Bij tobrīd lauva paēdis, kaut viņš no dabas ļauns. «Ko manā alā nāc, vai sakāms tev kas jauns?» Viņš laipni veicāja.
A. Sumarokovs
Atstāju ģenerāli un steidzos uz savu dzīvokli. Saveļjičs mani saņēma ar saviem parastajiem pātariem. — Ir gan liels prieks, kungs, piņķēties ar piedzērušiem laupītājiem! Vai tas ir muižnieka cienīgi? Nav īstais laiks: noliksi savu galviņu tīri par velti. Ja vēl būtu jākaro ar turku vai zviedru, bet te — kauns pat teikt, ar ko.
Es pārtraucu viņa runāšanu ar jautājumu: cik man pavisam vēl atlicis naudas? — Tev pietiks, — viņš apmierināti atbildēja. — Lai blēži okšķerēja kā okšķerēdami, es tomēr paguvu noslēpt. — Pie šiem vārdiem viņš izvilka no kabatas garu adītu maku, pilnu ar sudrabu. — Nu, Saveļjič, — es viņam sacīju, — tagad atdod man pusi, bet pārējo paturi sev. Es jāšu uz Belogorskas cietoksni.
— Mīļais Pjotr Andrejič! — mans labais audzinātājs drebošā balsī sacīja., — Bīsties dieva: kā tu dosies ceļā šajos laikos, kad visur priekšā laupītāji! Pažēlo kaut savus vecākus, ja pats sevi negribi žēlot. Kur tev jājāj? Kāpēc? Pagaidi drusciņ: ieradīsies karaspēks, izķers blēžus; tad varēsi jāt, uz kuru debess pusi vēlies.
Bet mans nodoms bija negrozāms. — Par vēlu spriedelēt, — es atbildēju večukam. — Man ir tur jātiek, es citādi nevaru. Nebēdā, Saveļjič: dievs ir žēlīgs; varbūt redzēsimies! Pielūko, nekautrējies tērēt naudu un neskopojies. Pērc, kas tev vajadzīgs, kaut par trīskārtīgu cenu. Šo naudu es tev dāvinu. Ja pēc trijām dienām neatgriezīšos …
— Kas tev nāk prātā, kungs? — Saveļjičs mani pārtrauca. — Lai es tevi laistu vienu pašu! Tas pat sapņos nevar notikt. Ja jau tu esi nolēmis doties ceļā, tad es kaut vai kājām, tomēr tev sekošu un tevi nepametīšu. Lai es bez tevis sēdētu aiz akmens sienas? Vai tad es esmu prātu izkūkojis? Dari, kā zini, kungs, bet es no tevis neatkāpšos.
Es zināju, ka ar Saveļjiču nav vērts strīdēties, un ļāvu viņam gatavoties ceļam. Pēc pusstundas es sēdos savā labajā zirgā, bet Saveļjičs izkāmējušā un klibā kleperī, ko viņam atdeva par velti kāds no pilsētiņas iedzīvotājiem, kuram nebija vairs ar ko zirgu barot. Piejājām pie pilsētas vārtiem, sargi mūs izlaida, mēs izjājām no Orenburgas.
Sāka krēslot. Mans ceļš veda garām Berdas ārpilsētai, kur atradās Pugačova apmetne. Tiešais ceļš bija aizputināts ar sniegu; bet visā stepē varēja redzēt zirgu pakavu pēdas, kas katru dienu tika iemītas no jauna. Es laidu krietnos rikšos. Saveļjičs tik tikko spēja man pa gabalu sekot un ik brīdi sauca: — Lēnāk, kungs, dieva dēļ, lēnāk. Mans nolādētais kleperis netiek līdzi tavam garkājainajam velnam. Kur tu steidzies? Es saprastu, ja uz dzīrēm, bet skaties vien, ka nedabū pa galvu … Pjotr Andrejič! … Mīļais Pjotr Andrejič! … Nedzen sevi postā. Dievs kungs, pagalam būs kungu bērns!
Drīz vien iemirdzējās Berdas ugunis. Mēs piejājām pie gravām, dabiskiem ārpilsētas nocietinājumiem. Saveļjičs no manis neatstājās, nepārtraukdams žēlabainā balsī lūgties. Es cerēju laimīgi tikt garām ārpilsētai, kad pēkšņi krēslā pamanīju sev priekšā kādus piecus rungām apbruņotus zemniekus; tas bija Pugačova apmetnes sardzes priekšpostenis. Mums pavēlēja apstāties. Paroli nezinādams, es gribēju klusām pajāt viņiem garām, bet viņi mani tūdaļ aplenca, un viens no viņiem satvēra manu zirgu pie iemauktiem. Es izrāvu zobenu un iezvēlu zemniekam pa galvu; cepure viņu izglāba, tomēr viņš sagrīļojās un izlaida iemauktus no rokām. Pārējie apjuka un atsprāga atpakaļ; es izmantoju šo brīdi, iespiedu zirgam sānos piešus un aizauļoju.
Naktij nākot, tumsa varēja paglābt mani no visām briesmām, kad, pēkšņi atskatījies, pamanīju, ka Sa- veļjiča vairs pie manis nav. Nabaga večuks ar savu klibo zirģeli nevarēja aizauļot no laupītājiem. Kas man atlika? Dažas minūtes viņu pagaidījis un pārliecinājies, ka viņš aizturēts, griezu zirgu atpakaļ un devos viņam palīgā.
Tuvodamies gravai, es jau pa gabalu izdzirdu troksni, kliedzienus un sava Savēļjiča balsi. Es jāju ātrāk un drīz vien biju atkal starp sardzes vīriem, kas mani bija aizturējuši pirms dažām minūtēm. Saveļjičs atradās viņu vidū. Viņi bija novilkuši večuku zemē no viņa klepera un grasījās sasiet. Mana ierašanās viņus iepriecināja. Viņi kliegdami metās man virsū un vienā mirklī norāva no zirga. Viens no viņiem, acīm redzot, sardzes priekšnieks, sacīja mums, ka viņš mūs tūdaļ vedīšot pie ķeizara. — Bet mūsu pavēlnieks, — viņš piebilda, — izlems, vai pakārt jūs tūlīt vai sagaidīt rītausmu. Es nepretojos; Saveļjičs sekoja manai priekšzīmei, un sargi mūs svinīgi aizveda.
Mēs pārkūlāmies pāri gravai un iegājām ārpilsētā. Visās mājelēs dega uguns. Visur skanēja troksnis un klaigas. Uz ielas bija daudz cilvēku; bet tumsā neviens mūs neievēroja un nepazina manī Orenburgas virsnieku. Mūs pieveda tieši pie mājas ceļu krustojumā. — Pils klāt, — sacīja viens no zemniekiem, — tūlīt par jums ziņosim. — Viņš iegāja iekšā. Paskatījos uz Saveļjiču. Večuks meta krustus, klusībā murminādams lūgsnu. Es gaidīju ilgi; beidzot zemnieks atgriezās un sacīja man: — Ej iekšā, mūsu pavēlnieks lika ielaist virsnieku.
Es iegāju mājā vai pilī, kā to bija nosaucis zemnieks. Telpu apgaismoja divas tauku sveces, bet sienas bija aplīmētas ar zelta papīru; starp citu, soli, galds, aukliņā pakarinātais mazgājamais trauks, uz naglas uzkabinātais dvielis, stūrī pieslietās poda dakšas un ar podiem piekrautā platā kulda — viss bija gluži tāpat kā parastā lauku mājā. Pugačovs sēdēja zem svētbildēm sarkanā kaftānā, augstu cepuri galvā, cienīgi rokas sānos iespiedis. Viņam līdzās liekulīgā goddevībā stāvēja vairāki no viņa tuvākajiem biedriem. Varēja redzēt, ka ziņa par Orenburgas virsnieka ierašanos pamodinājusi dumpiniekos lielu ziņkāri un ka viņi sagatavojušies mani svinīgi sagaidīt. Pugačovs pazina mani no pirmā acu uzmetiena. Viņa mākslotā cienība pēkšņi izzuda. — A, jūsu labdzimtība! — viņš man dzīvi sacīja. — Kā klājas? Kāds velns tevi šurp attriecis? — Es atbildēju, ka jāju savās darīšanās un ka mani aizturēja viņa ļaudis. — Kādās darīšanās? — viņš man jautāja. Nezināju, ko atbildēt. Pugačovs, domādams, ka negribu runāt liecinieku klātienē, griezās pie saviem biedriem un lika tiem iziet ārā. Visi paklausīja, izņemot divus, kas nekustējās no vietas. — Runā droši, viņiem klātesot, — Pugačovs man sacīja, — es no viņiem neko neslēpju. — No sāniem paskatījos uz viltvārža uzticības vīriem. Viens no viņiem, vārgs un salīcis večuks ar sirmu bārdu, bija gaužām necils, tikai virs pelēkajiem vadmalas svārkiem viņš nēsāja pār plecu pārsietu zilu lentu. Bet nemūžam neaizmirsīšu viņa biedru. Tas bija gara auguma, drukns, platiem pleciem, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs. Biezā, rudā bārda, pelēkās, spožās acis, deguns bez nāsīm un sarkaniem plankumiem klātā piere un vaigi piešķīra viņa bakurētainajai, platajai sejai neizskaidrojamu izteiksmi. Viņš bija tērpies sarkanā kreklā, kirgīzu uzsvārcī un kazaku plalbiksēs. Pirmais, kā vēlāk uzzināju, bija izbēgušais kaprālis Beloborodovs, otrs — Afanasijs Sokolovs (iesaukts par Plaukšķi), izsūtīts noziedznieks, trīs reizes bēdzis no Sibīrijas raktuvēm. Par spīti jūtām, kas mani ārkārtīgi satrauca, sabiedrība, kurā biju nokļuvis gluži nejauši, stipri ietekmēja manu iztēli. Bet Pugačovs atgrieza mani īstenībā ar savu jautājumu: — Saki — kādu darīšanu dēļ tu esi pametis Orenburgu?
Man prātā iešāvās savāda doma: man šķita, ka liktenis mani otrreiz mūžā atvedis pie Pugačova, dodams man iespēju īstenot savu nodomu. Nolēmu izmantot gadījumu un, nepaguvis apdomāt, kā rīkoties, atbildēju uz Pugačova jautājumu:
— Es jāju uz Belogorskas cietoksni, lai aizsargātu bāreni, kurai tur tiek darīts pāri.
Pugačova acis iezibējās. •— Kurš no maniem ļaudīm uzdrīkstas darīt pāri bārenei? — viņš iesaucās. — Lai viņš būtu kas būdams, bet no mana soda neizbēgs. Saki — kurš vainīgs?
— Švabrins, — es atbildēju. — Viņš ieslodzījis meiteni, kuru tu redzēji slimu pie popienes, un grib ar varu piespiest iziet pie viņa par sievu.
— Es pārmācīšu Švabrinu, — Pugačovs bargi sacīja. — Viņš dabūs just, ko nozīmē rīkoties patvarīgi un darīt pāri vienkāršiem ļaudīm. Es viņu pakāršu.
— Atļauj vārdu iebilst, — Plaukšķis sacīja aizsmakušā balsī. — Tu pārsteidzīgi iecēli Švabrinu par cietokšņa komandantu, bet tagad pārsteidzīgi taisies viņu pakārt. Tu jau apvainoji kazakus, ielikdams muižnieku viņiem par priekšnieku; nebaidi tagad muižniekus, sodīdams viņus pie pirmām nevalodām.
— Nav vērts viņus saudzēt un godā celt! — sacīja večuks ar zilo lentu. — Sodīt Švabrinu ar nāvi nav nekāda nelaime; bet nebūtu par ļaunu arī virsnieka kungam stingri noprasīt: kāpēc viņam labpaticis šeit ierasties. Ja viņš tevi neatzīst par ķeizaru, tad lai nenāk pie tevis taisnību meklēt, bet, ja atzīst, tad kāpēc viņš līdz šai dienai sēdēja Orenburgā pie taviem pretiniekiem? Vai labāk nebūtu aizvest viņu uz tiesas istabu un pacepināt uz uguns: man liekas — viņa žēlastību uz šejieni atsūtījuši Orenburgas komandieri.
Vecā ļaundara loģika likās man diezgan pārliecinoša. Man pār visu miesu pārskrēja šermuļi, iedomājoties vien, kā rokās es atrodos. Pugačovs ievēroja manu apjukumu. — Kā ir, jūsu labdzimtība? — viņš jautāja, man ar aci pamirkšķinādams. — Mans feldmaršals, liekas, runā prātīgi. Kā tu domā?
Pugačova zobgalība atdeva man sparu. Mierīgi atbildēju, ka atrodos viņa varā un ka viņš var darīt ar mani, kā viņam tīk.
— Labi, — Pugačovs sacīja. — Tagad pasaki, kādā stāvoklī ir jūsu pilsēta.
— Paldies dievam, — es atbildēju, — viss kārtībā.
— Kārtībā? — Pugačovs atkārtoja. — Bet iedzīvotāji mirst badā!
Viltvārdis runāja taisnību; bet es, savu zvēresta pienākumu apzinādamies, centos iestāstīt, ka tās ir tukšas baumas un ka Orenburgā visādu krājumu diezgan.
— Tu redzi, — večuks iebilda, — viņš melo, tev acīs skatīdamies. Visi bēgļi vienādi liecina, ka Orenburgā bads un sērgas, ka tur ēd maitas, ja vien var dabūt; bet viņa žēlastība apgalvo, ka visa esot diezgan. Ja jau tu gribi pakārt Švabrinu, tad pie tām pašām karātavām pakar arī šo brašuli, lai viņiem nav vienam otru jāapskauž.
Nolādētā veča vārdi padarīja Pugačovu domīgu. Par laimi, Plaukšķis savam biedram nepiekrita.
— Diezgan, Naumič, — viņš tam sacīja. — Tev tikai žņaugt un durt. Kas tu tāds par spēka vīru? No skata nevar saprast, kur tevī dzīvība turas. Pats esi nāvei parādā, bet citus dzen kapā. Vai vēl par maz asiņu uz tavas sirdsapziņas?
— Kāds tu svētulis! — Beloborodovs iebilda. — No kurienes tev tā žēlastība radusies?
— Protams, — Plaukšķis atcirta, — esmu grēkojis, un šī roka (šinī brīdī viņš sažņaudza savu kaulaino dūri un, atrotījis piedurkni, atsedza spalvaino roku) — un šī roka ir izlējusi kristiešu asinis. Bet es galēju pretinieku, nevis ciemiņu; klajā laukā vai tumšā mežā, nevis mājā, aizkrāsnē sēžot; es rīkojos ar dūri vai rungu, nevis ar mēli kā bāba.
Vecis aizgriezās un norūca: — Beznāsainis.
— Ko tu tur purpini, vecais sakārni? — Plaukšķis iebrēcās. — Es tev parādīšu beznāsaini, pagaidi, gan pienāks tava kārta; dievs dos, un arī tu dabūsi knaibles paostīt… Bet pagaidām pielūko, ka es tevi nepataisu par bezbārdaini.
— generāļu kungi! — Pugačovs cienīgi uzsauca.
— Nestrīdieties! Nebūs nekāda nelaime, ja visi Orenburgas suņi tirinās kājas pie vienām karātavām; nelaime, ja mūsu pašu vaukšķi sāks savā starpā kosties. Nu, izlīgstiet.
Plaukšķis un Beloborodovs neteica ne vārda un drūmi viens uz otru noskatījās. Jutu, ka nepieciešams mainīt sarunu, kas varēja beigties man ļoti nelabvēlīgi, un, griezdamies pie Pugačova, teicu ar bezbēdīgu sejas izteiksmi: — Ak! Gandrīz būtu aizmirsis pateikties tev par zirgu un kažoku. Bez tevis es nebūtu ticis līdz pilsētai, bet nosaltu ceļā.
Mana viltība izdevās. Pugačovs atplauka. — Parāds nav brālis, — viņš sacīja mirkšķinādams, acis piemiegdams. — Izstāsti man tagad — kāpēc tev rūp tā meitene, kurai Švabrins dara pāri? Vai tik viņa nav tev sirdī iekritusi, ko?
— Viņa ir mana līgava, — es atbildēju Pugačovam, redzēdams, ka situācija mainījusies man par labu, un neturēdams par vajadzīgu vairs slēpt patiesību.
— Tava līgava? — Pugačovs iesaucās. — Ko tu neteici ātrāk? Mēs tevi apprecināsim un tavās kāzās palīksmosim! — Pēc tam viņš griezās pie Beloborodova: — Paklausies, feldmaršali Mēs ar viņa labdzimtību esam veci paziņas; paēdīsim kopā vakariņas; rīts gudrāks nekā vakars. Rīt paskatīsimies, ko ar viņu iesākt.
Es labprāt būtu atteicies no piedāvātā goda, bet neko nevarēja darīt. Divas jaunas kazacienes, mājas saimnieka meitas, apklāja galdu ar baltu galdautu, atnesa maizi, zivju zupu un vairākus stopus degvīna un alus, un es otrreiz mūžā sēdos pie viena galda ar Pugačovu un viņa baismīgajiem biedriem.
Orģija, kurai es biju par liecinieku pats pret savu gribu, ieilga līdz vēlai naktij. Beidzot manus galda biedrus pievārēja reibums. Pugačovs iesnaudās, savā vietā sēdēdams; viņa biedri piecēlās un deva man zīmi, lai atstājot viņu vienu. Es izgāju ārā kopā ar viņiem. Pēc Plaukšķa pavēles sargs aizveda mani uz tiesas māju, kur es atradu Saveļjiču un kur mūs abus ieslēdza. Mans audzinātājs bija tā izbrīnījies par visu, kas notika, ka man neko nejautāja. Viņš pa tumsu apgūlās un ilgi pūta un vaidēja; beidzot iekrā- cās, bet es iegrimu domās, kas visu nakti neļāva man ne brīdi aizmigt.
No rīta man atnāca pakaļ Pugačova vārdā. Es gāju pie viņa. Netālu no viņa vārtiem stāvēja kibitka, kurā bija iejūgti trīs tatāru zirgi. Uz ielas drūzmējās ļaudis. Priekšnamā satiku Pugačovu: viņš bija saģērbies ceļam — kažokā, ar kirgīzu cepuri galvā. Viņu aplenca vakarējie galda biedri, sataisījuši goddevīgas sejas, kas nemaz neatbilda tam, kam biju par liecinieku vakar. Pugačovs priecīgi ar mani sasveicinājās un pavēlēja sēsties kopā ar viņu kibitkā.
Mēs iesēdāmies. — Uz Belogorskas cietoksni! — Pugačovs uzsauca plecīgam tatāram, kurš, kājās stāvot, vadīja trijjūgu. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Zirgi rāvās uz priekšu, zvaniņš ieskanējās, kibitka drāzās projām . ..
— Stāt! Stāt! — atskanēja man pārāk labi pazīstamā balss, un es ieraudzīju Saveļjiču, skrejot mums pretim. Pugačovs lika pieturēt. — Mīļais Pjotr Andrejič! — sauca mans audzinātājs. — Nepamet mani mūža galā starp šiem blēž . ..
— A, vecais sakārnis! — Pugačovs viņu uzrunāja. — Atkal dievs licis satikties. Nu, sēdies uz bukas!
— Paldies, ķeizar, paldies, mūsu gādnieki — Saveļjičs apsēzdamies runāja. — Lai dievs dod tev nodzīvot simt gadu par to, ka tu mani, veci, neatstūmi un nomierināji. Visu mūžu lūgšu par tevi dievu, bet par zaķādas kažociņu nekad vairs ne pušplēsta vārdiņa nebildīšu.
Šis zaķādas kažoks galu galā varēja nokaitināt Pugačovu ne pa jokam. Par laimi, viltvārdis vai nu nedzirdēja, vai arī nepievērsa uzmanību nevietā pa- sprukušajai piezīmei. Zirgi auļoja; ļaudis ielās apstājās un zemu klanījās. Pugačovs māja ar galvu uz abām pusēm. Pēc brītiņa mēs izbraucām no ārpilsētas un drāzāmies tālāk pa gludu ceļu.
Viegli iedomāties, ko es šinī brīdī jutu. Pēc dažām stundām man būs lemts satikties ar to, kuru jau turēju par pazaudētu. Es iztēlojos mūsu laulības. . . Domāju arīdzan par to cilvēku, kura rokās atradās mans liktenis un kurš savādas apstākļu sagadīšanās dēļ bija ar mani noslēpumainā kārtā saistīts. Atcerējos, cik pārsteidzīgi cietsirdīgs un asinskārīgs bija šis pats cilvēks, kurš pieteicies par manas mīļotās glābēju! Pugačovs nezināja, ka viņa ir kapteiņa Mi- ronova meita; saniknotais Švabrins varēja viņam visu atklāt; Pugačovs varēja uzzināt patiesību arī citā ceļā … Kas tad notiks ar Marju Ivanovnu? Man pār visu miesu pārskrēja šermuļi un mati cēlās stāvus …
Pēkšņi Pugačovs pārtrauca manas pārdomas, griezdamies pie manis ar jautājumu:
— Par ko jūsu labdzimtība domā?
— Kā lai nedomāju, — es viņam atbildēju. — Esmu virsnieks un muižnieks; vakar vēl cīnījos pret tevi, bet šodien braucu ar tevi vienā kibitkā un visas manas dzīves laime atkarīga no tevis.
—• Un tad? — Pugačovs jautāja. — Vai tev bail?
Es atbildēju, ka vienreiz viņš mani jau apžēlojis un ka es ceru ne tikai uz viņa žēlastību, bet arī uz palīdzību.
— Un tu nemaldies, goda vārds, nemaldies! — vilt- vārdis sacīja. — Tu redzēji, mani puiši skatījās uz tevi šķībi; un vecais vēl šodien kladzināja, ka tu esot spiegs un ka vajagot tevi spīdzināt un pakārt; bet es nepiekritu, — viņš piebilda klusākā balsī, lai Saveļjičs un tatārs nevarētu viņu dzirdēt, — atcerēdamies tavu degvīna glāzi un zaķādas kažoku. Redzi nu — es nemaz neesmu tāds asinssuns, kā par mani runā jūsējie.
Es atcerējos Belogorskas cietokšņa ieņemšanu; bet neturēju par vajadzīgu viņu apstrīdēt un neatbildēju ne vārda.
— Ko par mani runā Orenburgā? — Pugačovs, brītiņu klusējis, jautāja.
— Runā, ka ar tevi grūti tikt galā; nav vārdam vietas: esi sevi parādījis.
Viltvārža seja pauda pašapmierinātību. — Jā! — viņš priecīgi sacīja. — Es karoju visās malās. Vai pie jums Orenburgā zina par kauju pie Juzejevas? Četrdesmit kritušu jenerāļu, četras armijas saņemtas gūstā. Kā tu domā: vai prūšu karalis varētu ar mani mēroties spēkiem?
Laupītāja dižošanās mani uzjautrināja. — Kā tu pats domā? — es viņam sacīju. — Vai tu varētu tikt galā ar Frideriku?
— Ar Fjodoru Fjodoroviču? Bet kāpēc tad ne? Ar jūsu jenerāļiem es taču tieku galā; bet Frideriku viņi sakāva. Līdz šim kara laime bijusi manā pusē. Pagaidi vien, gan pienāks laiks, kad iešu uz Maskavu.
— Tu esi nodomājis iet uz Maskavu?
Viltvārdis drusku padomāja un sacīja pusbalsī:
— Dievs to zina. Man nav izvēles. Mani puiši grib rīkoties uz savu roku. Viņi ir zagļi. Man visu laiku jāuzmanās; pie pirmās neveiksmes viņi izpirks savu dzīvību ar manu galvu.
— Tā ir! — es sacīju Pugačovam. — Vai tev labāk nevajadzētu pašam no viņiem atkratīties jau pie laika un lūgt valdniecei apžēlošanu?
Pugačovs rūgti iesmējās. — Nē, — viņš atbildēja,
— par vēlu grēkus nožēlot. Man apžēlošanas nebūs. Turpināšu, kā esmu sācis. Ko var zināt? Varbūt izdodas! Griška Otrepjevs taču valdīja pār Maskavu.
— Vai tu zini, ar ko viņš beidza? Viņu izsvieda pa logu, nokāva, sadedzināja, pielādēja ar viņa pelniem lielgabalu un izšāva!
— Paklausies, — Pugačovs sacīja, mežonīgas iedvesmas pārņemts. — Pastāstīšu tev pasaku, ko bērnībā man stāstīja kāda veca kalmikiete. Reiz ērglis vaicājis krauklim: saki, kraukļa putns, — kāpēc tu dzīvo pasaulē trīssimt gadu, bet es tikai trīsdesmit trīs? — Tāpēc, mīļais, — atbildējis viņam krauklis,
— ka tu dzer dzīvas asinis, bet es barojos no līķiem. — Ērglis nodomājis: pamēģināsim arī mēs ēst to pašu. Labi. Ērglis lidojis līdzi krauklim. Ieraudzījuši beigtu zirgu; nolaidušies zemē un notupušies uz maitas. Krauklis knābājis un slavējis. Ērglis ieknābis vienreiz, ieknābis otrreiz, atmetis ar spārnu un sacījis krauklim: — Nē, brāl kraukli, kāda jēga trīssimt gadu ēst maitu, labāk vienreiz nodzerties dzīvas asinis, lai pēc tam nāk kas nākdams! — Kā tev patika kalmiku pasaka?
— Atjautīga, — es viņam atbildēju. — Bet dzīvot no slepkavošanas un laupīšanas, manuprāt, nozīmē knābāt maitu.
Pugačovs paskatījās manī ar izbrīnu un neko neatbildēja. Mēs abi apklusām, iegrimdami katrs savās domās. Tatārs sāka vilkt grūtsirdīgu dziesmu; Saveļ- jičs aizsnaudies klanījās uz bukas. Kibitka slīdēja pa gludo ziemas ceļu … Pēkšņi es ieraudzīju miestiņu stāvajā Jaikas krastā ar mietu žogu un zvanu torni, un pēc ceturtdaļversts mēs iebraucām Belogorskas cietoksnī.