Pirmo reizi satiekoties, Laimē gavilēja sirds, Nu tik skumji projām doties, It kā vajadzētu mirt.
Heraskovs
Agri no rīta mani pamodināja bungas. Devos uz sapulcēšanās vietu. Pugačova ļaudis jau stājās ierindā pie karātavām, pie kurām vēl aizvien šūpojās vakardienas upuri. Kazaki sēdēja zirgos, zaldāti bija pilnā apbruņojumā. Karogi plīvoja. Vairāki lielgabali, starp kuriem pamanīju arī mūsējo, bija novietoti uz lafe- tēm. Turpat bija sanākuši arī visi iedzīvotāji un gaidīja viltvārdi. Pie komandanta mājas lieveņa kazaks turēja aiz iemauktiem lielisku baltu kirgīzu sugas zirgu. Es ar acīm meklēju komandantienes līķi. Tas bija panests mazliet sāņus un apklāts ar lūku pinumu. Beidzot no priekšistabas iznāca Pugačovs. Ļaudis noņēma cepures. Pugačovs palika stāvam uz lieveņa un ar visiem sasveicinājās. Viens no vecākajiem pasniedza viņam maišeli ar vara naudu, un viņš sāka to bārstīt riekšavām. Ļaudis kliegdami metās naudu tvert, un dažs labs dabūja zilumu. Ap Pugačovu stāvēja viņa galvenie palīgi. Starp tiem bija arī Švabrins. Mūsu skatieni sastapās: manējā viņš varēja izlasīt nicinājumu, un viņš novērsās ar īstu dusmu un liekuļotas zobgalības izteiksmi sejā. Pugačovs, mani drūzmā ieraudzījis, pamāja man ar galvu un piesauca sev klāt. — Paklausies, — viņš man sacīja.
— Ej tūdaļ uz Orenburgu un manā vārdā paziņo gubernatoram un visiem ģenerāļiem, lai gaida mani pēc nedēļas. Liec viņiem pie sirds uzņemt mani mīļi un paklausīgi kā tēvu; citādi viņiem no barga soda neizbēgt. Laimīgu ceļu, jūsu labdzimtība! — Pēc tam viņš griezās pie tautas un sacīja, norādīdams uz Švabrinu:
— Te jums, bērniņi, būs jaunais komandieris: klausiet viņam visās lietās, viņš man būs atbildīgs par jums un par cietoksni. — Dzirdot šos vārdus, mani pārņēma šausmas: Švabrins tika iecelts par cietokšņa priekšnieku; Marja Ivanovna palika viņa varā! Dievs, kas ar viņu notiks! Pugačovs nokāpa no lieveņa. Viņam pieveda zirgu. Viņš braši ielēca seglos, negaidīdams kazakus, kas steidzās viņam palīdzēt.
Šinī brīdī ieraudzīju, ka no ļaužu burzmas iznāk mans Saveļjičs, pieiet pie Pugačova un pasniedz viņam papīra lapu. Nekādi nesapratu, ko tas nozīmē.
— Kas tas? — Pugačovs cienīgi prasīja. — Izlasi, tad redzēsi, — Saveļjičs atbildēja. Pugačovs paņēma papīru un ar nopietnu sejas izteiksmi ilgi to pētīja.
— Ko tu tik neskaidri raksti? — viņš beidzot sacīja. — Mūsu gaišās acis nevar tur neko saprast. Kur mans sekretārs?
Jauns puisis kaprāļa mundierī mudīgi pieskrēja pie Pugačova. — Lasi balsī, — viltvārdis sacīja, pasniegdams viņam papīru.
Man ļoti gribējās zināt, ko mans audzinātājs sadomājis rakstīt Pugačovam. Virssekretārs sāka skaļi burtot sekojošo:
— «Divi rītasvārki, nātni un svītraina zīda, par sešiem rubļiem.»
— Ko tas nozīmē? — Pugačovs jautāja, pieri saraucis.
—■ Liec lasīt tālāk, — Saveļjičs mierīgi atbildēja.
Virssekretārs turpināja:
— «Mundieris, smalkas, zaļas vadmalas, par septiņiem rubļiem.
Bikses, baltas vadmalas, par pieciem rubļiem.
Divpadsmit kreklu, holandes linaudekla ar aprocēm, par desmit rubļiem.
Lāde ar tējas traukiem par divarpus rubļiem.»
— Kas tie par niekiem? — Pugačovs pārtrauca. -— Kāda man daļa gar lādi un gar biksēm ar aprocēm?
Saveļjičs nokāsējās un sāka skaidrot. — Tas, cienītais, lūgtu ņemt vērā, ir reģistrieris par kunga mantām, ko nolaupījuši ļaundari…
— Kādi ļaundari? — bargi jautāja Pugačovs.
— Piedod, pārteicos, — Saveļjičs atbildēja. — Ļaundari ne ļaundari, taču tavi puiši nagus palaida. Nedusmojies: zirgam četras kājas, ir tad paklūp. Liec, lai izlasa līdz galam.
— Lasi tālāk, — Pugačovs sacīja. Sekretārs turpināja:
— «Divas segas, nātna un tafta ar nātnu padrēbi, par četriem rubļiem.
Lapsādas kažoks ar sarkana ratīna virsu, četrdesmit rubļu. Vēl zaķādas kažociņš, kas tika uzdāvināts tavai žēlastībai iebraucamā sētā, piecpadsmit rubļu.»
— Kas vēl nebūs! — Pugačovs iebļāvās, ugunīgās acis zibinādams.
Jāatzīstas, biju nobijies par savu nabaga audzinātāju. Viņš gribēja turpināt paskaidrojumus, bet Pugačovs viņu pārtrauca. — Kā tu drīksti mani traucēt ar tādiem niekiem? — viņš kliedza, izraudams papīru no sekretārā rokām un iesviezdams to Saveļjičam sejā. — Muļķa vecis! Šie esot aptīrīti: ir gan liela lieta! Tev, vecais sakārni, visu mūžu jālūdz dievs par mani un maniem puišiem, ka abi kopā ar savu kungu nekarājaties šeit blakus maniem pretiniekiem.. . Zaķādas kažociņš! Es tev rādīšu zaķādas kažociņu! Vai tu arī zini, ka es likšu tevi dzīvu nodīrāt un no tavas ādas pašūt kažokus?
— Kā tev labpatīk, — atbildēja Saveļjičs, — es esmu dzimtcilvēks, un man par kunga mantu jāatbild.
Pugačovam, acīm redzot, bija uznākusi augstsirdība. Viņš pagrieza Saveļjičam muguru un aizjāja, vairs ne vārda neteicis. Švabrins un vecākie viņam sekoja. Bandīti atstāja cietoksni kārtīgā ierindā. Ļaudis gāja pavadīt Pugačovu. Es paliku uz laukuma viens ar Saveļjiču. Mans audzinātājs turēja rokā savu reģistri un lūkojās tajā dziļi noskumis.
Redzēdams manas labās attiecības ar Pugačovu, viņš bija nolēmis tās izmantot lietderīgi, bet viņa gudrais nodoms neizdevās. Es būtu viņu izbāris par centību nevietā, bet nevarēju savaldīt smieklus.
— Smejies vien, kundziņ, — Saveļjičs atbildēja,
— smejies; bet, kad mums vajadzēs no jauna visu saimniecību iegādāties, tad paskatīsimies, vai tu vēl smiesies.
Es steidzos uz garīdznieka māju, lai satiktu Marju
Ivanovnu. Popiene saņēma mani ar bēdīgu vēsti. Naktī Marjai Ivanovnai sācies stiprs karsonis. Viņa gulēja nesamaņā un murgoja. Popiene ieveda mani viņas istabā. Es klusām piegāju pie viņas gultas. Pārmaiņa viņas sejā mani pārsteidza. Slimā mani nepazina. Es ilgi stāvēju pie viņas gultas, neklausīdamies ne Gerasima tēvā, ne viņa sirsnīgajā sievā; viņi abi, kā liekas, mani mierināja. Mani urdīja drūmas domas. Nabaga neaizsargātās, starp ļauniem dumpiniekiem pamestās bārenes stāvoklis un manis paša bezspēcība mani ļoti nomāca. Visbriesmīgāk es mocījos, līdzko iedomājos par Švabrinu. Saņēmis no viltvārža varu, valdīdams cietoksnī, kur palika nabaga meitene, kas bez vainas kļuvusi viņam nīstama, viņš varēja rīkoties, kā grib. Ko man iesākt? Kā viņai palīdzēt? Kā izraut no ļaundara rokām? Atlika tikai viens līdzeklis: nolēmu tūdaļ doties uz Orenburgu, lai pasteidzinātu Belogorskas cietokšņa atbrīvošanu un pats šai atbrīvošanā piedalītos, cik tas būs manos spēkos. Atvadījos no garīdznieka un no Akuļinas Pamfilovnas, dedzīgi piekodinājis viņai rūpēties par to, kuru jau turēju par savu sievu. Tad paņēmu nabaga meitenes roku un skūpstīju to, asarām slacīdams. — Ardievu, — sacīja popiene, mani izvadīdama, — ardievu, Pjotr Andrejič. Varbūt satiksimies labākos laikos. Neaizmirstiet mūs un rakstiet mums labi bieži. Jūs tagad esat nabaga Marjai Ivanovnai vienīgais mierinātājs un aizstāvis.
Nonācis pie laukuma, es brīdi apstājos, paskatījos uz karātavām, palocījos tām, tad izgāju no cietokšņa un sāku iet pa Orenburgas ceļu kopā ar Saveļjiču, kurš man dūšīgi sekoja.
Gāju, iegrimis savās domās, kad pēkšņi izdzirdu aiz sevis pakavu dipoņu. Atskatījos: redzu — no cietokšņa auļo kazaks, turēdams pie pavadas baškīru zirgu un no tālienes man mādams. Es apstājos un drīz vien pazinu, ka tuvojas mūsu uradņiks. Pieaulekšojis klāt, viņš nokāpa no sava zirga un sacīja, atdodams man otra zirga pavadu: — Jūsu labdzimtība! Mūsu pavēlnieks dāvina jums zirgu un savu paša kažoku (pie segliem bija piesiets aitādas kažoks). Un vēl, — uradņiks stostīdamies piebilda … — viņš jums sūta pusrubli naudas … bet to es pa ceļam pazaudēju; žēlīgi piedodiet. — Saveļjičs uz viņu šķībi pablenza un norūca: — Pazaudējis pa ceļam. Bet kas tev tur žvadz azotē? Bezgodis! — Kas tad man tur azotē var žvadzēt? — attrauca uradņiks, nemaz neapmuls- dams. — Dievs ar tevi, večukiņ! Žvadz iemaukti, nevis pusrublis. — Labi, — es sacīju, strīdu pārtraukdams. — Pateicies manā vārdā tam, kas tevi sūtīja; bet pazaudēto pusrubli pacenties atrast atceļā un paņem sev dzeramnaudai. — Ļoti pateicos, jūsu labdzimtība, — viņš atbildēja, savu zirgu apkārt griezdams, — vienmēr lūgšu par jums dievu. — To pateicis, viņš jāja atpakaļ, vienu roku azotē turēdams, un drīz vien nebija vairs redzams.
Es uzvilku kažoku, iekāpu seglos un nosēdināju aiz sevis Saveļjiču. — Redzi nu, kungs, — večuks sacīja, — ne velti es blēdim iesniedzu sūdzības rakstu; zaglis apkaunējās, kaut gan baškīru kārnais kleperis un aitādas kažoks nav ne pusi tā vērts, ko viņi, neģēļi, mums nozaga un ko tu pats viņam uzdāvināji; tomēr noderēs; labāk jau zīle rokā nekā mednis kokā.