Ļaudīm muti neaizbāzīsi.
Paruna
Biju pārliecināts, ka visa vaina ir mana patvarīgā prombūtne no Orenburgas. Cerēju viegli attaisnoties: izjājieni ārpus cietokšņa ne tikai nebija aizliegti, bet tos visiem spēkiem atbalstīja. Mani varēja vainot pārmērīgā dedzībā, nevis nepaklausībā. Bet par manām draudzīgajām attiecībām ar Pugačovu zināja daudzi liecinieki, un tās varēja likties ļoti aizdomīgas. Visu ceļu es domāju par pratināšanu, kas mani sagaida, pārliku savas atbildes un nolēmu teikt tiesai visu patiesību, turēdams šo attaisnošanās veidu par visvienkāršāko un turklāt visdrošāko.
Es iebraucu nopostītajā un izdegušajā Kazaņā. Gar ielām namu vietā gulēja ogļu kaudzes un rēgojās nokvēpušas sienas bez jumtiem un logiem. Tādas bija Pugačova atstātās pēdas! Mani aizveda uz cietoksni, kas bija saglabājies nodegušās pilsētas vidū. Huzāri nodeva mani sardzes virsniekam. Viņš lika atsaukt kalēju. Man ap kājām aplika važas un aiz- kala tās ciet. Pēc tam mani aizveda uz cietumu un pameta vienu šaurā un tumšā ūķī, kur bija tikai kailas sienas un ar dzelzs režģiem aizrestots lodziņš.
Tāds sākums nevēstīja neko labu. Tomēr es nezaudēju ne drosmi, ne cerības. Ķēros pie visu nelaimīgo mierinājuma un, pirmo reizi mūžā izbaudījis, cik salda ir lūgšana, kas nāk no tīras, saplosītas sirds, mierīgi aizmigu, nerūpēdamies par to, kas ar mani notiks.
Otrā dienā mani pamodināja cietuma sargs, paziņodams, ka mani saucot komisija. Divi zaldāti veda mani pāri pagalmam uz komandanta māju, palika stāvam priekšistabā un ielaida mani vienu tālākās istabās.
Iegāju diezgan plašā zālē. Aiz papīriem apkrauta galda sēdēja divi cilvēki: pavecs ģenerālis, pēc izskata bargs un salts, un jauns gvardes kapteinis, apmēram divdesmit astoņus gadus vecs, ļoti patīkama izskata, ar veiklu un brīvu uzvedību. Līdzās logam pie atsevišķa galdiņa sēdēja sekretārs, spalvu aiz auss aizlicis, noliecies pār papīru, sagatavojies pierakstīt manu liecību. Sākās nopratināšana. Man jautāja uzvārdu un dienesta pakāpi. Ģenerālis vaicāja, vai es neesot Andreja Petroviča Griņova dēls. Un pēc manas atbildes skadri piebilda: — 2ēl, ka tik godājamam cilvēkam tāds necienīgs dēls! — Es mierīgi atbildēju, ka, par spīti apvainojumiem, kas gulstas uz mani, ceru attaisnoties, vaļsirdīgi izstāstīdams patiesību. Mana pašpārliecinātība viņam nepatika.
— Tu, brāl, esi rūdīts, — viņš sacīja man, pieri saraucis, — bet mēs esam redzējuši vēl rūdītākus!
Tad jaunais cilvēks man jautāja: kādos apstākļos un kad esmu sācis kalpot Pugačovam un kādus uzdevumus pie viņa pildījis.
Es sašutis atbildēju, ka, virsnieks un muižnieks būdams, Pugačovam nekad neesmu kalpojis un nekādus viņa uzdevumus neesmu pildījis.
— Kā tad tas nāk, — mans pratinātājs iebilda,
— ka šis muižnieks un virsnieks viens pats baudījis Pugačova žēlastību, kamēr visi viņa biedri zvēriski nogalināti? Kā tas nāk, ka šis pats virsnieks un muižnieks draudzīgi dzīrojis kopā ar dumpiniekiem, pieņēmis no galvenā ļaundara dāvanas — kažoku, zirgu un pusrubli naudas? No kurienes radusies tāda dīvaina draudzība, un kas tad ir tās pamatā, ja ne nodevība vai vismaz zemiska un noziedzīga mazdūšība?
Mani dziļi apvainoja gvardes virsnieka vārdi, un es dedzīgi sāku attaisnoties. Stāstīju, kā iepazinos ar Pugačovu stepē sniega vētras laikā, kā pie Belogorskas cietokšņa ieņemšanas viņš mani pazina un pasaudzēja. Teicu, ka zirgu un kažoku tiešām esmu no viltvārža pieņēmis, bet ka Belogorskas cietoksni pret ļaundari aizstāvēju līdz pēdējai iespējai. Beidzot atsaucos arī uz savu ģenerāli, kurš varēja apliecināt manu dedzību nelaimīgā Orenburgas ielenkuma laikā.
Bargais sirmgalvis paņēma no galda atvērtu vēstuli un to skaļi nolasīja:
— «Uz jūsu ekselences pieprasīto izziņu par pra- porščiku Griņovu, kurš it kā piedalījies nesenajos nemieros un stājies ar ļaundari sakaros, ko nepieļauj dienests un zvērests, man ir tas gods paskaidrot: minētais praporščiks Griņovs dienēja Orenburgā no 1773. gada oktobra sākuma līdz šā gada 24. febiuā- rim; šinī datumā viņš no pilsētas pazuda un kopš tā laika nav vairs manā dienestā atgriezies. No pārbēdzējiem dzirdēts, ka viņš redzēts pie Pugačova ārpilsētā un kopā ar to braucis uz Belogorskas cietoksni, kur senāk dienējis; kas attiecas uz viņa uzvedību, varu teikt…» — Šinī vietā viņš pārtrauca lasīšanu un sacīja man bargi: — Ko tu tagad teiksi sev par attaisnojumu?
Es gribēju turpināt tāpat, kā biju sācis, un paskaidrot savas attiecības ar Marju Ivanovnu tikpat vaļsirdīgi kā visu pārējo. Bet pēkšņi sajutu nepārvaramu pretīgumu. Man ienāca prātā — ja vien ieminēšos par Marju Ivanovnu, komisija sauks pie atbildības arī viņu; doma par viņas vārda iejaukšanu zemiskajos ļaundaru apmelojumos un par viņas pašas savešanu aci pret aci ar neģēļiem — šī šausmīgā doma mani tā satrieca, ka es saminstinājos un nonācu pretrunās.
Mani soģi, kuri, kā liekas, bija sākuši uzklausīt manas atbildes ar zināmu labvēlību, manu apjukumu redzēdami, no jauna noskaņojās pret mani. Gvardes virsnieks pieprasīja, lai mani saved kopā ar galveno apsūdzētāju. Ģenerālis lika pasaukt bijušo ļaundari. Es spēji pagriezos pret durvīm, gaidīdams savu apsūdzētāju. Pēc dažām minūtēm nošķinda važas, durvis atvērās un ienāca — Švabrins. Biju pārsteigts par viņa pārvērtību. Viņš izskatījās ārkārtīgi vājš un bāls. Viņa mati, vēl nesen melni kā darva, bija kļuvuši pilnīgi sirmi; garā bārda savēlusies pinkās. Viņš atkārtoja apsūdzību savā vārgajā, bet drošajā balsī. Pēc viņa vārdiem — Pugačovs sūtījis mani uz Orenburgu spiegot; katru dienu es esot izjājis ārā uz apšaudi, lai nodotu rakstiskas ziņas par visu, kas notiek pilsētā; beidzot atklāti pārgājis viltvārža pusē un ar viņu kopā braucis no cietokšņa uz cietoksni, visādi cenzdamies iznīcināt savus biedrus, nodevējus, lai ieņemtu viņu vietu un gūtu apbalvojumus, ko dalījis viltvārdis. Es klusēdams klausījos viņā un biju apmierināts ar vienu: Marjas Ivanovnas vārdu zemiskais ļaundaris nenosauca, varbūt tāpēc, ka viņa patmīlība liedza pieminēt to, kura viņu tik nicīgi atraidījusi, varbūt tāpēc, ka viņa sirdī slēpās dzirkstele no tām pašām jūtām, kuras lika klusēt arī man, — lai būtu kā būdams, Belogorskas komandanta meitas vārds netika komisijas priekšā izrunāts. Es vēl ciešāk turējos pie savas apņēmības un, kad tiesneši jautāja, kā es varot apgāzt Švabrina liecību, atbildēju, ka palieku pie paskaidrojumiem, ko devu pirmīt, un neko citu sev par attaisnojumu nevaru teikt. Ģenerālis lika mūs izvest. Mēs izgājām reizē. Es mierīgi paskatījos uz Švabrinu, bet nebildu viņam ne vārda. Viņš ļauni pavīpsnāja un, savas važas pacēlis, pagāja man garām un paātrināja gaitu. Mani aizveda atpakaļ uz cietumu un no šā brīža pratināt vairs nesauca.
Es pats nebiju aculiecinieks visam tam, par ko man vēl jāpastāsta lasītājam; bet tik bieži dzirdēju par to runājam, ka man atmiņā iespiedies katrs sīkums un tā vien liekas, it kā es pats būtu tur bijis klāt.
Mani vecāki uzņēma Marju Ivanovnu ar to sirsnību, ar ko izceļas veclaiku ļaudis. Viņi priecājās, ka dieva labvēlība devusi viņiem iespēju uzņemt un apmīļot nabaga bāreni. Drīz vien viņi tai sirsnīgi pieķērās, jo nebija iespējams viņu iepazīt un neie- mīlēt. Mana mīlestība tētiņam vairs nelikās tukša ģeķība; un māmiņa tikai to vien vēlējās, lai viņas Petruša apprecētos ar jauko kapteiņa meitiņu.
Baumas par manu arestu pārsteidza visu ģimeni. Marja Ivanovna bija tik pašsaprotami attēlojusi vecākiem manu savādo pazīšanos ar Pugačovu, ka tā viņus ne tikai neuztrauca, bet bieži vien lika izsmieties no visas sirds. Tētiņš negribēja ticēt, ka es varētu būt iejaukts neģēlīgajā dumpī, kura mērķis bija gāzt ķeizarieni un iznīcināt muižniekus. Viņš bargi nopratināja Saveļjiču. Audzinātājs neslēpa, ka kungs ciemojies pie Jemeļkas Pugačova un ka ļaundaris bijis pret viņu vēlīgs, bet zvērēja, ka par kaut kādu nodevību viņš neko neesot dzirdējis. Vecāki nomierinājās un ar nepacietību gaidīja labas vēstis. Marja Ivanovna bija ļoti noraizējusies, bet klusēja, jo bija apveltīta ar ārkārtīgu lēnprātību un apdomību.
Pagāja vairākas nedēļas … Pēkšņi tētiņš saņēma vēstuli no mūsu Pēterburgas radinieka kņaza B**. Kņazs viņam rakstīja par mani. Pēc parastā ievada viņš paziņoja, ka aizdomas par manu līdzdalību dumpinieku nodomos diemžēl esot pārāk pamatotas, ka man citiem par brīdinājumu būtu piespriests nāves sods, bet valdniece aiz cieņas pret tēva nopelniem un sirmajiem matiem nolēmusi apžēlot noziedzīgo dēlu un, glābdama no kauna pilnā soda, pavēlējusi izsūtīt mūža trimdā uz tālu Sibīrijas nostūri.
Šis negaidītais trieciens gandrīz nogalināja manu tēvu. Viņš zaudēja savu parasto rakstura stingrību, un viņa sirdēsti (parasti klusi) izpaudās rūgtās žēlabās. — Kā! — viņš atkārtoja, nespēdams savaldīties. — Mans dēls piedalījies Pugačova neģēlībās! Visu- taisnīgais dievs, kas man jāpiedzīvo! Ķeizariene glābj viņu no nāves soda! Vai man no tā tiks vieglāk? Ne jau nāves sods briesmīgs: mans vecvectēvs nomira zem bendes cirvja, aizstāvēdams to, ko uzskatīja par savas sirdsapziņas svētumu; mans tēvs gāja bojā kopā ar Volinski un Hruščovu. Kā gan muižnieks var lauzt savu zvērestu, pievienoties laupītājiem, slepkavām, vazaņķiem! … Kauns un negods mūsu dzimtai! — Viņa izmisuma izbiedēta, māmiņa neuzdrīkstējās tēva tuvumā raudāt un centās viņu uzmundrināt, runādama par tenku nepatiesību, par ļaužu spriedumu nepastāvību.
Marja Ivanovna mocījās vairāk par visiem. Viņa bija pārliecināta, ka es varētu attaisnoties, ja vien gribētu, viņa nojauta patiesību un turēja sevi par manas nelaimes vaininieci. Viņa slēpa no visiem savas asaras un ciešanas un tanī pašā laikā nepārtraukti domāja, kā mani glābt.
Reiz vakarā tētiņš sēdēja uz dīvāna, pāršķirstīdams Galma kalendāru, bet viņa domas kavējās tālumā, un lasīšana neaizrāva viņu tā kā parasti. Viņš svilpoja kādu vecu maršu. Māmiņa klusēdama adīja vilnas vamzi, un asaras reizēm uzpilēja uz viņas darba. Pēkšņi Marja Ivanovna, kas arī strādāja turpat, sacīja, ka viņai noteikti jābraucot uz Pēterburgu un ka viņa lūdzot dot viņai iespēju aizceļot. Māmiņa ļoti noskuma.
— Kāpēc tev jābrauc uz Pēterburgu? — viņa vaicāja. — Vai tiešām arī tu, Marja Ivanovna, gribi mūs pamest? — Marja Ivanovna atbildēja, ka viss viņas turpmākais liktenis atkarīgs no šā ceļojuma, ka viņa braukšot meklēt atbalstu un palīdzību pie ietekmīgiem ļaudīm, būdama tā cilvēka meita, kurš par savu uzticību samaksājis ar dzīvību.
Tēvs nodūra galvu: katrs vārds, kas atgādināja dēla šķietamo noziegumu, bija viņam smags un šķita dzēlīgs pārmetums. — Brauc, mīļā, — viņš sacīja nopūzdamies. — Mēs tavai laimei negribam ceļā stāties. Lai dievs dod tev par līgavaini labu cilvēku, nevis negodā kritušu nodevēju. — Viņš piecēlās un izgāja no istabas.
Marja Ivanovna, palikusi divatā ar māmuļu, daļēji paskaidroja viņai savus nodomus. Māmuļa ar asarām acīs viņu apkampa un lūdza dievu par iecerētā nodoma labvēlīgu iznākumu. Marju Ivanovnu saposa, un pēc dažām dienām viņa devās ceļā kopā ar uzticamo Palašu un uzticamo Saveļjiču, kurš, pret savu gribu no manis šķirts, mierināja sevi ar domu, ka kalpo manis izredzētajai līgavai.
Marja Ivanovna laimīgi nokļuva Sofijā un, pasta stacijā uzzinājusi, ka galms pašlaik atrodas Carskoje Selo, nolēma turpat stacijā apmesties. Viņai ierādīja vietiņu aiz šķērssienas. Pasta uzrauga sieva tūdaļ ar
Marju Ivanovnu iedraudzējās, izstāstīja, ka esot galma krāsnkura radiniece, un iepazīstināja viņu ar visiem galma dzīves noslēpumiem. Viņa zināja, kad ķeizariene parasti pamostas, kad dzer kafiju, kad pastaigājas, kādi augstmaņi tanī laikā atrodas pie viņas, ko viņai vakar labpaticis teikt pie galda, ko viņa pieņēmusi vakarā, — ar vienu vārdu sakot, Annas Vasiļjevnas runa bija vērta vairāku lappušu vēsturiska apraksta un būtu bijusi liels ieguvums nākamajām paaudzēm. Marja Ivanovna viņu vērīgi uzklausīja. Viņas iegāja dārzā. Anna Vasiļjevna pastāstīja par katru aleju, par katru tiltiņu, un izstaigājušās viņas atgriezās stacijā ļoti apmierinātas viena ar otru.
Nākamajā dienā Marja Ivanovna pamodās agri no rīta, apģērbās un klusām devās uz dārzu. Rīts bija jauks, saule apmirdzēja liepu galotnes, kas dzedrajā rudens elpā jau bija nodzeltējušas. Plašais ezers rāmi spīguļoja. Pamodušies gulbji cienīgi izpeldēja no krūmiem, kas kuploja gar krastu. Marja Ivanovna pagāja garām skaistam zālājam, kur nupat bija uzcelts piemineklis par godu grāfa Pjotra Aleksandroviča Rum- janceva nesenajām uzvarām. Pēkšņi ierējās balts angļu sugas sunītis un paskrēja viņai pretim. Marja Ivanovna izbijās un apstājās. Šinī brīdī atskanēja patīkama sievietes balss: — Nebaidieties, viņš nekodīs. — Un Marja Ivanovna ieraudzīja dāmu, kas sēdēja uz soliņa iepretim piemineklim. Marja Ivanovna atsēdās otrā sola galā. Dāma pētoši uz viņu noskatījās; Marja Ivanovna savukārt, pametusi dažus netiešus skatienus, paguva aplūkot dāmu no galvas līdz kājām. Tā bija tērpusies baltā rītakleitā, naktscepu- rītē un vestītē. Viņai bija gadu četrdesmit. Viņas
pilnīgā un sārtā seja pauda cieņu un mieru, bet zilās acis un vieglais smaids bija neizskaidrojami pievilcīgs. Dāma pirmā pārtrauca klusumu.
— Jūs laikam neesat šejieniete, — viņa sacīja.
— Jā, es tikai vakar atbraucu no provinces.
— Vai kopā ar vecākiem?
— Nē. Es atbraucu viena.
— Viena! Bet jūs vēl esat tik jauna.
— Man nav ne tēva, ne mātes.
— Jūs droši vien esat ieradusies šeit kādās darīšanās?
— Jā. Atbraucu iesniegt lūgumu ķeizarienei.
— Jūs esat bārene: droši vien jūs gribat sūdzēties par netaisnību un pārestībām?
— Nē. Esmu atbraukusi lūgt apžēlošanu, nevis taisnīgu aizstāvību.
— Atļaujiet jautāt — kas jūs esat?
— Esmu kapteiņa Mironova meita.
— Kapteiņa Mironova! Tā paša, kurš bija par komandantu vienā no Orenburgas cietokšņiem?
— Jā.
Likās, dāma bija aizkustināta. — Atvainojiet, — viņa sacīja vēl laipnākā balsī, — ka iejaucos jūsu darīšanās; es bieži esmu galmā; pastāstiet man, kāds ir jūsu lūgums, un varbūt man izdosies jums palīdzēt.
Marja Ivanovna piecēlās un godbijīgi viņai pateicās. Šī svešā dāma nez kāpēc saistīja sirdi un modināja paļāvību. Marja Ivanovna izvilka no kabatas salocītu papīru un pasniedza to savai nepazīstamajai labvēlei, kas to klusām sāka lasīt.
Sākumā viņa lasīja vērīgi un labvēlīgi, bet pēkšņi viņas sejas izteiksme pārvērtās — un Marja Ivanovna, kura ar acīm sekoja katrai viņas kustībai, izbijās, redzot, cik barga kļuva seja, kas vēl pirms maza brīža bija tik patīkama un mierīga.
— Jūs lūdzat par Griņovu? — dāma dzedri jautāja — Imperatrise nevar viņam piedot. Viņš pārgāja viltvārža pusē nevis aiz neziņas un lētticības, bet kā negodīgs un neģēlīgs noziedznieks.
— Ak, tas nav tiesa! — Marja Ivanovna iesaucās.
— Kā — nav tiesa! — dāma attrauca gluži pietvīkusi.
— Nav tiesa, dieva vārds, nav tiesa! Es zinu visu, es visu jums izstāstīšu. Tikai manis dēļ viņam uzbrukusi šī nelaime. Un, ja viņš tiesas priekšā nav sevi attaisnojis, tad tikai tālab, ka negribēja iepīt mani. — Tad viņa dedzīgi izstāstīja visu, kas manam lasītājam jau zināms.
Dāma uzklausīja viņu uzmanīgi. — Kur jūs esat apmetusies? — viņa pēc tam jautāja un, izdzirdusi, ka pie Annas Vasiļjevnas, smaidīdama sacīja: — A, zinu. Ardievu, nestāstiet nevienam par mūsu tikšanos. Ceru, ka jums nenāksies ilgi gaidīt atbildi uz savu vēstuli.
To pateikusi, viņa piecēlās un iegāja segtā alejā, bet Marja Ivanovna atgriezās pie Annas Vasiļjevnas, priecīgu cerību spārnota.
Saimniece viņu norāja par agro pastaigu rudens rītā, kas, pēc viņas vārdiem, esot kaitīga jaunas meitenes veselībai. Viņa atnesa patvāri un taisījās, tēju dzerot, sākt savus nebeidzamos stāstus par galmu, kad pēkšņi pie lieveņa apstājās galma kariete un ienāca kambarsulainis ar ziņu, ka ķeizariene lūdzot pie sevis jaunavu Mironovu.
Anna Vasiļjevna bija pārsteigta un sarosījās. — Ak, kungs! — viņa iesaucās. — Ķeizariene aicina jūs uz galmu. Kā viņa par jums uzzinājusi? Kā gan jūs, mīļā, stāsities ķeizarienes priekšā? Jūs, man šķiet, pat nemākat iet tā, kā galmā pieņemts … Vai man labāk jūs nepavadīt? Tomēr es kaut kā jums varētu piepalīdzēt. Un kā lai jūs braucat ceļojuma tērpā? Vai neaizsūtīt pie vecāsmātes pēc viņas dzeltenās kleitas? — Kambarsulainis teica, ka ķeizariene gribot, lai Marja Ivanovna brauc viena un tāda, kā stāv. Neko nevarēja darīt: Marja Ivanovna iesēdās karietē un brauca uz pili, Annas Vasiļjevnas padomu un svētības pavadīta.
Marja Ivanovna nojauta, ka mūsu liktenis izšķirsies; sirds viņai satraukti sitās un reizēm pamira. Pēc īsa brīža kariete apstājās pie pils. Marja Ivanovna drebēdama kāpa augšup pa kāpnēm. Durvis viņas priekšā atvērās līdz galam. Viņa gāja cauri dažām tukšām, lepnām istabām, kambarsulainis rādīja ceļu. Beidzot, nonācis pie kādām aizvērtām durvīm, viņš teica, ka iešot Marju Ivanovnu pieteikt, un atstāja viņu vienu.
Iedomādamās, ka tūlīt redzēs imperatrisi vaigu vaigā, viņa aiz uztraukuma tik tikko spēja noturēties kājās. Pēc brītiņa durvis atvērās un viņa iegāja valdnieces ģērbistabā.
Valdniece sēdēja pie sava tualetes galdiņa. Ap viņu stāvēja vairāki galminieki, kas goddevīgi palaida sev garām Marju Ivanovnu. Ķeizariene laipni pagriezās pret viņu, un Marja Ivanovna pazina viņā dāmu, ar kuru pirms neilga laika bija tik vaļsirdīgi runājusi. Ķeizariene pieaicināja viņu sev klāt un smaidīdama sacīja: — Esmu priecīga, ka varēju turēt jums doto vārdu un izpildīt jūsu lūgumu. Jūsu lieta izbeigta. Esmu pārliecināta par jūsu līgavaiņa nevainību. Te būs vēstule, kuru pati papūlieties aizvest nākamajam vīratēvam.
Marja Ivanovna ar trīsošu roku paņēma vēstuli un raudādama nokrita pie kājām valdniecei, kas viņu piecēla un noskūpstīja. Ķeizariene gribēja ar viņu patērzēt. — Zinu, ka neesat bagāta, — viņa sacīja, — bet es esmu parādā kapteiņa Mironova meitai. Neraizējieties par nākotni. Es uzņemos jūs nodrošināt.
Apmīļojusi nabaga bāreni, ķeizariene viņu atlaida. Marja Ivanovna brauca atpakaļ tajā pašā galma karietē. Anna Vasiļjevna nepacietīgi gaidīja viņu atgriežamies un apbēra ar jautājumiem, uz kuriem Marja Ivanovna atbildēja visai pavirši. Kaut gan Anna Vasiļjevna bija neapmierināta ar viņas aizmāršību, tomēr turēja to par provinciālu kautrību un augstsirdīgi viņai piedeva. Tanī pašā dienā Marja Ivanovna, nepaguvusi apskatīt Pēterburgu, devās atpakaļ uz muižu …
Šai vietā beidzas Pjotra Andrejeviča Griņova piezīmes. No ģimenes nostāstiem zināms, ka viņš atbrīvots no apcietinājuma 1774. gada beigās pēc valdnieces pavēles, ka viņš bijis klāt, kad sodīts Pugačovs, kurš Griņovu burzmā pazinis un pamājis viņam ar galvu, kas pēc maza brītiņa nedzīva un asiņaina rādīta tautai. Drīz pēc tam Pjotrs Andrejevičs apprecējās ar Marju Ivanovnu. Viņu pēcnācēji dzīvo Sim- birskas guberņā. Trīsdesmit verstis no ** atrodas sādža, kas pieder desmit īpašniekiem. Vienā no kungu mājas istabām glabājas Katrīnas II pašrocīgi rakstītā vēstule, iestiklota un ielikta ietvarā. Tā adresēta Pjotra Andrejeviča tēvam un satur viņa dēla attaisnojumu un uzslavu kapteiņa Mironova meitas prātam un jūtām. Pjotra Andrejeviča Griņova rokrakstu mums iedeva viens no viņa mazdēliem, kurš bija uzzinājis, ka mēs interesējamies par laikiem, ko aprakstījis viņa vectēvs. Mēs nolēmām ar radinieku atļauju izdot rokrakstu atsevišķā grāmatā, salūkojot katrai nodaļai piemērotu epigrāfu, un atļāvāmies mainīt dažus uzvārdus.
Izdevējs
1836. gada 19. oktobrī
Puškins Pēterburgā
B. SčerbaKOva glezna. 1949