— Jau rīt viņš kļūtu gvardes kapteinis.
— Tas neder; iepriekš armijā lai padien.
— Jā, tiesa! Tur pie stingrības viņš radīs…
Bet kas ir viņa tēvs?
Kņaiņins
Mans tēvs Andrejs Petrovičs Griņovs jaunībā bija karavīrs, dienēja pie grāfa Miniha un, paaugstināts par premjermajoru, 17.. gadā aizgāja no armijas. Kopš tā laika viņš dzīvoja savā Simbirskas muižā, kur apprecēja jaunavu Avdotju Vasiļjevnu J., nabadzīga turienes muižnieka meitu. Mēs bijām deviņi bērni. Visus manus brāļus un māsas nāve paņēma jau mazotnē.
Māte vēl bija gaidībās, kad es jau tiku ierakstīts Semjonova pulkā par seržantu, pateicoties gvardes majora kņaza B. — mūsu tuva radinieka gādībai. Ja, visām cerībām par spīti, māmiņa būtu dzemdējusi meitu, tad tētiņš attiecīgā instancē pavēstītu, ka seržants, kas pulkā nav ieradies, ir miris, un lieta ar to arī izbeigtos. Es skaitījos atvaļinājumā, kamēr būšu beidzis skoloties. Toreiz mūs audzināja citādi nekā tagad. No piecu gadu vecuma mani uzticēja staļļ- meistaram Saveļjičam, kurš savas kārtīgās uzvedības dēļ tika izraudzīts man par audzinātāju. Ar viņa gādību es līdz divpadsmitajam dzīves gadam iemācījos krieviski lasīt un rakstīt un pratu ļoti gudri spriest par laba kurta īpašībām. Ap šo laiku tētiņš pieņēma man francūzi, mesjē Boprē, kuru izrakstīja no Maskavas līdz ar vienam gadam paredzētiem vīna un pro- vanseļļas krājumiem. Viņa atbraukšana ļoti nepatika Saveļjičam. — Paldies dievam, — viņš kurnēja bārdā, — bērns liekas nomazgāts, apkopts, pabarots. Liela vajadzība tērēt lieku naudu un pieņemt musjē, it kā pašiem savu cilvēku trūktu!
Veļas mazgātāja Palaška, resna un bakurētaina meita, un vienace govju kopēja Akuļka nez kā bija sarunājušas reizē krist māmuļai pie kājām, atzīties noziedzīgā vājībā un, gaužas asaras raudot, žēloties par musjē, kurš tās pavedis, izmantodams to lētticību. Māmuļa ar tādām lietām nemēdza jokot un sūdzējās tētiņam. Tas tika galā īsi un ātri. Viņš tūdaļ lika pasaukt neģēli francūzi. Viņam ziņoja, ka musjē pašlaik mani mācot. Tēvs ienāca manā istabā. Tieši tobrīd Boprē gulēja gultā nevainīgā miegā. Es biju iegrimis darbā. Jāpiebilst, ka man bija izrakstīta no Maskavas ģeogrāfijas karte. Tā karājās pie sienas un netika nekad lietota, bet mani jau sen vilināja ar savu lielo un labo papīru. Nolēmu pagatavot no tās pūķi un, izmantodams Boprē miegu, ķēros pie darba. Tētiņš ienāca tieši tanī brīdī, kad sēju klāt lūku asti pie Labās Cerības raga. Ieraudzījis manus vingrinājumus ģeogrāfijā, tētiņš sapluinīja mani aiz auss, pēc tam pieskrēja pie Boprē, nesaudzīgā kārtā viņu pamodināja un apbēra ar pārmetumiem. Boprē apjucis gribēja piecelties, bet nevarēja: nelaimīgais francūzis bija piesūcies kā maiss. Nelaime nekad nenāk viena. Tētiņš aiz apkakles uzrāva viņu no gultas, izgrūda ārā pa durvīm un vēl tanī pašā dienā padzina no mājas, par neizsakāmu prieku Saveļjičam. Tā beidzās mana audzināšana.
Dzīvoju kā visi pusaudži, dzenāju baložus un spēlēju ar citiem zēniem čehardu. Pa to laiku man pienāca sešpadsmit gadi. Tad mans liktenis mainījās.
Reiz rudenī māmiņa vārīja viesistabā medus ievārījumu, bet es, siekalas laizīdams, skatījos uz verdošajām putām. Tētiņš pie loga lasīja Galma kalendāru, ko saņēma katru gadu. Šī grāmata viņu vienmēr stipri satrauca: viņš nekad to nelasīja vienaldzīgi, un šī lasāmviela allaž radīja viņā savādus žults uzplūdus. Māmiņa, labi zinādama visus viņa stiķus un niķus, vienmēr centās nobāzt nelaimīgo grāmatu pēc iespējas tālāk, tālab Galma kalendāru viņš reizēm neredzēja mēnešiem. Toties, kad bija to nejauši atradis, tad stundām neizlaida no rokām. Tā nu tētiņš lasīja Galma kalendāru, reizēm paraustīdams plecus un pusbalsī atkārtodams: «Ģenerālporučiks! … Viņš manā rotā bija seržants! .. . Abu Krievijas ordeņu kavalieris! . .. Bet cik tas sen, kad mēs . ..» Beidzot tētiņš nosvieda kalendāru uz dīvāna un ieslīga pārdomās, kas nevēstīja neko labu.
Piepeši viņš griezās pie māmiņas: — Avdotja Vasiļjevna, cik Petrušam gadu?
— Nu jau septiņpadsmitais gadiņš, — māmiņa atbildēja. — Petruša piedzima tanī gadā, kad krustmātei Nastasjai Gerasimovnai viena acs iztecēja un kad vēl. ..
— Labi, — tētiņš pārtrauca, — viņam laiks dienēt. Diezgan izskraidījies pa kalpoņu istabām un izkāpelējies pie baložu būriem.
Doma par drīzo šķiršanos no manis māmiņu tik ļoti pārsteidza, ka viņai karote iekrita katliņā un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Toties manu sajūsmu grūti aprakstīt. Manī doma par dienestu saplūda kopā ar domu par brīvību, par izpriecu pilnu dzīvi Pēterburgā. Es sevi iztēlojos kā gvardes virsnieku, kas, pēc mana ieskata, bija cilvēciskās labklājības kalngals.
Tētiņš nemēdza ne savus nodomus mainīt, ne atlikt to izpildi. Bija jau nozīmēta manas aizbraukšanas diena.
Iepriekšējā vakarā tētiņš teica, ka gribot dot man līdzi vēstuli manam nākamajam priekšniekam, un prasīja spalvu un papīru.
— Neaizmirsti, Andrej Petrovič, — māmiņa sacīja, — pasveicināt kņazu B. arī no manis; es, tā sakot, ceru, ka viņš nepametīs Petrušu dieva ziņā.
— Kas par niekiem! — tētiņš, pieri saraucis, atbildēja. — Kāpēc lai es rakstītu kņazam B.?
— Tu taču teici, ka gribot rakstīt Petrušas priekšniekam.
— Nu, un tad?
— Kņazs B. būs Petrušas priekšnieks. Petruša taču ierakstīts Semjonova pulkā.
— Ierakstīts! Kas man par daļu, kur viņš ierakstīts? Petruša uz Pēterburgu nebrauks. Ko viņš iemācīsies Pēterburgā? Šķiesties ar naudu un pīties ar sievietēm! Nē, lai viņš padien armijā, lai pavelk vezumu, lai paosta pulveri, lai kļūst par karavīru, nevis par meitu ģēģeri. Ierakstīts gvardē! Kur viņa pase? Padod šurp!
Māmiņa sameklēja manu pasi, kas glabājās viņas lādītē kopā ar manu kristījamo krekliņu, un ar drebošu roku pasniedza tētiņam. Tētiņš to uzmanīgi izlasīja, nolika sev priekšā uz galda un sāka savu vēstuli.
Mani urdīja ziņkāre: uz kurieni tad mani sūtīs, ja ne uz Pēterburgu? Es nenolaidu acu no tētiņa spalvas, kas kustējās diezgan gausi. Beidzot viņš bija uzrakstījis, iesaiņoja vēstuli kopā ar pasi, aizzīmogoja sainīti, noņēma acenes un, piesaucis mani klāt, sacīja: — Te būs vēstule Andrejam Karlovičam R., manam vecam biedram un draugam. Tu brauksi uz Oren- burgu un dienēsi pie viņa.
Tā sabruka visas manas spožās cerības! Jautrās Pēterburgas dzīves vietā mani gaidīja garlaicība nomaļā un tālā nostūrī. Dienests, par kuru es vēl pirms brīža domāju ar tādu sajūsmu, tagad šķita smaga liksta. Bet strīdēties nebija vērts. Otrā dienā no rīta pie lieveņa piebrauca kibitka, tajā iekrāva čemodānu, lādi ar tējas traukiem un saiņus ar maizēm un pīrāgiem, pēdējiem lieciniekiem, ka esmu bijis ģimenes luteklis. Vecāki mani svētīja. Tētiņš sacīja: —Ardievu, Pjotr. Kalpo uzticīgi tam, kuram dosi zvērestu; klausi priekšniekus; nedzenies pēc viņu labvēlības; pats neuzbāzies, bet no dienesta pienākumiem nevairies; un atceries sakāmvārdu: taupi drēbes, kamēr jaunas, glabā godu jau no jaunības. — Māmiņa raudādama piekodināja, lai sargājot savu veselību, un Saveļjičam — lai uzmanot bērnu. Mani ieģērba zaķādas kažociņā, bet virs tā uzvilka lapsādas kažoku.
Es kopā ar Saveļjiču iesēdos kibitkā un, asaras liedams, devos ceļā.
Tanī pašā naktī iebraucu Simbirskā, kur man vajadzēja kādu dienu uzkavēties, lai nopirktu vajadzīgās lietas; tas bija uzdots Saveļjičam. Es apmetos traktierī. Saveļjičs jau no rīta devās uz veikaliem. Apnicis skatīties pa logu uz netīro šķērsieliņu, es sāku apstaigāt visas istabas. Iegājis biljarda istabā, ieraudzīju liela auguma kungu, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecu, ar garām, melnām ūsām, rītasvārkos, keju rokā un pīpi zobos. Viņš spēlēja ar marķieri; ja marķieris laimēja, tad drīkstēja iemest glāzīti degvīna, bet, ja zaudēja, tad viņam bija četrrāpus jālien zem biljarda galda. Es sāku vērot viņu spēli. Jo ilgāk tā turpinājās, jo pastaiga četrrāpus kļuva biežāka, kamēr beidzot marķieris palika zem biljarda galda pavisam. Atvadām no kritušā kungs nobēra pār viņu pāris sālītu teicienu un piedāvāja man izspēlēt partiju. Es aizbildinājos ar neprasmi. Tas viņam, acīm redzot, likās savādi. Viņš uz mani paskatījās it kā ar nožēlu, tomēr mēs sākām runāties. Es uzzināju, ka viņu sauc par Ivanu Ivanoviču Zurinu, ka viņš ir ** huzāru pulka rotmistrs, ieradies Simbirskā, lai pieņemtu rekrūšus, un apmeties traktieri. Zurins ielūdza mani paēst vienkāršas pusdienas, kā jau zaldātiem parasts. Es labprāt piekritu. Mēs piesēdāmies pie galda. Zurins daudz dzēra un cienāja arī mani, sacīdams, ka vajagot pierast pie dienesta; viņš stāstīja man armijas anekdotes, kuras klausoties es no smiekliem gandrīz vai pārplīsu, un mēs piecēlāmies no galda kā lieli draugi. Tad viņš piesolījās iemācīt man biljarda spēli. — Tas, — viņš sacīja, — mums, dienesta cilvēkiem, pilnīgi nepieciešams. Piemēram, pārgājiena laikā nonāksi kādā miestiņā — kā lai pavada laiku? Nevar taču vienmēr sist žīdus. Gribot negribot aiziesi uz traktieri un sāksi spēlēt biljardu; bet, lai to varētu, jāprot spēlēt! Es viņam pilnīgi piekritu un ar lielu cītību ķēros pie mācībām. Zurins mani skaļi uzmundrināja, brīnījās par maniem ātrajiem panākumiem un pēc dažām apmācības reizēm izteica vēlēšanos spēlēt uz naudu, uz vienu grasi, ne jau lai laimētu, bet tāpat vien — lai nebūtu jāspēlē pa tukšu, kas, pēc viņa vārdiem, esot visļaunākais paradums. Es piekritu arī tam, un Zurins lika pasniegt punšu un pierunāja mani nobaudīt, atkārtodams, ka man jāpie- rodot pie dienesta, bet bez punša — kas gan tas par dienestu! Es viņam paklausīju. Pa to laiku mūsu spēle turpinājās. Jo biežāk pieliku pie lūpām savu glāzi, jo kļuvu drošāks. Bumbas man nemitīgi lidoja pāri auklai; es biju iekaisis, lamāju marķieri, kurš skaitīja dievs zina kā, brīdi pa brīdim paaugstināju naudas summu, ar vārdu sakot, izturējos kā puika, kas pasprucis brīvībā. Tikmēr laiks pagāja nemanot. Zurins paskatījās pulkstenī, nolika keju un paziņoja man, ka es esot zaudējis simt rubļu. Tas mani mazliet samulsināja. Mana nauda bija pie Saveļjiča. Es atvainojos. Zurins mani pārtrauca: — Apžēlojies! Tikai, lūdzams, neraizējies. Es varu arī pagaidīt, bet mēs tikmēr aizbrauksim pie Arinuškas.
Ko lai dara? Mana diena beidzās tikpat bezjēdzīgi, kā bija sākusies. Mēs ēdām vakariņas pie Arinuškas. Zurins man ik pa brīdim ielēja, atkārtodams, ka vajagot pierast pie dienesta. Piecēlies no galda, es tik tikko turējos kājās; ap pusnakti Zurins aizveda mani atpakaļ uz traktieri.
Saveļjičs sagaidīja mūs uz lieveņa. Viņš iekunkstējās, pats savām acīm redzēdams, cik centīgi es gatavojos dienestam. — Kungs, kas ar tevi noticis? — viņš jautāja bēdīgā balsī. — Kur tu tā piemeties? Ak dievs! Nekad nav tādas palaidnības redzētas! — Turi muti, kraķi! — es viņam atbildēju šļupstēdams. — Droši vien pats esi piedzēries, ej gulēt… un mani noguldi.
Otrā dienā pamodos ar galvas sāpēm, miglaini atcerēdamies vakardienas notikumus. Manas pārdomas pārtrauca Saveļjičs, kurš ienāca pie manis ar krūzīti tējas. — Agri, Pjotr Andrejič, — viņš man sacīja, galvu šūpodams, — agri sāc uzdzīvot. Kurā gan tu esi atsities? Liekas, ne tētiņš, ne vectētiņš nav bijuši pļēguri; par māmiņu nemaz nav ko runāt: kopš dzimšanas nav mutē ņēmusi neko citu kā tikai kvasu. Bet kas pie visa vainīgs? Nolādētais musjē. Vienādiņ skrēja pie Antipovnas: «Madam, že vu pri, šņabi.» Te tev nu bija že vu pri! Neko teikt: smalki samācījis, plukata tāds. Liela vajadzība bija ņemt par audzinātāju ķeceri, it kā kungam savu ļaužu trūktu!
Man bija kauns. Novērsos un sacīju viņam: — Ej ārā, Saveļjič; es tēju negribu. — Bet Saveļjiču bija grūti apturēt, kad viņš sāka sprediķot. — Redzi nu, Pjotr Andrejič, kā iet pēc uzdzīves. I galva durna, i ēst negribas. Dzeršanā palaidies cilvēks nekur neder . .. Iedzer labāk gurķu sālījumu ar medu, bet vislabāk paģiras salāpīt ar pusglāzīti uzlievas. Vai neatnest?
Tanī brīdi ienaca zens un pasniedza zīmīti no I. I. Zurina. Es to atlocīju un izlasīju šādas rindas:
«Mīļais Pjotr Andrejevič, lūdzu, atsūti man ar šo zēnu simt rubļu, kurus Tu man vakar paspēlēji. Man ļoti nepieciešama nauda.
Tavs padevīgais kalps Ivans Zurins.»
Neko darīt. Es sataisīju vienaldzīgu seju un griezos pie Saveļjiča, kurš bija man naudas, veļas un visu citu lietu gādnieks, un pavēlēju atdot zēnam simt rubļu. — Kā! Kāpēc? — Saveļjičs izbrīnījies jautāja. — Esmu tos viņam parādā, — es atbildēju pēc iespējas vēsi. — Parādā! — izsaucās Saveļjičs, kura izbrīns kļuva aizvien lielāks. — Bet kad tad tu, kungs, paspēji no viņa patapināt? Te kaut kas nav kārtībā. Dari, kā zini, kundziņ, bet naudu es nedošu.
Es nodomāju — ja šinī izšķirīgajā brīdī neuzveikšu stūrgalvīgo večuku, tad vēlāk man būs grūti atbrīvoties no viņa aizbildnības — un, lepni uz viņu paskatījies, sacīju: — Es esmu tavs kungs, bet tu mans kalps. Nauda pieder man. Es to paspēlēju, jo man tā iegribējās. Bet tev iesaku neprātot un darīt to, ko liek.
Saveļjiču mani vārdi tā satrieca, ka viņš noplātīja rokas un sastinga. — Ko tu stāvi! — es dusmīgi uzbrēcu. Saveļjičs sāka raudāt. — Mīļais Pjotr Andrejevič, — viņš sacīja drebošā balsī, — neiedzen mani aiz sirdēstiem kapā. Manu gaišumiņ! Uzklausi mani, večuku: uzraksti šim laupītājam, ka tu pajokoji, ka mums tādas naudas nemaz nav. Simt rubļu! Dievs kungs, apžēlojies! Saki, ka vecāki tev cieši jo cieši piekodināja nespēlēt ne uz ko citu kā tikai uz riekstiem … — Diezgan pļāpāt, — es stingri pārtraucu, — dod šurp naudu, vai ari es tevi aiztriekšu ratā.
Saveļjičs paskatījās uz mani dziļi sarūgtināts un aizgāja pēc mana parāda. Man bija žēl nabaga večuka; bet es gribēju tikt brīvībā un pierādīt, ka neesmu vairs bērns. Nauda Zurinam tika aiznesta. Saveļjičs steidzās vest mani projām no nolādētā traktiera. Viņš atnāca ar ziņu, ka zirgi iejūgti. Ar nemierīgu sirdsapziņu un mēmu nožēlu izbraucu no Simbirskas, neatvadījies no sava skolotāja un necerēdams viņu vēl kādreiz satikt.