Cietoksnī mums jādzīvo,
Ēdot maizi dienišķo,
Bet, kad šurp uz pīrāgiem
Labpatiks nākt naidniekiem,
Viesiem līksmi dzīrot ļausim,
Kartečas uz viņiem šausim.
Zaldātu dziesma
Vecmodīgi ļaudis, mans mīļais.
Pusaudzis
Belogorskas cietoksnis atradās četrdesmit verstis no Orenburgas. Ceļš gāja gar stāvo Jaikas krastu. Upe vēl nebija aizsalusi, un tās svina viļņi skumji plūda starp vienmulīgiem balta sniega klātiem krastiem. Aiz tiem plētās kirgīzu stepes. Mani māca drūmas pārdomas. Garnizona dzīve likās pavisam nepievilcīga. Centos iztēloties kapteini Mironovu, savu nākamo priekšnieku, un iztēlojos to kā stingru, bargu veci, kurš zina vienīgi savu dienestu un ir gatavs par katru nieku turēt mani arestā pie maizes un ūdens. Pa to starpu sāka jau tumst. Mēs braucām diezgan ātri. — Vai vēl tālu līdz cietoksnim? — es jautāju savam važonim. — Nē, tuvu, — viņš atbildēja. — Rau, var jau redzēt. — Es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt draudīgus bastionus, torņus un valni; bet neko neredzēju, izņemot miestiņu, ko apņēma baļķu žogs. Vienā pusē slējās trīs vai četras sniegā ieputinātas siena kaudzes, otrā pusē rēgojās sašķiebušās dzirnavas ar slinki noslīgušiem lubu spārniem. — Kur tad cietoksnis? — es jautāju ar izbrīnu. — Turpat jau ir, — važonis atbildēja, rādīdams uz miestu, kurā mēs pašlaik braucām iekšā. Pie vārtiem es pamanīju vecu čuguna lielgabalu; ieliņas bija šauras un līkas; mājas zemas un pa lielākai daļai salmu jumtiem segtas. Es liku braukt pie komandanta, un pēc maza brīža kibitka apstājās pie koka mājiņas, kas bija uzcelta augstākā vietā netālu no koka baznīcas.
Mani neviens negaidīja. Iegāju iekšā un atvēru durvis uz priekšistabu. Vecs invalīds, sēdēdams uz galda, šuva zilu ielāpu uz zaļa mundiera elkoņa. Liku, lai viņš mani pieteic. — Nāc iekšā, mīļais, — atbildēja invalīds, — mūsējie ir mājās. — Es iegāju tīrā istabiņā ar vecmodīgām mēbelēm. Stūrī stāvēja trauku skapis; pie sienas karājās iestiklots un ierāmēts virsnieka diploms; tam līdzās lubu bildītes, kurās bija attēlota Kistrinas un Očakovas ieņemšana, līgavas izvēle un runča bēres. Pie loga sēdēja vecenīte, vatenī ģērbusies, ar lakatu galvu apsējusi. Viņa tina diegus, ko, uz rokām uzmaucis, turēja vienacis vecītis virsnieka svārkos. — Ko vēlaties, mīļais? — viņa jautāja, turpinādama savu darbu. Es atbildēju, ka esmu atbraucis dienēt un sakarā ar savu pienākumu ieradies pie kapteiņa kunga; ar šiem vārdiem es griezos pie vienača vecīša, noturēdams viņu par komandantu; bet saimniece pārtrauca manu oficiālo runu. — Ivana Kuzmiča nav mājās, — viņa sacīja, — viņš aizgāja ciemos pie Gerasima tēva; bet vienalga, mīļais, es esmu viņa saimniece. Būsim pazīstami. Sēdies, mīļais! — Viņa pasauca kādu meiču un lika, lai sameklē uradņiku. Večuks ar savu vienīgo aci vērīgi skatījās uz mani. — Vai drīkstu jautāt, — viņš sacīja, — kādā pulkā jūs esat dienējis? — Es apmierināju viņa ziņkāri. — Bet vai drīkstu jautāt, — viņš turpināja, — kāpēc jums labpaticis pāriet no gvardes uz garnizonu? — Atbildēju, ka tāds bija priekšniecības rīkojums. — Droši vien par gvardes virsniekam nepiedienīgu uzvedību, — turpināja nenogurdināmais jautātājs. — Beidz niekus melst, — kapteiniete viņam sacīja. — Vai neredzi: jaunais cilvēksno ceļa noguris; viņam negribas ar tevi pļāpāt… (Turi rokas taisnāk! .. .) Bet tu, mans mīļais, — viņa turpināja, vērs- damās pie manis, — nebēdā, ka esi attriekts uz mūsu nomali. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Pieradīsi, iemīlēsi. Aleksejs Ivaničs Švabrins jau piekto gadu, kopš pārcelts pie mums par cilvēka nogalināšanu. Dievs zina kā tas viņam lēcies, redzi, viņš ar kādu poručiku izbraucis ārpus pilsētas, paņēmuši līdzi zobenus, tur nu metušies viens otram virsū un Aleksejs Ivaničs nodūris poručiku, turklāt vēl divu liecinieku klātbūtnē! Ko lai dara! Nelaime nenāk brēkdama.
Šinī brīdī ienāca uradņiks, jauns un stalts kazaks.
— Maksimič! — kapteiniete viņam sacīja. — Ierādi virsnieka kungam dzīvokli, bet pameklē tādu tīrāku.
— Klausos, Vasiļisa Jegorovna, — uradņiks atbildēja.
— Vai nenometināt viņa labdzimtību pie Ivana Poļe- žajeva? — Muļķības, Maksimič, — kapteiniete sacīja,
— pie Poļežajeva jau tā par šauru; viņš ir mans rads un zina, ka mēs esam viņa priekšnieki. Aizved virsnieka kungu … kā jūsu vārds un tēva vārds, mans mīļais? Pjotrs Andrejevičs? … Aizved Pjotru Andre- jeviču pie Semjona Kuzova. Viņš, nekauņa, ielaida savu zirgu manā sakņu dārzā. Nu, Maksimič, vai viss kārtībā?
— Paldies dievam, viss klusu, — kazaks atbildēja,
— tikai kaprālis Prohorovs pirtī sakāvās ar Ustiņju Ņeguļinu karsta ūdens ķipja dēļ.
— Ivan Ignatič! — kapteiniete sacīja vienacim večukam. — Nopratini Prohorovu un Ustiņju un noskaidro, kurš no viņiem vainīgs. Un abus sodi. Labi, Maksimič, staigā vesels. Pjotr Andrejič, Maksimičs aizvedīs jūs uz dzīvokli.
Es atsveicinājos. Uradņiks aizveda mani uz guļbaļķu mājeli, kas stāvēja kraujā upes krastā, pašā cietokšņa malā. Pusi mājeles apdzīvoja Semjona Kuzova ģimene, otru ierādīja man. Tā sastāvēja no vienas diezgan tīras goda istabas, kuru pārdalīja uz pusēm šķērssiena. Saveļjičs sāka rosīties, es skatījos ārā pa šauro lodziņu. Acu priekšā plētās skumja stepe. Iepretim stāvēja dažas mājiņas, pa ielu klaiņoja dažas vistas. Kāda večiņa, nolikusi uz lieveņa sili, sauca cūkas, kuras tai atbildēja, draudzīgi rukšķēdamas. Tad tādā vietā es būšu spiests pavadīt savu jaunību! Mani pārņēma grūtsirdība, es atgāju nost no lodziņa un, vakariņas nepaēdis, likos gulēt, par spīti Saveļjičam, kurš mēģināja mani pierunāt un izmisīgi atkārtoja: — Dievs kungs, apžēlojieties! Neko negrib ēst! Ko teiks kundze, ja bērns sasirgs?
Otrā rītā, līdzko biju sācis ģērbties, durvis atvērās un pie manis ienāca jauns neliela auguma virsnieks ar melnīgsnēju un stipri neglītu, bet ārkārtīgi dzīvu sēju. — Lūdzu, atvainojiet, — viņš sacīja franciski, — ka es bez kādām ceremonijām nāku ar jums iepazīties. Vakar uzzināju, ka esat atbraucis; mani pārņēma tāda vēlēšanās beidzot ieraudzīt cilvēcisku seju, ka nevarēju nociesties. Jūs to sapratīsit, kad būsit te kādu laiku padzīvojis. — Nopratu, ka viņš ir tas virsnieks, kas atskaitīts no gvardes divkaujas dēļ. Mēs tūdaļ iepazināmies. Švabrins nebija nekāds muļķis. Viņa valoda bija asprātīga un interesanta. Viņš ar lielu humoru aprakstīja komandanta ģimeni, viņa sabiedrību un vietu, uz kurieni mani bija atvedis liktenis. Es smējos no visas sirds, kad pip manis ienāca tas pats invalīds, kurš vakar lāpīja mundieri komandanta priekšistabā, un Vasiļisas Jegorovnas vārdā uzlūdza mani pie viņiem pusdienās. Švabrins piesolījās iet ar mani kopā.
Pienākuši tuvāk pie komandanta mājas, ieraudzījām uz laukumiņa kādus divdesmit pavecus invalīdus ar garām bizēm un trīsstūru cepurēm. Viņi bija nostādīti ierindā. Priekšā stāvēja komandants, brašs liela auguma sirmgalvis, tērpies naktscepurē un ķīniešu rītasvārkos. Ieraudzījis mūs, viņš pienāca klāt, pateica man dažus laipnus vārdus un komandēja tālāk. Mēs gribējām paskatīties apmācības; bet viņš lūdza, lai mēs ejot pie Vasiļisas Jegorovnas, apsolīdams tūlīt mums sekot. — Bet šeit, — viņš piebilda,
— jums nav ko redzēt.
Vasiļisa Jegorovna sagaidīja mūs vienkārši un sirsnīgi un izturējās pret mani tā, it kā visu mūžu būtu ar mani pazīstama. Invalīds un Palaška klāja galdu. — Ko gan mans Ivans Kuzmičs šodien tā aizrāvies ar mācībām! — komandantiene sacīja. — Palaška, pasauc kungu pusdienās! Bet kur tad Maša? — Šinī brīdī ienāca gadus astoņpadsmit veca meitene ar apaļu sejiņu, sārta, gaišbrūniem matiem, gludi saglaustiem aiz ausīm, kas viņai degtin dega. Pirmajā brīdī viņa man lāgā nepatika. Es skatījos uz viņu ar aizspriedumu: Švabrins bija noraksturojis man Mašu, kapteiņa meitu, kā gatavo aitiņu. Marja Ivanovna atsēdās stūrī un sāka šūt. Tikmēr tika atnesti skābi kāposti. Vasiļisa Jegorovna, nevarēdama sagaidīt vīru, pa otram lāgam aizsūtīja Palašku viņam pakaļ.
— Saki kungam — viesi gaida, kāposti atdziest; paldies dievam, mācības nekur neaizbēgs; gan pagūs izkliegties. — Kapteinis drīz vien ieradās vecā vien- ača pavadībā. — Ko tas nozīmē, mans dārgais? — sieva sacīja. — Ēdiens sen jau galdā, bet tevi nevar sasaukt. — Paklausies, Vasiļisa Jegorovna, — Ivans Kuzmičs atbildēja, — es biju aizņemts ar dienesta lietām: mācīju zaldātiņus.
— Nieki! — kapteiniete iebilda. — Vārda pēc vien tu zaldātus māci: ne viņi ko var iemācīties, ne tev pašam par to kāda jēga. Labāk sēdi mājās un lūdz dievu, tā būs prātīgāk. Dārgie ciemiņi, mīļi lūdzam pie galda.
Mēs apsēdāmies pusdienot. Vasiļisa Jegorovna neapklusa ne mirkli un apbēra mani ar jautājumiem: kas mani vecāki, vai viņi dzīvi, kur dzīvo, un kādi tiem īpašumi? Izdzirdusi, ka manam tētiņam pieder trīssimt zemnieku — dzimtļaužu, viņa iesaucās: — Padomā tikai, ir taču pasaulē arī bagāti cilvēki! Bet mums, mans mīļais, vienīgais dzimtcilvēks — kalpone Pa- laška, tomēr, paldies dievam, kaut kā iztiekam. Tikai viena nelaime: Maša, meitene precību gados, bet kāds viņai pūrs? Visa manta (lai dievs piedod) mugurā, bagātība vēderā. Labi, ja gadīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, citādi jāpaliek vecās meitās uz visu mūžu. — Es pametu acis uz Marju Ivanovnu; viņa bija nosarkusi līdz ausu galiem, un pat asaras nopilēja uz viņas šķīvja. Man kļuva viņas žēl, un es steidzu mainīt sarunu.
— Esmu dzirdējis, — es sacīju ne no šā, ne no tā,
— ka jūsu, cietoksnim gatavojoties uzbrukt baškīri.
— No kā tu dzirdēji to, mīļais? — Ivans Kuzmičs jautāja. — Man tā stāstīja Orenburgā, — es atbildēju.
— Nieki! — komandants attrauca. — Pie mums sen vairs neko nedzird. Baškīri ir iebiedēti ļautiņi, un arī kirgīzi mācību dabūjuši. Nebaidies, viņi mūs neaiztiks, bet, ja aiztiks, tad sadošu tādas sukas, ka uz desmit gadiem nomierināsies. — Vai jums nav bail, — es turpināju, griezdamies pie kapteinietes,
— palikt cietoksnī, kur draud tādas briesmas? — Pierod, mans mīļais, — viņa atbildēja. — Pirms gadiem divdesmit, kad mūs no pulka pārcēla uz šejieni, dievs nedod, ka es no šiem nolādētajiem pagāniem baidījos! Kā ieraudzīju lūšādas cepures, kā izdzirdu viņu kaucienus, tici vai netici, mans mīļais, sirds taisni pamira. Bet tagad esmu tā pieradusi, ka nekustos ne no vietas, ja kāds atnes ziņu, ka neģēļi lodā ap cietoksni.
— Vasiļisa Jegorovha ir ļoti drošsirdīga dāma, — Švabrins svarīgi piebilda. — Ivans Kuzmičs var to apliecināt.
— Tiesa kas tiesa, — sacīja Ivans Kuzmičs, — viņa nav no bailīgajām.
— Bet Marja Ivanovna? — es jautāju. — Vai viņa tikpat drosmīga kā jūs?
— Vai Maša drosmīga? — atbildēja viņas māte. — Nē, Maša ir bailīga kā zaķis. Līdz šim brīdim nevar pierast pie šautenes šāviena: tūdaļ trīc kā apšu lapa. Bet, kad Ivans Kuzmičs pirms diviem gadiem sadomāja manā vārda dienā izšaut no mūsu lielgabala, viņa, mana drostaliņa, no bailēm gandrīz nomira. Kopš tās reizes mēs no tā nolādētā lielgabala vairs nešaujam.
Mēs piecēlāmies no galda. Kapteinis ar kapteinieti aizgāja atpūsties, es devos līdzi Švabrinam, kura sabiedrībā pavadīju visu vakaru.