Kungs, piedodiet, mans pienākums tūlīt Uz cietumu jūs vest un ieslodzīt. — Es esmu gatavs; bet pirms aizvešanas — Ja drīkstu cerēt — uzklausīsiet mani.
Kņažņins
Tik negaidot atguvis mīļoto meiteni, par kuru vēl šorīt biju mocoši bažījies, neticēju pats sev un iedomājos, ka viss, kas ar mani noticis, ir tikai tukšs sapnis. Marja Ivanovna domīgi skatījās gan uz mani, gan uz ceļu un, kā liekas, nebija vēl īsti atģidusies. Mēs klusējām. Mūsu sirdis bija pārāk nogurušas. Pēc stundām divām bijām nemanot nobraukuši līdz kai
miņu cietoksnim, kas arī bija pakļauts Pugačovam. Te mēs pārmainījām zirgus. Pēc ātruma, ar kādu tie tika iejūgti, pēc Pugačova ieceltā komandanta — bārdaina kazaka steidzīgās pakalpības es nopratu, ka, pateicoties mūsu važoņa pļāpībai, mani uzņēma kā galma favorītu.
Mēs devāmies tālāk. Sāka krēslot. Mēs tuvojāmies pilsētiņai, kur, pēc bārdainā komandanta vārdiem, atradās stipra karaspēka vienība, kas gāja pievienoties viltvārdim. Mūs apstādināja sargpostenis. Uz jautājumu «kas brauc?» važonis skaļi atbildēja:
— Ķeizara radinieks ar savu saimniecīti. — Pēkšņi mūs aplenca huzāri, briesmīgi lamādamies. — Kāp ārā, velna radinieki — sacīja man ūsains vahmistrs.
— Nu tu dabūsi pirti ar visu savu saimniecīti!
Es izkāpu no kibitkas un uzstāju, lai ved mani pie priekšnieka. Ieraudzījuši virsnieku, zaldāti mitējās lamāties. Vahmistrs veda mani pie majora. Saveļjičs no manis neatkāpās, pie sevis murminādams:
— Te tev nu bija ķeizara radinieks! No vilka bēg, uz lāča uzskrien … Kungs dievs! Ar ko tas beigsies? — Kibitka lēnām brauca aiz mums.
Pēc piecām minūtēm mēs nonācām pie spoži apgaismotas mājiņas. Vahmistrs atstāja mani sardzes uzraudzībā un iegāja pieteikt. Viņš tūdaļ atgriezās, paziņodams, ka viņa augstdzimtībai neesot laika mani pieņemt, ka viņš licis aizvest mani uz cietumu, bet saimniecīti nogādāt pie viņa.
— Ko tas nozīmē? — es trakās dusmās iesaucos.
— Vai viņš prātu zaudējis?
— Nezinu, jūsu labdzimtība, — vahmistrs atbildēja. — Tikai viņa augstdzimtība lika aizvest jūsu labdzimtību uz cietumu, bet viņas labdzimtību aizvest pie viņa augstdzimtības, jūsu labdzimtība!
Es metos uz lieveņa. Sargkareivji nepaguva mani aizturēt, un es taisnā ceļā iedrāžos istabā, kur kādi seši huzāru virsnieki spēlēja kārtis. Majors dalīja. Kāds gan bija mans izbrīns, kad, ciešāk ieskatījies, pazinu, ka tas ir Ivans Ivanovičs Zurins, kurš mani kādreiz bija apspēlējis Simbirskas traktierī!
— Vai tas iespējams? — es iesaucos. — Ivan Iva- nič! Vai tiešām tu?
— Ai, ai, ai, Pjotrs Andrejičs! Kā tu te radies? No kurienes? Sveiks, brāl. Vai negribi piedalīties spēlē?
— Pateicos. Labāk liec ierādīt man dzīvokli.
— Kādu tev dzīvokli? Paliec pie manis!
— Nevaru: neesmu viens.
— Lai biedrs arī nāk šurp.
— Neesmu ar biedru, bet… ar dāmu.
— Ar dāmu! Kur tu viņu rāvi? Ehe, brāl! (Pie šiem vārdiem Zurins iesvilpās tik izteiksmīgi, ka visi iesmējās, bet es galīgi apjuku.)
— Labi, — Zurins turpināja, — lai notiek. Dabūsi dzīvokli. Tomēr žēl… Mēs būtu kārtīgi palīksmo- juši.. . Hei, puis! Kāpēc neved šurp Pugačova radinieci? Vai viņa negrib nākt? Saki viņai, lai nebaidās: kungs labs, neko viņai pāri nedarīs, — un sadod viņai krietni pa kaklu.
— Ko tu runā? — es sacīju Zurinam. — Kas tā par Pugačova radinieci? Tā ir nelaiķa kapteiņa Mironova meita. Es viņu izvedu no gūsta un tagad pavadu uz sava tēva muižu, kur viņu atstāšu.
— Kā! Tad tevi man nupat pieteica? Paklausies — ko tas nozīmē?
— Vēlāk visu izstāstīšu. Bet tagad, dieva dēļ, nomierini nabaga meiteni, kuru tavi huzāri pārbiedējuši.
Zurins tūdaļ visu izkārtoja. Pats viņš izgāja ārā, lai atvainotos Marjai Ivanovnai par netīšo pārpratumu, bet vahmistram pavēlēja ierādīt viņai pašu labāko dzīvokli pilsētiņā. Es paliku pārnakšņot pie Zurina.
Mēs paēdām vakariņas, un, kad palikām divatā, izstāstīju viņam par saviem piedzīvojumiem. Zurins klausījās manī ļoti uzmanīgi. Kad biju beidzis, viņš pašūpoja galvu un sacīja: — Tas viss, brāl, ir labi; tikai viens man nepatīk: kāda velna pēc tev jāprecas? Esmu godīgs virsnieks, negribu tevi mānīt; tici man, laulība ir tīrā muļķība. Kāpēc tev noņemties ar sievu un auklēt bērnus? Ek, izbeidz. Paklausi mani: raisies vaļā no tās kapteiņa meitas. Ceļš uz Simbirsku ir drošs, esmu to attīrījis. Sūti viņu jau rīt vienu pašu pie saviem vecākiem, bet pats paliec pie manis vienībā. Orenburgā tev nav vērts atgriezties. Ja vēlreiz kritīsi dumpinieku nagos, tad diez vai no viņiem vairs tiksi vaļā. Gan mīlestības apmātība pāries pati no sevis, un viss būs labi.
Kaut arī es viņam lāgā nepiekritu, tomēr jutu, ka mans goda pienākums ir atrasties ķeizarienes karaspēkā. Nolēmu klausīt Zurina padomam: aizsūtīt Marju Ivanovnu uz muižu un palikt pie viņa.
Saveļjičs ieradās, lai palīdzētu man noģērbties; es viņam teicu, lai sataisās rīt doties ceļā ar Marju Ivanovnu. Viņš gribēja pretoties. — Ko tu, kungs? Kā es tevi lai atstāju? Kas tevi aprūpēs? Ko teiks tavi vecāki?
Pazīdams sava audzinātāja stūrgalvību, nolēmu pārliecināt viņu ar maigumu un sirsnību. — Mans draugs, Arhip Saveļjič! — es viņu uzrunāju. — Neatsaki, izdari man šo pakalpojumu; aprūpības te netrūkst, bet man nebūs miera, ja Marja Ivanovna dosies ceļā viena, bez tevis. Kalpodams viņai, tu kalposi arī man, jo esmu cieši nolēmis, līdzko apstākļi atļaus, ar viņu apprecēties.
To dzirdēdams, Saveļjičs neaprakstāmā izbrīnā sasita rokas. — Precēties! — viņš atkārtoja. — Bērns grib precēties! Bet ko gan teiks tētiņš, ko domās māmiņa?
— Piekritīs, noteikti piekritīs, — es atbildēju, — kad iepazīsies ar Marju Ivanovnu. Ceru, ka tu man palīdzēsi. Tētiņš un māmiņa tev uzticas: tu par mums aizliksi labu vārdu, vai ne?
Večuks bija aizkustināts. — Oh, mīļais Pjotr Andrejič! — viņš atbildēja. — Agri gan tu esi nolēmis precēties, toties Marja Ivanovna ir tik laba jaunkundze, ka grēks būtu laist izdevību garām. Lai notiek pēc tava prāta. Pavadīšu viņu, dieva eņģeli, un pazemīgi likšu pie sirds taviem vecākiem, ka tādai līgavai pūrs nemaz nav vajadzīgs.
Es pateicos Saveļjičam un likos gulēt pie Zurina. Aiz uzbudinājuma un satraukuma man gribējās runāt. Sākumā Zurins tērzēja ar mani labprāt, bet pamazām viņa vārdi kļuva retāki un nesakarīgāki; beidzot uz kādu jautājumu viņš atbildes vietā iekrācās, brīžam iesvilpdamies. Es apklusu un drīz vien sekoju viņa piemēram.
Otrā dienā no rīta devos pie Marjas Ivanovnas. Pastāstīju viņai savus nodomus. Viņa atzina tos par saprātīgiem un tūdaļ man piekrita. Tajā pašā dienā Zurina vienībai vajadzēja šo pilsētu atstāt. Nebija ko vilcināties. Atvadījos no Marjas Ivanovnas, atstādams viņu Saveļjiča gādībā un iedodams viņai vēstuli saviem vecākiem. Marja Ivanovna sāka raudāt. — Ardievu, Pjotr Andrejič! — viņa sacīja klusā balsī. — Vai mēs vēl kādreiz redzēsimies, to zina vienīgi dievs, bet es nemūžam jūs neaizmirsīšu; mana sirds piederēs tev vienam līdz kapa malai. — Es neko nespēju atbildēt. Ap mums sapulcējās ļaudis. Negribēju to priekšā izrādīt jūtas, kas kūsāja manī. Beidzot viņa aizbrauca. Es atgriezos pie Zurina noskumis un kluss. Viņš gribēja mani uzjautrināt; es vēlējos aizmirsties: mēs pavadījām šo dienu skaļi un trakulīgi, bet vakarā devāmies karagājienā.
Tas notika februāra beigās. Ziema, kas kavēja kara darbību, gāja uz galu, un mūsu ģenerāļi gatavojās saskanīgai sadarbībai. Pugačovs vēl vienmēr stāvēja pie Orenburgas. Tikmēr karaspēka vienības cita ar citu savienojās un no visām pusēm tuvojās ļaundaru perēklim. Dumpīgās sādžas, ieraudzījušas mūsu karaspēku, tūdaļ pakļāvās; laupītāju bandas visur no mums bēga, un viss vēstīja par drīzām un labvēlīgām beigām.
Drīz vien kņazs Goļicins pie Tatiščevas cietokšņa sakāva Pugačovu, izklīdināja viņa pulkus, atbrīvoja Orenburgu un, kā liekas, deva dumpim pēdējo un izšķirīgo triecienu. Zurins tajā laikā tika sūtīts pret baru dumpīgu baškīru, kuri izklīda, pirms mēs viņus bijām ieraudzījuši. Pavasaris mūs apstādināja tatāru sādžā. Upītes pārplūda, un ceļi kļuva neizbrienami. Mēs bezdarbībā mierinājām sevi ar domu, ka garlaicīgais un necilais karš pret laupītājiem un mežoņiem drīz beigsies.
Taču Pugačovs nebija notverts. Viņš ieradās Sibīrijas rūpnīcās, savāca tur jaunus pulkus un atkal sāka darīt nelietības. Atkal paklīda baumas par viņa panākumiem. Mēs uzzinājām par Sibīrijas cietokšņu izpostīšanu. Drīz vien vēsts par Kazaņas ieņemšanu un viltvārža virzīšanos uz Maskavu satrauca karaspēka virsvadoņus, kuri bezrūpīgi snauda, cerēdami uz nicinātā dumpinieka bezspēcību. Zurins saņēma pavēli pārcelties pār Volgu.[41]
Neaprakstīšu mūsu karagājienu un kara beigas. Teikšu tikai to, ka posts bija ārkārtīgs. Mēs gājām cauri sādžām, ko bija nopostījuši dumpinieki, un gribot negribot atņēmām nabaga iedzīvotājiem to, ko viņi bija paguvuši paslēpt. Nekur nebija nekādas pārvaldes; muižnieki slēpās mežos. Laupītāju bars visur darīja nelietības; atsevišķu karaspēka vienību priekšnieki patvaļīgi sodīja un apžēloja; stāvoklis visā plašajā novadā, kur plosījās ugunsgrēks, bija briesmīgs … Lai dievs nedod piedzīvot krievu dumpi, bezjēdzīgu un nežēlīgu!
Pugačovs bēga, Ivana Ivanoviča Mihelsona vajāts. Drīz mēs uzzinājām par viņa pilnīgu sakāvi. Beidzot Zurins saņēma ziņu par viltvārža sagūstīšanu un līdz ar to arī pavēli apstāties. Karš bija galā. Beidzot varēju doties pie saviem vecākiem! Mani spārnoja doma, ka varēšu viņus apkampt, ka redzēšu Marju Ivanovnu, no kuras man nebija nekādu ziņu. Es lēkāju kā bērns. Zurins smējās un runāja, plecus raustīdams: — Nē, tev nekas nelīdz! Apprecēsies un būsi pagalam!
Bet tanī pašā laikā savādas jūtas saindēja manu prieku: doma par ļaundari, kas aptraipīts tik daudzu nevainīgu upuru asinīm, un par viņa gaidāmo sodīšanu mani gribot negribot darīja nemierīgu. «Jemeļa! Jemeļa,» es rūgti domāju, «kāpēc tu neuzdūries uz durkļa vai nepakļuvi zem kartečas? Neko labāku tu sev nevarētu vēlēties.» Ko lai dara? Doma par viņu manī bija nedalīti vienota ar domu par žēlastību, ko viņš man parādījis manas dzīves visbriesmīgākajā brīdī, un par manas līgavas atsvabināšanu no nelietīgā Švabrina rokām.
Zurins piešķīra man atvaļinājumu. Pēc dažām dienām man vajadzēja būt atkal savas ģimenes vidū, redzēt atkal savu Marju Ivanovnu .. . Pēkšņi mani pārsteidza negaidīts negaiss.
Tanī dienā, kurā biju nodomājis aizbraukt, tieši tobrīd, kad taisījos doties ceļā, Zurins ienāca manā istabā, turēdams rokā kādu papīru, un izskatījās ļoti norūpējies. Man kaut kas iedūrās sirdī. Es izbijos, pats nezinu, no kā. Viņš izsūtīja ārā manu denščiku un teica, ka viņam esot ar mani darīšanas. — Kādas? — es satraukti jautāju. — Mazas nepatikšanas, — viņš atbildēja, pasniegdams man papīru. — Izlasi, ko es nupat saņēmu. — Es sāku lasīt: tā bija slepena pavēle visiem priekšniekiem arestēt mani, lai es būtu kur būdams, un konvoja pavadībā nekavējoties nosūtīt uz
Kazaņu, uz Izmeklēšanas komisiju, kurai uzdots izskatīt Pugačova lietu.
Papīrs gandrīz vai izkrita man no rokām. — Neko darīt! — Zurins sacīja. — Mans pienākums paklausīt pavēlei. Acīm redzot, baumas par taviem draudzīgajiem ceļojumiem kopā ar Pugačovu kaut kā nonākušas līdz valdībai. Ceru, ka šai lietai nebūs nekādu seku un ka tu komisijas priekšā attaisnosies. Neskumsti un dodies ceļā. — Man sirdsapziņa bija tīra; no tiesas es nebaidījos; bet mani šausmināja doma, ka laimīgo tikšanos nāksies atlikt varbūt vēl uz vairākiem mēnešiem. Pajūgs bija kārtībā. Zurins draudzīgi no manis atvadījās. Mani iesēdināja ratos. Man līdzās apsēdās divi huzāri ar kailiem zobeniem, un tā es pa lielo ceļu braucu projām.