Jūs, jaunie puiši, vērā lieciet,
Ko mēs, vecie veči, jums stāstīsim.
Dziesma
Pirms sāku aprakstīt dīvainos notikumus, kam pats biju par liecinieku, man jāpasaka daži vārdi par stāvokli, kādā atradās Orenburgas guberņa 1773. gada beigās.
Šo plašo un bagāto guberņu apdzīvoja daudzas pusmežonīgas tautas, kuras tikai nesen atzinušas krievu valdnieku kundzību. Viņu biežās dumpības, likumu un pilsoņu tiesību neievērošanas, vieglprātības un cietsirdības dēļ valdībai vajadzēja viņus pastāvīgi uzraudzīt, lai noturētu pakļautībā. Cietokšņi bija uzcelti tādās vietās, kuras atzina par izdevīgām, tajos pa lielākai daļai nometināja kazakus, sensenos Jaikas krastu iedzīvotājus. Taču Jaikas kazaki, kam bija uzticēts sargāt šinī pusē mieru un drošību, kopš kāda laika bija kļuvuši par valdībai nepaklausīgiem un bīstamiem pavalstniekiem. 1772. gadā izcēlās nemieri viņu galvenajā pilsētiņā. Tiem par iemeslu bija stingrie rīkojumi, kurus izdeva ģenerālmajors Trau- benbergs, lai karaspēkā ieviestu vajadzīgo disciplīnu. Pēc tam Traubenbergu zvēriski noslepkavoja, patvarīgi mainīja pārvaldi, un galu galā dumpi vajadzēja apspiest ar kartečām un bargiem sodiem.
Tas bija noticis kādu laiku pirms manas ierašanās Belogorskas cietoksnī. Viss bija jau noklusis, vai vismaz tā likās: priekšniecība pārāk viegli noticēja viltīgajiem dumpiniekiem, kuri izteica liekulīgu nožēlu, bet slepenībā grieza zobus un gaidīja izdevīgu brīdi, lai atkal sāktu nekārtības.
Atgriezīšos pie sava stāsta.
Reiz vakarā (tas bija 1773. gada oktobra sākumā) sēdēju mājās viens, klausīdamies rudens vēja auros un skatīdamies pa logu uz mākoņiem, kas slīdēja gar mēnesi. Man atnāca pakaļ un sauca pie komandanta. Es tūdaļ gāju. Pie komandanta sastapu Švabrinu, Ivanu Ignatjiču un kazaku uradņiku. Istabā nebija ne Vasiļisas Jegorovnas, ne Marjas Ivanovnas. Sasveicinoties ar mani, komandants izskatījās noraizējies. Viņš aizslēdza durvis, lūdza visus apsēsties, izņemot uradņiku, kurš palika stāvam pie durvīm, izvilka no kabatas papīru un sacīja mums: — Virsnieku kungi, svarīga ziņa! Paklausieties, ko raksta ģenerālis. — Tad viņš uzlika acenes un izlasīja sekojošo:
«Belogorskas cietokšņa komandanta kungam kapteinim Mironovam.
Slepeni.
Ar šo daru Jums zināmu, ka no apcietinājuma izbēgušais Donas kazaks un atkritējs Jemeļjans Pugačovs atļāvies nepiedodamu nekaunību, pieņemdams nelaiķa imperatora Pētera III vārdu, savācis neliešu bandu, sadumpojis Jaikas ciematus un jau ieņēmis un nopostījis vairākus cietokšņus, visur zagdams un slepkavodams. Tādēļ līdz ar šā ziņojuma saņemšanu Jums, kapteiņa kungs, tūdaļ jāķeras pie nepieciešamiem pasākumiem, lai varētu atsist minēto noziedznieku un viltvārdi, un jāmēģina viņu pilnīgi iznīcināt, ja tas uzbruks cietoksnim, kas uzticēts Jums.»
— Jāķeras pie nepieciešamiem pasākumiem! — komandants sacīja, noņemdams acenes un salocīdams papīru. — To jau var viegli pateikt. Šis neģēlis, acīm redzot, stiprs; bet mums pavisam tikai simt trīsdesmit cilvēku, neskaitot kazakus, uz kuriem nevar paļauties, neņem ļaunā, Maksimič. (Uradņiks iesmējās.) Tomēr neko nevar darīt, virsnieku kungi! Esiet uz visu gatavi, nolieciet sardzes un nakts patruļas; uzbrukuma gadījumā aizslēdziet vārtus un izvediet zaldātus. Tu, Maksimič, cieši uzmani savus kazakus. Vajag apskatīt lielgabalu un pamatīgi iztīrīt. Bet, galvenais, turiet visu to pilnīgā slepenībā, lai cietoksnī neviens par to neuzzin priekšlaicīgi.
Izdalījis šīs pavēles, Ivans Kuzmičs mūs atlaida. Es izgāju ārā reizē ar Švabrinu, spriezdams par to, ko nupat dzirdējām. — Kā tu domā, ar ko viss beigsies? — es viņam jautāju. — Dievs zina, — viņš atbildēja, — paskatīsimies. Vēl es neko nopietnu nemanu. Bet ja .. . — viņš aizdomājās un sāka izklaidīgi svilpot franču āriju.
Par spīti visai mūsu piesardzībai, ziņa par Puga- čova parādīšanos izplatījās pa visu cietoksni. Kaut
gan Ivans Kuzmičs ļoti cienīja savu dzīvesbiedri, tomēr neparko pasaulē nebūtu atklājis viņai dienesta noslēpumu. Saņēmis ģenerāļa vēstuli, viņš diezgan veikli dabūja Vasiļisu Jegorovnu ārā no mājas, teikdams viņai, ka Gerasima tēvs esot saņēmis no Oren- burgas kaut kādas brīnumainas vēstis, kuras turot lielā slepenībā. Vasiļisai Jegorovnai tūdaļ iegribējās paciemoties pie popienes, un, paklausīdama Ivana Kuzmiča padomam, viņa paņēma sev līdzi arī Masu, lai viņa viena negarlaikotos.
Palicis mājās par vienīgo saimnieku, Ivans Kuzmičs tūlīt sūtīja pēc mums, bet Palašku ieslēdza pieliekamajā istabā, lai viņa nenoklausītos.
Vasiļisa Jegorovna pārnāca, neko no popienes neizdibinājusi, un uzzināja, ka viņas prombūtnes laikā pie Ivana Kuzmiča notikusi apspriede un Palaška bijusi ieslēgta. Viņa saprata, ka vīrs viņu piemānījis, un sāka to pratināt. Bet Ivans Kuzmičs bija uzbrukumam sagatavojies. Viņš ne druskas neapmulsa un moži atbildēja savai ziņkārīgajai laulenei: — Paklausies, māt, mūsu sievieši sadomājuši kurināt krāsnis ar salmiem, bet, tā kā no tā var celties nelaime, es izdevu stingru rīkojumu, ka sievas uz priekšu nedrīkst krāsnis ar salmiem kurināt, bet jākurina ar žagariem un kritalām. — Bet kāpēc tad tu ieslēdzi Palašku? — komandantiene nerimās. — Kāpēc nabaga meitenei bija jāsēž pieliekamajā istabā, kamēr mēs pārnācām? — Ivans Kuzmičs uz tādu jautājumu nebija sagatavots; viņš sapinās un nomurmināja kaut ko ļoti nesakarīgu. Vasiļisa Jegorovna redzēja vīra viltību, bet, zinādama, ka neko no viņa nepanāks, pārtrauca iztauju un sāka runāt par skābētiem gurķiem, ko Akuļina Pamfilovna taisot pilnīgi nedzirdētā veidā. Visu nakti Vasiļisa Jegorovna mocījās ar bezmiegu un nekādi nevarēja uzminēt, kas gan vīram būtu no viņas tā jāslēpj.
Otrā dienā nākdama mājās no dievkalpojuma, viņa ieraudzīja Ivanu Ignatjiču, kas vilka ārā no lielgabala lupatiņas, akmentiņus, skaidas, spēļu kauliņus un visādus mēslus, kurus tur bija sabāzuši bērni. «Ko varētu nozīmēt šī gatavošanās uz karu?» komandan- tiene nodomāja. «Vai tikai nav sagaidāms kirgīzu uzbrukums? Vai tiešām Ivans Kuzmičs slēptu no manis tādus niekus?» Viņa pasauca Ivanu Ignatjiču, cieši nolēmusi izzināt no viņa noslēpumu, kas mocīja viņas sievietisko ziņkāri.
Vasiļisa Jegorovna izteica viņam dažus aizrādījumus par saimniecību, kā tiesnesis, kas sāk izmeklēšanu ar netiešiem jautājumiem, lai vispirms iemidzinātu atbildētāja piesardzību. Tad, kādu brītiņu klusējusi, viņa dziļi nopūtās un sacīja, galvu šūpodama:
— Ak dievs! Re, kādi jaunumi! Kā tas beigsies?
— Gan jau māt! — Ivans Ignatjičs atbildēja.
— Dievs ir žēlīgs: zaldātu mums diezgan, pulvera daudz, lielgabalu es iztīrīju. Gan atvairīsim Puga- čovu! Dievs savējos nelaimē nepamet.
— Kas tas par Pugačovu? — komandantiene jautāja.
Tagad Ivans Ignatjičs apķērās, ka izpļāpājies, un iekoda mēlē. Bet bija jau par vēlu. Vasiļisa Jegorovna piespieda visu izstāstīt, apsolīdama nevienam neko neteikt.
Savu solījumu Vasiļisa Jegorovna pildīja un neteica nevienam ne vārda, izņemot popieni, un arī
tikai tāpēc, ka tai govs vēl ganījās stepē un lopu varēja sagrābt ļaundari.
Drīz visi runāja par Pugačovu. Baumas bija dažādas. Komandants sūtīja uradņiku, uzdodams sīki jo sīki izdibināt visu, kas notiek kaimiņu ciematos un cietokšņos. Uradņiks atgriezās pēc divām dienām un ziņoja, ka verstis sešdesmit no cietokšņa viņš stepē redzējis daudzas ugunis un dzirdējis no baškīriem, ka tuvojoties milzīgs karaspēks. Taču neko skaidri viņš nezināja, jo doties tālāk baidījies.
Cietoksnī kazaku vidū bija vērojams neparasts satraukums: visās ieliņās viņi pulcējās bariņos, klusu savā starpā sarunājās un izklīda, līdzko ieraudzīja dragūnu vai garnizona zaldātu. Starp viņiem tika iesūtīti spiegi. Julajs, kristīts kalmiks, atnesa komandantam svarīgas vēstis. Pēc Julaja vārdiem, uradņika ziņojums bijis melīgs: pēc atgriešanās viltīgais kazaks stāstījis saviem biedriem, ka bijis pie dumpiniekiem, stādījies priekšā pašam viņu virsvadonim, kurš ļāvis skūpstīt savu roku un ilgi ar viņu sarunājies. Komandants tūlīt lika arestēt uradņiku un viņa vietā iecēla Julaju. Šo jaunumu kazaki uzņēma ar redzamu nepatiku. Viņi skaļi kurnēja, un Ivans Ignatjičs, komandanta pavēles izpildītājs, bija pats savām ausīm dzirdējis, ka viņi saka: «Gan tu dabūsi, garnizona žurka!» Komandants gribēja tanī pašā dienā nopratināt savu arestantu, bet uradņiks no apcietinājuma izbēga, droši vien ar savu domubiedru palīdzību.
Kāds jauns notikums satrauca komandantu vēl vairāk. Tika notverts baškīrs ar ļaudis musinošām lapiņām. Sakarā ar šo gadījumu komandants gribēja sapulcēt savus virsniekus un tālab atkal taisījās dabūt ārā no mājas Vasiļisu JegorOvnu, izdomājot ticamu iemeslu. Bet, tā kā Ivans Kuzmičs bija ļoti atklāts un patiesīgs cilvēks, tad nevarēja atrast citu ieganstu kā vien to, ko jau reiz bija lietojis.
— Paklausies, Vasiļisa Jegorovna, — viņš sacīja nokrekšķinādamies. — Runā, ka Gerasima tēvs esot saņēmis no pilsētas … — Nemelo, Ivan Kuzmič, — komandantiene viņu pārtrauca, — tu atkal gribi sasaukt apspriedi un bez manis runāt par Jemeļjanu Pugačovu; bet es neesmu tik lētticīga! — Ivans Kuzmičs ieplēta acis. — Paklau, māt, — viņš sacīja, — ja jau tu visu zini, tad, lūdzu, paliec; mēs varam apspriesties arī tavā klātienē. — Redzi nu, tēv, — viņa atbildējā, — tev mani nepievilt, sūti tikai pēc virsniekiem.
Mēs atkal sapulcējāmies. Ivans Kuzmičs, sievai klātesot, nolasīja mums Pugačova uzsaukumu, ko bija sacerējis kāds drusku rakstīt iemācījies kazaks. Laupītājs ziņoja par savu nodomu nekavējoties uzbrukt mūsu cietoksnim, aicināja zaldātus un kazakus pāriet viņa bandā, bet komandieriem lika pie sirds nepretoties, pretējā gadījumā piedraudēdams ar sodu. Uzsaukums bija rakstīts rupjos, bet spēcīgos izteicienos, un tam vajadzēja bīstami ietekmēt vienkāršu ļautiņu prātus.
— Kāds blēdis! — komandantiene iesaucās. — Kādus priekšlikumus viņš uzdrīkstas mums izteikt! Iziet viņam pretim un nolikt pie viņa kājām karogus! Ir gan suņa dēls! Vai tad viņš nezina, ka mēs dienam jau četrdesmit gadu un, paldies dievam, esam visu ko redzējuši? Vai tiešām ir bijuši tādi komandieri, kas šim laupītājam paklausījuši?
— Liekas, tā nevarētu būt, — Ivans Kuzmičs atbildēja. — Bet runā, ka ļaundaris ieņēmis daudzus cietokšņus.
— Acīm redzot, viņš tiešām stiprs, — Švabrins piebilda.
— Tūdaļ uzzināsim viņa patieso stiprumu, — komandants sacīja. — Vasiļisa Jegorovna, iedod man klēts atslēgu. Ivan Ignatjič, ved šurp baškīru un liec lai Julajs atnes pletnes.
— Pagaidi, Ivan Kuzmič, — komandantiene sacīja, pieceldamās kājās. — Aizvedīšu Mašu kaut kur projām no mājas; citādi izdzirdēs kliedzienus, pārbīsies. Un man arī, patiesību sakot, nepatīk nopratināšana. Visu labu.
Spīdzināšana senos laikos bija iesakņojusies tiesas praksē tik cieši, ka labdarīgā pavēle, kas to atcēla, vēl ilgi netika ņemta vērā. Valdīja uzskats, ka noziedznieka atzīšanās nepieciešama, lai pilnīgi pierādītu viņa vainu, — uzskats, kas ne tikai nepamatots, bet arī pilnīgi nepieņemams objektīvam juridiskam viedoklim: ja jau apsūdzētā liegšanās nepierāda viņa nevainību, tad arī atzīšanās nevar būt par pierādījumu viņa vainai. Vēl tagad man gadījies dzirdēt, ka veci tiesneši žēlojas par šā barbariskā paņēmiena atcelšanu. Bet mūsu laikos neviens nešaubījās par spīdzināšanas nepieciešamību — ne soģi, ne sodāmie. Tālab komandanta rīkojums nevienu no mums nepārsteidza un nesatrauca. Ivans Ignatjičs aizgāja pēc baškīra, kas sēdēja klētī aiz komandantienes atslēgas, un pēc dažām minūtēm gūstekni ieveda priekšistabā. Komandants lika stādīt viņu sev priekšā.
Baškīrs ar mokām pārkāpa pār slieksni (viņa kājas bija ieslēgtas siekstā) un, noņēmis savu augsto cepuri, palika stāvam pie durvīm. Es paskatījos uz viņu un nodrebēju. Nekad neaizmirsīšu šo cilvēku. Viņš likās vecāks par septiņdesmit gadiem. Viņam nebija ne deguna, ne ausu. Galva bija noskūta, bārdas vietā rēgojās dažas sirmas spalvas, viņš bija maza auguma, kalsns un salīcis; bet šaurajās acīs vēl zibēja uguns. — Ehe! — sacīja komandants, pēc gūstekņa briesmīgās ārienes pazinis viņā vienu no dumpiniekiem, kas sodīti 1741. gadā. — Kā redzams, tu esi vecs vilks, mūsu lamatās pabijis. Tātad tu nedumpo- jies pirmo reizi, ja jau tev tik gludi noskūts pakausis. Panāc tuvāk; saki — kas tevi sūtīja?
Vecais baškīrs nerunāja un skatījās uz komandantu ar pilnīgi trulu izteiksmi. — Ko tu klusē? — Ivans Kuzmičs turpināja. — Varbūt ne bū ne bē krieviski nesaproti? Julaj, pajautā viņam jūsu mēlē, kas tam licis nākt uz mūsu cietoksni.
Julajs atkārtoja tatāru valodā Ivana Kuzmiča jautājumu. Bet baškīrs lūkojās uz viņu ar to pašu izteiksmi un neatbildēja ne vārda.
— Jakši, — komandants sacīja, — gan tu man sāksi runāt. Puiši! Novelciet viņam šo nejēdzīgo strīpaino uzsvārci un sadodiet pa muguru! Pielūko, Julaj, lai viņš dabū, kā nākas!
Divi invalīdi sāka baškīru izģērbt. Nelaimīgā gūstekņa seja kļuva nemierīga. Viņš skatījās uz visām pusēm kā zvērēns, kuru noķēruši bērni. Kad viens no invalīdiem satvēra viņa rokas un, aplicis tās sev ap kaklu, uzcēla veci sev plecos, bet Julajs paņēma pletni un atvēzējās, baškīrs iestenējās vājā, lūdzošā balsī un, galvu mētādams, atvēra muti, kur mēles vietā kustējās īss stumbenis.
Kad iedomājos, ka tas noticis manā laikā un ka tagad esmu piedzīvojis imperatora Aleksandra lēnīgo valdīšanu, nevaru nebrīnīties par straujajiem izglītības panākumiem un-cilvēcīgajiem likumiem. Jaunais cilvēk! Ja manas piezīmes nonāks tavās rokās, atceries, ka labākās un noturīgākās pārgrozības ir tās, kas izaug no tikumības, bez kādas vardarbības.
Visi bija pārsteigti. — Jā, — sacīja komandants, — kā redzams, no viņa mēs neko nepanāksim. Julaj, ved baškīru atpakaļ uz klēti. Bet mēs, kungi, vēl par šo to parunāsim.
Mēs sākām spriest par savu stāvokli; pēkšņi istabā iedrāzās Vasiļisa Jegorovna aizelsusies un pēc izskata ļoti uztraukta.
— Kas tev lēcies? — jautāja pārsteigtais komandants.
— Nelaime, mani mīļie! -— Vasiļisa Jegorovna atbildēja. — Šorīt kritusi Ņižņeozjornaja. Gerasima tēva algādzis nupat no turienes atgriezās. Viņš redzējis, kā tā ieņemta. Komandants un virsnieki pakārti. Visi zaldāti saņemti gūstā. Skaties tikai, drīz vien noziedznieki būs pie mums.
Negaidītā vēsts mani stipri satrieca. Es pazinu Ņiž- ņeozjornajas cietokšņa komandantu, klusu un lēnīgu jaunu cilvēku; pirms mēnešiem diviem viņš brauca no Orenburgas kopā ar savu jauno sievu un pa ceļam iegriezās pie Ivana Kuzmiča. Ņižņeozjornaja atradās no mūsu cietokšņa kādas divdesmit piecas verstis. Ik brīdi mēs varējām sagaidīt Pugačova uzbrukumu. Es dzīvi iztēlojos, kas notiks ar Marju Ivanovnu, un sirds man pamira.
— Paklausieties, Ivan Kuzmič! — es sacīju komandantam. — Mūsu pienākums aizstāvēt cietoksni līdz pēdējam elpas vilcienam; par to nemaz nav ko runāt. Bet vajag nogādāt drošībā sievietes. Sūtiet viņas uz Orenburgu, ja ceļš vēl brīvs, vai uz kādu citu tālāku, drošāku cietoksni, kam noziedznieki netiek klāt.
Ivans Kuzmičs griezās pie sievas un sacīja viņai:
— Dzi, māt, vai tiešām nevajadzētu aizsūtīt jūs tālāk, kamēr mēs tiksim galā ar dumpiniekiem?
— Kas par niekiem! — komandantiene attrauca.
— Kur ir tāds cietoksnis, ko lodes neaizsniegtu? Kālab Belogorskā nedrošāk? Paldies dievam, dzīvojam šeit jau divdesmit otro gadu. Esam redzējuši gan baš- kīrus, gan kirgīzus; varbūt arī Pugačovu atsitīsim!
— Labi, māt, — attrauca Ivans Kuzmičs, — lūdzu, paliec, ja tu uz mūsu cietoksni paļaujies. Bet ko lai mēs darām ar Mašu? Labi, ja noturēsimies vai sagaidīsim papildspēkus, bet ja nu ļaundari ieņems cietoksni?
— Nu, tad … — Vasiļisai Jegorovnai balss aizcirtās, un viņa aiz liela satraukuma apklusa.
— Nē, Vasiļisa Jegorovna, — komandants turpināja, manīdams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, varbūt pirmo reizi mūžā. — Mašai šeit palikt nav labi. Sūtīsim viņu uz Orenburgu pie krustmātes: tur ir daudz karaspēka un lielgabalu un akmens valnis. Arī tev es ieteiktu braukt kopā ar viņu, kaut arī tu esi vecene, redzēsi, kā tev klāsies, ja cietoksni ieņems.
— Nu, — komandantiene sacīja, — lai notiek, sūtīsim Mašu projām. Bet mani vari lūgties, kā gribi;
tik un tā nebraukšu. Kāda jēga man vecumdienās no tevis šķirties un gulēt vientuļā kapā svešā malā. Kopā dzīvojam, kopā mirsim.
— Var arī tā, — komandants sacīja. — Nav ko kavēties. Ej sataisi Mašu ceļam. Rīt ar mazu gaismiņu sūtīsim viņu projām un dosim viņai līdzi konvoju, kaut gan lieku ļaužu mums nav. Kur tad Maša palikusi?
— Pie Akuļinas Panfilovnas, — komandantiene atbildēja. — Viņai kļuva nelabi, kad izdzirda, ka Ņižņeozjornaja ieņemta; baidos, ka nesaslimst. Dievs kungs, kādus laikus esam piedzīvojuši!
Vasiļisa Jegorovna aizgāja rūpēties par meitas aizbraukšanu. Saruna pie komandanta turpinājās; bet es tajā vairs neiejaucos un neklausījos. Marja Ivanovna ieradās vakariņās bāla un noraudājusies. Mēs paēdām klusēdami un piecēlāmies no galda ātrāk nekā parasti; atvadījušies no visas ģimenes, devāmies mājup. Bet es tīšām aizmirsu savu zobenu un atgriezos pēc tā: nojautu, ka satikšu Marju Ivanovnu vienu. Patiesi, viņa sagaidīja mani durvīs un sniedza man zobenu. — Ardievu, Pjotr Andrejič! — viņa teica asarām acīs. — Mani sūta uz Orenburgu. Dzīvojiet laimīgs; varbūt dievs dos mums vēl tikties; bet ja ne . . . Viņa sāka raudāt. Es viņu apskāvu. — Ardievu, mans eņģeli, — es sacīju, — ardievu, mana mīļā, mana ilgotā! Lai ar mani notiktu kas notikdams, tici, ka mana pēdējā doma un pēdējā lūgšana būs par tevi! — Maša raudāja, pieglaudušies manām krūtīm. Es viņu kvēli noskūpstīju un steigšus izgāju no istabas.