— Nāc, lūdzu, nostājies, kā nākas, pozitūrā, Lai tavām krūtīm cauri iet mans dūriens!
Kņaiņins
Pagāja vairākas nedēļas, un dzīve Belogorskas cietoksnī kļuva man ne tikai panesama, bet pat tīkama. Komandanta mājās mani uzņēma kā savējo. Vīrs un sieva bija visai cienījami ļaudis. Ivans Kuzmičs, cēlies no zaldātiem un uzdienējis par virsnieku, bija mazskolots un vienkāršs, bet ļoti godīgs un labs cilvēks. Pār viņu valdīja sieva, un tas atbilda viņa bezrūpībai. Vasiļisa Jegorovna zināja dienesta lietas tāpat kā savu saimniecību un pārvaldīja cietoksni tikpat stingri kā savu māju. Marja Ivanovna drīz vien no manis vairs nekautrējās. Mēs iepazināmies. Sapratu, ka viņa ir gudra un jūtīga meitene. Gluži nemanot pieķēros krietnajai ģimenei un pat Ivanam Ignatji- čam, vienacim garnizona poručikam, par kuru Švabrins melsa, ka viņam esot grēcīgi sakari ar Vasiļisu Jegorovnu, kaut gan šajās valodās nebija ne kripatas patiesības, bet Švabrins par to neuztraucās.
Mani paaugstināja par virsnieku. Dienests man kaulus nelauza. Šajā dieva ziņā atstātajā cietoksnī nenotika ne parādes, ne apmācības, netika izliktas sardzes. Komandants pēc paša ierosmes reizēm mācīja savus zaldātus, bet vēl nespēja panākt, lai tie apgūtu, kura labā un kura kreisā puse, un daudzi no viņiem, lai nekļūdltos, pirms katra pagrieziena meta krustu. Švabrinam bija dažas franču grāmatas. Es sāku tās lasīt, un manī pamodās interese par literatūru. No rītiem es lasīju, vingrinādamies tulkošanā, bet reizēm sacerēju arī dzejoļus. Gandrīz vienmēr pusdienoju pie komandanta, kur parasti pavadīju atlikušo dienas daļu un kur vakaros reizēm ieradās Gerasima tēvs ar sievu Akuļinu Pamfilovnu, lielāko pļāpu visā apkārtnē. Ar A. I. Švabrinu es, protams, redzējos katru dienu, bet viņa runas man kļuva aizvien nepatīkamākas. Viņa mūžīgās zobgalības par komandanta ģimeni man ļoti derdzās, it sevišķi dzēlīgās piezīmes par Marju Ivanovnu. Citas sabiedrības cietoksnī nebija, bet es citu arī nevēlējos.
Par spīti pareģojumiem, baškīri nedumpojās. Ap mūsu cietoksni valdīja miers. Bet šo mieru pārtrauca negaidīts starpgadījums.
Es jau stāstīju, ka nodarbojos ar literatūru. Mani mēģinājumi no to laiku viedokļa bija diezgan veiksmīgi, un Aleksandrs Petrovičs Sumarokovs dažus gadus vēlāk tos ļoti cildināja. Reiz man izdevās uzrakstīt dziesmiņu, ar kuru es pats biju apmierināts. Kā zināms, rakstnieki reizēm, it kā padoma vēlēdamies, meklē labvēlīgu klausītāju. Un tā, savu dziesmiņu pārrakstījis, es aiznesu to Švabrinam, kurš vienīgais visā cietoksnī varēja novērtēt dzejnieka daiļradi. Pēc īsiem ievadvārdiem izvilku no kabatas savu burtnīcu un nolasīju šādas rindas:
Mīlas jūtas apslāpēdams, Novēršos no daiļavas, Mašas vairos es cik spēdams, Cerot, ka man līdzēs tas.
Taču smaids, kas sirdi sējis, Manā priekšā stāv visur —, Dvēsles dzīlēs iemirdzējis, Miera nedod man nekur.
Zinādama, cik man grūti, Nelaimīgo pažēlo; Kādā postā mani grūdi, Maša, saproti jel to.
— Kā tev patīk? — es jautāju Švabrinam, gaidīdams uzslavu kā atalgojumu, kas man katrā ziņā pienākas. Man par lielu nepatiku, Švabrins, kas parasti nebija ass, skaidri un gaiši pateica, ka mana dziesma neesot laba.
— Kāpēc tā? — es jautāju, slēpdams savu sarūgtinājumu.
— Tāpēc, — viņš atbildēja, — ka tādi dzejoļi būtu pa spēkam arī manam skolotājam Vasiļjam Kiriličam Tredjakovskim, un tie ļoti atgādina viņa mīlestības ziņģes.
Tad viņš paņēma manu burtnīciņu un sāka nesaudzīgi analizēt katru pantu un katru vārdu, zobodamies par mani, cik vien dzēlīgi iespējams. Es neizturēju, izrāvu viņam no rokām burtnīciņu un sacīju, ka vairs nekad nerādīšu viņam savus sacerējumus. Švabrins pasmējās arī par šo draudu. — Redzēsim, — viņš teica, — vai tu savu vārdu turēsi: dzejdariem nepieciešams klausītājs, tāpat kā Ivanam Kuzmičam pirms pusdienām brandava karafīte. Bet kas tā par Mašu, kurai tu atzīsties maigās jūtās un mīlestības mokās? Vai tikai tā nav Marja Ivanovna?
— Kas tev par daļu, — es īgni atbildēju, — lai arī šī Maša būtu kas būdama. Man nevajag ne tavu domu, ne tavu minējumu.
— Oho! Patmīlīgais dzejdaris un pazemīgais mīlētājs! — Švabrins turpināja, saniknodams mani aizvien vairāk. — Bet uzklausi draudzīgu padomu: ja tu gribi gūt panākumus, tad ieteicu likt lietā kaut ko citu, nevis dziesmiņas.
— Ko tas nozīmē, cienītais? Lūdzu, paskaidro.
— Labprāt. Tas nozīmē: ja vēlies, lai Maša Miro- nova nāktu pie tevis, kad zeme krēslā tīta, tad maigu dzejolīšu vietā uzdāvini viņai pāri auskaru.
Man asinis sāka vārīties. — Kāpēc tu par viņu tā domā? — es jautāju, ar grūtībām apvaldīdams savu sašutumu.
— Tāpēc, — viņš atbildēja, velnišķīgi smīnēdams,
— ka no pieredzes zinu viņas tikumus un paradumus.
— Tu melo, nelieti! — es iesaucos trakās dusmās.
— Tu melo visnekaunīgākā kārtā!
Švabrina seja pārvērtās. — Tas tev tā nepaies, — viņš sacīja, manu roku saspiezdams. — Dodiet man gandarījumu.
— Lūdzu, kad vien vēlies! — es ar prieku atbildēju. Šinī brīdī es biju gatavs viņu saplosīt.
Tūdaļ devos pie Ivana Ignatjiča un atradu viņu ar adatu rokā: komandantienes uzdevumā viņš vēra uz diega sēnes, ko kaltēt ziemai. — A, Pjotrs Andrejevičs! — viņš sacīja, pamanījis mani. — Esiet sveicināti! Kāds vējš jūs šurp atpūtis? Kādā lietā atnācāt, ja drīkst jautāt? — Es īsos vārdos viņam paskaidroju, ka saķildojos ar Alekseju Ivaniču, un lūdzu viņu,
Ivanu Ignatjiču, būt par manu sekundantu. Ivans Ignatjičs mani uzmanīgi uzklausīja, izbliezis savu vienīgo aci. — Jūs gribat teikt, — viņš man sacīja, — ka taisāties nodurt Alekseju Ivaniču un vēlaties, lai es būtu par liecinieku? Vai tā? Ja drīkst jautāt.
— Tieši tā.
— Apžēlojieties, Pjotr Andrejevič! Ko jūs esat sadomājis! Jūs ar Alekseju Ivaniču sastrīdējāties? Liela lieta! Kaķa lāsti debesīs nekāpj. Ja viņš jūs norāja, jūs viņu izlamājiet; ja viņš jums iesita pa vaigu, iegāziet viņam pa ausi vienreiz, otrreiz, un ejiet katrs savu ceļu; gan mēs jūs samierināsim. Citādi — vai tad tas nav noziegums — nogalināt savu tuvāko, ja drīkst jautāt? Ja vēl būtu droši, ka jūs viņu nodursit: dievs ar viņu, ar Alekseju Ivaniču; man jau arī viņš nepatīk. Bet ja nu viņš savaino jūs? Kā tad tas izskatīsies? Kas tad būs tas muļķis, ja drīkst jautāt?
Saprātīgā poručika spriedumi manu apņemšanos nesatricināja. Es paliku pie sava nodoma. — Kā jums labpatīk, — Ivans Ignatjičs sacīja, — dariet, kā atrodat par pareizu. Bet kāpēc man tur jābūt klāt par liecinieku? Kāda tam jēga? Cilvēki kaujas, kas tur ko redzēt, ja drīkst jautāt? Paldies dievam, esmu karojis gan ar zviedriem, gan ar turkiem; esmu visu ko piedzīvojis.
Es kā nekā mēģināju viņam ieskaidrot sekundanta pienākumus, bet Ivans Ignatjičs nekādi nespēja mani saprast. — Kā gribat, — viņš sacīja, — ja man šinī lietā jāņem dalība, tad es, izpildīdams savu dienesta pienākumu, izstāstīšu Ivanam Kuzmičam, ka cietoksnī tiek gatavota noziedzība, ko kroņa likums stingri aizliedzis, vai komandanta kungs nebūtu tik labs uil nespertu pienācīgus soļus .. .
Es nobijos un lūdzu Ivanu Ignatjiču, lai komandantam neko nesaka; tikai ar mokām viņu atrunāju, viņš apsolīja to nedarīt, un es nolēmu likt viņu mierā.
Vakaru, kā parasti, pavadīju pie komandanta. Centos izlikties bezbēdīgs un vienaldzīgs, lai neradītu nekādas aizdomas un atvairītu uzmācīgus jautājumus; bet, jāatzīstas, man trūka tās aukstasinības, ar kādu gandrīz vienmēr dižojas tie, kas atradušies manā stāvoklī. Šinī vakarā man gribējās būt maigam un mīļam. Marja Ivanovna patika man vairāk nekā parasti. Doma par to, ka varbūt redzu viņu pēdējo reizi, piešķīra viņai manās acīs kaut ko aizkustinošu. Atnāca arī Švabrins. Es pavedu viņu sāņus un pastāstīju par savu sarunu ar Ivanu Ignatjiču. — Kālab mums sekundanti, — viņš man sausi sacīja, — iztiksim bez viņiem. — Mēs norunājām cīnīties aiz siena kaudzēm, kas atradās pie cietokšņa, un ierasties tai vietā nākamajā rītā septiņos. Mēs, acīm redzot, sarunājāmies tik draudzīgi, ka Ivans Ignatjičs no prieka kļuva pļāpīgs. — Sen jau tā vajadzēja, — viņš apmierināts teica, — miers baro, nemiers posta; labāk dzīvs kaķis nekā beigts lauva.
— Ko, ko, Ivan Ignatjič? — jautāja komandantiene, kura istabas stūrī lika kārtis. — Es neieklausījos.
Ivans Ignatjičs, pamanījis manu nepatiku un atcerējies savu solījumu, apjuka un nezināja, ko atbildēt. Viņam palīgā piesteidzās Švabrins.
— Ivans Ignatjičs, — viņš sacīja, — atbalsta mūsu izlīgumu.
— Ar ko tad tu, mans mīļais, ķildojies?
— Mēs diezgan nopietni saķildojāmies ar Pjotru Andrejiču.
— Par ko tad?
— Par niekiem: par dziesmiņu, Vasiļisa Jegorovna.
— Atraduši, par ko plēsties, par dziesmiņu! … Kā tad tas lēcās?
— Pavisam vienkārši: Pjotrs Andrejičs nesen bija sacerējis dziesmiņu un šodien to man nodziedāja, bet es sāku vilkt savu iemīļoto:
Ak, kapteiņmeitiņ jaukā,
Jel neej nakti laukā!
Izcēlās vārdu maiņa. Pjotrs Andrejičs sadusmojās, bet pēc tam pārdomāja un nolēma, ka katrs var dziedāt, kas viņam patīk. Tā šī lieta beidzās.
Švabrina bezkaunība mani padarīja gandrīz vai traku, bet neviens, izņemot mani, nesaprata viņa rupjos aplinkus; vismaz neviens tiem nepievērsa uzmanību. No dziesmiņām saruna pārsviedās uz dzejniekiem, un komandants sacīja, ka tie visi esot paklīduši cilvēki un neglābjami dzērāji, un deva man draudzīgu padomu mest pie malas dzejošanu kā nodarbību, kas dienestam nav piemērota un nevar novest ne pie kā laba.
Švabrina klātiene man bija nepanesama. Es drīz vien atvadījos no komandanta un viņa ģimenes; pārgājis mājās, apskatīju savu zobenu, pārbaudīju tā smaili un likos gulēt, piekodinājis Saveļjičam, lai pamodina mani pēc pulksten sešiem.
Otrā rītā norunātajā laikā es jau stāvēju aiz siena stirpām, gaidīdams savu pretinieku. Viņš drīz vien ieradās. — Mūs te var pārsteigt, — viņš man sacīja, — vajag pasteigties. — Mēs novilkām mundierus, palikām vienos kamzoļos un izvilkām zobenus. Šinī brīdī no siena kaudzes izlīda Ivans Ignatjičs un kādi pieci invalīdi. Viņš lika mums iet pie komandanta. Mēs negribīgi paklausījām; mūs aplenca zaldāti, un mēs virzījāmies uz cietoksni aiz Ivana Ignatjiča, kurš veda mūs kā uzvarētājs, soļodams apbrīnojami pašapzinīgi.
Mēs iegājām komandanta mājā. Ivans Ignatjičs atvēra durvis, svinīgi paziņodams: — Atvedu! — Mūs saņēma Vasiļisa Jegorovna. — Ak, mani mīļie! Pēc kā tas izskatās? Par ko? Kāpēc? Mūsu cietoksnī izdarīt slepkavību! Ivan Kuzmič, tūlīt liec viņus arestā! Pjotr Andrejič! Aleksej Ivanič! Dodiet šurp savus zobenus, dodiet, dodiet! Palaška, aiznes zobenus uz pieliekamo istabu. Pjotr Andrejič! To es no tevis negaidīju. Kā tev nav neērti? Lai nu vēl Aleksejs Ivaničs: viņš par cilvēka nogalināšanu atskaitīts no gvardes, viņš arī dievam tam kungam netic; bet ko tad tu? Kur tev jālien?
Ivans Kuzmičs pilnīgi piekrita savai dzīvesbiedrei un piebilda: — Jā, Vasiļisai Jegorovnai taisnība. Divkaujas armijas nolikumā stingri aizliegtas. — Tikmēr Palaška paņēma no mums zobenus un aiznesa uz pieliekamo istabu. Es nevarēju novaldīt smieklus. Švabrins saglabāja savu pašapzinību. — Kaut gan es jūs ļoti cienu, — viņš aukstasinīgi sacīja Vasiļisai Jegorovnai, — man jāaizrāda, ka jūs velti sevi apgrūtināt, noņemdamās ar mūsu tiesāšanu. Atstājiet to Ivana Kuzmiča ziņā: tas ir viņa pienākums. — Ak, mans mīļais! — attrauca komandantiene. — Vai vīrs un sieva nav viena miesa un dvēsele? Ivan Kuzmič! Ko tu žāvājies? Tūdaļ ietupini viņus katru savā ūķī pie ūdens un maizes, lai viņiem pāriet durnums; Gera- sima tēvs uzliks viņiem epitimiju, lai lūdz dievam piedošanu un cilvēku priekšā apsolās laboties.
Ivans Kuzmičs nezināja, kā rīkoties. Marja Ivanova bija ārkārtīgi bāla. Pamazām vētra norima: komandantiene nomierinājās un pavēlēja mums vienam otru noskūpstīt. Palaška atnesa mūsu zobenus. Mēs izgājām no komandanta mājas šķietami samierināti. Mūs pavadīja Ivans Ignatjičs. — Kā jums nebija kauna, — es viņam dusmīgi sacīju, — ziņot par mums komandantam, kaut gan bijāt devis man vārdu to nedarīt? — Dieva vārds, es Ivanam Kuzmičam neesmu par to ne pušplēsta vārdiņa teicis, — viņš atbildēja. — Vasiļisa Jegorovna visu no manis izvilka. Viņa arī visu izrīkoja bez komandanta ziņas. Tomēr paldies dievam, ka viss tā beidzās. — To teicis, viņš pagriezās uz savām mājām, un mēs ar Švabrinu palikām divatā. — Mūsu strīds nevar tā beigties, — es sacīju Švabrinam. — Protams, — atbildēja Švabrins, — jūs ar asinīm atbildēsit par savu nekaunību; bet mūs droši vien uzmanīs. Mums dažas dienas vajadzēs izlikties. Uz redzēšanos! — Mēs šķīrāmies, it kā nekas nebūtu noticis.
Atgriezies pie komandanta, es pa paradumam atsēdos blakus Marjai Ivanovnai. Ivana Kuzmiča nebija mājās; Vasiļisa Jegorovna noņēmās ar saimniecību. Mēs sarunājāmies pusbalsī. Marja Ivanovna maigi norāja mani par satraukumu, ko visiem sagādājusi mana ķilda ar Švabrinu. — Es gluži pamiru, — viņa sacīja, — kad mums pateica, ka jūs taisoties cīnīties ar zobeniem. Cik vīrieši savādi! Par vienu vārdu, ko viņi pēc nedēļas būtu jau aizmirsuši, viņi gatavi viens otru nodurt un ziedot ne vien dzīvību, bet arī sirdsapziņu un to cilvēku labklājību, kuri… Bet es esmu pārliecināta, ka jūs nebijāt ķildas sācējs. Droši vien vainīgs Aleksejs Ivaničs.
— Kāpēc jūs tā domājat, Marja Ivanovna?
— Tāpat vien … viņš ir tāds zobgalis! Man nepatīk Aleksejs Ivaničs. Viņš man ir ļoti pretīgs; bet savādi — es neparko negribētu, ka viņš justu pret mani tādu pašu nepatiku. Tas mani ļoti nomāktu.
— Bet kā jūs domājat, Marja Ivanovna? Vai jūs viņam patīkat vai nepatīkat?
Marja Ivanovna saminstinājās un nosarka. — Man liekas, — viņa sacīja, — es domāju, ka viņam patīku.
— Kāpēc jums tā liekas?
— Tāpēc, ka viņš mani bildināja.
— Bildināja. Viņš jūs bildināja? Kad tad?
— Pagājušajā gadā. Kādus divus mēnešus pirms jūsu ierašanās.
— Un jūs pie viņa negājāt?
— Kā redzat. Aleksejs Ivaničs, protams, ir gudrs cilvēks, no labas ģimenes un pārticis; bet, līdzko iedomājos, ka man vajadzēs pie altāra visu cilvēku priekšā viņu noskūpstīt… Nē, neparko! Ne par kādiem pasaules labumiem!
Marjas Ivanovnas vārdi atvēra man acis un izskaidroja daudz ko. Es sapratu, kāpēc Švabrins viņu nepārtraukti paļā. Droši vien viņš bija ievērojis mūsu savstarpējās simpātijas un centās mūs izšķirt. Vārdi, kas bija par iemeslu mūsu ķildai, man tagad likās vēl zemiskāki, kad nepiedienīgas un rupjas zobgalības vietā es saskatīju tajos pārdomātu mēlnesību. Vēlēšanās sodīt nekaunīgo tenkotāju kļuva manī vēl stiprāka, un es ar nepacietību gaidīju piemērotu gadījumu.
Man nenācās ilgi gaidīt. Otrā dienā, kad rakstīju elēģiju un, atskaņu meklēdams, grauzu spalvaskātu, Švabrins pieklaudzināja pie mana lodziņa. Es nometu spalvu, paņēmu zobenu un izgāju ārā pie viņa. — Kāpēc atlikt? — Švabrins man sacīja. — Mums neviens neseko. Noiesim pie upes. Tur neviens mūs netraucēs. — Mēs gājām klusēdami. Nokāpuši pa stāvo taciņu, palikām stāvot pie pašas upes un izvilkām zobenus. Švabrins bija izveicīgāks par mani, bet es stiprāks un drošāks, un bijušais zaldāts, monsieur Boprē, bija mani drusku apmācījis paukoties — tas man tagad noderēja. Švabrins nebija gaidījis sastapt manī tik bīstamu pretinieku. Ilgi mēs nevarējām nodarīt viens otram nekādus miesas bojājumus; beidzot, pamanījis, ka Švabrins pagurst, es sāku viņam enerģiski uzbrukt un gandrīz vai iedzinu viņu upē. Pēkšņi izdzirdu, ka skaļā balsī kāds sauc manu vārdu. Es paskatījos atpakaļ un ieraudzīju Saveļjiču skrienam pie manis lejup pa kraujo taciņu .. . Šinī brīdī saņēmu stipru dūrienu krūtīs zem labā pleca; es pakritu un zaudēju samaņu.