Zeme, zeme, mana zemīte, Mana svešā zemīte! Neba pats pie tevis atnācu, Neba kumeļš mani atnesa: Mani, bezbēdi, šurpu atveda Jaunu dienu straujums nevaldāms, Alus muca, krogus skurbulis.
Sena dziesma
Manas ceļa pārdomas nebija visai tīkamas. Mans pametums pēc toreizējās naudas vērtības nebija mazais. Sirds dziļumos atzinu, ka mana uzvedība Simbirskas traktierī bijusi muļķīga, un es jutos Saveļjiča priekšā vainīgs. Tas viss mani mocīja. Večuks drūmi sēdēja uz bukas, novērsies no manis, un klusēja, tikai pa brītiņam iekrekšķēdamies. Es katrā ziņā gribēju ar viņu izlīgt, bet nezināju, kā iesākt. Beidzot sacīju viņam: — Paklau, Saveļjič! Lai paliek, izlīgsim, esmu vainīgs, pats saprotu, ka esmu vainīgs. Es vakar nogrēkojos un tevi velti apvainoju. Apsolu, ka uz priekšu izturēšos prātīgāk un klausīšu tevi. Nu, nedusmojies, izlīgsim.
— Ek, mīļais Pjotr Andrejevič! —• viņš atbildēja, dziļi nopūzdamies. — Es dusmojos uz sevi; pats pie visa esmu vainīgs. Kā gan varēju atstāt tevi vienu traktierī! Ko lai dara? Kritu kārdinājumā: iešāvās prātā iegriezties pie ķesterienes, apciemot radinieci. Tā iznāca: kur gāju, tur paliku. Tīrais posts! Kā es lai kungiem acīs rādos, ko viņi sacīs, uzzinājuši, ka bērns dzer un spēlē.
Lai pielabinātos nabaga Saveļjičam, apsolījos viņam, ka turpmāk bez viņa ziņas netērēšu ne kapeiku. Viņš mazpamazām nomierinājās, kaut gan vēl reizēm, galvu grozīdams, norūca bārdā: — Simt rubļu! Nav nekāds nieks!
Tuvojos savai dienesta vietai. Ap mani pletās bēdīgi tuksneši, ko šķērsoja pakalni un gravas. Visu sedza sniegs. Saule rietēja. Kibitka brauca pa šauru celiņu jeb, pareizāk sakot, pa zemnieku kamanu iebrauktām sliedēm. Pēkšņi važonis sāka skatīties sāņus un beidzot, noņēmis cepuri, griezās pie manis un sacīja: — Kungs, vai neliksi griezties atpakaļ?
— Kāpēc?
— Laiks nedrošs: vējš pamazām pieņemas; skat, kā dzen sniegu.
— Lai dzen.
— Bet vai redzi, kas tur? — Važonis norādīja ar pātagas kātu uz austrumiem.
— Redzu tikai baltu stepi un skaidras debesis.
— Rau tur — tur tas mākonītis.
Es patiešām ieraudzīju debess malā baltu mākonīti, kuru sākumā biju noturējis par tālu pakalnu. Važonis man paskaidroja, ka šis mākonītis pareģojot sniega vētru.
Biju dzirdējis par turienes sniega vētrām un zināju, ka tās aizputinājušas veselas vezumu karavānas. Saveļjičs, piekrizdams važoņa domām, ieteica griezties atpakaļ. Bet man likās, ka vējš nav stiprs; es cerēju, ka mēs laikus tiksim līdz nākamajai stacijai, un liku braukt ātrāk.
Važonis laida rikšiem, bet pats visu laiku skatījās uz austrumiem. Zirgi skrēja dūšīgi. Pa to laiku vējš ar katru brīdi pieņēmās. Mākonītis pārvērtās par baltu padebesi, kas smagi cēlās augšup, plētās plašumā un pamazām aizņēma visas debesis. Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sniegs sāka krist lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda. — Redziet nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra! …
Es paskatījos ārā pa kibitkas lodziņu: bija tikai tumsa un vētra. Vējš gaudoja ar tādu negantu kaismi, ka likās gluži kā dzīvs, sniegs apbēra mani un Saveļ- jiču; zirgi gāja soļiem un drīz vien apstājās pavisam.
— Kāpēc tu nebrauc? — es nepacietīgi jautāju važonim. — Kāda jēga braukt? — viņš atbildēja, nokāpdams no bukas. — Tāpat jau diezin kur esam atkūlušies! Ceļa nav, un apkārt migla. — Es jau grasījos viņu izrāt. Bet Saveļjičs važoni aizstāvēja.
— Tā iet, kad neklausa, — viņš dusmīgi runāja,
— būtu atgriezies iebraucamā vietā, padzertu tēju, atpūstos mierīgi līdz rītam, vētra norimtu, brauktu tālāk. Kur mums tā jāsteidzas? Nav taču uz kāzām jātiek! — Saveļjičam bija taisnība. Neko nevarēja darīt. Sniegs sniga un sniga. Blakus kibitkai izauga kupena. Zirgi stāvēja, galvas nokāruši, un reizēm nodrebinājās. Važonis staigāja apkārt un aiz gara laika kārtoja iejūgu. Saveļjičs rūca; es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt kaut kādas apdzīvotas vietas vai ceļa pazīmes, bet redzēju tikai sniegputeņa blāvo virmu . .. Pēkšņi pamanīju kaut ko melnu. — Ei, važon! — es iesaucos. — Skaties, kas tur melnē? — Kučieris vērīgi ieskatījās. — Dievs to zina, kungs, — viņš sacīja, atsēzdamies savā vietā,
— pajūgs, ne pajūgs, koks, ne koks, bet liekas, it kā kustētos. Laikam vai nu vilks, vai cilvēks.
Pavēlēju braukt uz nezināmo priekšmetu, kurš tūdaļ sāka virzīties mums pretim. Pēc minūtēm divām mēs atradāmies blakus cilvēkam. — Ei, labo cilvēk! — važonis viņam uzsauca. — Saki — vai tu nezini, kur ceļš?
— Ceļš ir tepat; es stāvu uz cieta pamata, — atbildēja ceļavīrs, — bet kāds tur labums?
— Paklausies, zemnieciņ, — es viņam sacīju, — vai tu šo pusi pazīsti? Vai nevari aizvest mani līdz naktsmītnei?
— Šo pusi es pazīstu gan, — ceļavīrs atbildēja,
— paldies dievam, esmu to izstaigājis un izbraukājis krustām šķērsām. Bet redzi, kāds laiks; tūdaļ no ceļa nomaldīsies. Labāk palikt šeit un nogaidīt, varbūt sniega vētra aprims un debesis noskaidrosies: tad atradīsim ceļu pēc zvaigznēm.
Viņa aukstasinība mani uzmundrināja. Es jau biju nolēmis, paļaudamies uz dievu, pārnakšņot stepē, kad pēkšņi ceļavīrs veicīgi uzsēdās uz bukas un sacīja važonim: — Paldies dievam, mājas nav tālu, griez pa labi un brauc uz priekšu. — Bet kāpēc man jāgriež pa labi? — važonis neapmierināti jautāja. — Kur tu redzi ceļu? Sak: ne zirgi paša, ne rati paša, laid labi aši. — Man likās, ka važonim taisnība. — Tiešām, — es sacīju, — kāpēc tu domā, ka tuvumā ir mājas? — Tāpēc, ka no turienes uzpūta vējš, — atbildēja ceļavīrs, — un es saodu dūmu smaku; tātad sādža nav tālu. — Viņa apķērība un labā oža mani pārsteidza. Es pavēlēju kučierim braukt. Zirgi smagi brida pa dziļo sniegu. Kibitka lēnām kustējās uz priekšu, gan uzbraukdama uz kupenas, gan ieslīdēdama gravā un zvalstīdamās te uz vienu, te uz otru pusi. Tas atgādināja kuģa braucienu vētrainā jūrā. Saveļjičs kunkstēja, ik brīdi uzgrūzdamies maniem sāniem. Es nolaidu lejup mašu, ietinos kažokā un iesnaudos, vētras dziesmas un lēnā brauciena šūpu ieaijāts.
Man rādījās sapnis, kuru nekad nespēju aizmirst un kurā līdz šim laikam saskatu kaut ko pravietisku, kad salīdzinu ar to savus dīvainos piedzīvojumus. Lai lasītājs mani atvaino, jo droši vien no pieredzes zina, cik labprāt cilvēks pakļaujas māņticībai, lai arī nicinātu kā nicinādams visādus aizspriedumus.
Es atrados tādā fiziskā un garīgā stāvoklī, kad īstenība, atkāpdamās sapņu priekšā, saplūst ar tiem neskaidros pirmā nomiedža redzējumos. Man likās, ka vēl aizvien trako sniega vētra un mēs vēl aizvien maldāmies pa sniegaino tuksnesi.. . Pēkšņi pamanīju vārtus un iebraucu mūsu muižas kungu pagalmā. Vispirms man uzmācās bažas, ka tikai tētiņš nedusmojas uz mani par negribēto atgriešanos vecāku pajumtē un netur to par tīšu nepaklausību. Ar satrauktu sirdi izlecu no kibitkas un redzu: māmiņa sagaida mani uz lieveņa un izskatās nobēdājusies. «Klusu,» viņa man saka, «tēvs uz nāvi slims un grib no tevis atvadīties.» Baiļu pārņemts, eju viņai līdzi uz guļamistabu. Redzu: istaba vāji apgaismota, ap gultu stāv ļaudis skumjām sejām. Klusiņām pieeju pie gultas; māmiņa paceļ palagu un saka: «Andrej Petrovič, Petruša atbraucis; viņš atgriezās, uzzinājis par tavu slimību; dod viņam savu svētību.» Es nometos ceļos un pacēlu acis uz slimnieku. Kas tas? … Tēva vietā gultā guļ melnbār- dains zemnieks, jautri uz mani skatīdamies. Es neizpratnē pagriezos pret māti, sacīdams viņai: «Ko tas nozīmē? Tas taču nav tētiņš. Kāpēc man jāprasa svētība no zemnieka?» — «Vienalga, Petruška,» māmiņa atbildējā. «Tas ir tavs vedējtēvs, nobučo viņam roku un lūdz, lai viņš tevi svētī…» Es nebiju ar mieru. Tad zemnieks pietrūkās kājās, izrāva no gultas gala cirvi un sāka to vēzēt uz visām pusēm. Es gribēju bēgt… bet nevarēju; istaba bija pilna līķu; es klupu pār mirušajiem, un kājas man slīdēja asiņu peļķēs … Briesmīgais zemnieks mani laipni sauca, teikdams: «Nebaidies, nāc saņem manu svētību …» Mani pārņēma šausmas un neizpratne. .. Un šinī brīdī es pamodos; zirgi stāvēja; Saveļjičs raustīja mani aiz rokas, sacīdams: — Kāp ārā, kungs: esam atbraukuši.
— Kur atbraukuši? — es jautāju, berzēdams acis.
— Iebraucamā vieta. Pats dievs palīdzēja, uzdūrāmies tieši žogam virsū. Kāp, kungs, ātrāk laukā un ej apsildies.
Es izkāpu no kibitkas. Sniega vētra vēl aizvien turpinājās, kaut gan ar mazāku spēku. Bija tik tumšs, ka dur vai acis ārā. Saimnieks sagaidīja mūs pie vārtiem, turēdams zem svārku stūra lukturi, un ieveda mani šaurā, bet diezgan tīrā goda istabā; to apgaismoja skals. Pie sienas karājās šautene un augsta kazaku cepure.
Saimnieks, pēc tautības Jaikas kazaks, bija gadu sešdesmit vecs, vēl spirgts un vesels. Saveļjičs ienesa man pakaļ lādi un prasīja uguni, lai uzvārītu tēju, kas vēl nekad man nebija likusies tik vajadzīga. Saimnieks aizgāja parūpēties.
— Kur ceļvedis? — es jautāju Saveļjičam.
— Šeit, jūsu labdzimtība, — man atbildēja balss no augšas. Paskatījos uz lāvas pusi un ieraudzīju melnu bārdu un divas spožas acis. — Nu, brāl, vai nosali? — Kā lai nenosalst vienos plānos svārciņos! Bija kažoks, bet ko tur slēpt patiesību? Vakar ieķīlāju krodziniekam: likās — liela sala nebūs. — Šinī brīdī ienāca saimnieks ar kūpošu patvāri; es piedāvāju mūsu ceļvedim krūzīti tējas, zemnieks nokāpa no lāvas. Viņa āriene man likās neparasta: viņš bija ap gadu četrdesmit, vidēja auguma, kalsns, plecīgs. Viņa melnajā bārdā bija ievijies sirmums; lielās, dzīvās acis nemierīgi šaudījās apkārt. Viņa sejas izteiksme bija diezgan patīkama, bet viltīga. Mati bija apgriezti vainaga veidā; viņš valkāja nodilušas vadmalas svārkus un platas tatāru bikses. Sniedzu viņam krūzi tējas, viņš pagaršoja un saviebās. — Jūsu labdzimtība, neatsakiet manu lūgumu — lieciet atnest glāzi brandava; tēju mēs, kazaki, nedzeram. — Es labprāt izpildīju viņa vēlēšanos. Saimnieks izņēma no skapīša stopu un glāzi, piegāja pie viņa un ielūkojās sejā. — Skaties, — viņš sacīja, — atkal tu esi mūsu pusē! Kur tad biji nozudis? — Mans ceļvedis nozīmīgi pamirkšķināja viņam ar aci un atbildēja ar parunu: — Tirgū biju, zirgu pirku. Nu, un kā tad jūsējie?
— Ko mūsējie! — attrauca saimnieks, turpinādams divdomīgo sarunu. — Kas mums, nabadziņiem, dos ar lielgabalu šaut; kamēr suni baro, vilks aitās.
— Nemels niekus, tēvoci, — iebilda mans klaidonis,
— silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Bet tagad (viņš atkal pamirkšķināja ar aci) sargies pats, tad dievs tevi sargās. Jūsu labdzimtība! Uz jūsu veselību! — To sacīdams, viņš paņēma glāzi, pārmeta krustu un izdzēra visu vienā paņēmienā. Tad paklanījās man un kāpa atpakaļ uz lāvas.
Es toreiz no šīs slepenās sarunas neko nesapratu; bet vēlāk man kļuva skaidrs, ka runa bija par Jaikas karaspēku, kur pēc 1772. gada dumpja tikai nupat kā atkal nodibināja kārtību. Saveļjičs klausījās ļoti īdzīgi. Viņš aizdomīgi pameta acis gan uz saimnieku, gan uz ceļvedi. Iebraucamā vieta jeb, kā vietējie dēvēja, umets atradās nomaļus, stepē, tālu no apdzīvotām vietām, un ļoti līdzinājās laupītāju apmetnei. Bet neko darīt. Par ceļa turpināšanu nebija ko domāt. Saveļjiča satraukums mani stipri uzjautrināja. Pa to laiku es sarīkojos uz nakts guļu un atstiepos uz lažas. Saveļjičs nolēma rāpties uz krāsns, saimnieks atgūlās uz grīdas. Drīz vien istabā atskanēja krācieni, un es aizmigu kā nosists.
No rīta, pamodies diezgan vēlu, redzēju, ka vētra aprimusi. Spīdēja saule. Sniega žilbinošais auts klāja nepārskatāmo stepi. Zirgi bija iejūgti. Samaksāju saimniekam, kurš prasīja no mums tik mērenu samaksu, ka pat Saveļjičs ar viņu netielējās un nekaulējās, kā allaž mēdza darīt, un vakarējās aizdomas no viņa galvas bija pilnīgi pagaisušas. Es pasaucu ceļvedi, pateicos par izpalīdzību un liku, lai Saveļjičs iedod viņam pusrubli degvīnam. Saveļjičs sarauca pieri. — Pusrubli! — viņš sacīja. — Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu biji tik labs un atvedi viņu uz iebraucamo sētu? Dari, kā zini, kungs, mums nav lieka pusrubļa. Ja dosim dzeramnaudu, tad pašiem drīz būs jākar zobi vadzī. — Es nevarēju ar Saveļjiču strīdēties. Nauda, kā biju solījis, atradās pilnīgi viņa rīcībā. Tomēr man bija neērti, ka nevaru pateikties cilvēkam, kurš izglābis mani ja ne no nelaimes, tad vismaz no ļoti nepatīkama stāvokļa. — Labi, — es vēsi sacīju, — ja nevar dot pusrubli, tad sameklē viņam kaut ko no manām drēbēm. Viņa apģērbs pārāk plāns. Dod viņam manu zaķādas kažociņu.
— Apžēlojies, mīļais Pjotr Andrejič! — Saveļjičs iesaucās. — Kur viņš liks tavu zaķādas kažociņu? Tas pļēgurs to noplītēs pirmajā krogā.
— Kas tev par daļu, večukiņ, — mans klaidonis sacīja, — vai nodzeršu vai nenodzeršu. Viņa labdzimtība dāvina man savu kažoku; tā viņa kunga prātam tīk, bet tavs kalpa pienākums nerunāt pretim un paklausīt.
— Bīsties dieva, laupītāj! — Saveļjičs viņam atbildēja dusmīgā balsī. — Tu redzi, ka bērns vēl neko nesaprot, un ar prieku viņu aptīri, viņa vientiesību izmantodams. Ko darīsi ar kunga kažociņu? Tu uz saviem nolādētajiem pleciem pat uzspīlēt to nevarēsi.
— Es palūgšu nespriedelēt, — sacīju savam audzinātājam, — tūdaļ nes šurp kažoku!
— Dievs visu augstais! — mans Saveļjičs nostenējās. — Gandrīz pilnīgi jaunu zaķādas kažoku! Un vēl kam — beidzamam plikadīdam!
Tomēr zaķādas kažoks tika atnests. Zemnieciņš tūdaļ to pielaikoja. Patiesi, kažoks, no kura es biju jau paspējis izaugt, viņam bija mazliet par šauru. Tomēr viņš kaut kā uzstiepa to mugurā, šuvēm irstot. Saveļjičs gandrīz apraudājās, dzirdēdams, kā stirkšķ diegi. Klaidonis bija ārkārtīgi apmierināts ar manu dāvanu. Viņš pavadīja mani līdz kibitkai un, zemu paklanījies, sacīja: — Paldies, jūsu labdzimtībā! Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību. — Viņš aizgāja uz savu pusi, bet es braucu tālāk, nepievērsdams uzmanību Saveļjiča īgnumam, un drīz vien aizmirsu gan vakardienas sniegputeni, gan savu ceļvedi un zaķādas kažoku.
Iebraucis Orenburgā, devos tieši pie ģenerāļa. Es ieraudzīju liela auguma vīru, jau vecuma saliektu. Viņa garie mati bija pavisam balti. Vecais, izbaloju- šais mundieris atgādināja Annas Ivanovnas laika karavīra tērpu, un viņš runāja ar stipru vācu akcentu. Iedevu viņam tēva vēstuli. Izdzirdis mana tētiņa vārdu, viņš uz mani ātri paskatījās. — Mans dēvs! — viņš sacīja. — Lēkās, cik sen fēl Andrēj Petrovič bija tafos gados, bet tagad fiņam jau tāds tēls. Ah, gati,
Boldino. Dīķis Fotogrāfija. 1899
gati! — Viņš atvēra vēstuli un sāka to pusbalsī lasīt, izteikdams savas piebildes. — «Augsti godātais Andrej Karlovič, ceru, ka Jūsu ekselence .. .» Kas tās par seremonijām? Fui, kā fiņam naf kaun. Protams, disciplīna pirmā vētā, bet fai tā raksta prēkš vēn vec kamrad? .. . «jūsu ekselence nebūs aizmirsusi…» Hm .. . «un . .. kad .. . nelaiķa feldmāršalam Min . .. pārgājienā … tāpat arī.. . Karolinku . ..» Eh, bruder! Fiņš vēl atmin mūsu fecs palaidnībs? «Tagad par lietu … Pie Jums savu atvasi. . .» Hm . .. «turēt viņu dzelžu cimdos» … Kas tas ir — celšu cimd? Tas būs kād sakāmvārd … Ko nosīmē «turēt ceļš cimdos»? — viņš atkārtoja, griezdamies pie manis.
— Tas nozīmē, — es viņam atbildēju, sataisījis pēc iespējas nevainīgāku seju, — apieties laipni, ne pārāk stingri, dot lielāku vaļu, turēt dzelžu cimdos.
— Hm, saprotu … un nedot viņam lielu vaļu .. . nē, acīm redzot, celšu cimdi nozīmē ko cit… «Pievienoju … viņa pasi…» Kur tā ir? A, šeit… «Atskaitīt no Semjonova pulka .. .» Labi, labi: viss tiks izdarīts … «Atļausi bez dienesta pakāpēm sevi apkampt un … kā vecu biedru un draugu .. .» A, beidzot atcerējās … un tā tālāk, un tā tālāk … Nu, mīļais, — viņš sacīja, izlasījis vēstuli un atlicis pie malas manu pasi, — viss tiks izdarīts: tevi pārcels par virsnieku uz ** pulku, un, lai nezaudētu laiku, jau rīt brauc uz Belogorskas cietoksni, kur tu būsi padots kapteinim Mironovam, labam un godīgam cilvēkam. Tur tev būs viens īsts dienests, pieradīsi pie disciplīnas. Oren- burgā tev nav ko darīt; jaunam cilvēkam izklaidēšanās ir kaitīga. Bet šodien laipni lūdzu — atnāc pie manis pusdienās.
«Jo tālāk, jo trakāk!» es pie sevis nodomāju. «Kas man par labumu, ka jau mātes miesās biju gvardes seržants? Kur tas mani novedis? ** pulkā un vientuļā cieloksni uz kirglzu un kazahu stepju robežas! . ..» Es paēdu pusdienas pie Andreja Karloviča trijatā, kopā ar viņa veco adjutantu. Pie viņa galda valdīja stingrā vācu taupība, un man šķiet, ka bailes reizēm redzēt savā vecpuiša maltītē lieku viesi pa daļai bija par iemeslu manai steidzīgajai nosūtīšanai uz garnizonu. Otrā dienā es atvadījos no ģenerāļa un devos uz sava norīkojuma vietu.