Nav iespējams izteikt vārdos Glenervena un viņa draugu izjūtas, kad viņi atkal dzirdēja vecās Skotijas dziesmas. Brīdī, kad viņi kāpa uz «Dunkana» klāja, dūdinieks sāka spēlēt Malkolmas klana tautas dziesmu un komanda ar skaļiem «urā!» saucieniem apsveica lorda atgriešanos uz kuģa.
Glenervens, Džons Mengls, Paganels, Roberts un pat majors — visi aiz prieka raudāja un apkampās. Tas bija īsts neprātīgas līksmes virpulis. Ģeogrāfs bija galīgi vai galvu zaudējis. Viņš lēkāja kā prātā jucis un visu laiku tēmēja ar tālskati uz iezemiešu pirogām, kuras jau tuvojās krastam.
Taču, redzēdama, cik noskranduši ir Glenervens un viņa biedri, cik smagas ciešanu pēdas iegūlušas viņu izdilušajās sejās, jahtas komanda pēkšņi pārtrauca skaļos prieka izpaudumus. Vairs nebija ne miņas no tiem drosmīgajiem un dūšīgajiem ceļiniekiem, kas pirms trim mēnešiem, cerību spārnoti, bija devušies pa kapteiņa Granta pēdām. Tās bija tikai viņu ēnas. Nejaušība — vienīgi laimīga nejaušība bija atvedusi viņus atpakaļ uz kuģa, kuru viņi vairs nekad nebija cerējuši ieraudzīt! Cik vārgi un nespēcīgi viņi bija!
Tomēr, iekāms ceļinieki atpūtās, remdēja slāpes un izsalkumu, Glenervens iztaujāja Tomu Ostinu, kāpēc viņš atrodas šeit.
Kāpēc «Dunkans» kursē Jaunzēlandes austrumu piekrastē? Kāpēc tas nav nokļuvis Džoisa rokās? Kādi debesu spēki atsūtījuši jahtu pretī bēgļiem?
Kāpēc? Kā? Kādēļ? Tomu Ostinu no visām pusēm bērtin apbēra jautājumiem. Vecais jūrnieks vairs nezināja, kam lai atbild. Beidzot viņš nolēma uzklausīt vienīgi lordu Glenervenu un atbildēt vienīgi viņam.
— Kur ir katordznieki? — Glenervens vaicāja. — K6 jūs izdarījāt ar katordzniekiem?
— Ar katordzniekiem? — Toms Ostins pārjautāja, itin neko nesaprazdams.
— Jā, ar tiem neliešiem, kas uzbruka jahtai.
— Kādai jahtai? — Toms Ostins brīnījās. — Vai jūsu augstības jahtai?
— Kā tad, Tom, «Dunkanam»! Bens Džoiss taču ieradās pie jums?
— Es nepazīstu nekādu Benu Džoisu, es nekad neesmu viņu pat redzējis, — Toms Ostins atbildēja.
— Nekad! — Glenervens iesaucās, pārsteigts par vecā jūrnieka atbildi. — Tad sakiet beidzot — kāpēc «Dunkans» kursē gar Jaunzēlandes krastu?
Glenervens, lēdija Helēna, mis Granta, Paganels, majors, Roberts, Džons Mengls, Olbinets, Milredijs un Vilsons jau tāpat bija gaužām pār< steigti par vecā jūrnieka neizpratni, taču cik liels gan bija viņu izbrīns, kad Toms mierīgi atbildēja:
— Bet tāda taču bija jūsu augstības pavēle.
— Mana pavēle?! — Glenervens iesaucās.
— Tieši tā, milord. Es tikai izpildu jūsu norādījumus, kādus jūs devāt 14. janvāri rakstītajā vēstulē.
— Manā vēstulē! Manā vēstulē! — Glenervens iesaucās.
Visi desmit ceļinieki ielenca Tomu Ostinu ciešā lokā, vai aprīdami viņu skatieniem. Tātad pie Snouvijas rakstītā vēstule tomēr bija nonākusi uz «Dunkana».
— Izskaidrojiet mums visu pēc kārtas, — Glenervens sacīja, — citādi man liekas — es sapņoju. Tātad jūs saņēmāt vēstuli, Tom?
— Tieši tā, jūsu augstības vēstuli.
— Melburnā?
— Jā, Melburnā, kad kuģis jau bija tikpat kā izlabots.
— Kas tā bija par vēstuli?
— Tā nebija rakstīta ar jūsu roku, bet jūs bijāt to parakstījis, milord.
— Tas ir tas pats. Un manu vēstuli jums atnesa katordznieks, vārdā Bens Džoiss?
— Nē, jūrnieks Airtons, «Britānijas» bocmanis.
— Kā tad! Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona. Un kas bija rakstīts šai vēstulē?
— Tajā bija dots rīkojums nekavējoties atstāt Melburnu un doties uz…
— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Glenervens tik dedzīgi iesaucās, ka vecais jūrnieks samulsa.
— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Toms atkārtoja izbrīnā plati ieplestām acīm. — Nevis uz Austrālijas, bet uz Jaunzēlandes austrumu krastu.
— Uz Austrālijas! Uz Austrālijas, Tom! — Glenervena biedri vienā balsī atkārtoja.
Toms Ostins galīgi samulsa. Glenervens runāja ar tādu pārliecību, ka vecais jūrnieks sāka šaubīties, vai viņš vēstuli pareizi izlasījis. Tas taču nevar būt, ka viņš, uzticīgs un kārtīgs jūrnieks, būtu tik nepiedodami alojies. Viņš pat nosarka aiz satraukuma.
Atgriešanās uz «Dunkana».
— Nomierinieties, Tom, — lēdija Helēna teica, — acīmredzot tāda bija dieva griba …
— Piedodiet, kundze, — vecais Toms iebilda. — Nē, tas nav iespējams! Es nevarēju kļūdīties! Vēstuli lasīja arī Airtons, un tieši viņš pretēji pavēlei gribēja piespiest mani braukt uz Austrālijas piekrasti!
— Airtons? — Glenervens iesaucās.
— Viņš pats! Viņš centās man iegalvot, ka tā esot kļūda, ka jūs esot licis braukt uz Tufolda līci.
— Vai jums šī vēstule ir, Tom? — majors ieinteresēts jautāja.
— Jā, Makneba kungs, — Ostins atbildēja. — Es tūdaļ to atnesīšu.
Un Ostins aizsteidzās uz savu kajīti kuģa priekšgalā. Kamēr kapteiņa
palīgs bija prom, pasažieri klusēdami uzlūkoja cits citu. Vienīgi majors, sakrustojis rokas uz krūtīm, ieurbās ar skatienu Paganelā un sacīja:
— Nu vai zināt, Paganel, tas nu būtu tā kā mazliet par daudz!
— Ko jūs teicāt? — ģeogrāfs nomurmināja. Saliecies kūkumā un atbīdījis brilles uz pieres, viņš šķita līdzīgs milzīgai jautājuma zīmei.
Ostins atgriezās. Rokā viņš turēja vēstuli, ko Paganels bija rakstījis un Glenervens parakstījis.
— Lasiet, jūsu augstība, — vecais jūrnieks sacīja.
Glenervens paņēma vēstuli un lasīja:
— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un braukt ar «Dunkanu» uz trīsdesmit septīto platuma grādu Jaunzēlandes austrumu krastā …»
— Jaunzēlandes! — Paganels iesaucās, pielēkdams klāt.
Viņš izrāva vēstuli Glenervenam no rokām, izberzēja acis, uzbīdīja uz deguna brilles un pats vēlreiz pārlasīja vēstuli.
— Jaunzēlandes! — viņš sacīja dīvaini pārvērstā balsī, un vēstule izslīdēja viņam no rokām.
Sai brīdī viņš juta, ka viņa plecam uzgulst kāda roka. Viņš izslējās un sastapās aci pret aci ar majoru.
— Ko lai saka, cienījamais Paganel, — Maknebs runāja nopietnā balsī. — Kāda laime, ka jūs nenosūtījāt «Dunkanu» uz Indoķīnu!
Sis joks nabaga ģeogrāfu galīgi satrieca. Visa kuģa komanda locījās homēriskos smieklos. Paganels gluži kā prātā jucis staigāja šurpu turpu, galvu rokās saķēris un matus plēsdams. Viņš vairs neapjēdza, ko dara, un vēl mazāk to, kas viņam būtu jādara. Viņš automātiski nokāpa pa kāpnēm lejā un sāka bezmērķīgi meimurot pa klāju, pēc tam uzkāpa uz baka kuģa priekšgalā. Seit kājas viņam sapinās tauvas ritulī. Viņš sazvārojās un steigā satvēra auklas galu.
Te pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Bija izšāvis kuģa priekšgalā uzstādītais lielgabals, un mierīgos ūdeņus sakūla kartečas lādiņš. Nelaimīgais Paganels bija nejauši parāvis aiz pielādētā lielgabala auklas, deglis aizdegās, un norībēja šāviens. Ģeogrāfs atkrita atpakaļ un novēlās pa baka kāpnēm lejā līdz pat komandas kubrikam.
Šāviena troksnim sekoja izbaiļu kliedziens. Šķiet, bija notikusi neglābjama nelaime. Matroži metās starpklājā un iznesa uz klāja līkumā salie- kušos Paganelu. Ģeogrāfs vairs nerunāja.
Garo, nekustīgo ķermeni matroži aiznesa uz pūpi. Krietnā francūža biedri bija satriekti. Majors, kas vajadzības brīžos aizstāja ārstu, dzīrās nelaimīgo Paganelu izģērbt, lai pārsietu brūces, taču, tiklīdz viņa roka pieskārās mirējam, tas tūdaļ uzlēca kājās, itin kā to būtu skārusi elektriskā strāva.
— Nekad! Nekad! — viņš iekliedzās un, vīstīdams kalsno ķermeni drēbju driskās, neparasti steidzīgi pogāja ciet visas pogas.
— Paklausieties, Paganel! — majors sacīja.
—• Nē! Vai dzirdat, nē!
— Vajag taču izmeklēt…
— Jūs neko neizmeklēsit!
— Varbūt jums kas lauzts … — Maknebs neatlaidās.
— Jā, ir lauzts, — Paganels atbildēja, sparīgi nostādamies uz garajām kājām, — taču to, ko esmu salauzis, izlabos namdaris.
— Ko tad jūs salauzāt?
— Klājbalstu, kad lidoju lejā no baka.
Pēc šī paskaidrojuma atskanēja jauna smieklu šalts. Redzēdami, ka cienījamais Paganels sveiks un vesels izkļuvis no kļūmes ar jahtas lielgabalu, cienījamā ģeogrāfa draugi pilnīgi nomierinājās.
«Šis ģeogrāfs ir pārlieku kautrīgs,» majors nodomāja.
Pēc tam kad Paganels bija atguvies no lielajiem pārdzīvojumiem, viņam vajadzēja atbildēt uz vēl vienu jautājumu, no kura viņš nevarēja izvairīties.
— Bet tagad, Paganel, atbildiet vaļsirdīgi, — Glenervens pievērsās ģeogrāfam. — Es atzīstu, ka jūsu izklaidība bijusi mums svētīga. Bez jums «Dunkans», bez šaubām, būtu nonācis katordznieku rokās. Bez jums maori mūs atkal būtu saņēmuši gūstā. Bet, dieva dēļ, sakiet — kādas dīvainas asociācijas dēļ, kādu pārdabisku prāta nomaldu dēļ jūs Austrālijas vietā ierakstījāt Jaunzēlandi?
— Nolāpīts, — Paganels iesaucās. — Tas tāpēc …
Taču šai mirklī ģeogrāfa skatiens apstājās pie Roberta un Mērijas Grantas — un viņš aprāvās. Pēc tam viņš atbildēja:
— Ko lai dara, dārgais Glenerven! Esmu nelabojams nelga un neprātis. Acīmredzot nekad netikšu laukā no izklaidīga dīvaiņa ādas.
— Ja vien jums to nenodīrās, — majors piebilda.
— Man nodīrās ādu? — ģeogrāfs aizkaitināts iekliedzās. — Vai tas ir mājiens?
— Kāds mājiens, Paganel? — Maknebs mierīgi vaicāja.
Taču ar to saruna bija galā. «Dunkana» noslēpumainā parādīšanās bija noskaidrota. Brīnumainā kārtā izglābušies pasažieri vienīgi alka jo ātrāk nokļūt savās ērtajās kajītēs un paēst brokastis.
Kad lēdija Helēna, Mērija Granta, majors, Paganels un Roberts bija aizgājuši, Glenervens un Džons Mengls vēl aizturēja kādu brīdi Tomu Ostinu, lai iztaujātu viņu par šo un to sīkāk.
— Bet tagad, krietnais Tom, — Glenervens viņu uzrunāja, — sakiet — vai pavēle kursēt gar Jaunzēlandes piekrasti jums nelikās dīvaina?
— Jā, jūsu augstība, — Ostins atbildēja. — Jāatzīstas, es tiešām biju izbrīnījies. Taču manā dabā nav apšaubīt saņemtās pavēles, un es to izpildīju. Vai es varēju citādi rīkoties? Ja es precīzi neizpildītu vēstulē dotos rīkojumus un notiktu kāda katastrofa, vai tā nebūtu mana vaina? Vai jūs, kapteini, būtu rīkojušies citādi?
— Nē, Tom, gluži tāpat, — Džons Mengls atbildēja.
— Bet ko jūs domājāt par pavēli? — Glenervens jautāja.
— Es domāju, jūsu augstība, ka Harija Granta interesēs jābrauc turp, kur jūs pavēlat. Es domāju, ka jaunie apsvērumi jūs pamudinājuši doties uz Jaunzēlandi ar kādu citu kuģi un man jāgaida jūs šās salas austrumu krastā. Turklāt jāpiebilst, ka, izbraucot no Melburnas, es nevienam neizpaudu mūsu ceļa mērķi un komanda par to uzzināja, kad mēs atradāmies atklātā jūrā un Austrālijas krasti jau bija izgaisuši skatienam. Taču pēc tam uz kuģa notika kāds starpgadījums, kas sagādāja man daudz raižu,
— Kas tad notika, Tom? — Glenervens vaicāja.
— Kad nākamajā dienā pēc mūsu izbraukšanas no Melburnas, — Toms Ostins turpināja, — bocmanis Airtons uzzināja, kurp dodas «Dunkans» …
— Airtons?! — Glenervens iesaucās. — Vai tad viņš atrodas uz jahtas?
— Jā, jūsu augstība.
— Airtons ir šeit! — Glenervens atkārtoja, raudzīdamies uz Džonu Menglu.
— Dieva griba, — jaunais kapteinis atsaucās.
Abu vīru atmiņā tūdaļ atplaiksnīja visas Airtona ļaundarības, viņa ilgi perinātā nodevība, Glenervena ievainošana, neģēlīgais mēģinājums noslepkavot Milrediju, daudzās likstas, kādas ekspedīciju bija piemeklējušas Snouvijas purvos. Un tagad dīvainas apstākļu sagadīšanās dēļ ļaundaris bija viņu varā.
— Kur viņš ir? — Glenervens steidzīgi noprasīja.
— Kuģa priekšgalā kajītē zem uzraudzības, — Toms Ostins atbildēja,
— Kāpēc viņš ieslodzīts?
— Nekad! Nekad! — Paganels iekliedzās.
— Uzzinājis, ka jahta uzņēmusi kursu uz Jaunzēlandes krastiem, viņš aizsvilās trakās dusmās, gribēja piespiest mani mainīt kursu, viņš draudēja man un beidzot sāka musināt komandu uz dumpi. Es sapratu, ka viņš kjūst bīstams, un biju spiests padarīt viņu nekaitīgu.
— Un kas notika tālāk?
— Kopš tā laika viņš tup kajītē un pat nemēģina izkļūt laukā.
— Prātīgi darīts, Tom!
Šai brīdī Glenervenu un Džonu Menglu aicināja uz kopkajīti. Ilgi gaidītās brokastis jau bija pasniegtas. Viņi apsēdās pie galda, nebilzdami ne vārda par Airtonu.
Taču pēc tain, kad brokastis bija paēstas un pasažieri, atguvuši spēkus un apmierinājuši izsalkumu, atkal iznāca uz klāja, Glenervens paziņoja, ka bocmanis atrodas uz kuģa. Tad viņš piemetināja, ka gribot Airtonu nopratināt visu klātbūtnē.
— Vai nevarētu iztikt bez manis? — lēdija Helēna ierunājās. — Atzīstos, dārgais Eduard, ka man būtu gaužām grūti redzēt šo ļaundari.
— Tā būs konfrontācija, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja. — Es jūs ļoti lūdzu, palieciet! Ir svarīgi, lai Bens Džoiss tiktos vaigu vaigā ar visiem saviem upuriem.
Šis apsvērums lēdiju Helēnu pārliecināja. Viņas abas ar Mēriju Grantu nostājās blakus lordam Glenervenam. Viņiem apkārt izkārtojās majors, Paganels, Džons Mengls, Roberts, Vilsons, Milredijs un Olbinets — visi tie, kurus tik smagi bija piemeklējusi katordznieka nodevība. Jahtas komanda, vēl neaptverdama stāvokļa nopietnību, nogaidoši klusēja.
— Atvediet Airtonu, — Glenervens sacīja.