Mēs tuvojāmies Volgas krastiem; mūsu pulks iesoļoja kādā sādžā un palika tur pārnakšņot. Sādžas vecākais man pastāstīja, ka viņā krastā visas sādžas sadumpojušās, visur sirojot Pugačova bandas. Šī ziņa mani stipri satrauca. Mums bija jāceļas pāri upei otrā dienā no rīta. Mani tirdīja nepacietība. Mana tēva muiža atradās trīsdesmit verstis no šejienes — otrā krastā. Jautāju, vai nevar dabūt pārcēlāju. Visi zemnieki bija zvejnieki, laivu netrūka. Aizgāju pie Griņova un pastāstīju viņam par savu nodomu. — Sargies, — viņš man sacīja. — Vienam jāt ir bīstami. Pagaidi līdz rītam. Pārcelsimies pirmie un aizvedīsim ciemos pie taviem vecākiem vismaz piecdesmit huzāru.
Es paliku pie sava. Laiva bija sagatavota. Iesēdos tajā kopā ar diviem airētājiem. Viņi atstūma laivu no krasta un sāka airēt.
Debesis bija skaidras. Spīdēja mēness. Laiks rāms. Volga plūda klusi un mierīgi. Laiva, viegli šūpodamās, ātri slīdēja pa tumšajiem viļņiem. Es iegrimu savos nomoda sapņos. Pagāja kāda pusstunda. Mēs jau bijām sasnieguši upes vidu… Pēkšņi airētāji sāka savā starpā sačukstēties. — Kas ir? — es jautāju atģidies. — Nezinām, — atbildēja airētāji, vienā virzienā skatīdamies. Arī manas acis pagriezās uz to pašu pusi, un es ieraudzīju tumsā kaut ko peldam lejup pa Volgu. Nepazīstamais priekšmets tuvojās. Es liku airētājiem apstāties un to sagaidīt. Mēness pazuda aiz mākoņa. Peldošais rēgs kļuva vēl neskaidrāks. Tas vairs nebija tālu no manis, bet es vēl vienmēr to skaidri nesaredzēju. — Kas tas varētu būt? — sprieda airētāji. — Bura ne bura, masti ne masti… — Pēkšņi mēness izbrida no mākoņiem un apspīdēja briesmīgu skatu. Mums pretim peldēja karātavas, nostiprinātas uz plosta, — pie šķērskoka karājās trīs ķermeņi. Mani pārņēma slimīga ziņkāre. Gribēju redzēt pakārto sejas.
Pēc manas pavēles airētāji iecirta plostā ķeksi, mana laiva uzgrūdās peldošajām karātavām. Izlēcu — un atrados starp briesmīgajiem stabiem. Spožs mēness apspīdēja nelaimīgo izķēmotās sejas. Viens no viņiem bija vecs čuvašs, otrs — krievu zemnieks, spēcīgs un veselīgs puisis, apmēram divdesmit gadus vecs. Bet, paskatījies uz trešo, biju stipri pārsteigts un nevarēju apspiest žēlabainu saucienu: tas bija Vaņka, mans nabaga Vaņka, kas savas muļķības pēc pārgāja Pugačova pusē. Virs viņiem bija pienaglots dēlis, uz kura lieliem, baltiem burtiem rakstīts: «Zagļi un dumpinieki». Airētāji vienaldzīgi skatījās un gaidīja mani, pieturēdami plostu ar ķeksi. Es atkal iekāpu laivā. Plosts aizpeldēja lejup pa upi. Karātavas ilgi melnēja tumsā. Beidzot tās nozuda, un mana laiva piestāja pie augsta un stāva krasta …
Es bagātīgi atlīdzināju airētājiem. Viens no viņiem aizveda mani pie pārceltuves tuvumā uzceltās sādžas vecākā. Mēs abi iegājām mājā. Vecākais, izdzirdīs, ka prasu zirgus, saņēma mani diezgan rupji, bet mans vedējs klusām iečukstēja viņam dažus vārdus, un viņa bardzība tūdaļ pārvērtās steidzīgā pakalpībā. Vienā mirklī trijjūgs bija gatavs, es iesēdos ratos un liku vest sevi uz mūsu muižu.
Auļoju pa platu ceļu garām aizmigušām sādžām. Baidījos tikai no viena: ka mani ceļā neaiztur. Ja mana nakts satikšanās uz Volgas pierādīja dumpinieku klātieni, tad tā liecināja arī par stipru valdības pretestību. Man katram gadījumam kabatā atradās gan Pugačova izdotā caurlaide, gan pulkveža Griņova pavēle. Bet es nesatiku nevienu — un uz rīta pusi ieraudzīju upīti un egļu puduri, aiz kura atradās mūsu sādža. Kučieris uzšāva zirgiem, un pēc ceturtdaļstundas es iebraucu **.
Kungu māja atradās sādžas otrā galā. Zirgi skrēja pilnā sparā. Pēkšņi ielas vidū kučieris mēģināja tos apturēt. — Kas ir? — es nepacietīgi jautāju. — Sardzes postenis, kungs, — kučieris atbildēja, ar pūlēm apturēdams satrakotos zirgus. Patiešām es ieraudzīju uz ceļa šķērskoku un sargu ar rungu. Zemnieks pienāca pie manis un, noņēmis cepuri, prasīja pasi.
— Ko tas nozīmē? — es viņam jautāju. — Kāpēc te nolikts šķērskoks? Ko tu sargā?
— Mēs, kungs, dumpojamies, — viņš atbildēja kasīdamies.
— Bet kur jūsu kungi? — es jautāju ar pamirušu sirdi…
— Kur mūsu kungi? — zemnieks atkārtoja.
— Mūsu kungi labības klētī.
— Kāpēc klētī?
— Redzi — Andrjuha, zemstes priekšnieks, ieslēdza viņus siekstās un grib vest pie ķeizara.
— Mans dievs! Vāc nost, muļķi, šķērskoku. Ko žāvājies?
Sargs vilcinājās. Es izlēcu no ratiem un sapluinīju viņu (lūdzu, piedodiet) aiz auss — un šķērskoku novācu pats. Mans zemnieciņš skatījās manī ar stulbu neizpratni. Iesēdos atkal ratos un liku auļot uz kungu māju. Labības klēts atradās pagalmā. Pie aizslēgtajām durvīm stāvēja divi zemnieki arī ar rungām. Rati apstājās tieši viņu priekšā. Es izlēcu ārā un metos taisni pie viņiem. — Atveriet durvis! — es viņiem uzkliedzu. Laikam gan mans izskats bija briesmīgs. Vismaz abi aizbēga, rungas nosvieduši. Pūlējos atsist vaļā atslēgu un atlauzt durvis, bet durvis bija no ozola un milzīgā atslēga nesalaužama. Šinī brīdī no kalpu mājas iznāca stalts jauns zemnieks un augstprātīgi jautāja, kā es uzdrīkstoties tā trakot.
— Kur ir zemstes Andrjuška? — es viņam uzkliedzu.
— Sauc viņu šurp!
— Es pats esmu Andrejs Afanasjevičs, nevis Andrjuška, — viņš man atbildēja, lepni rokas sānos iespiedis. Ko vajag?
Atbildes vietā satvēru viņu aiz apkakles un, pievilcis pie klēts durvīm, liku tās atvērt. Zemstes priekšnieks gribēja pretoties, bet tēvišķīgā bardzība ietekmēja arī viņu. Viņš izvilka atslēgu un atslēdza klēti. Es metos pāri slieksnim uz tumšo kaktu, ko vāji apgaismoja šaura, griestos izcirsta sprauga, un ieraudzīju māti un tēvu. Viņu rokas bija sasietas, bet kājas ieslēgtas siekstās. Steidzos viņus apkampt un nespēju izteikt ne vārda. Abi skatījās uz mani ar izbrīnu — trīs karaklausības gadi bija mani tā pārvērtuši, ka viņi mani vairs nepazina. Māmuļa iekunkstējās un sāka raudāt.
Pēkšņi izdzirdu mīļu, pazīstamu balsi. — Pjotr Andrejič! Vai jūs! — Es sastingu … atskatījos un otrā kaktā ieraudzīju Marju Ivanovnu, arī sasietu.
Tēvs skatījās uz mani klusēdams — nespēdams pats sev ticēt. Viņa seju apgaismoja prieks. Steidzos ar zobenu pārgriezt virvju mezglus.
— Sveiks, sveiks, Petruša, — tēvs sacīja, spiezdams mani pie krūtīm, — paldies dievam, sagaidījām gan tevi…
— Petruša, mans draugs, — māmiņa runāja. — Pats dievs tevi sūtījis! Vai esi vesels?
Steidzu viņus atbrīvot no ieslodzījuma, bet, piegājis pie durvīm, no jauna atradu tās aizslēgtas.
— Andrjuška, — es saucu, — slēdz vaļā! — I netaisos! — aiz durvīm atbildēja zemstes priekšnieks. — Tupi tagad pats. Gan mēs tev parādīsim, ko nozīmē trakot un ķeizara ierēdņus aiz apkakles vilkt.
Es sāku apskatīt klēti, meklēdams, vai nav kāda iespēja tikt ārā.
— Nepūlies, — tētiņš man sacīja, — neesmu tāds saimnieks, ka manās klētīs varētu ienākt un iziet pa visādām spraugām.
Māmiņa, kas brītiņu priecājās par manu ierašanos, izsamisa, redzēdama, ka arī man būs jāiet bojā kopā ar visu ģimeni. Bet es biju mierīgs, kopš atkal atrados kopā ar viņiem un ar Marju Ivanovnu. Man klāt bija zobens un divas pistoles — es varēju pretoties aplencējiem. Pret vakaru vajadzētu ierasties Griņo- vam un mūs atbrīvot. Es visu to pastāstīju saviem vecākiem un paguvu māmiņu nomierināt. Viņi ļāva vaļu tikšanās priekam.
— Nu, Pjotr, diezgan esi palaidņojies, biju uz tevi ļoti dusmīgs. Bet nav vērts pieminēt pagājušo. Ceru, ka tagad esi labojies un iztrakojies. Zinu, ka dienēji, kā krietnam virsniekam pieklājas. Paldies. Man vecumdienās prieks par tevi. Ja man būs tev jāpateicas par atsvabināšanu, tad dzīve man liksies divkārt mīļāka.
Ar asarām acīs skūpstīju viņam roku un skatījos Marjā Ivanovnā, kura bija tik priecīga par manu klātieni, ka izskatījās pavisam laimīga un mierīga.
Ap pusdienas laiku izdzirdām neparastu troksni un klaigas. — Ko tas nozīmē, — sacīja tēvs, — vai tikai nav atsteidzies tavs pulkvedis? — Tas nav iespējams, — es atbildēju. — Viņš nebūs ātrāk par vakaru. — Troksnis pieņēmās. Zvani vēstīja trauksmi. Pa pagalmu auļoja jātnieki; šinī brīdī šaurajā spraugā, kas bija izcirsta sienā, parādījās sirmā Sa- veļjiča galva, un mans nabaga audzinātājs sacīja žēlā balsī: — Andrej Petrovič, Avdotja Vasiļjevna, mans mīļais Pjotr Andrejič, mīļā Marja Ivanovna, — nelaime! Sādžā ieradušies ļaundari. Un vai zini, Pjotr Andrejič, kas viņus atvedis? Aleksejs Ivaničs Švabrins, kaut jupis viņu parautu! — Izdzirdusi ienīsto vārdu, Marja Ivanovna sasita rokas un sastinga.
— Paklau, — es sacīju Saveļjičam, — sūti kādu jāšus uz * pārceltuvi pretim huzāru pulkam un liec, lai ziņo pulkvedim par mūsu briesmām. — Ko lai sūta, kungs! Visi puikas dumpojas, un visi zirgi paņemti! Ak vai! Ir jau pagalmā, nāk šurp uz klēti.
Šinī brīdī aiz durvīm atskanēja vairākas balsis. Es klusēdams devu zīmi māmiņai un Marjai Ivanovnai paslēpties kaktā, izvilku zobenu un piespiedos sienai pie pašām durvīm. Tētiņš paņēma pistoles, uzvilka abām gaiļus un nostājās man blakus. Noskrapstēja atslēga, durvis atvērās, un parādījās zemstes priekšnieka galva. Es cirtu pa to ar zobenu, un viņš nogāzās zemē, aizšķērsodams ieeju. Tanī pašā brīdī tētiņš šāva uz durvīm no pistoles. Pūlis, kas bija mūs ap- lencis, lādēdamies atsprāga atpakaļ. Ievilku ievainoto pāri slieksnim un aiztaisīju durvis no iekšpuses ar aizbīdni. Pagalms bija pilns ar apbruņotiem ļaudīm. Starp viņiem es pazinu Švabrinu.
— Nebaidieties, — sacīju sievietēm, — nevajag zaudēt cerības. Bet jūs, tētiņ, vairāk nešaujiet. Pataupīsim pēdējo lādiņu.
Māmiņa klusi lūdza dievu; Marja Ivanovna stāvēja viņai līdzās un ar eņģeļa mieru gaidīja izšķiramies mūsu likteni. Aiz durvīm skanēja draudi, lamas un lāsti. Es stāvēju savā vietā, taisīdamies sacirst gabalos pirmo pārdrošnieku. Pēkšņi bandīti apklusa. Es izdzirdu Švabrina balsi, kas sauca mani vārdā.
•— Esmu šeit, ko tu gribi?
— Padodies, Bulaņin, pretoties veltīgi. Pažēlo savus vecākus. Ar stūrgalvību sevi neglābsi. Gan es tikšu jums klāt!
— Pamēģini, nodevēj!
— Neiešu pats veltīgi pūlēties un savus ļaudis veltīgi neziedošu. Likšu aizdedzināt klēti, tad jau redzēsim, ko tu iesāksi, Belogorskas Don Kihot. Tagad laiks pusdienot. Pagaidām pasēdi un padomā, kamēr nav cita, ko darīt. Uz redzēšanos; Marja Ivanovna, es jums piedošanu nelūgšu, jums droši vien tumsā ar jūsu bruņinieku nav nemaz garlaicīgi.
Švabrins aizgāja un atstāja pie klēts sardzi. Mēs klusējām. Katrs klusībā kaut ko domāja, neuzdrīkstēdamies savas domas pateikt otram. Iztēlojos visu, ko varēja izdarīt saniknotais Švabrins. Par sevi es gandrīz neraizējos. Varbūt teikt taisnību? Arī domas par vecākiem mani tā nebiedēja kā Marjas Ivanovnas liktenis. Es zināju, ka zemnieki un muižas kalpi dievina māmiņu, arī tētiņš, par spīti savai stingrībai, bija iemīļots, jo izturējās taisnīgi un zināja sev padoto ļaužu īstās vajadzības. Dumpis bija pārpratums, īslaicīgs apstulbums, nevis viņu sašutuma izpausme. Apžēlošana šinī ziņā bija gandrīz droša. Bet Marja Ivanovna? Kādu likteni viņai gatavoja šis izvirtušais un nekrietnais cilvēks! Es nespēju izdomāt līdz galam savu briesmīgo domu un taisījos, dievs piedod, drīzāk meiteni nogalināt nekā otrreiz redzēt nežēlīgā ienaidnieka rokās.
Pagāja vēl kāda stunda. Sādžā skanēja piedzērušo dziesmas. Mūsu sargi viņus apskauda un, uz mums piktodamies, lamājās un biedēja mūs ar spīdzināšanu un nāvi. Mēs gaidījām Švabrina draudu sekas. Beidzot pagalmā bija manāma liela rosība, un mēs atkal saklausījām Švabrina balsi.
— Nu, vai izdomājāt? Vai labprātīgi man pado- sieties?
Neviens viņam neatbildēja. Brītiņu nogaidījis, Švabrins lika atnest salmus. Pēc pāris minūtēm uzliesmoja uguns un apgaismoja tumšo klēti; pa spraugu virs sliekšņa spiedās iekšā dūmi. Tad Marja Ivanovna pienāca pie manis un klusi, manu roku satvērusi, sacīja: — Diezgan, Pjotr Andrejič! Nepazudiniet manis dēļ sevi un vecākus. Laidiet mani ārā. Švabrins mani uzklausīs.
— Nekādā ziņā, — es sašutis iesaucos. — Vai jūs arī zināt, kas jūs sagaida?
— Negodu es nepārdzīvošu, — viņa mierīgi atbildēja. — Bet varbūt izglābšu savu atbrīvotāju un ģimeni, kura tik augstsirdīgi pieņēma mani, nabaga bāreni. Ardievu, Andrej Petrovič. Ardievu, Avdotja Vasiļjevna. Jūs man bijāt vairāk nekā labdari. Svētījiet mani. Piedodiet, Pjotr Andrejič. Ticiet, ka … ka … — viņa sāka raudāt… un aizsedza seju rokām … Es biju kā bez prāta. Māmiņa šņukstēja.
— Pietiek melst niekus, Marja Ivanovna, — tēvs sacīja. — Kas tevi laidīs vienu pie laupītājiem! Sēdi šeit un stāvi klusu. Ja būs jāmirst, tad mirsim visi kopā.
— Paklausies — kas tur vēl runā?
— Vai padosieties? — Švabrins kliedza. — Jūtiet? Pēc piecām minūtēm jūs izceps.
— Nepadosimies, nelieti! — tēvs viņam atbildēja bargā balsī.
Viņa grumbām klāto seju atdzīvināja neparasts možums, acis zem sirmajām uzacīm bargi zibēja. Un, vērsdamies pie manis, viņš sacīja: — Tagad īstais brīdis klāt!
Viņš atvēra durvis. Uguns ielauzās iekšā un apvijās ap baļķiem, starp kuriem bija sabāztas sausas sūnas. Tētiņš izšāva no pistoles un, pārkāpis pāri degošajam slieksnim, iesaucās: — Visi man pakaļ! — Es satvēru aiz rokas māmiņu un Marju Ivanovnu un ātri izvedu viņas svaigā gaisā. Pie sliekšņa gulēja Švabrins, ko bija sašāvis mans tēvs ar savu vecīgo roku; laupītāju banda, kas no mūsu negaidītās parādīšanās pabēga nost, tūdaļ atjēdzās un sāka mūs aplenkt. Es paguvu vēl atvēzēties vairākiem cirtieniem, bet labi tēmēts ķieģelis trāpīja man tieši krūtīs. Es pakritu un uz brīdi zaudēju samaņu. Atžilbis ieraudzīju Švabrinu, kas sēdēja asiņainā zālē, un viņa priekšā visu mūsu ģimeni. Mani pieturēja zem padusēm. Mūs aplenca zemnieku, kazaku un baškīru bars. Švabrins bija ārkārtīgi bāls. Ar vienu roku viņš pieturēja ievainotos sānus. Viņa seja pauda mokas un niknumu. Viņš lēnām pacēla galvu, paskatījās uz mani un sacīja vārgā un neskaidrā balsī:
— Pakārt viņu … un visus .. . izņemot meiteni. ..
Tūdaļ neliešu banda mūs aplenca un klaigādama vilka uz vārtiem. Bet pēkšņi viņi mūs pameta vienus un aizbēga; pa vārtiem iejāja Griņovs un aiz viņa vesels eskadrons ar kailiem zobeniem.
Dumpinieki bēga uz visām pusēm; huzāri viņus vajāja, kapāja ar zobeniem, ņēma gūstā. Griņovs nolēca no zirga, paklanījās tētiņam un māmiņai un stingri paspieda man roku. — Labi, ka paspēju laikā, — viņš mums sacīja. — A, rau, kur tava līgava! — Marja Ivanovna pietvīka līdz ausu galiem. Tētiņš piegāja pie viņa un pateicās — mierīgi, kaut arī aizkustināti. Māmiņa viņu apkampa un nosauca par sargeņģeli. — Laipni lūdzam pie mums, — tētiņš sacīja Griņovam un veda uz mūsu māju.
Iedams garām Švabrinam, Griņovs apstājās. — Kas tas tāds? — viņš jautāja, uz ievainoto skatīdamies. — Tas ir pats virsvadonis, bandas priekšnieks, — atbildēja mans tēvs ar zināmu lepnumu, kā jau vecs karavīrs, — dievs palīdzēja manai nespēcīgajai rokai sodīt jauno nelieti un atriebt viņam par mana dēla asinīm.
— Tas ir Švabrins, — es sacīju Griņovam.
— Švabrins! Ļoti priecājos. Huzāri! Ņemiet viņu! Un pasakiet mūsu dakterim, lai pārsien viņa ievainojumu un sargā kā savu acuraugu. Švabrins noteikti jānogādā slepenajai Kazaņas komisijai. Viņš ir viens no galvenajiem noziedzniekiem, un viņa liecība ļoti svarīga.
Švabrins pacēla izmocītu skatienu. Viņa seja pauda vienīgi fiziskas sāpes. Huzāri aiznesa viņu, uzlikuši uz mēteļa.
Mēs iegājām istabās. Es satraukti raudzījos apkārt, atcerēdamies savas bērnu dienas. Mājā nekas nebija mainījies, viss stāvēja turpat, kur senāk. Švabrins nebija ļāvis māju izlaupīt, pat savā pagrimumā saglabādams neapzinātu pretīgumu pret negodīgu alkatību. Priekšistabā sanāca kalpotāji. Viņi nebija piedalījušies dumpī un no tīras sirds priecājās par mūsu atsvabināšanu. Saveļjičs jutās kā uzvarētājs. Ir jāpaskaidro, ka trauksmes laikā, kad sādžā iebruka laupītāji, viņš bija aizskrējis uz zirgu kūti, kur stāvēja Švabrina zirgs, apseglojis to, klusām izvedis ārā un, pateicoties juceklim, nemanīts aizauļojis uz pārceltuvi. Viņš atradis pulku atpūšamies jau šajā Volgas krastā. Griņovs, uzzinājis no viņa par mums draudošajām briesmām, licis lēkt zirgos, pavēlējis jāt auļos un, paldies dievam, atsteidzies laikā.
Griņovs pieprasīja, lai zemstes priekšnieka galva vairākas stundas stāvētu uzdurta uz kārts pie kroga.
Huzāri atgriezās no vajāšanas, saņēmuši gūstā vairākus cilvēkus. Gūstekņus ieslēdza tanī pašā klētī, kurā mēs bijām pārlaiduši minēto aplenkumu.
Mēs izklīdām pa savām istabām. Vecākiem bija nepieciešama atpūta. Visu nakti negulējis, iekritu gultā un cieši aizmigu. Griņovs aizgāja dot savus rīkojumus.
Vakarā mēs sapulcējāmies viesistabā pie patvāra un priecīgi sarunājāmies par pārciestajām briesmām. Marja Ivanovna lēja glāzēs tēju, atsēdos viņai blakus un visu uzmanību veltīju tikai viņai vien. Mani vecāki, kā liekas, uzņēma mūsu maigās attiecības labvēlīgi. Šis vakars man saglabājies atmiņā līdz pat šodienai. Es biju laimīgs, pilnīgi laimīgs — bet vai cilvēka sūrajā mūžā daudz tādu brīžu?
Nākamajā dienā tētiņam tika ziņots, ka zemnieki ieradušies kunga pagalmā nolūgties. Tētiņš izgāja pie ļaudīm uz lieveņa. Viņam parādoties, zemnieki nometās ceļos.
— Nu, muļķi, — viņš sacīja tiem, — kāpēc jūs sadomājāt dumpoties?
— Esam vainīgi, mūsu pavēlniek, — viņi atbildēja vienā balsī.
— Zināms, ka vainīgi. Sadarāt muļķības, un tad paši esat nelaimīgi. Piedodu jums aiz prieka, ka dievs lēmis man satikt savu dēlu Pjotru Andrejiču. Labi: noliektu galvu zobens nenocērt. Dievs devis jauku laiku, jāpļauj siens, bet jūs muļķojaties: ko jūs veselas trīs dienas darījāt? Vecākais! Norīkot visus pie pļaušanas; un skaties, rudais velns, lai man līdz Iļjas dienai viss siens būtu sakrauts gabanās. Vācieties projām!
Zemnieki paklanījās un aizgāja klaušās, it kā nekas nebūtu noticis.
Izrādījās, ka Švabrina ievainojums nav nāvīgs. Konvoja pavadībā viņu sūtīja uz Kazaņu. Es pa logu redzēju, kā Švabrinu iecēla ratos. Mūsu skatieni satikās, viņš nodūra galvu, bet es steidzīgi atkāpos no loga. Man negribējās parādīt, ka priecājos par nedrauga nelaimi un pazemojumu.
Griņovam vajadzēja doties tālāk. Nolēmu sekot viņam, kaut gan ļoti gribējās pakavēties vēl dažas dienas ģimenes vidū. Pārgājiena priekšvakarā iegāju pie saviem vecākiem un, pēc toreizējā paraduma nometies ceļos, lūdzu svētību laulībām ar Marju Ivanovnu. Vecāki mani piecēla un ar prieka asarām acīs deva savu piekrišanu. Es atvedu pie viņiem Marju Ivanovnu bālu un trīcošu. Mūs svētīja… Ko es izjutu, to nemaz neaprakstīšu. Kas piedzīvojis to pašu, tas mani sapratīs bez vārdiem, kas ne, tam varu tikai novēlēt un dot padomu iemīlēties, kamēr vēl laiks, un saņemt vecāku svētību.
Otrā dienā pulks posās projām, Griņovs atvadījās no mūsu ģimenes. Mēs bijām pārliecināti, ka karš drīz beigsies, pēc mēneša cerēju kļūt par precētu vīru. Marja Ivanovna atvadoties mani noskūpstīja visu klātienē. Es iekāpu seglos. Saveļjičs man atkal sekoja, un pulks jāja projām.
No tālienes ilgi noskatījos uz lauku māju, kuru biju pametis. Mani satrauca drūma priekšnojauta. Kāds man čukstēja, ka visas nelaimes vēl nav garām. Sirds noģida jaunu vētru.
Neaprakstīšu mūsu karagājienu un Pugačova dumpja beigas. Mēs gājām cauri sādžām, ko bija nopostījis Pugačovs, un gribot negribot atņēmām iedzīvotājiem to, ko tiem bija atstājuši laupītāji.
Viņi nezināja, kam pakļauties. Nekur nebija nekādas pārvaldes. Muižnieki slēpās mežos. Visur siroja neliešu bandas. Atsevišķu vienību komandieri, sūtīti vajāt Pugačovu, kurš tolaik bēga uz Astrahaņu, patvarīgi sodīja vainīgos un nevainīgos. Stāvoklis visā novadā, kur plosījās kauju ugunsgrēks, bija briesmīgs. Nedod dievs piedzīvot krievu dumpi — bezjēdzīgu un nežēlīgu. Tie, kas pie mums gudro par neiespējamiem apvērsumiem, vai nu ir jauni un nepazīst mūsu tautu, vai ari cilvēki ar nocietinātām sirdīm, kas nežēlo ne citus, ne sevi.
Pugačovs bēga, Iv. Iv. Mihelsona vajāts. Drīz uzzinājām par viņa pilnīgu sakāvi. Beidzot Griņovs saņēma no sava ģenerāļa ziņu par viltvārža notveršanu un līdz ar to pavēli apstāties. Tagad es varēju doties mājās. Biju kā spārnos, bet savādas jūtas aptumšoja man prieku.