Paklau, meitenlt, skaisto meitenīti Jauna, meitenīt, vīru nemeklē, Prasi atļauju tēvam, māmiņai, Tēvam, māmiņai, radiem, apradiem, Sakrāj, meitenīt, gudru padomu, Sakrāj padomu, pūru pieloki.
Tautas dziesma
Ja par mani labāks gadīsies, aizmirsīsi.
Ja par mani sliktāks gadīsies, atminēsi.
Tautas dziesma
Nācis pie samaņas, es kādu laiku neko neapjēdzu un neatcerējos, kas ar mani noticis. Es gulēju gultā nepazīstamā goda istabā un jutos gaužām nespēcīgs. Pie manis stāvēja Saveļjičs ar sveci rokā. Kāds saudzīgi noņēma pārsēju no manām krūtīm un pleca. Pamazām galva noskaidrojās. Atcerējos divkauju un apjēdzu, ka esmu ievainots. Šinī brīdī nočīkstēja durvis. — Ko? Kā ir? — čukstus vaicāja balss, no kuras es nodrebēju. — Tāpat, kā bija, — Saveļjičs atbildējā nopūzdamies, — vēl vienmēr bez samaņas, nu jau piekto dienu. — Es gribēju pagriezties, bet nevarēju. — Kur esmu? Kas te ir? — es ar pūlēm izdvesu. Marja Ivanovna pienāca pie manas gultas un noliecās pie manis. — Kā jūs jūtaties? — viņa jautāja. — Paldies dievam, — es atbildēju vārgā balsī. — Vai tā esat jūs, Marja Ivanovna, sakiet… —
Man pietrūka spēka turpināt, un es apklusu. Saveļjičs iekunkstējās. Viņa sejā atmirdzēja prieks. — Atžilbis! Atžilbis! — viņš atkārtoja. — Lai slavēts dievs tas kungs! Mīļais Pjotr Andrejič! Kā tu mani pārbaidīji! Vai tas kāds joks? Piekto dienu!… — Marja Ivanovna Saveļjiču pārtrauca. — Nerunā ar viņu tik daudz, — viņa aizrādīja. — Viņš vēl vārgs. — Viņa izgāja un klusām aizvēra durvis. Es biju satraukts. Tātad es atrodos komandanta mājā, Marja Ivanovna nākusi mani apraudzīt. Gribēju Saveļjičam šo to pajautāt, bet večuks purināja galvu un aizbāza ausis. Saīdzis aizvēru acis un drīz vien iegrimu miegā.
Pamodies saucu pēc Saveļjiča, bet viņa vietā ieraudzīju savā priekšā Marju Ivanovnu; mani sveica viņas eņģeliskā balss. Nespēju aprakstīt svētlaimi, kas mani pārņēma tajā brīdī. Es satvēru viņas roku un pieplaku tai, slacīdams to laimes asarām. Maša to neatrāva… un pēkšņi viņas lūpas pieskārās pie mana vaiga, un es sajutu kvēlu un svaigu skūpstu. Man cauri izskrēja uguns. — Mīļā, labā Marja Ivanovna, — es viņai sacīju, — kļūsti mana sieva, dari mani laimīgu! — Viņa atģidās. — Dieva dēļ, nomierinieties, — Marja Ivanovna sacīja, atraudama atpakaļ savu roku. — Jūs vēl esat briesmās, brūce var atvērties. Pasaudzējiet sevi, kaut vai manis dēļ. — To pateikusi, viņa aizgāja, atstādama mani sajūsmā ap- skurbušu. Laime man atdeva spēkus. Viņa būs mana! Viņa mani mīl! Šī doma piepildīja visu manu pasauli.
No tā brīža man kļuva aizvien labāk. Mani ārstēja pulka bārddzinis, jo cietoksnī cita dziednieka nebija, un, paldies dievam, nemocīja mani ar savām gudrībām. Jaunība un daba paātrināja manu izveseļošanos.
Par mani rūpējās visa komandanta ģimene. Marja Ivanovna no manis neatgāja ne soli. Pats par sevi saprotams, ka pie pirmās izdevības es atsāku pārtraukto izskaidrošanos, un Marja Ivanovna noklausījās mani pacietīgāk. Viņa bez kādas klīrības atzinās man savās jūtās un teica, ka vecāki, protams, priecāšoties par viņas laimi. — Bet apsver labi, — viņa piebilda, — vai no tavu piederīgo puses nebūs nekādu iebildumu?
Es iegrimu pārdomās. Par māmiņas atsaucību nešaubījos, bet, pazīdams tēva raksturu un viedokli, nojautu, ka mana mīlestībā viņu visai nesaviļņos un ka viņš uz to skatīsies kā uz jauna cilvēka ģeķību. Es vaļsirdīgi pateicu to Marjai Ivanovnai, tomēr nolēmu rakstīt tēvam labi daiļrunīgu vēstuli un lūgt vecāku svētību. Es parādīju šo vēstuli Marjai Ivanovnai, kurai tā likās tik pārliecinoša un aizkustinoša, ka viņa nešaubījās par labvēlīgu atbildi un ar visu jaunības un mīlestības paļāvību ļāva vaļu savas maigās sirds jūtām.
Ar Švabrinu es izlīgu tūlīt pirmajās dienās pēc izveseļošanās. Ivans Kuzmičs, mani par divkauju rādams, sacīja: — Eh, Pjotr Andrejič! Man vajadzētu tevi sodīt ar arestu, bet tu jau tāpat esi diezgan izcietis. Aleksejs Ivaničs gan sēž man labības klētī stingrā apsardzībā, un viņa zobenu ieslēgusi pie sevis Vasiļisa Jegorovna. Lai viņš pārdomā un nožēlo. — Biju pārāk laimīgs, lai glabātu sirdī naida jūtas. Aizlūdzu par Švabrinu, un labais komandants ar savas dzīvesbiedres piekrišanu bija ar mieru viņu atbrīvot. Švabrins atnāca pie manis, viņš izteica dziļu nožēlu par to, kas noticis starp mums, atzinās, ka vainīgs bijis vienīgi viņš, un lūdza, lai aizmirstot bijušo. Nebūdams no dabas ļaunpieminīgs, es viņam no sirds piedevu gan mūsu ķildu, gan ievainojumu, ko biju no viņa dabūjis. Viņa neķītrajās tenkās es redzēju aizvainotas patmīlības un atraidītas mīlestības sarūgtinājumu un augstsirdīgi attaisnoju savu nelaimīgo sāncensi.
Drīz es pilnīgi atveseļojos un varēju pārcelties uz savu dzīvokli. Ar nepacietību gaidīju atbildi uz nosūtīto vēstuli, neuzdrīkstēdamies cerēt un cenzdamies nomākt nelabās priekšnojautas. Ar Vasiļisu Je- gorovnu un viņas vīru vēl nebiju runājis; taču mans bildinājums nevarētu būt viņiem pārsteigums. Mēs abi ar Marju Ivanovnu necentāmies slēpt no viņiem savas jūtas un jau iepriekš bijām pārliecināti par viņu labvēlību.
Beidzot kādu rītu Saveļjičs ienāca pie manis, vēstuli rokā turēdams. Es satvēru to, drebēdams pie visas miesas. Adrese bija rakstīta ar tētiņa roku. Tas sagatavoja mani kaut kam svarīgam, jo parasti vēstules rakstīja māmiņa, viņš tikai beigās pierakstīja dažas rindiņas. Es ilgi neatvēru aploksni un pārlasīju svinīgo uzrakstu: «Manam dēlam Pjotram Andre- jevičam Griņovam Orenburgas guberņā, Belogorskas cietoksnī». Pēc rokraksta pūlējos uzminēt noskaņojumu, kādā rakstīta vēstule, beidzot nolēmu to atvērt un no pirmajiem vārdiem nopratu, ka visas manas cerības vējā. Vēstules saturs bija šāds:
«Mans dēls Pjotr! Tavu vēstuli, kurā Tu lūdz, lai mēs, vecāki, dodam Tev svētību un piekrītam laulībai ar Marju Ivanovnu, Mironova meitu, saņēmām šā mēneša piecpadsmitajā datumā, un es ne tikai nedomāju dot Tev savu svētību un savu piekrišanu, bet taisos ierasties pie Tevis un par Tavām palaidnībām pārmācīt Tevi kā puiku, neņemot vērā tavu virsnieka pakāpi, jo Tu pierādīji, ka vēl neesi cienīgs nēsāt zobenu, kas Tev uzticēts dzimtenes aizstāvēšanai, nevis divkaujām ar tādiem pašiem delveriem, kāds esi pats. Nekavējoties rakstīšu Andrejam Karlovičam, lūgdams pārcelt tevi no Belogorskas cietokšņa uz kādu tālāku vietu, kur Tev pārietu šis durnums. Māmiņa, uzzinājusi par Tavu divkauju un ievainojumu, no bēdām saslima un tagad neceļas no gultas. Kas no Tevis iznāks? Lūdzu dievu, lai Tu labotos, kaut gan neuzdrīkstos cerēt uz tik lielu viņa žēlastību.
Tavs tēvs A. G.»
Šī vēstule modināja manī dažādas jūtas. Nesaudzīgie teicieni, ar kuriem tēvs nebija skopojies, mani dziļi aizvainoja. Nevērība, ar kādu viņš pieminēja Marju Ivanovnu, likās man gan nepieklājīga, gan netaisnīga. Doma par manu aizcelšanu projām no Belogorskas cietokšņa mani šausmināja; bet visvairāk mani apbēdināja ziņa par māmiņas slimību. Es dusmojos uz Saveļjiču, nešaubīdamies, ka vecāki par manu divkauju uzzinājuši no viņa. Staigādams šurp un turp pa savu šauro istabu, nostājos viņa priekšā un, bargi uz viņu paskatījies, sacīju: — Tev, acīm redzot, nepietiek ar to, ka tevis dēļ tiku ievainots un veselu mēnesi atrados kapa malā: tu gribi nobendēt arī manu māti. — Saveļjičs stāvēja kā pērkona apdullināts. — Apžēlojies, kungs, — viņš iesaucās, gandrīz vai raudādams, — ko tu runā? Es esot iemesls tavam ievainojumam! Dievs mans liecinieks, es skrēju, lai aizsegtu ar savām krūtīm tevi pret Alekseja Ivaniča zobenu! Nolādētais vecums aizlika kāju priekšā. Bet ko tad es esmu izdarījis tavai māmiņai? — Ko esi izdarījis? — es atbildēju. — Kas tev lika rakstīt par mani slepenus ziņojumus? Vai tu esi pielikts man par spiegu? — Es? — un rakstījis par tevi ziņojumus? — Saveļjičs atbildēja ar asarām acīs. — Kungs dievs, apžēlojies! Lūdzu, izlasi, ko man atrakstījis kungs: tad tu redzēsi, kā esmu par tevi ziņojis. — Viņš izņēma no kabatas vēstuli, un es izlasīju sekojošo:
«Proties kauna, vecais suns, ka Tu, par spīti manai ciešajai nosacīšanai, nedevi ziņu par manu dēlu Pjotru Andrejeviču un ka svešiem cilvēkiem jāraksta man par viņa palaidnībām. Vai tā Tu pildi savus pienākumus un kunga rīkojumus? Es Tev, vecais suns, likšu cūkas ganīt, tad redzēsi, kā ir, kad slēpj taisnību un dod pārāk lielu vaļu jaunam cilvēkam. Kolīdz būsi saņēmis šo vēstuli, pavēlu Tev uz karstām pēdām rakstīt man, kā viņam tagadīt ar veselību, par ko man tiek rakstīts, ka esot uzlabojusies: kādā vietā tad viņš ievainots un vai brangi saārstēts.»
Bija skaidri redzams, ka Saveļjičs nav manā priekšā vainīgs un ka esmu viņu velti apvainojis ar pārmetumiem un aizdomām. Lūdzu viņam piedošanu; bet večuks nebija nomierināms. — Pavei, cik tālu esmu nonācis, — viņš atkārtoja, — pavei, kādu laipnību no saviem kungiem izpelnījies! Esmu gan vecs suns, gan cūkgans, gan tava ievainojuma cēlonis! Nē, mīļais Pjotr Andrejič! Nevis es, bet nolādētais musjē pie visa vainīgs; viņš tev iemācīja durties ar dzelzs iesmiem un mīņāties ar kājām, it kā ar durstīšanu un kāju mīņāšanu varētu izsargāties no ļauna cilvēka! Bija gan liela vajadzība nolīgt musjē un tērēt lieku naudu!
Bet kurš gan bija ņēmies ziņot tēvam par manu uzvedību? Ģenerālis? Liekas, viņš par mani daudz nerūpējās; bet Ivans Kuzmičs neturēja par vajadzīgu darīt zināmu manu divkauju. Es pinos minējumos. Manas aizdomas krita uz Švabrinu. Viņam vienam bija izdevīgi rakstīt slepenu ziņojumu, kura dēļ mani varētu aizsūtīt no cietokšņa un šķirt no komandanta ģimenes. Gāju pastāstīt visu Marjai Ivanovnai. Viņa sagaidīja mani uz lieveņa. — Kas jums noticis? — viņa sacīja, mani ieraudzījusi. — Cik jūs bāls! — Viss pagalam! — es atbildēju un pasniedzu viņai tētiņa vēstuli. Viņa savukārt nobāla. Izlasījusi viņa atdeva man vēstuli ar drebošu roku atpakaļ un sacīja drebošā balsī: — Acīm redzot, liktenis man nav lēmis … Jūsu vecāki negrib uzņemt mani savā ģimenē. Lai notiek dieva prāts! Dievs zina labāk nekā mēs, kas mums vajadzīgs. Neko nevar darīt, Pjotr Andrejič; esiet vismaz jūs laimīgs… — Tas nenotiks! — es iesaucos un satvēru viņu aiz rokas. — Tu mani mīli; esmu gatavs uz visu. Iesim. Kritīsim pie kājām taviem vecākiem; viņi ir vienkārši cilvēki, nevis cietsirdīgi dižmaņi. .. Viņi dos mums svētību; mēs salaulāsimies … bet gan jau ar laiku, esmu pārliecināts, mēs pielūgsimies manu tēvu; māmiņa būs mūsu pusē; viņš man piedos… — Nē, Pjotr Andrejič, — Maša atbildēja, — es neprecēšos ar tevi bez tavu vecāku svētības. Bez viņu svētības tev nebūs laimes. Paklausīsim dieva gribai. Ja atradīsi sev lemto, ja iemīlēsi citu — lai dievs tev palīdz, Pjotr Andrejič; bet es par jums abiem.. . Viņa sāka raudāt un pameta mani vienu; es gribēju iet viņai līdzi istabā, bet jutu, ka nespēju pār sevi valdīt, un griezos mājup.
Sēdēju, dziļās domās iegrimis, kad Saveļjičs pēkšņi iztraucēja mani no pārdomām. — Paklau, kungs, — viņš sacīja, pasniegdams man aprakstītu papīra lapu, — paskaties, vai es slepeni ziņoju par savu kungu un vai es cenšos sanaidot dēlu ar tēvu. — Es paņēmu papīra lapu no viņa rokām: tā bija Saveļ- jiča atbilde uz saņemto vēstuli. Te tā būs vārdu pa vārdam:
«Cienītais kungs Andrej Petrovič, mūsu žēlīgais tēvs!
Saņēmu Jūsu žēlīgo vēstuli, kurā Jums labpatīk dusmoties uz mani, savu vergu, ka es neprototies kauna un neizpildot kunga nosacīšanas. — Es, jūsu uzticamais kalps nevis vecs suns, kunga nosacīšanas klausu un vienmēr esmu Jums no visas sirds kalpojis un kalpodams piedzīvojis sirmus matus. Es par Pjotra Andrejeviča ievainojumu Jums ziņu nelaidu, lai velti neiztrūcinātu, un, dzirdams, kundze, mūsu māte Av- dotja Vasiļjevna, arīdzan esot no izbīļa sasirgusi, un par viņas izveseļošanos es lūgšu dievu. Bet Pjotrs Andrejevičs tika ievainots zem labā pleca krūtīs, tieši zem atslēgas kaula, brūce bija pusotra veršoka dziļa, un viņš gulēja komandanta mājā, uz kurieni mēs viņu atnesām no krasta, un ārstēja viņu šejienes bārddzinis Stepans ParamOnOvs; Un tagad Pjotrs Andrejičs, paldies dievam, ir atkal uz kājām, un par viņu varu rakstīt tikai labu vien .. . Komandieri, cik dzirdams, ar viņu mierā, bet Vasiļisai Jegorovnai viņš ir tikpat kā pašas dēls. Ka ar viņu gadījās tāda nebūšana, to puisim nevar ņemt ļaunā: zirgam četras kājas, tomēr paklūp. Bet Jums labpatīk rakstīt, ka sūtīšot mani cūkas ganīt; zināms, kungs var darīt pēc savas sirdspatikas. Ar šo palieciet padevīgi sveicināti.
Jūsu uzticamais kalps Arhips Saveļjevs.»
Es nevarēju noturēties dažas reizes nepasmaidījis, lasot lāga večuka vēstuli. Uzrakstīt tēvam atbildi es nespēju, bet, lai nomierinātu māmiņu, manuprāt, pietika arī ar Saveļjiča vēstuli.
No tā brīža mans stāvoklis izmainījās. Marja Ivanovna gandrīz nemaz vairs ar mani nerunāja un visādi no manis vairījās. Komandanta mājā man kļuva neomulīgi. Pamazām pieradu sēdēt viens savā dzīvoklī. Vasiļisa Jegorovna sākumā man to pārmeta, bet, redzēdama manu stūrgalvību, lika mani mierā. Ar Ivanu Kuzmiču es tikos vienīgi tad, kad tas bija nepieciešams sakarā ar dienestu. Ar Švabrinu sastapos reti un nelabprāt, it sevišķi tāpēc, ka pamanīju viņā pret mani vērstu apslēptu naidīgumu, kas apstiprināja manas aizdomas. Dzīve man kļuva neciešama. Es iegrimu drūmās pārdomās, ko veicināja vientulība un bezdarbība. Vienatnē mana mīlestība iedegās arvien kvēlāk, un man kļuva arvien grūtāk. Man vairs negribējās ne lasīt, ne rakstīt. Biju ļoti nomākts. Baidījos, ka sajukšu prātā vai nodošos netiklībai. Negaidīti notikumi, kas dziļi ietekmēja visu manu dzīvi, pēkšņi deva manam garam spēcīgu un labdabīgu triecienu.