No prieka neviens nemirst. Gan tēvs, gan bērni atguva samaņu, iekāms laiva vēl nebija piestājusi pie jahtas. Kā lai attēlo to visu? Ar vārdiem tas nav izdarāms. Visa komanda raudāja, redzēdama šos trīs cilvēkbērnus citu cita apkampienos. Uzkāpis uz jahtas klāja, Harijs Grants noslīga ceļos. Dievbijīgais skots, sperdams kāju uz klāja, kas viņam nozīmēja dzimtenes zemi, par savu izglābšanos vispirms gribēja pateikties dievam.
Pēc tam, pagriezies pret lēdiju Helēnu, lordu Glenervenu un viņu biedriem, Harijs Grants pateicās saviem glābējiem aiz saviļņojuma drebošā balsī. Pa ceļam no jahtas līdz salai Mērija un Roberts jau bija paguvuši dažos vārdos viņam pastāstīt par «Dunkana» neparasto ceļojumu.
Cik bezgala daudz gan kapteinis Grants bija parādā šai cēlsirdīgajai sievietei un viņas ceļabiedriem! Vai viņi visi, sākot ar lordu Glenervenu un beidzot ar pēdējo matrozi, — vai tad viņi visi nebija par viņu cīnījušies un viņa dēļ tik daudz cietuši? Harijs Grants izteica savu pateicību, kas lauzās no sirds dziļumiem, ar tādu vienkāršību, ar tādu cēlumu un viņa vīrišķīgo seju apgaroja tik patiesas un siltas jūtas, ka visa komanda jutās pārpārēm gandarīta par visām pārciestajām grūtībām. Pat aukstasinīgajam majoram acīs sariesās asaras, kuras viņš nebija spējīgs apvaldīt. Bet cienījamais Paganels raudāja gluži kā bērns, nemaz nedomādams slēpt asaras.
Harijs Grants nevarēja vien nolūkoties meitā. Cik gan daiļa un apburoša tā bija kļuvusi! Viņš pateica to arī skaļi, piesaukdams par liecinieci lēdiju Helēnu, itin kā lai pārliecinātos, ka tēva mīlestība nav viņu maldinājusi. Pēc tam, pagriezies pret dēlu, viņš jūsmīgi iesaucās:
— Cik ļoti viņš izaudzis! īsts vīrietis!
Un viņš nevarēja vien beigt skūpstīt savus mīļos bērnus, jo viņa sirds bija pārpilna maigām jūtām, kas bija sakrājušās garajos nošķirtības gados.
Roberts iepazīstināja tēvu pēc kārtas ar saviem draugiem, un viņam bija grūti atrast atšķirīgus vārdus, jo par visiem bija sakāms viens un tas pats. Itin visi ceļabiedri bija izturējušies pret abiem bāreņiem bezgala labi. Kad pienāca Džona Mengla kārta, jaunais kapteinis nosarka kā meitene, un, atbildot Mērijas tēvam, viņa balss drebēja.
Tad arī lēdija Helēna pastāstīja kapteinim Grantam par viņu ceļojumu un sacīja, ka viņš var lepoties tiklab ar dēlu, kā meitu.
Harijs Grants uzzināja par Roberta varoņdarbiem, uzzināja, ka zēns jau daļēji atlīdzinājis Glenervenam tēva parādu. Pēc tam par Mēriju stāstīja Džons Mengls un turklāt tik jūsmīgi, ka Harijs Grants, kuru lēdija Helēna jau dažos vārdos bija paguvusi informēt, ielika savas meitas roku jaunā kapteiņa vīrišķīgajā rokā un, pagriezies pret lordu un lēdiju Glener- veniem, sacīja:
— Milord un jūs, kundze, svētīsim mūsu bērnus!
Kad viss bija reižu reizēm pārrunāts, Glenervens pastāstīja Harijam Grantam par Airtonu. Grants apliecināja, ka viss, ko bocmanis teicis par viņa izsēdināšanu Austrālijas krastā, ir patiesība.
— Viņš ir gudrs un bezbailīgs vīrs, — kapteinis piemetināja, — tikai kaislības viņu aizvīlušas neceļos. Cerēsim, ka viņš visu pārdomās, nožēlos savu rīcību un kļūs par godīgu cilvēku.
Taču pirms Airtona nometināšanas Marijas Terēzes salā Harijs Grants vēlējās uzņemt savā klintājā jaunos draugus. Viņš ielūdza tos apmeklet viņa koka namiņu un paēst pusdienas pie Okeānijas robinsona galda. Glenervens un ceļabiedri ar prieku pieņēma šo uzaicinājumu. Roberts un Mērija Granta dega nepacietībā ātrāk ieraudzīt šīs vientuļās vietas, kur kapteinis tik ilgi skumis pēc viņiem.
No kuģa atkal atīrās laiva, un drīz vien kapteinis ar abiem bērniem, lords un lēdija Glenerveni, majors, Džons Mengls un Paganels izkāpa vientuļās salas krastā.
Lai pārstaigātu Harija Granta īpašumus, pietiktu ar pāris stundām. Sī saliņa patiesībā bija zemūdens kalna virsotne, ar bazalta klintīm un vulkānisko iežu drupām nosēta plakankalne. Vulkāniskās darbības rezultātā šis kalns Zemes ģeoloģiskajās ērās pamazām bija pacēlies no Klusā okeāna dzīlēm. Taču jau kopš vairākiem gadu simteņiem vulkāns bija kļuvis par parastu kalnu, tā krāteris aizsērējis un viļņu klaidā radusies jauna saliņa. Pēc tam uz salas izveidojās auglīga zemes virskārta un jauno zemi pamazām pārņēma savā ziņā augu valsts. Braukdami garām, valzivju mednieki uz salas atstāja mājas dzīvniekus — kazas un cūkas —, kas mežonīgajā salā ātri savairojās. Un tādējādi šai Klusā okeāna vidū izniru- šajā saliņā sāka valdīt daba ar savu augu, minerālu un dzīvnieku valsti.
Kad saliņā atrada patvērumu avārijā cietušie «Britānijas» jūrnieki, dabas spēkus sāka vadīt cilvēka roka. Divarpus gadu laikā Harijs Grants un viņa matroži saliņu pilnīgi pārvērta. Vairāki akri rūpīgi iekoptas zemes deva viņiem lielisku dārzeņu ražu.
Viesi pienāca pie zaļu gurnijkoku apēnota namiņa. Logu priekšā pletās majestātiska, saules staros mirguļojoša jūra. Harijs Grants lika novietot galdu zem kuplajiem kokiem, un viesi apsēdās. Galdā tika celts kazas cepetis, nardes maize, dažas krūzes piena, divas trīs savvaļas cigoriņu saknes un skaidrs, vēss ūdens. Tā bija vienkārša un sātīga Arkādijas ganu maltīte.
Paganels bija aizgrābts. Prātā nāca jaunības sapņi kļūt par robinsonu.
— Blēdim Airtonam laimējies! — ģeogrāfs jūsmīgi iesaucās. — Šī saliņa ir īsta paradīze.
— Jā, — Harijs Grants atsaucās, — tā tiešām bija paradīze trim avārijā cietušiem jūrniekiem, taču man sāp sirds, ka Marija Terēze nav plaša un auglīga sala, kur strauta vietā plūstu liela upe un mazā līcīša vietā būtu ērta osta.
— Kāpēc jums par to sāp sirds, kaptein? — Glenervens vaicāja.
— Tāpēc, ka šeit, Klusajā okeānā, es dibinātu koloniju un dāvinātu to Skotijai.
— Tātad jūs, kapteini Grant, neesat atteicies no nodoma, kas padarījis jūs tik populāru mūsu vecajā tēvzemē? — Glenervens vaicāja.
— Nē, milord, un, manuprāt, dievs jums vēlējis mani izglābt, lai es varētu piepildīt šo savu nodomu. Es gribu, lai mūsu nelaimīgie brāļi, senās Kaledonijas iedzīvotāji, visi, kas cieš trūkumu, atrastu patvērumu jaunajā zemē. Es gribu, lai mūsu mīļajai tēvzemei šais jūrās būtu sava kolonija, kas piederētu vienīgi viņai un kur viņa varētu rast kaut mazu daļiņu no tās neatkarības un labklājības, kā viņai tik ļoti trūkst Eiropā!
— Tie ir lieliski vārdi, kapteini Grant, — lēdija Helēna sacīja. — Jūsu nodoms ir labs un cēls! Taču šī saliņa …
— Nē, kundze, šis klintājs varētu pabarot tikai dažus kolonistus, turpretī mums vajadzīga plaša un auglīga zeme.
— Lai notiek, kapteini, — Glenervens iesaucās, — nākotne pieder mums! Meklēsim šo zemi kopīgi!
Harijs Grants un Glenervens paspieda viens otram cieši roku, itin kā apstiprinādami doto solījumu.
Pēc tam šai pašā saliņā, šai pašā necilajā namiņā visi vēlējās dzirdēt stāstu par to, kā avarējušās «Britānijas» jūrnieki'šeit pavadījuši vientulībā divus garus gadus. Harijs Grants labprāt izpildīja savu jauno draugu vēlēšanos.
— Man klājās tāpat kā visiem robinsoniem, — viņš iesāka, — kuri izmesti vientuļā salā un spiesti paļauties vienīgi uz dievu un paši uz sevi, spiesti cīnīties ar dabas spēkiem par savu eksistenci.
Naktī no 1862. gada 26. uz 27. jūniju jau sešas dienas vētras mētātā «Britānija» uztriecās uz Marijas Terēzes salas klintīm. Jūra tā trakoja, ka organizēt glābšanu nebija nekādas iespējas, un visa mana nelaimīgā komanda aizgāja bojā. Pēc daudziem veltīgiem mēģinājumiem sasniegt krastu izdevās vienīgi matrožiem Bobam Līrsam, Džo Belam un man.
Mēs nokļuvām uz piecas jūdzes garas un divas jūdzes platas neapdzīvotas saliņas. Tajā auga apmēram trīsdesmit koki, tur bija vēl dažas pļavas un skaidrs avots, kas, par laimi, nekad neizsīka. Nonācis ar abiem matrožiem šai pasaules nostūrī, es nezaudēju dūšu. Es paļāvos uz dievu un sagatavojos sūrai cīņai. Mani krietnie nelaimes biedri Bobs un Džo man palīdzēja kā varēdami.
— Si saliņa ir ista paradīze.
Tāpat kā Daniela Defo romānā attēlotais Robinsons, mēs vispirms savācām kuģa atliekas, paņēmām darbarīkus, mazliet šaujampulvera, ieročus, un maisu ar mūsu apstākļos tik dārgajiem graudiem. Pirmās dienas bija grūtas, taču drīz vien medības un zveja mums deva iespēju sagādāt pietiekami daudz pārtikas, jo salas vidienē klaiņoja savvaļas kazas, bet piekrastes ūdeņos netrūka zivju un citu jūras dzīvnieku. Pamazām mūsu dzīve iegāja normālās sliedēs.
Tā kā man bija izdevies izglābt mērinstrumentus, es precīzi noteicu salas atrašanās vietu. Es zināju, ka mūsu sala atrodas tālu prom no visiem kuģu ceļiem un ka glābt mūs var vienīgi laimīgs gadījums. Nemitīgi domādams par tiem, kuri man bija tik dārgi un kurus es vairs necerēju ieraudzīt, es vīrišķīgi pacietu uzbrukušo nelaimi un katru dienu savās lūgšanās pieminēju savu abu bērnu vārdus.
Visu laiku mēs cītīgi strādājām. Drīz vien vairāki akri tika apsēti ar graudiem, kas bija atradušies uz «Britānijas». Mūsu galdu papildināja kartupeļi, cigoriņi un skābenes, vēlāk arī citi dārzeņi. Mēs noķērām vairākus kazlēnus, kurus nebija nemaz tik grūti pieradināt. Mums bija arī piens un sviests. No nardes, kas auga izsusējušu strautu gultnēs, mēs cepām diezgan sātīgu maizi, vārdu sakot, materiālā puse mums vairs nesagādāja nekādas raizes.
Mēs uzbūvējām no krastā izmestajām «Britānijas» atliekām dēļu namiņu un apjūmām to ar rūpīgi nodarvotām burām. Šai pajumtē mēs laimīgi pārlaidām lietus periodu. Kādus vien plānus mēs tur neapspriedām, kādus sapņus neizsapņojām, no kuriem visbrīnišķīgākais sapnis tagad ir piepildījies!
Sākumā es gribēju doties jūrā ar laivu, ko varētu uzbūvēt no «Britānijas» atliekām, taču tuvākā cietzeme, Pomotu arhipelāga salas, bija vairāk nekā pusotra tūkstoša jūdžu tālu. Neviena laiva nevarētu izturēt tik garu jūras braucienu. Tāpēc atteicos no šī nodoma un paļāvos tikai uz brīnumu.
Ai, mani dārgie bērni, cik bieži mēs stāvējām uz augstajām krasta klintīm, gaidīdami, vai tālumā neparādīsies kāds kuģis! Pa visu laiku, kamēr mēs atrodamies šai trimdā, pie apvāršņa pavīdēja tikai divas trīs buras, bet arī tās tūdaļ nozuda. Tā pagāja divarpus gadi. Mēs vairs nelolojām nekādas cerības, taču nekritām arī izmisumā.
Beidzot vakar, uzkāpis visaugstākajā salas virsotnē, es ieraudzīju rietumu pamalē dūmu strūkliņu. Tā kļuva aizvien lielāka. Drīz vien varēja saskatīt kuģi. Tas brauca, šķiet, tieši uz mūsu salu. Bet vai tas nepabrauks mums garām? Šai salā taču nemaz nebija kur piestāt.
Ai, cik mokpilna bija šī diena! Kā mana sirds varēja to izturēt! Mani biedri sakūra ugunskuru uz kādas kalna virsotnes. Nāca virsū nakts, bet jahta nedeva nekādu signālu, ka mēs būtu pamanīti. Šis kuģis taču bija mūsu vienīgais glābiņš. Vai arī šoreiz tas izzudīs mūsu skatieniem!
Svārstīties vairs nebija laika. Tumsa sabiezēja aizvien melnāka. Pa nakti kuģis varēja pabraukt salai garām. Es metos jūrā un peldēju uz kuģi. Cerības vairoja manus spēkus. Ar pārcilvēcisku sparu es šķēlu viļņus. Jau tuvojos jahtai, un mani no tās šķīra vairs tikai kādas trīsdesmit asis, kad kuģis pēkšņi pagriezās.
Tad arī no manām krūtīm izlauzās izmisuma pilnie kliedzieni, kurus sadzirdēja vienīgi mani bērni un kuri nebija nekāda ilūzija.
Pēc tam es peldēju atpakaļ uz krastu un sasniedzu to, zaudējis pēdējos spēkus, skaudrā pārdzīvojuma un noguruma salauzts. Matroži izvilka mani no ūdens vairs tikko dzīvu. Sī pēdējā salā pavadītā nakts bija drausmīga. Mēs jau uzskatījām, ka esam uz mūžīgiem laikiem nolemti vientulībai, kad pēkšņi rītausmā ieraudzījām, ka jahta aizvien vēl lēnām kursē gar krastu. Pēc tam jūs nolaidāt laivu … Mēs bijām glābti! Un kāda debesu dāvana: bērni, mani mīļie bērni bija šai laivā un stiepa man pretī rokas!
Kad Harijs Grants beidza savu stāstu, Mērija un Roberts metās viņu skūpstīt un glāstīt. Un tikai tagad kapteinis uzzināja, ka par savu izglābšanu viņam jāpateicas tam diezgan nesaprotamajam dokumentam, kuru nedēļu pēc katastrofas viņš bija ielicis pudelē un uzticējis untumainajiem viļņiem. Bet ko gan domāja Zaks Paganels, kamēr kapteinis Grants stāstīja savus piedzīvojumus? Cienījamais ģeogrāfs jau tūkstošo reizi pārlika domās dokumenta vārdus. Viņš atsauca atmiņā pēc kārtas visus trīs skaidrojumus, kas visi izrādījās nepareizi! Kā gan šais jūras ūdens saēstajās lapiņās bija apzīmēta Marijas Terēzes sala? Nevarēdams vairs ilgāk izturēt, Paganels satvēra Harija Granta roku.
— Kapteini, — viņš iesaucās, — sakiet taču beidzot — kas īsti bija rakstīts jūsu neatminamajā dokumentā?
Pēc ģeogrāfa jautājuma visi klātesošie saspringa gaidās, jo tūlīt taču vajadzēja atklāties noslēpumam, ko viņi veltīgi bija pūlējušies atminēt veselus deviņus mēnešus.
— Vai jūs, kapteini, — Paganels atsāka, — precīzi atceraties visu, kas bija rakstīts šai dokumentā?
— Pat ļoti labi, — Harijs Grants atbildēja, —* nepagāja taču neviena diena, kad es nebūtu pārcilājis atmiņā šos vārdus, ar kuriem mēs saistījām visas savas cerības.
— Un kādi tad ir šie vārdi, kaptein? — Glenervens jautāja. — Sakiet ātrāk, jo mūsu patmīlība ir vārīgi aizskarta!
— Esmu jūsu rīcībā, — Harijs Grants atbildēja. — Jūs jau zināt: lai izredzes būtu lielākas, es ieliku pudelē trīs dokumentus un katrs no tiem bija uzrakstīts savā valodā. Kādu no šiem dokumentiem jūs vēlaties dzirdēt?
— Vai tad tie nav pilnīgi vienādi? — Paganels iesaucās.
— Atšķirīgs ir tikai viens vārds.
— Tad citējiet mums franču dokumentu, — Glenervens sacīja. — Jūras ūdens to bija vairāk pasaudzējis, un tas noderēja par pamatu mūsu tulkojumiem.
— Milord, atkārtošu dokumentu vārdu pa vārdam, — Harijs Grants atbildēja. — «1862. gada 27. jūnijā 'trīsmastu kuģis «Britānija» no Glaz- govas avarēja tūkstoš pieci simti jūdzes no Patagonijas Dienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants sasniedza Taboras salu . . .»
— Sasodīts! — Paganels iesaucās.
— «…kur,» — Harijs Grants turpināja, — «pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu jūrā 153° garuma un 37°H' platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būs pazuduši.»
Izdzirdis vārdu Tabora, Paganels pēkšņi pietrūkās kājās. Pēc tam, nevarēdams vairs ilgāk novaldīties, viņš iekliedzās:
— Kāda Tabora? Tā taču ir Marijas Terēzes sala!
— Pilnīgi pareizi, Paganela kungs, — Harijs Grants atbildēja, — angļu un vācu kartēs — Marijas Terēzes sala, bet franču kartēs — Tabora.
Sai brīdī Paganela plecu ķēra tik spēcīgs dūres zvēliens, ka viņš tik tikko noturējās kājās. Sādu rīcību šoreiz bija atļāvies majors, pirmo reizi pārkāpdams labās uzvedības normas.
— Ģeogrāfs! — Maknebs noteica ar vislielāko nicinājumu.
Taču Paganels, šķiet, pat nesajuta majora dūres zvēlienu. Ko gan nozīmēja šis sitiens salīdzinājumā ar triecienu, kādu bija saņēmis viņa ģeogrāfa prestižs!
Un tomēr, kā tas tika izstāstīts kapteinim Grantam, Paganels pamazām bija tuvojies patiesībai! Viņš taču bija atšifrējis gandrīz pilnīgi neatšifrējamu dokumentu! Patagoniju, Austrāliju, Jaunzēlandi viņš bija citu pēc
citas uzskatījis par vienīgajām īstajām avārijā cietušo jūrnieku atrašanās vietām. Vārda daļa contin, kas sākumā tika tulkota kā continent — kontinents —, pamazām atguva savu īsto nozīmi continuelle — pastāvīgi. Vārds indi sākumā nozīmēja indiens — indiāņi —, pēc tam indigenes — iezemieši —, un beidzot tam tika atrasts pareizs tulkojums indigence — trūkums. Vienīgi pusizdzisušais vārds abor bija maldinājis gaišredzīgo ģeogrāfu. Paganels apstulbots nevarēja saskatīt tajā neko citu kā vienīgi darbības vārda abor der sakni, lai gan patiesībā tas bija īpašvārds Tabora, tās salas franciskais nosaukums, kura bija devusi patvērumu «Britānijas» jūrniekiem. Sāda kļūda bija viegli izskaidrojama — vēl vairāk tāpēc, ka «Dunkana» pusložu kartēs šī sala bija atzīmēta ar Marijas Terēzes vārdu.
— Bet tik un tā, — Paganels kliedza, plēsdams sev matus, — es nedrīkstēju aizmirst, ka salai ir divi vārdi! Tā ir nepiedodama kļūda. Ģeogrāfijas biedrības sekretāra necienīga alošanās! Es esmu apkaunots!
— Paganela kungs, jūs velti tik ļoti uztraucaties, — lēdija Helēna viņu mierināja.
— Nē, kundze, nē, es esmu ēzelis!
— Turklāt nemācīts ēzelis, — majors itin kā mierinādams piebilda.
Kad pusdienas bija paēstas, Harijs Grants sakārtoja savu nelielo saimniecību. Viņš neko neņēma līdzi, gribēdams, lai noziedznieks mantotu godīga cilvēka mantu.
Visi atgriezās uz jahtas. Glenervens bija nolēmis izbraukt šai pašā dienā un tāpēc pavēlēja izsēdināt bocmani krastā. Airtonu atveda uz klāja, kur atradās arī Harijs Grants.
— Tas esmu es, Airton, — Grants sacīja.
— Es redzu, — Airtons atbildēja, neizrādīdams ne mazāko izbrīnu, ka sastapis šeit kapteini Grantu. — Priecājos jūs redzēt sveiku un veselu!
— Acīmredzot, Airton, es izdarīju kļūdu, izsēdinādams jūs krastā apdzīvotā zemē.
— Acīmredzot, kaptein.
— Tagad jūs paliksit manā vietā šai vientuļajā saliņā. Lai dievs jums palīdz nožēlot savu rīcību!
— Lai notiek! — Airtons mierīgi atbildēja.
Pēc tam bocmani uzrunāja Glenervens:
— Vai jūs, Airton, joprojām vēlaties, lai jūs atstāj vientuļā salā?
— Jā, milord.
— Vai Taboras sala jūs apmierina?
' — Pilnīgi.
— Bet tagad, Airton, uzklausiet manus pēdējos vārdus. Seit jūs atrādīsities tālu prom no visām citām zemēm un jums nebūs nekādas saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Brīnumi nenotiek bieži, jums nebūs neftādas iespējas aizbēgt no šīs salas, uz kuras jūs atstās «Dunkans». Jūs būsit gluži viens, jūsu sirdī ielūkosies tikai dieva visu redzošā acs, taču jūs nebūsit pazudis un pilnīgi atrauts no ārpasaules kā kapteinis Grants. Kaut arī jūs neesat pelnījis, lai cilvēki jūs atcerētos, viņi tomēr jūs neaizmirsīs. Es zinu, kur jūs var atrast, Airton, un es nekad to neaizmirsīšu.
— Lai dievs sargā jūsu augstību! — Airtons vienkārši atbildēja.
Tie bija pēdējie vārdi, ko Glenervens pārmija ar bocmani. Laiva jau gaidīja. Airtons iekāpa tajā.
Bocmanis stāvēja nekustīgs, rokas uz krūtīm sakrustojis.
Džons Mengls jau iepriekš bija licis aizvest uz salu vairākas kastes ar konserviem, darbarīkus, ieročus, kā arī šaujampulveri un skrotis. Tādējādi bocmanim bija dota iespēja strādāt un darbā pārtapt. Viņam nekā netrūka, pat grāmatu, starp kurām bija arī angļiem tik dārgā bībele.
Pienāca šķiršanās brīdis. Komanda un pasažieri sapulcējās uz klāja. Daudziem sāpēs sažņaudzās sirds. Mērija Granta un lēdija Helēna nevarēja noslēpt satraukumu.
— Vai tiešām tas ir vajadzīgs? — jaunā sieva jautāja vīram. — Vai tiešām šis nelaimīgais jāatstāj vientujā salā?
— Jā, tas ir vajadzīgs, Helēna, — lords Glenervens atbildēja. — Tā viņš izpirks savu vainu.
Šai mirklī Džona Mengla vadītā laiva atīrās no jahtas borta. Kā vienmēr, nesatricināmi mierīgais Airtons, kājās stāvēdams, svinīgi pacēla cepuri sveicienam.
Glenervens un kopā ar viņu visa komanda noņēma cepures, kā atvadoties no mirēja, un laiva, dziļa klusuma apņemta, devās prom.
Tiklīdz laiva piestāja pie krasta, Airtons nolēca liedaga smiltīs, bet vedēji atgriezās atpakaļ uz kuģa. Bija jau pulksten četri pēc pusdienas. No pakaļējā klāja pasažieri varēja redzēt, kā bocmanis, rokas uz krūtīm sakrustojis, nekustīgs kā statuja stāv uz klints un lūkojas uz kuģi.
— Vai braucam, milord? — Džons Mengls jautāja.
— Jā, Džon, — Glenervens ātri atbildēja, cenzdamies neizrādīt savu saviļņojumu.
— Pilnu tvaiku! — Džons uzsauca mehāniķim.
Caurulēs iešņācās tvaiks, kuģa skrūve sāka kult ūdeni, un pulksten -astoņos pēdējā Taboras salas virsotne izgaisa vakara dūmakā.