Ceļojuma pirmajā dienā jūra bija diezgan nemierīga, pievakarē vējš vēl pieņēmās. «Dunkans» tika krietni šūpots. Dāmas uz klāja nerādījās. Viņas palika guļam savās kajītēs, un tas bija prātīgi darīts.
Nākamajā dienā vējš mainīja virzienu. Kapteinis Džons pavēlēja uzvilkt fokburu, bezānburu un mazo marsburu. Tagad «Dunkans» stabilāk turējās viļņos un šūpošanās vairs nebija tik ļoti jūtama. Lēdija Helēna un Mērija Granta rītausmā iznāca uz klāja, kur jau atradās lords Glenervens, majors un kapteinis. Saullēkts bija brīnišķīgs. Dienas spīdeklis iznira no okeāna gluži kā apzeltīts metāla disks no milzīgas galvanizācijas vannas. «Dunkans» slīdēja spožā gaismas plūsmā, un šķita, ka burās iegūlis nevis vējš, bet saulstari.
Jahtas pasažieri klusā aizgrābtībā vēroja starojošā spīdekļa parādīšanos.
— Kāds burvīgs skats! — lēdija Helēna beidzot ierunājās. — Saullēkts sola jauku dienu. Ka tikai vējš neiegrieztos pretī un nekavētu «Dunkanu» skrējienā!
— Grūti pat iedomāties labāku ceļavēju, dārgā Helēna, — Glenervens atsaucās. — Par ceļojuma sākumu mēs nevaram sūdzēties.
— Un cik ilgi mums būs jābrauc, dārgais Edvard?
— To pateikt mums varēs vienīgi kapteinis Džons, — Glenervens sacīja. — Kā mēs braucam, Džon? Vai esat apmierināts ar savu kuģi?
— Pat ļoti apmierināts, jūsu augstība, — Džons atbildēja. — Tas ir lielisks kuģis, un jūrniekam to patīkami sajust zem kājām. Starp korpusu un mašīnu pastāv vislabākā saskaņa: paskatieties, cik līdzena ir ķīļūdens svītra un cik viegli jahta tiek pāri vilnim! Mēs braucam septiņpadsmit jūdzes stundā. Ja šāds ātrums saglabāsies, pēc desmit dienām mēs šķērsosim ekvatoru, bet pēc nepilnām piecām nedēļām apbrauksim Hornas ragu.
— Vai dzirdēji, Mērij, — lēdija Helēna iesaucās, — pēc nepilnām piecām nedēļām!
— Jā, kundze, es dzirdēju, — meitene atbildēja, — un kapteiņa vārdi lika straujāk iepukstēties manai sirdij.
— Kā jūs panesat braucienu ar kuģi, mis Mērij? — lords Glenervens apvaicājās.
— Samērā labi, milord, bez sevišķām grūtībām. Drīz apradīšu pavisam.
— Un mūsu jaunais cilvēks Roberts?
— Ko nu par Robertu! — Džons Mengls atsaucās. — Ja viņa nav mašīntelpā, tad'droši vien viņš uzrāpies jau mastā. Šis zēns, kā redzams, smejas par jūras slimību. Skatieties! Vai redzat, kur viņš ir?
Sekojot kapteiņa žestam, visu skatieni pievērsās fokmastam, kur simt pēdu augstumā bramstengas vantīs karājās Roberts. Mērija neviļus nodrebēja.
— Nomierinieties, mis! — Džons Mengls sacīja. — Es galvoju par viņu un apsolu jums visā drīzumā iepazīstināt kapteini Grantu ar veiklu zelli, jo nav nekādu šaubu, ka mēs atradīsim šo cienījamo kapteini.
— Lai debesis jūs uzklausa, mister Džon! — jaunā meitene atbildēja.
— Mīļais bērns, — lords Glenervens ierunājās, — visos šais notikumos saskatāms likteņa vēlējums, kas paver mums vislielākās cerības. Mēs nebraucam, bet tiekam sūtīti. Mēs nemeklējam, bet tiekam vadīti. Un parau- gieties uz šiem brašajiem vīriem, kas svēti apņēmušies izpildīt savu cildeno pienākumu! Mēs noteikti gūsim panākumus un turklāt bez īpašām grūtībām. Es apsolīju lēdijai Helēnai izpriecas ceļojumu un esmu cieši pārliecināts, ka savu vārdu turēšu.
— Edvard, jūs esat labākais cilvēks pasaulē! — lēdija Glenervena iesaucās.
— Itin nemaz, toties man ir labākā komanda pasaulē un labākais kuģis pasaulē. Vai mūsu «Dunkans» nav apbrīnas vērts, mis Mērija?
— Protams, milord, es to apbrīnoju, — jaunā meitene atteica, — un apbrīnoju kā lietpratēja.
— Tiešām?
— Būdama vēl maza meitenīte, es rotaļājos uz tēva kuģiem. Viņš būtu izskolojis mani par īstu jūrnieku, taču nepieciešamības gadījumā es arī tagad varētu rēvēt buras vai novīt līnīti.
— Ko jūs sakāt, mis! — Džons Mengls iesaucās.
— Ja tas ir tā, — lords Glenervens piebilda, — jūs kļūsit lieli draugi ar kapteini Džonu, jo, pēc viņa domām, nav labākas nodarbošanās pasaulē par drosmīgo jūrnieka amatu. Neko citu viņš neatzīst pat sievietēm! Vai nav tiesa, Džon?
— Bez šaubām, jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — taču man jāteic, ka es labprātāk redzētu mis Grantu uzturamies kajītē nekā
šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu.
uzvelkam bramburu. Tomēr man bija ļoti patīkami dzirdēt viņu tā runājam.
— It īpaši, kad viņa apjūsmoja «Dunkanu»… — Glenervens sacīja.
— … kas to patiesi pelnījis, — Džons piemetināja.
— Jūs tik ļoti lepojaties ar savu jahtu, — lēdija Helēna ierunājās, — ka man uznāca vēlēšanās izstaigāt kuģi līdz pat kravas telpām un paraudzīties, kā mūsu krietnie matroži iekārtojušies starpklājā.
— Lieliski iekārtojušies, — Džons atbildēja, — viņi tur jūtas kā mājās.
— Viņi tiešām ir savās mājās, dārgā Helēna, — lords Glenervens sacīja. — Sī jahta ir daļa mūsu senās Kaledonijas! Tas ir peldošs Dambārtonas grāfistes gabaliņš, un mēs brīnumainā kārtā nemaz neesam atstājuši savu dzimteni. «Dunkans» ir Malkolmas pils, un okeāns ir Lomonda ezers.
— Tādā gadījumā, dārgais Edvard, izrādiet mums savu pili, — lēdija Helēna pajokoja.
— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — Glenervens atbildēja, — taču vispirms, atļaujiet man brīdināt Olbinetu.
Jahtas stjuarts bija lielisks saimniecības vadītājs, pēc tautības skots, taču pēc miesas apmēriem varētu būt arī francūzis. Savus pienākumus viņš veica uzcītīgi un prasmīgi. Saņēmis lorda pavēli, viņš nekavējoties ieradās.
— Olbinet, pirms brokastīm mēs dosimies nelielā pastaigā, — Glenervens sacīja, it kā runa būtu par pastaigu līdz Tarbetai vai Katrīnas ezeram. — Ceru, ka līdz mūsu pārnākšanai galds būs klāts.
Olbinets cienīgi palocījās.
— Vai jūs, major, nāksit mums līdzi? — lēdija Helēna vaicāja.
— Kā pavēlēsit, — Maknebs atbildēja.
— O, majors tik cieši ietinies sava cigāra dūmos, — lords Glenervens iejaucās, — ka būtu nežēlīgi izraut viņu no tiem laukā. Viņš, mis Mērij, ir nerimtīgs smēķētājs. Viņš smēķē vienmēr, pat miegā.
Majors piekrītoši pamāja, un lorda Glenervena viesi nokāpa starpklajā.
Palicis viens, Maknebs sāka tērzēt pats ar sevi un saskaņā ar ieradumu, kuram nekad nepretojās, ietinās aizvien biezākos dūmu mākoņos. Viņš stāvēja nekustēdamies un raudzījās jahtas ķīļūdens sliedē. Veltījis dažas minūtes klusai pašapcerei, majors pagriezās un ieraudzīja savā priekšā nepazīstamu cilvēku. Ja majoru vispār varētu kaut kas pārsteigt, tad šī tikšanās viņu noteikti pārsteigtu, jo pasažieris viņam bija gluži svešs.
Šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu. Viņš šķita līdzīgs tievai naglai ar lielu galvu. Galva viņam tiešām bija apaļa un pamatīga, piere augsta, deguns garš, mute plata un zods ass. Viņa acis slēpās zem milzīgiem, apaļiem briļļu stikliem un nedrošais skatiens, šķiet, liecināja par niktalopiju[7]. seja pauda gudrību un jautrību.
Viņa vaibstos nebija ne miņas no tās netīkamās noslēgtības, kāda daždien piemīt svarīgiem vīriem, kas principā nekad nesmejas un savu niecību paslēpj zem nopietnības maskas. Gluži otrādi. Svešinieka sirsnīgā un nepiespiestā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš cilvēkos un lietās radis saskatīt vispirms labās īpašības. Lai gan pagaidām svešinieks nebija bildis ne vārda, tomēr varēja redzēt, ka viņš labprāt mēdz runāt, turklāt ir ļoti izklaidīgs, tāds, kas neredz to, uz ko skatās, un nedzird to, ko klausās. Galvā svešiniekam bija ceļojuma cepure, kājās vienkārši, dzelteni puszābaki un ādas getras, viņš bija tērpies brūnas samta biksēs un tādas pašas drānas žaketē ar neskaitāmām kabatām, kas bija piestūķētas dažnedažādām piezīmju grāmatiņām, bloknotiem, naudasmakiem, kabatas portfeļiem' un veselu lērumu citu nevajadzīgu, apgrūtinošu priekšmetu, bez tam vēl siksnā pār plecu karājās garš tālskatis.
Svešinieka kustīgums visai dīvaini kontrastēja ar majora lēnību. Viņš riņķoja ap Maknebu, pētīja viņu, meta jautājošus skatienus, taču majors pat nedomāja painteresēties, no kurienes radies šis cilvēks, kurp viņš. brauc un kāpēc atrodas uz «Dunkana».
Kad noslēpumainais pasažieris redzēja, ka visas viņa pūles iedragāt majora vienaldzību ir gluži veltīgas, viņš satvēra tālskati, kas, izvilkts līdz galam, sasniedza četru pēdu garumu, un, kājas iepletis, nekustīgs kā lielceļa stabs pavērsa savu instrumentu pret apvāršņa līniju, kur debesjums saplūda kopā ar ūdens klaidu. Kādas piecas minūtes vērojis, viņš nolaida tālskati zemē un atbalstījās uz tā gluži kā .uz spieķa, taču skatāmā stobra posmi tūdaļ sagāja cits citā, un nepazīstamais pasažieris, pēkšņi zaudējis līdzsvaru, tik tikko nenostiepās visā garumā blakus grotmastam.
Jebkurš cits, to redzēdams, būtu vismaz pasmaidījis, taču majors pat aci nepamirkšķināja. Tad svešinieks nolēma rīkoties.
— Stjuarti — viņš iesaucās ar skaidri samanāmu ārzemnieka akcentu.
Mirkli svešinieks pagaidīja. Neviens nenāca.
— Stjuarti — viņš uzsauca jau skaļāk.
Tobrīd misters Olbinets devās uz kambīzi, kas atradās kuģa priekšgalā zem baka. Nav grūti iedomāties, cik pārsteigts viņš jutās, dzirdēdams, ka viņu tik uzstājīgi sauc kaut kāds nepazīstams garstilbis.
«Kur tāds te uzradies?» viņš sev jautāja. «Lorda Glenervena draugs? Nevar būt.»
Misters Olbinets tomēr uzkāpa uz pakaļējā klāja un piegāja pie svešinieka.
— Vai jūs esat kuģa stjuarts? — svešinieks noprasīja.
— Jā, kungs, — Olbinets atbildēja, — bet man nav gods . ..
— Es esmu sestās kajītes pasažieris.
— Sestās kajītes? — stjuarts pārjautāja.
— Protams. Un kā jūs sauc?
— Olbinets.
— Tad klausieties, mīļais Olbinet, — svešinieks no sestās kajītes sacīja, — man vajadzētu ieturēt brokastis, turklāt nekavējoties. Trīsdesmit sešas stundas neesmu neko baudījis vai, pareizāk sakot, pavadījis trīsdesmit sešas stundas miegā, un tas pilnīgi piedodams' ceļiniekam, kas taisnā ceļā atjoņojis no Parīzes uz Glazgovu. Sakiet, lūdzu, — cikos jūs ēdat brokastis?
— Pulksten deviņos, — Olbinets nedomādams atbildēja.
Svešinieks gribēja ielūkoties pulkstenī, taču tas nebija tik ātri izdarāms, jo pulkstenis atradās tikai devītajā kabatā.
— Bet tagad vēl nav ne astoņi! — viņš sacīja. — Labi, Olbinet, atnesiet pirms brokastīm galēti un glāzi šerija, jo aiz vārguma es neturos uz kājām.
Olbinets klausījās, neko nesaprazdams, bet svešinieks runāja vienā laidā, apbrīnojami veikli pārlēkdams no viena temata uz otru.
— Kur ir kapteinis? Vēl nav piecēlies! Un kapteiņa palīgs? Ko viņš dara? Vai arī guļ? Laiks, par laimi, ir jauks, pieturas ceļavējš, un kuģis brauc pats …
Tieši tobrīd, kad svešinieks to sacīja, uz pakaļējā klāja kāpnēm parādījās Džons Mengls.
— Tepat ir arī kapteinis, — Olbinets pavēstīja.
— Ā, ļoti priecājos, — svešinieks iesaucās, — ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Bērton!
Džons Mengls vai apstulba aiz pārsteiguma, izdzirdis, ka viņu nosauc par kapteini Bērtonu, un vēl jo vairāk tāpēc, ka sastapis uz sava kuģa svešu cilvēku.
Bet svešinieks tikai trieca tādā pašā garā tālāk:
— Atļaujiet paspiest jūsu roku. Ja es to neizdarīju aizvakarvakarā, tad vienīgi tāpēc, ka aizbraukšanas brīdī neklājas nevienu traucēt. Toties šodien, kapteini, esmu patiesi laimīgs ar jums tuvāk iepazīties.
Džons Mengls plati ieplestām acīm uzlūkoja brīžam Olbinctu, brīžam nepazīstamo pasažieri.
— Nu mēs esam iepazinušies, mīļais kapteini, — svešinieks turpināja, — un uzskatīsim, ka esam veci draugi, un brītiņu patērzēsim. Sakiet — vai esat apmierināts ar «Skotiju»?
— Par kādu «Skotiju» jūs runājat? — Džons Mengls beidzot pavaicāja.
— Par to pašu «Skotiju», uz kuras mēs atrodamies, — par šo lielisko kuģi, kura fiziskās īpašības pelnījušas tikpat daudz cildinošu vārdu kā viņa komandiera — krietnā kapteiņa Bērtona morālās īpašības. Vai slavenais Āfrikas apceļotājs Bērtons, šis drosmīgais vīrs, nav jūsu radinieks? Jau iepriekš izsaku jums savu atzinību!
— Cienītais kungs, — Džons Mengls attrauca, — es neesmu ne ceļotāja Bērtona radinieks, ne arī kapteinis Bērtons.
— Ā! — svešinieks novilka. — Tātad es runāju ar «Skotijas» kapteiņa palīgu misteru Bērdnesu?
— Misteru Bērdnesu? — Džons Mengls pārjautāja, sākdams atskārst patiesību. Vēl tikai nebija skaidrs, ar ko viņam darīšana: ar prātā jukušu cilvēku vai savādnieku. Kapteinis jau grasījās šo jautājumu noskaidrot bez kādiem aplinkiem, kad uz klāja uznāca lords Glenervens, viņa sieva un mis Granta. Ieraudzījis viņus, svešinieks iesaucās:
— Ā! Pasažieri! Pasažieri! Brīnišķīgi! Es ceru, mister Bērdnes, ka jūs mani iepazīstināsit.. .
Un, negaidīdams Džona Mengla starpniecību, viņš nepiespiesti pagāja dažus soļus pretī.
— Misis, — viņš teica mis Grantai. — Mis… — viņš teica lēdiļai Helēnai. — Ser . .. — viņš piemetināja, pagriezdamies pret lordu Glenervenu.
— Lords Glenervens, — Džons Mengls paskaidroja.
— Milord, — svešinieks turpināja, — lūdzu, atvainojiet, ka pats stādos jums priekšā, taču uz jūras ir piedodamas mazas atkāpes no etiķetes. Ceru, ka mēs ātri iepazīsim cits citu un jaukajā dāmu sabiedrībā ceļojums ar «Skotiju» mums šķitīs ne tikai īss, bet arī patīkams.
Lēdija Helēna un mis Granta neattapās, ko atbildēt. Viņas nekādi nevarēja aptvert, kā šis nelūgtais viesis varēja gadīties uz «Dunkana» klāja.
— Cienītais kungs, — lords Glenervens pievērsās svešiniekam, — ar ko man ir gods runāt?
— Ar Zaku Eliasenu Fransuā Mariju Paganelu, Parīzes Ģeogrāfijas biedrības sekretāru, Berlīnes, Bombejas, Darmštates, Leipcigas, Londonas, Pēterburgas, Vīnes, Ņujorkas ģeogrāfijas biedrību korespondētājlocekli, Austrumindijas Karaliskā Ģeogrāfijas un etnogrāfijas institūta goda- biedru, kurš pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti, nodarbojoties ar ģeogrāfiju kabinetā, beidzot nolēmis veltīt sevi praktiskajai zinātnei un patlaban dodas uz Indiju, lai apkopotu dižo ceļotāju atklājumus.