Nav mūsu ābelītei
Ne galotnītes, ne atvasīšu;
Nav mūsu bajārītei
Ne sava tēva, ne māmulītes.
Nav kas viņu uz kāzām greznotu,
Nav kas viņai svētību dotu.
Kāzu dziesma
Kibitka piebrauca pie komandanta mājas lieveņa. Ļaudis pazina Pugačova zvārguļa skaņu un bariem skrēja mums pakaļ. Švabrins sagaidīja viltvārdi uz lieveņa. Viņš bija ģērbies kazaku tērpā un ataudzinājis bārdu. Nodevējs palīdzēja Pugačovam izkāpt no kibitkas, liekulīgos vārdos izteikdams savu prieku un padevību. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa, bet drīz vien attapās, pastiepa roku un sacīja: — Tu arī esi mūsējais? Sen jau tā vajadzēja! — Es novērsos no viņa un neko neatbildēju.
Mana sirds iesmeldzās, kad ienācām sen pazīstamajā istabā, kur pie sienas vēl vienmēr karājās nelaiķa komandanta diploms, kā skumja epitāfija pagājušiem laikiem. Pugačovs atsēdās tajā dīvānā, kur kādreiz mēdza snaust Ivans Kuzmičs, savas dzīvesbiedres rāšanās ieaijāts. Švabrins pats pasniedza viņam degvīnu. Pugačovs izdzēra glāzi un sacīja, uz mani rādīdams: — Pacienā arī viņa labdzimtību. — Švabrins pienāca pie manis ar savu paplāti; bet es otrreiz no viņa novērsos. Viņš aiz apjukuma nezināja, ko iesākt. Būdams pēc dabas apķērīgs, viņš, protams, nojauta, ka Pugačovs ir ar viņu nemierā. Viņš no tā baidījās, bet uz mani skatījās ar neuzticību. Pugačovs pajautāja, kāds ir cietokšņa stāvoklis, kādas valodas dzirdamas par ienaidnieka karaspēku un tamlīdzīgas lietas un pēkšņi vaicāja viņam: — Saki, brālīt, — kas tā par meiteni, kuru tu esi apcietinājis? Parādi man viņu.
Švabrins kļuva bāls kā mironis. — Ķeizar, — viņš sacīja drebošā balsī, — ķeizar, viņa nav apcietināta . .. viņa ir slima … viņa guļ goda istabā.
— Aizved mani pie viņas, — viltvārdis sacīja, pieceldamies kājās. Atrunāties nebija iespējams. Švabrins veda Pugačovu uz Marjas Ivanovnas istabu. Es viņiem sekoju.
Uz kāpnēm Švabrins apstājās. — Valdniek! — viņš teica. — Jūs varat prasīt no manis, ko vien gribat, bet neļaujiet svešam cilvēkam ienākt manas sievas guļamistabā.
Es nodrebēju. — Tātad tu esi precējies! — es uzbrēcu Švabrinam, gatavs viņu saplosīt.
— Mierā! — Pugačovs mani pārtrauca. — Tā ir mana darīšana. Bet tu, — viņš turpināja, griezdamies pie Švabrina, — neizrunājies un neizlokies: vai viņa ir vai nav tava sieva, bet es varu vest pie viņas, ko gribu. Jūsu labdzimtība, nāc man līdzi.
Pie istabas durvīm Švabrins atkal apstājās un sacīja aizlauztā balsī: — Ķeizar, man jūs jābrīdina, ka viņai ir karsonis un jau trešo dienu viņa nepārtraukti murgo.
— Atver durvis! — Pugačovs pavēlēja.
Švabrins sāka meklēties pa savām kabatām un sacīja, ka neesot paņēmis līdzi atslēgas. Pugačovs pagrūda durvis ar kāju; atslēga atsprāga vaļā, durvis atvērās, un mēs iegājām iekšā.
Es palūkojos un sastingu. Uz grīdas nodriskātās zemnieku drēbēs sēdēja Marja Ivanovna, bāla, novājējusi, izjukušiem matiem. Viņas priekšā stāvēja krūze ūdens un uz tās maizes rieciens. Mani ieraudzījusi, viņa nodrebēja un iekliedzās. Kas pēc tam ar mani notika — neatceros.
Pugačovs paraudzījās Švabrinā un teica, rūgti smīnēdams: — Ir gan tev laba lazarete! — Pēc tam viņš piegāja pie Marjas Ivanovnas. — Saki man, drostaliņ, — par ko tavs vīrs tevi tā soda? Ko tu pret viņu esi noziegusies?
— Mans vīrs! — viņa atkārtoja. — Viņš nav mans vīrs. Nekad es nebūšu viņa sieva! Labāk gribu nomirt un nomiršu arī, ja mani neatsvabinās.
Pugačovs bargi palūkojās Švabrinā. — Un tu uzdrīkstējies man melot! — viņš tam sacīja. — Vai tu, neģēli, zini, ko esi pelnījis?
Švabrins nokrita ceļos.. . Šinī brīdī nicinājums apslāpēja manī gan naida, gan dusmu jūtas. Ar pretīgumu skatījos muižniekā, kurš vāļājās pie izbēguša kazaka kājām. Pugačovs atmaiga. — Šoreiz es tevi apžēloju, — viņš sacīja Švabrinam, — bet ņem vērā, ka pie pirmā pārkāpuma tev būs jāatbild arī par šo. — Pēc tam viņš griezās pie Marjas Ivanovnas un sacīja viņai laipnā balsī: — Nāc ārā, skaistulīt, dāvinu tev brīvību. Es esmu ķeizars.
Marja Ivanovna uzmeta viņam skatienu un atskārta, ka viņas priekšā stāv viņas vecāku slepkava. Viņa abām rokām aizsedza seju un nokrita zemē, zaudējusi samaņu. Es metos pie viņas, bet šinī brīdī istabā ļoti droši ieslīdēja mana vecā paziņa Palaša un sāka aprūpēt savu jaunkundzi. Pugačovs pagriezās un atstāja istabu, un mēs visi trīs iegājām viesistabā.
— Kā jūties, jūsu labdzimtība? — Pugačovs sacīja smiedamies. — Izglābām skaistulīti! Kā tu domā, vai nevajadzētu sūtīt pēc popa, lai salaulā radinieci? Es varētu būt par vedējtēvu, Švabrins par līgavaiņa brāli; uzdzīvosim, iedzersim! Kamēr dzīvs, tikmēr priecājies!
No kā baidījos, tas notika. Švabrins, izdzirdis Pugačova priekšlikumu, zaudēja savaldīšanos. — Ķeizar! — viņš izmisis iesaucās. — Esmu vainīgs, es jums meloju, bet arī Griņovs jūs māna. Šī meitene nav šejienes popa radiniece: viņa ir pakārtā Ivana Mironova meita.
Pugačovs paskatījās manī ar savām ugunīgajām acīm. — Ko tas nozīmē? — viņš man neizpratnē jautāja.
— Švabrins sacīja tev taisnību, — es viņam noteikti atbildēju.
— Tu man to netiki teicis, — piezīmēja Pugačovs, kura seja apmācās.
— Padomā pats, — es viņam atbildēju, — vai tavu cilvēku klātienē varēja teikt, ka Mironova meita dzīva. Viņi būtu to nomaitājuši. Nekas viņu nevarētu glābt!
— Kas tiesa, tas tiesa, — Pugačovs iesmiedamies sacīja. — Mani dzērāji nebūtu nabaga meiteni saudzējuši. Labi darīja apķērīgā popiene, viņus piešmaukdama.
— Paklausies, — es turpināju, redzēdams, ka viņš noskaņots labvēlīgi. — Nezinu, kā tevi lai saucu, un arī nevēlos zināt… Bet dievs mans liecinieks, es labprāt samaksātu ar dzīvību par to, ko tu manis dēļ esi darījis. Tikai neprasi to, kas būtu pretrunā ar manu godu un kristīga cilvēka sirdsapziņu. Tu esi mans labdaris. Esi labs līdz galam: atlaid mani ar nabaga bāreni, kur dievs mums ceļu rādīs. Bet mēs, lai tu būtu kur būdams un lai ar tevi notiktu kas notikdams, katru dienu lūgsim dievu par tavas grēcīgās dvēseles glābiņu …
Liekas, Pugačova skarbā dvēsele bija aizkustināta. — Lai notiek pēc tava prāta! — viņš sacīja. — Ja sodīt, tad sodīt, ja žēlot, tad žēlot: tāds mans paradums. Ņem savu skaistuli, ved viņu, kurp gribi, lai dievs dod jums mīlestību un saticību!
Tad viņš griezās pie Švabrina un lika izdot man caurlaidi caur visiem viņam padotajiem sardzes posteņiem un cietokšņiem. Švabrins, pavisam iznīcināts, stāvēja kā sastindzis. Pugačovs devās apskatīt cietoksni. Švabrins viņu pavadīja; bet es paliku, aizbildinādamies, ka man jāgatavojas ceļam.
Skrēju uz augšas istabiņu. Durvis bija aizslēgtas. Es pieklaudzināju. — Kas tur? — Palaša jautāja. Es atsaucos. Aiz durvīm atskanēja Marjas Ivanovnas mīļā balss. — Pagaidiet, Pjotr Andrejič. Es pārģērbjos. Ejiet pie Akuļinas Pamfilovnas; es arī tūdaļ tur būšu.
Es paklausīju un gāju uz Gerasima tēva māju. Gan viņš, gan popiene izskrēja man pretim. Saveļjičs viņiem bija jau paziņojis. — Sveicināti, Pjotr Andrejič, — popiene sacīja. — Dievs vēlējis atkal satikties. Kā jums klājas? Mēs jūs katru dienu pieminējām. Bet Marja Ivanovna bez jums daudz izcieta, mana drostaliņa! … Sakiet, mīļais, — kā jūs ar Pugačovu tikāt galā? Kā viņš jūs nenožmiedza? Labi, ka vēl tā, jāteic ļaundarim paldies par to pašu. — Diezgan, vecā, — Gerasima tēvs viņu pārtrauca. — Runāt — sudrabs, klusu ciest — zelts. No lielas pļāpības nav nekāda labuma. Mīļais Pjotr Andrejič! Nāciet iekšā, laipni lūdzam. Kur tas laiks, kopš neesam redzējušies.
Popiene cienāja mani ar to, kas bija pie rokas, un visu laiku bez pārtraukuma runāja. Viņa man stāstīja, kā Švabrins piespiedis viņus izdot Marju Ivanovnu, kā Marja Ivanovna raudājusi un negribējusi no viņiem šķirties, kā dūšīgā kalpone Palaška, kas arī uradņiku dancinot pēc savas stabules, visu laiku palīdzējusi kapteiņa meitai sazināties ar viņu, kā viņa devusi Marjai Ivanovnai padomu uzrakstīt man vēstuli un tā tālāk. Es savukārt īsumā pastāstīju par sevi. Pops un popiene meta krustus, izdzirduši, ka Pugačovs zina par viņu meliem. — Lai dievs kungs stāv mums klāt! — Akuļina Pamfilovna murmināja. — Debesu valdiniek, novērs nelaimi! Ir gan tas Aleksejs Ivaničs, nav ko teikt, īsts cūka! — Tieši tajā brīdī durvis atvērās un ienāca Marja Ivanovna ar smaidu bālajā sejā. Viņa bija novilkusi savas zemnieces drēbes un apģērbusies tāpat kā senāk — vienkārši un glīti.
Es satvēru viņas roku un ilgi nespēju bilst ne vārda. Sirdis mums bija pārāk pilnas, lai kaut ko teiktu. Mūsu saimnieki noprata, ka viņi šeit lieki, un izgāja no istabas. Mēs palikām vieni. Aizmirsām visu. Runājām un nevarējām vien izrunāties. Marja Ivanovna stāstīja man, kas ar viņu noticis kopš pašas cietokšņa ieņemšanas; aprakstīja savu šausmīgo stāvokli un visas mocības, ko viņai licis izciest zemiskais Švabrins. Mēs atcerējāmies arī agrākos laimīgos laikus … Abi raudājām .. . Beidzot izklāstīju viņai savus nodomus. Palikt cietoksnī, kas pakļauts Pugačovam un ko pārvalda Švabrins, viņai bija neiespējami. Nevarēja domāt arī par Orenburgu, kas cieta aplenkuma postu. Viņai visā pasaulē nebija neviena radinieka. Ieteicu braukt uz mūsu muižu pie maniem vecākiem. Marja Ivanovna sākumā šaubījās: viņu biedēja mana tēva nelabvēlība. Es viņu nomierināju. Zināju, ka tēvs būs priecīgs un turēs par savu pienākumu uzņemt nopelniem bagāta, tēviju aizstāvot, krituša karavīra meitu. — Mīļā Marja Ivanovna! — es beidzot sacīju. — Es turu tevi par savu sievu. Neparasti apstākļi mūs nesaraujami savienojuši; nekas pasaulē nevar mūs vairs šķirt. — Marja Ivanovna uzklausīja mani vienkārši, bez liekuļotas kautrības, bez izgudrām atrunām. Viņa juta, ka tās liktenis savienots ar manējo. Taču viņa atkārtoja, ka kļūšot par manu sievu tikai ar manu vecāku piekrišanu. Es viņai pretim nerunāju. Mēs dedzīgi un no visas sirds saskūpstījāmies, un līdz ar to starp mums viss bija izlemts.
Pēc stundas uradņiks atnesa man ar Pugačova ķeburiem parakstītu caurlaidi un ķeizara vārdā lika man ierasties pie viņa. Atradu Pugačovu saposušos ceļam. Nespēju izskaidrot, ko jutu, šķirdamies no šā briesmīgā cilvēka, izdzimteņa, ļaundara, kas bija noziedzies pret visiem, izņemot mani. Kāpēc slēpt taisnību? Tajā brīdī mani pie viņa saistīja stipra līdzjūtība. Es karsti vēlējos dabūt viņu prom no ļaundariem, kurus tas vadīja, un glābt viņa galvu, kamēr vēl nav par vēlu. Švabrins un ļaudis, kas ap mums drūzmējās, kavēja mani pateikt visu, kas bija man uz sirds.
Mēs šķīrāmies draudzīgi. Pugačovs, ieraudzījis burzmā Akuļinu Pamfilovnu, padraudēja ar pirkstu un zīmīgi piemiedza aci, pēc tam iesēdās kibitkā, lika braukt uz Berdu un, kad zirgi sakustējās, vēlreiz izliecās ārā no kibitkas un uzsauca man: — Ardievu, jūsu labdzimtība! Varbūt kādreiz vēl redzēsimies. — Mēs tiešām vēl redzējāmies, bet kādos apstākļos! …
Pugačovs aizbrauca. Es ilgi noskatījos uz balto stepi, pa kuru aizjoņoja viņa trijjūgs. Ļaudis izklīda. Švabrins pazuda. Es atgriezos garīdznieka mājā. Viss bija gatavs mūsu aizceļošanai, es negribēju ilgāk vilcināties. Mūsu mantas bija sakrautas vecos komandanta ratos. Važoņi mudīgi iejūdza zirgus. Marja Ivanovna aizgāja atvadīties no savu vecāku kapiem, kas atradās aiz baznīcas. Es gribēju viņu pavadīt, bet viņa lūdza, lai atstājot to vienu. Pēc brīža viņa atgriezās, klusu raudādama. Pajūgs bija piebraukts pie durvīm. Gerasima tēvs un viņa sieva iznāca uz lieveņa. Kibitkā mēs iesēdāmies trīs: Marja Ivanovna, Palaša un es. Saveļjičs uzrāpās uz bukas. — Ardievu, Marja Ivanovna, manu drostaliņ! Ardievu, Pjotr Andrejič, mūsu vanadziņ! — sacīja labā popiene. — Laimīgu ceļu, lai dievs jums abiem dod laimi! — Mēs sākām braukt. Pie komandanta mājas loga ieraudzīju stāvam Švabrinu. Viņa seja pauda drūmu niknumu. Man negribējās parādīt savu uzvaras prieku par iznīcināto ienaidnieku, un es novērsu acis uz otru pusi. Beidzot izbraucām ārā pa cietokšņa vārtiem un uz mūžu atstājām Belogorskas cietoksni.