Kad kalnus ieņēmis tas bija Un pilsētu kā ērglis apskatījis, Viņš lika pērkonratus sataisīt Un šurp pret pilsētu pa nakti dzīt.
Heraskovs
Netālu no Orenburgas mēs ieraudzījām baru cietumnieku ar noskūtām galvām un sejām, ko bija izķēmojušas bendes knaibles. Viņi laboja nocietinājumus garnizona invalīdu uzraudzībā. Daži ar ratiņiem vilka projām drazas, kas pildīja grāvi; citi ar lāpstām raka zemi; uz vaļņa mūrnieki stiepa ķieģeļus un lāpīja pilsētas valni. Pie vārtiem sargi mūs aizturēja un pieprasīja uzrādīt pases. Seržants, izdzirdis, ka esmu atjājis no Belogorskas cietokšņa, tūdaļ veda mani tieši uz ģenerāļa māju.
Es sastapu viņu dārzā. Viņš aplūkoja ābeles, ko bija atkailinājusi rudens elpa, un ar veca dārznieka palīdzību rūpīgi ietina tās siltos salmos. Viņa seja izskatījās mierīga, veselīga un labsirdīga. Viņš priecājās par manu ierašanos un sāka izjautāt par briesmīgajiem notikumiem, kuriem biju aculiecinieks. Es viņam visu izstāstīju. Sirmgalvis klausījās manī uzmanīgi un tajā pašā laikā izgrieza sausos zarus. — Nabaga Mironovs! — viņš sacīja, kad es biju beidzis savu skumjo stāstu. — 2ēl viņa, bija tik labs virsnieks. Un Mironova kundze — tāda patīkama
dāma un kāda meislariene sēņu sālīšanā! Bet kas notika ar Mašu, ar kapteiņa meitiņu? — Es atbildēju, ka viņa palika cietoksnī popienes kopšanā. — Ai, ai, ai! — piemetināja ģenerālis. — Tas ir slikti, ļoti slikti. Uz laupītāju disciplīnu nevar nekādi paļauties. Kas notiks ar to nabaga meiteni? — Es atbildēju, ka līdz Belogorskas cietoksnim nav tālu un ka viņa ekselence droši vien nevilcināsies sūtīt uz turieni karaspēku, lai atbrīvotu nelaimīgos iedzīvotājus. Ģenerālis neticīgi pašūpoja galvu. — Paskatīsimies, paskatīsimies, — viņš sacīja. — Par to mēs vēl pagūsim parunāt. Lūdzu, atnāciet pie manis uz glāzi tējas: šodien pie manis būs kara padome. Tu varēsi mums sniegt pareizas ziņas par neģēli Pugačovu un par viņa karaspēku. Bet pagaidām ej atpūties.
Es devos uz dzīvokli, kas man bija ierādīts un kur jau saimniekoja Saveļjičs, un ar nepacietību gaidīju norunāto laiku. Lasītājs var viegli iztēloties, ka es katrā ziņā gribēju ierasties uz padomi, kam vajadzēja ļoti ietekmēt manu likteni. Noteiktajā stundā es jau biju pie ģenerāļa.
Satiku pie viņa kādu no pilsētas ierēdņiem, cik atceros, muitnīcas direktoru, resnu un sārtu večuku brokāta kaftānā. Viņš mani iztaujāja par Ivana Kuzmiča likteni, dēvēdams komandantu par radinieku un bieži pārtraukdams manu stāstu ar papildu jautājumiem un pamācīgām piezīmēm, kas varbūt neliecināja par lielām zināšanām kara mākslā, bet vismaz par apķērību un dabisku saprātu. Pa to laiku sanāca visi, kas bija aicināti. Starp viņiem, izņemot pašu ģenerāli, nebija neviena karavīra. Kad visi apsēdās un visiem bija pasniegta tēja, ģenerālis ļoti skaidri un plaši izklāstīja lietas būtību. — Tagad, kungi, — viņš turpināja, — jāizlemj, kā mums izturēties pret dumpiniekiem: uzbrukt vai aizstāvēties? Katram no šiem paņēmieniem ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Uzbrukums dod vairāk cerību ātri iznīcināt ienaidnieku; aizstāvēties ir drošāk un ērtāk … Tātad sāksim balsot pēc likumā paredzētās kārtības, tas ir, vispirms no zemākās dienesta pakāpes. Praporščika kungs! — viņš turpināja, vērsdamies pie manis. — Lūdzu, paskaidrojiet mums savu viedokli!
Es piecēlos un vispirms īsos vārdos aprakstīju Pugačovu un viņa bandu, pārliecinoši apgalvodams, ka viltvārdim nav pa spēkam pretoties īstiem ieročiem.
Manas domas ierēdņi uzņēma ar acīm redzamu nepatiku. Viņi tajās saskatīja jauna cilvēka pārsteidzību un pārdrošību. Sākās kurnēšana, un es skaidri sadzirdēju vārdu «zaļknābis», kuru kāds izteica pusbalsī. Ģenerālis griezās pie manis un smaidīdams sacīja: — Praporščika kungs! Pirmās balsis kara padomēs parasti tiek dotas par labu uzbrukumam; tā ir likumsakarīga parādība. Tagad turpināsim vākt balsis. Kolēģiju padomnieka kungs, sakiet mums savas domas!
Večuks brokāta kaftānā steigšus izdzēra trešo glāzi tējas, kam bija pieliets krietni daudz ruma, un atbildēja ģenerālim: — Es, jūsu ekselence, domāju, ka nevajag ne uzbrukt, ne aizstāvēties.
— Kā tad tā, kolēģiju padomnieka kungs? — iebilda pārsteigtais ģenerālis. — Citas iespējas taktika neparedz: vai nu uzbrukums, vai aizsardzība . ..
— Jūsu ekselence, pielietojiet uzpirkšanu.
— E-he-he! Jūsu domas ir ļoti prātīgas. Taktika uzpirkšanu pieļauj, un mēs jūsu padomu ņemsim vērā. Par tā diedelnieka galvu varēs izsolīt rubļu septiņdesmit vai pat simtu … no slepenās kases . . .
— Un tad, — pārtrauca muitnīcas direktors, — lai mani sauc kaut vai par kirgīzu aunu, nevis par kolēģiju padomnieku, ja šie zagļi neizdos mums savu atamanu, sakaluši viņam gan rokas, gan kājas.
— Mēs par to vēl padomāsim un parunāsim, — ģenerālis atbildēja. — Tomēr drošības labad nepieciešami arī militāri pasākumi. Kungi, balsojiet pēc likumā noteiktās kārtības.
Visas domas izrādījās pretējas manējām. Visi ierēdņi runāja, ka uz karaspēku nevarot paļauties, ka veiksme neesot droša, ka vajagot būt piesardzīgiem, un līdzīgā garā. Visi bija vienis prātis, ka labāk palikt lielgabalu aizsegā aiz stipras mūra sienas nekā izmēģināt ieroču laimi klajā laukā. Beidzot ģenerālis, visu domas uzklausījis, izdauzīja no pīpes pelnus un teica šādu runu:
— Mani kungi! Man jums jāpaskaidro, ka es pilnīgi piekrītu praporščika kunga domām, jo šīs domas pamatojas uz visiem saprātīgas taktikas apsvērumiem, kuri vienmēr dod priekšroku uzbrukumam.
Šinī vietā viņš apklusa un sāka piebāzt savu pīpi. Mana patmīlība bija gandarīta. Es lepni paskatījos uz ierēdņiem, kas savā starpā sačukstējās neapmierināti un satraukti.
— Bet, mani kungi, — viņš turpināja, līdz ar dziļu nopūtu kuplu dūmu strūklu izpūzdams, — es nespēju uzņemties tik milzīgu atbildību, kad runa ir par provincēm, ko man uzticējusi viņas ķeizariskā majestāte, mana žēlīgā valdniece. Tālab es piekrītu balsu vairākumam, kas izlēmis, ka visprātīgākais un drošākais — ieslēgties pilsētā un nogaidīt aplenkumu, bet ienaidnieka uzbrukumus atsist ar artilēriju vai (ja tas būs iespējams) ar pretuzbrukumiem.
Ierēdņi savukārt zobgalīgi paskatījās uz mani. Padome izklīda. Es jutos apbēdināts, ka cienījamais karavīrs rakstura trūkuma dēļ, par spīti savai pārliecībai, piekritis nelietpratīgu un nepieredzējušu cilvēku domām.
Dažas dienas pēc šīs nozīmīgās padomes mēs uzzinājām, ka Pugačovs, savu solījumu turēdams, tuvojas Orenburgai. Es ieraudzīju dumpinieku karaspēku, stāvēdams uz pilsētas mūra. Man šķita, ka kopš pēdējā uzbrukuma, kuru pats biju piedzīvojis, viņu skaits desmitkārt pieaudzis. Viņiem bija arī artilērijā, ko Pugačovs ieguvis, mazos cietokšņus ieņemdams. Atceroties padomes lēmumu, es paredzēju ilgu ieslēg- tību Orenburgas mūros un no sarūgtinājuma gandrīz raudāju.
Neaprakstīšu Orenburgas aplenkumu, kas pieder vēsturei, nevis ģimenes atmiņām. Tikai dažos vārdos pateikšu, ka šis aplenkums aiz vietējās priekšniecības nepiesardzības atnesa daudz posta iedzīvotājiem, kuriem nācās pārciest badu un visādas grūtības. Var viegli iedomāties, cik dzīve Orenburgā bija neciešama. Visi nomākti gaidīja sava likteņa izšķiršanos, visi kunkstēja aiz dārdzības, kas patiesi bija briesmīga. Iedzīvotāji bija apraduši ar lielgabalu lodēm, kas ielidoja viņu pagalmos; pat Pugačova uzbrukumi vairs nesaistīja vispārības uzmanību. Es miru nost aiz garlaicības. Laiks gāja. Vēstules no Belogorskas cietokšņa nesaņēmu. Visi ceļi bija nogriezti. Atšķirtība no Marjas Ivanovnas kļuva man nepanesama. Mani mocīja neziņa par viņas likteni. Mana vienīgā izklaidēšanās bija izjādes. Pateicoties Pugačova laipnībai, man bija labs zirgs, ar kuru es dalījos trūcīgajā uzturā un ar kuru katru dienu izjāju ārā no pilsētas, lai apšaudītos ar Pugačova jātniekiem. Šajās ap- šaudēs pārsvars parasti bija paēdušo, piedzērušo un ar labiem zirgiem apgādāto ļaundaru pusē. Novārgusī pilsētas kavalērija nevarēja viņus pārspēt. Reizēm ārā iznāca arī mūsu bada nomāktie kājnieki, bet dziļais sniegs tiem traucēja sekmīgi cīnīties pret izklaidus drasējošiem jātniekiem. Artilērija velti rībināja no vaļņa augšas, bet, klajā laukā iznākusi, stiga sniegā un netika uz priekšu nonīkušo zirgu dēļ. Tā mēs karojām! Re, ko Orenburgas ierēdņi sauca par piesardzību un apdomību!
Reiz, kad mums kaut kā palaimējās izklīdināt un padzīt diezgan lielu baru, uzdrāzos kazakam, kurš bija atpalicis no saviem biedriem; es jau gribēju cirst viņam ar savu turku zobenu, bet piepeši viņš norāva cepuri un iesaucās: — Sveiks, Pjotr Andrejič! Kā jums klājas?
Ieskatījos un pazinu mūsu uradņiku. Es ārkārtīgi par viņu priecājos. — Sveicināts, Maksimič, — es viņam sacīju. — Vai sen no Belogorskas?
— Nesen, cienītais Pjotr Andrejič; tikai vakar atgriezos. Man jānodod jums vēstulīte.
— Kur tā ir? — es iesaucos, degdams kā ugunī.
— Tepat pie manis, — Maksimičs atbildēja, iebāzis roku azotē. — Apsolīju Palašai jums kaut kā to oogādāt. — Viņš pasniedza man salocītu papīriņu un tūdaļ aizauļoja. Es to atlocīju un, sirdij drebot, izlasīju sekojošas rindas:
«Dievam labpatika negaidot atņemt man tēvu un māti: man šinī pasaulē vairs nav ne ģimenes, ne aizstāvju. Griežos pie Jums, zinādama, ka Jūs vienmēr vēlējāt man labu un ka Jūs esat gatavs palīdzēt katram cilvēkam. Lūdzu dievu, lai šī vēstule kaut kā līdz Jums aizkļūtu! Māksimies apsolīja to Jums nogādāt. Palaša dzirdējusi no Maksimiča, ka viņš Jūs bieži iztālēm redzot izjājam pretuzbrukumos un ka Jūs sevi nemaz netaupot un nedomājot par tiem, kas ar asarām lūdz par Jums dievu. Es ilgi slimoju; bet, kad atveseļojos, Aleksejs Ivanovičs, kas pie mums komandē nelaiķa tētiņa vietā, piespieda Gerasima tēvu atdot mani viņam, biedēdams ar Pugačovu. Es dzīvoju mūsu mājā sardzes uzraudzībā. Aleksejs Ivanovičs spiež, lai izeju pie viņa par sievu. Viņš sakās izglābis man dzīvību, jo neesot atmaskojis Akuļinu Pamfilovnu, kad tā melojusi noziedzniekiem, ka es esot viņas māsasmeita. Bet man būtu vieglāk nomirt nekā kļūt par sievu tādam cilvēkam, kāds ir Aleksejs Ivanovičs. Viņš izturas pret mani ļoti cietsirdīgi un draud, ja es neapdomāšoties un nepiekritīšot, aizvest mani uz nometni pie ļaundara, kur ar mani notikšot tas pats, kas ar Ļizavetu Harlovu. Es lūdzu Alekseju Ivanoviču, lai ļauj man apdomāties. Viņš bija ar mieru gaidīt vēl trīs dienas; bet, ja es pēc trim dienām nekļūšot viņa sieva, tad nekādas žēlastības nebūšot. Cienītais Pjotr Andrejič! Jūs esat mans vienīgais aizstāvis; palīdziet man, nabadzītei. Lūdziet ģenerāli un visus komandierus, lai ātrāk sūta mums glābējus, un ierodieties pats, ja vien varat. Jūsu padevīgā nabaga bārene
Marja Mironova.»
Izlasījis šo vēstuli, gandrīz zaudēju prātu. Es auļoju uz pilsētu, bez žēlastības savu nabaga zirgu ar piešiem bikstīdams. Pa ceļam es dažādi izdomājos — kā atbrīvot nabaga meiteni, bet nekādas izejas neatradu. Iejājis pilsētā, devos tieši pie ģenerāļa un iedrāžos pie viņa pa kaklu pa galvu.
Ģenerālis staigāja šurpu turpu pa istabu, pīpodams savu jūrasputu pīpi. Ieraudzījis mani, viņš palika stāvam. Acīm redzot, viņu pārsteidza mans izskats, viņš gādīgi apjautājās par manas steidzīgās ierašanās iemeslu. — Jūsu ekselence, — es viņam sacīju, — griežos pie jums kā pie sava paša tēva; dieva dēļ, neatsakiet manu lūgumu: runa ir par visas manas dzīves laimi.
— Kas noticis, mīļais? — pārsteigtais sirmgalvis jautāja. — Ko es varu tevis labā darīt? Runā.
— Jūsu ekselence, dodiet man rotu zaldātu un pussimt kazaku un laidiet mani atbrīvot Belogorskas cietoksni.
Ģenerālis skatījās uz mani vērīgi, laikam domādams, ka esmu prātā jucis (šinī ziņā viņš gandrīz nekļūdījās).
— Kā tā? Atbrīvot Belogorskas cietoksni? — viņš beidzot sacīja.
— Par panākumiem galvoju! — es iekaisis atbildēju. — Tikai laidiet mani.
— Nē, jaunais cilvēk, — viņš sacīja, galvu pašūpodams. — Tādā lielā attālumā ienaidniekam būs viegli atgriezt jūs no komunikācijas ar galveno stratēģisko punktu un gūt pār jums pilnīgu uzvaru. Pārgrieztā komunikācija . ..
Es izbijos, redzēdams, ka viņš iegrimst militāros apsvērumos, un steidzos viņu pārtraukt. — Kapteiņa Mironova meita, — es viņam sacīju, — raksta man vēstuli: viņa lūdz palīdzību; Švabrins spiež meiteni iziet pie viņa par sievu …
— Vai tiešām? O, šis Švabrins ir liels Schelm\ un, ja es viņu dabūšu rokā, tad likšu sodīt divdesmit četru stundu laikā, un mēs viņu nošausim uz cietokšņa vaļņa! Bet pagaidām vajag apbruņoties ar pacietību …
— Apbruņoties ar pacietību! — es iesaucos, zaudējis savaldīšanos. — Bet viņš pa to laiku apprecēs Marju Ivanovnu.
— O! — ģenerālis iebilda. — Tā vēl nav nelaime; viņai pagaidām izdevīgāk būt Švabrina sievai: viņš šobrīd var dot viņai protekciju, bet, kad mēs viņu nošausim, tad, ja dievs dos, Marjai Ivanovnai atradīsies precinieki. Glītas atraitnītes meitās nepaliek; tas ir, es gribēju teikt, ka atraitne atrod vīru drīzāk nekā jaunava.
— Labāk nomiršu, — es sacīju trakās dusmās, — nekā atdošu viņu Švabrinam!
— Tā, tā, tā, tā, — sirmgalvis sacīja. — Tagad saprotu: tu, acīm redzot, esi Marjā Ivanovnā iemīlējies. O, tā ir cita lieta! Nabaga puisi! Tomēr nekādi nevaru dot tev rotu un pussimt kazaku. Šāda ekspedī-
1 Blēdis (vac.).
cija būtu bezprātīga; es nevaru uzņemties par to atbildību.
Es nodūru galvu; mani pārņēma izmisums. Pēkšņi man prātā iešāvās kāda doma: kāda tā bija, lasītājs uzzinās nākamajā nodaļā, kā saka veclaiku romānisti.