvija visu ķermeni. Divas dienas vajadzēja lauzt ceļu ar cirvi rokā un cīnīties pret šo daudzgalvaino hidru — staipīgajiem un sīkstajiem ložņaugiem, kurus Paganels labprāt būtu ierindojis zoofītu klasē.
Sais līdzenumos medīt nebija iespējams, un mednieki vairs nedeva savu tiesu kopējam galdam. Pārtikas krājumi izsīka, un papildināt tos nebija nekādas iespējas. Odens trūkuma dēļ ceļinieki nevarēja remdēt slāpes, kuras nogurums darīja vēl skaudrākas.
Glenervens un viņa ceļabiedri cieta briesmīgas mokas, un, šķiet, pirmo reizi viņu garīgie spēki draudēja izsīkt.
Vairs tik tikko vilkdamies, vienīgi dzīvības instinkta vadīti, pārgu- rušie ceļinieki beidzot sasniedza Lotinas zemesragu Klusā okeāna krastā.
Šeit rēgojās dažas pamestas būdas, karā nopostīta ciemata paliekas, pletās neapstrādāti lauki. Visur bija redzamas laupīšanas un ugunsgrēku pēdas. Šeit liktenis nelaimīgajiem ceļiniekiem bija sagatavojis vēl vienu briesmīgu pārbaudījumu.
Viņi steberēja gar krastu, kad pēkšņi kādu jūdzi no viņiem parādījās iezemiešu bars. Vicinādami ieročus, mežoņi strauji tuvojās. Glenervens un viņa ceļabiedri atradās pašā jūras krastā, viņiem vairs nebija kur bēgt. Saņēmis pēdējos spēkus, Glenervens jau gribēja dot rīkojumu aizsargāties, kad Džons Mengls pēkšņi iesaucās:
— Laiva! Laiva!
Patiesi divdesmit soļus no bēgļiem smilšainajā krastā bija izvilkta piroga ar sešiem airiem. Vienā acumirklī bēgļi iestūma laivu ūdenī, ielēca tajā iekšā un laidās prom no bīstamā krasta. Džons Mengls, Maknebs, Vilsons un Milredijs sēdās pie airiem. Glenervens satvēra stūri, abas sievietes, Olbinets un Roberts ieņēma vietas laivas pakaļgalā.
Pēc desmit minūtēm piroga jau atradās ceturtdaļjūdzi no krasta. Jūra bija mierīga. Bēgļi visu laiku klusēja.
Nevēlēdamies atrauties pārāk tālu no krasta, Džons jau dzīrās dot pavēli braukt gar piekrasti, kad pēkšņi airis viņa rokās sastinga.
Viņš bija ieraudzījis trīs pirogas, kas parādījās aiz Lotinas zemesraga un kas acīmredzot gribēja uzsākt vajāšanu.
— Jūrā! Jūrā! — Džons iesaucās. — Labāk atrast galu viļņos.
Četru airu dzīta, laiva traucās tālāk selgā. Kādu pusstundu bēgļiem
izdevās noturēties tai pašā attālumā no vajātājiem, taču nelaimīgo spēki drīz vien galīgi izsīka un vajātāju pirogas neatvairāmi tuvojās. Viņus vairs šķīra nepilnas divas jūdzes. Nebija nekādas iespējas izvairīties no iezemiešu uzbrukuma. Bēgļi jau gatavojās atklāt uguni no savām garajām šautenēm.
Ko darīja šai laikā Glenervens? Stāvēdams kājās laivas pakaļgalā, viņš meklēja ar skatienu apvāršņa malā kādu pārdabisku palīdzību. Ko viņš gaidīja? Ko viņš gribēja? Vai viņam bija kāda nojauta?
Te pēkšņi acis viņam iemirdzējās un roka pastiepās pret kādu punktu tālumā.
— Kuģis! — viņš iesaucās. — Kuģis, dārgie draugi! Airējiet spēcīgāk!
Neviens no četriem airētājiem pat nepagriezās, lai paskatītos uz negaidīti uzradušos kuģi, jo nedrīkstēja taču zaudēt nevienu aira vēzienu. Vie-
Lielgabala lode pāršķēla pirogu uz pusēm.
nīgi Paganels, piecēlies kājās, pavērsa tālskati pret punktu, ko bija pamanījis Glenervens.
— Jā, tas ir kuģis, — ģeogrāfs konstatēja. — Tvaikonis. Dodas šurp ar pilnu tvaiku. Saņemieties, draugi!
Bēgļi ar jaunu sparu uzgula uz airiem un veselu pusstundu turējās līdzšinējā attālumā no vajātāju pirogām. Tvaikonis kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saredzams. Jau varēja saskatīt divus mastus ar nolaistām burām un biezus melnu dūmu mutuļus. Atdevis stūri Robertam, Glenervens satvēra Paganela tālskati un saspringti sekoja katrai kuģa kustībai.
Bet ko gan izjuta Džons Mengls un pārējie bēgļi, ieraugot, ka lorda seja pēkšņi pārvēršas, nobāl un tālskatis izkrīt viņam no rokām? Viens vienīgs vārds ieskaidroja šo izmisuma pilno vilšanos.
— «Dunkans»! — Glenervens iekliedzās. — «Dunkans» un katordznieki!
— «Dunkans»! — Džons iesaucās, nomezdams airi un pietrūkdamies kājās.
— Jā! Nāve no abām pusēm! — Glenervens murmināja, negaidītās nelaimes satriekts.
Nekādu šaubu vairs nevarēja būt: tā bija laupītāju sagrābtā jahta! No majora lūpām izlauzās pret debesīm raidīti lāsti. Tas jau sniedzās pāri viņa spēkiem.
Tikmēr laiva tika atstāta viļņu varā. Kurp to vadīt? Kurp bēgt? Vai bija kāda izvēle starp mežoņiem un katordzniekiem?
No tuvākās iezemiešu pirogas atskanēja šāviens, un lode caururba Vilsona airi. Daži airu vēzieni atkal tuvināja laivu «Dunkanam».
Jahta traucās pilnā gaitā un atradās vairs tikai kādu pusjūdzi no bēgļiem. Džons Mengls, redzēdams, ka viņi ielenkti no visām pusēm, vairs nezināja, kurp vadīt pirogu, kādā virzienā bēgt. Abas nelaimīgās sievietes, ceļos nometušās, izmisīgi lūdza dievu.
Mežoņi sāka sparīgi šaut, un ūdeni apkārt laivai kapāja ložu krusa. Te pēkšņi atskanēja spēcīgs grāviens, un pāri bēgļu galvām nosvilpa jahtas lielgabala lode. Nokļuvusi starp divām ugunīm, bēgļu laiva palika uz vietas starp «Dunkanu» un iezemiešu pirogām.
Aiz izmisuma zaudējis vai prātu, Džons Mengls satvēra cirvi. Viņš grasījās izcirst laivā caurumu un nogremdēt to kopā ar nelaimīgajiem biedriem, kad Roberts viņu atturēja.
— Toms Ostins! Toms Ostins! — zēns iesaucās. — Viņš ir uz klāja! Es viņu redzu! Viņš pazīst mūs! Viņš māj mums ar cepuri!
Cirvis Džona Mengla rokās sastinga.
Pār bēgļu galvām nosvilpa otra lode, pāršķeldama uz pusēm tuvāko no trim iezemiešu pirogām. Uz «Dunkana» klāja atskanēja skaļš «urā!».
Pārējie mežoņi, šausmu pārņemti, apgrieza pirogas un laidās ko mācēdami atpakaļ uz krastu.
— Surp! Brauc šurp! — Džons Mengls sauca pilnā balsī.
Pēc dažām minūtēm visi desmit bēgļi, nekā nesaprazdami un neapjēgdami, jau atradās drošībā uz «Dunkana».