Galva mana, mīļā galviņa, Mana paklausīgā galviņa! Nokalpoja mana galviņa Trīsdesmit un trijus gadiņus, Tikai neprata mana galviņa Gūt sev vieglumu, gūt sev labumu, Gūt sev vārdu visu cienītu, Gūt sev amatu augsti godātu, Tikai ieguva mana galviņa Divus stabiņus, zemē ieraktus, Divus stabiņus, kļavas šķērskoku, Kļavas šķērskoku, zīda cilpiņu.
Tautas dziesma
Tanī naktī es negulēju un neizģērbos. Biju nolēmis rītausmā doties uz cietokšņa vārtiem, pa kuriem vajadzēja izbraukt Marjai Ivanovnai, un tur no viņas pēdējo reizi atvadīties. Es jutu sevī lielu pārmaiņu: dvēseles satraukums mani nomāca daudz mazāk nekā tā grūtsirdība, kurā es vēl nesen biju ieslīdzis. Šķiršanās skumjas manī saplūda gan ar neskaidrām, bet saldām cerībām, gan ar nepacietības pilnām briesmu gaidām, gan ar cildenu godkāri. Nakts pagāja nemanot. Gribēju jau iziet no mājas, kad atvērās durvis un pie manis ieradās kaprālis ar ziņojumu, ka mūsu kazaki naktī pametuši cietoksni, paņemdami ar varu sev līdzi Julaju, un ka ap cietoksni jādelējot sveši ļaudis. Doma par to, ka Marja Ivanovna nepagūs aizbraukt, mani šausmināja; steidzīgi devu kaprālim dažus rīkojumus un tūdaļ steidzos pie komandanta.
Kļuva jau gaišs. Drāzdamies pa ielu, izdzirdu, ka mani kāds sauc. Es apstājos. — Kurp jūs? — Ivans Ignatjičs sacīja, mani panākdams. — Ivans Kuzmičs ir uz vaļņa un sūtīja mani pēc jums. Pugačs klāt gan. — Vai Marja Ivanovna aizbrauca? — es jautāju, sirdij drebot. — Nepaguva, — Ivans Ignatjičs atbildēja, — ceļš uz Orenburgu nogriezts; cietoksnis ielenkts. Nelāgi, Pjotr Andrejič!
Mēs devāmies uz valni, uz dabisku paaugstinājumu, nostiprinātu ar mietu žogu. Tur jau drūzmējās visi cietokšņa iedzīvotāji. Garnizons stāvēja ierindā. Lielgabals uz turieni bija atvilkts jau vakar vakarā. Komandants soļoja gar savu skaitliski nelielo ierindu. Briesmu tuvums iedvesa vecajā karavīrā neparastu možumu. Pa stepi, netālu no cietokšņa, jādelēja cilvēku divdesmit. Liekas, tie bija kazaki, bet starp tiem atradās arī baškīri, kurus varēja viegli pazīt pēc viņu lūšādas cepurēm un bultu makiem. Komandants apstaigāja karaspēka vienību, sacīdams zaldātiem: — Nu, bērni, aizstāvēsim šodien savu māmuļu carieni un pierādīsim visai pasaulei, ka esam drošsirdīgi un uzticami ļaudis! — Zaldāti skaļi apliecināja savu gatavību. Švabrins stāvēja man blakus un vērīgi lūkojās uz ienaidnieku. Cilvēki, kas jādelēja pa stepi, pamanījuši cietoksnī rosību, pulcējās kopā un sāka apspriesties. Komandants pavēlēja Ivanam Ignatjičam notēmēt lielgabalu uz viņu baru un pats pielika degli. Lode nosvilpās un pārlidoja tiem pāri, nenodarot neko ļaunu. Jātnieki izklīda un tūdaļ pazuda no redzes loka; stepe kļuva tukša.
Pēkšņi uz vaļņa parādījās Vasiļisa Jegorovna un kopā ar viņu Maša, kas negribēja palikt viena. — Kā ir? — komandantiene vaicāja. — Kā veicas ar kauju? Kur tad ienaidnieks?
— Ienaidnieks nav tālu, — Ivans Kuzmičs atbildēja. — Ar dieva palīgu viss būs labi. Nu, Maša, vai tev bail?
— Nē, tētiņ, — Marja Ivanovna atbildēja, — mājās vienai briesmīgāk. — Viņa paskatījās uz mani un ar pūlēm pasmaidīja. Es neviļus saspiedu sava zobena rokturi, atcerēdamies, ka iepriekšējā vakarā saņēmu to no viņas rokām, it kā savas mīļotās aizsardzībai. Mana sirds liesmoja. Es iztēlojos sevi par viņas bruņinieku. Alku pierādīt, ka esmu viņas uzticības cienīgs, un ar nepacietību gaidīju izšķirīgo brīdi.
Šinī mirklī no augstienes, kas atradās pusversti no cietokšņa, parādījās jauni jātnieku bari, un drīz vien stepe ņudzēja no ļaudīm, kas bija apbruņoti ar šķēpiem un šaujamiem lokiem. Starp viņiem baltā zirgā jāja sarkanā kaftānā tērpies cilvēks ar kailu zobenu rokā: tas bija pats Pugačovs. Viņš palika stāvam, ap viņu sapulcējās jātnieki, un, kā liekas, pēc viņa pavēles četri cilvēki atdalījās no bara un pilnā sparā pieauļoja pie paša cietokšņa. Mēs tajos pazinām savus nodevējus. Viens no viņiem zem cepures bija palicis papīra lapu, otrs turēja uz šķēpa uzdurtu Julaja galvu, kuru viņš nomauca un pārsvieda mums pār žogu. Nabaga kalmika galva nokrita pie komandanta kājām. Nodevēji kliedza: — Nešaujiet, nāciet ārā pie ķeizara. Ķeizars ir klāt!
— Es jums rādīšu! — Ivans Kuzmičs iesaucās. -— Puiši! Uguni! — Mūsu zaldāti visi reizē izšāva.
Kazaks, kas turēja vēstuli, sagrīļojās un nogāzās no zirga; citi aizauļoja atpakaļ. Es paskatījos uz Marju Ivanovnu. Julaja asiņainās galvas satriekta, zalves apdullināta, viņa izskatījās kā samaņu zaudējusi. Komandants pasauca kaprāli un lika viņam paņemt no nošautā kazaka rokām papīra lapu. Kaprālis izgāja ārā klajā laukā un atgriezās, vezdams aiz iemauktiem kritušā zirgu. Viņš pasniedza komandantam vēstuli. Ivans Kuzmičs to klusām izlasīja un saplēsa gabalos. Pa to laiku dumpinieki, acīm redzot, bija sagatavojušies uzbrukumam. Drīz vien lodes sāka džinkstēt mums gar ausīm un vairākas bultas ieurbās mums līdzās zemē un mietu žogā. — Vasiļisa Jegorovna! — komandants sacīja. — Te sievišķiem nav ko darīt; aizved Mašu; redzi, meitene nav ne dzīva, ne mirusi.
Vasiļisa Jegorovna, kas, sākoties apšaudei, bija noklususi, paskatījās uz stepi, kurā varēja redzēt dzīvu rosību; pēc tam viņa griezās pie vīra un sacīja: — Ivan Kuzmič, dzīvība un nāve ir dieva rokās; dod svētību Mašai. Maša, ej pie tēva!
Maša, bāla un dreboša, piegāja pie Ivana Kuzmiča, nometās ceļos un paklanījās viņam līdz zemei. Vecais komandants pārmeta viņai trīs reizes krustu; pēc tam piecēla un noskūpstījis sacīja viņai svešādā balsī: — Maša, dzīvo laimīga. Lūdz dievu: viņš tevi nepametīs. Ja gadīsies labs cilvēks, lai dievs dod jums mīlestību un saticību. Dzīvojiet tā kā mēs ar Vasi- ļisu Jegorovnu. Ardievu, Maša. Vasiļisa Jegorovna, ved viņu ātrāk projām. (Maša metās viņam ap kaklu un sāka raudāt.) — Saskūpstīsimies arī mēs, — komandantiene sacīja, asaras liedama. — Ardievu, manu Ivan Kuzmič. Piedod man, ja esmu tevi kaut kā sarūgtinājusi! — Ardievu, ardievu, māmiņ! —komandants sacīja, apkampis savu večiņu. — Diezgan būs. Ejiet, ejiet mājās; ja pagūsi, uzģērb Masai sarafānu. — Komandantiene ar meitu aizgāja. Es nolūkojos pakaļ Marjai Ivanovnai; viņa atskatījās un pamāja man ar galvu. Tad Ivans Kuzmičs pagriezās pret mums, un visa viņa uzmanība pievērsās ienaidniekam. Dumpinieki sapulcējās ap savu virsvadoni un pēkšņi sāka kāpt nost no zirgiem. — Tagad turieties dūšīgi, — sacīja komandants, — būs uzbrukums … — Šinī brīdī atskanēja šausmīga spiegšana un brēkšana; dumpinieki skriešus metās uz cietoksni. Mūsu lielgabals bija pielādēts ar kartečām. Komandants pielaida viņus labi tuvu un piepeši atkal izšāva. Kartečas trāpīja pašā pūļa vidū. Dumpinieki pašķīda uz abām pusēm un kāpās atpakaļ. Viņu virs- vadonis palika priekšā viens pats . .. Viņš vicināja zobenu un, liekas, dedzīgi pierunāja uzbrucējus. Kliedzieni un spiedzieni, kas bija uz mirkli apklusuši, tūdaļ atsākās no jauna. — Nu, puiši, — komandants sacīja, — tagad veriet vārtus vaļā, sitiet bungas! Puiši! Uz priekšu, uz izeju, man pakaļ!
Komandants, Ivans Ignatjičs un es tūlīt bijām aiz cietokšņa vaļņa; bet baiļu pārņemtais garnizons nekustējās. — Ko jūs, mīlīši, stāvat? — Ivans Kuzmičs iesaucās. — Ja jāmirst, tad jāmirst: tāds ir dienests! — Šinī brīdī dumpinieki uzdrāzās mums virsū un ielauzās cietoksnī. Bungas apklusa, garnizons nometa šautenes, mani nogrūda gar zemi, bet es piecēlos un līdz ar dumpiniekiem iegāju cietoksnī. Komandants, ievainots galvā, stāvēja starp ļaundariem, kas prasīja no viņa atslēgas. Es gribēju mesties viņam palīgā: vairāki dūšīgi kazaki mani satvēra un sasēja ar jostām, sacīdami: — Tagad mēs jums parādīsim, ķeizara atkritēji! — Mūs veda pa ielām; iedzīvotāji iznāca no mājām ar sālsmaizi. Atskanēja zvani. Pēkšņi burzmā bija dzirdami saucieni, ka ķeizars uz laukuma gaidot gūstekņus un pieņemot zvērestu. Ļaudis devās uz laukumu, mūs arī dzina uz turieni.
Pugačovs sēdēja krēslā uz komandanta mājas lieveņa. Viņam mugurā bija sarkans, ar tresēm nošūts kazaku kaftāns. Augsta sabuļu cepure, ar zelta pušķiem rotāta, aizsedza viņa zibošās acis. Viņa seja man izskatījās pazīstama. Ap viņu pulcējās kazaku vecākie. Gerasima tēvs, bāls un drebošs, stāvēja pie lieveņa ar krustu rokās un, liekas, klusējot aizlūdza par gaidāmajiem upuriem. Laukumā uz ātru roku cēla karātavas. Kad mēs tuvojāmies, baškīri izklīdināja ļaudis, un mūs pieveda pie Pugačova. Zvani apklusa; iestājās dziļš klusums. — Kurš ir komandants? — jautāja viltvārdis. Mūsu uradņiks iznāca no pūļa un norādīja uz Ivanu Kuzmiču. Pugačovs bargi paskatījās uz sirmgalvi un sacīja viņam: — Kā tu uzdrīkstējies pretoties man, savam ķeizaram? — Komandants, ievainojuma pagalam nomocīts, saņēma pēdējos spēkus un atbildēja stingrā balsī: — Tu neesi mans ķeizars, tu esi zaglis un blēdis, dzirdi! — Pugačovs drūmi sarauca pieri un pamāja ar baltu lakatu. Vairāki kazaki satvēra veco kapteini un aizvilka pie karātavām. Uz karātavu šķērskoka jāteniski sēdēja izkropļotais baškīrs, kuru mēs pratinājām vakar vakarā. Viņš turēja rokā virvi, un pēc dažām minūtēm es ieraudzīju nabaga Ivanu Kuzmiču karājamies gaisā. Tad pie Pugačova pieveda Ivanu Ignatjiču.
— Zvēri uzticību, — Pugačovs viņam sacīja, — ķeizaram Pēterim Feodorovičam!
— Tu neesi mūsu ķeizars, — atbildēja Ivans Ignatjičs, atkārtodams sava kapteiņa vārdus. — Tu, tēvain, esi zaglis un blēdis. — Pugačovs atkal pamāja ar lakatu, un krietnais poručiks tika pakārts blakus savam vecajam priekšniekam.
Tagad bija mana kārta. Es droši skatījos uz Pugačovu, gatavodamies atkārtot savu varonīgo biedru atbildes. Tad, sev par neaprakstāmu izbrīnu, es starp dumpinieku vecākajiem ieraudzīju Švabrinu ar vainagveidā apgrieztiem matiem un kazaku kaftanā. Viņš piegāja pie Pugačova un iečukstēja tam ausī dažus vārdus. — Pakārt viņu! — Pugačovs sacīja, uz mani vairs neskatīdamies. Man uzmeta kaklā cilpu. Es klusām sāku skaitīt lūgsnu, no sirds nožēlodams dieva priekšā savus pārkāpumus un lūgdams glābt visus manai sirdij tuvos cilvēkus. Mani aizvilka pie karātavām. — Nebaidies, nebaidies, — bendes mani mierināja, varbūt patiesi vēlēdamies mani uzmundrināt. Pēkšņi izdzirdu kliedzienu: — Pagaidiet, nolādētie, nesteidzieties! … — Bendes pārstāja rīkoties. Skatos: Saveļjičs nokritis Pugačovam pie kājām.
— Mīļais tēvs! — sacīja nabaga audzinātājs. — Kas tev tiks par labumu no kungu bērna nāves? Laid viņu vaļā, dabūsi izpirkšanas naudu; bet kārtības un brīdinājuma pēc liec pakārt kaut vai mani, veci! — Pugačovs deva zīmi, un mani tūdaļ atbrīvoja un lika mierā. — Mūsu pavēlnieks tevi apžēlo, — man sacīja. Nevaru teikt, ka es šinī brīdī priecātos par savu glābiņu, tomēr neteikšu, ka es to nožēlotu. Manas sajūtas bija pārāk neskaidras. Mani atkal pieveda pie viltvārža un nospieda viņa priekšā uz ceļiem. Pugačovs pastiepa man savu dzīslaino roku. — Skūpsti roku! Skūpsti roku! — ļaudis mani mudināja. Bet es būtu devis priekšroku visnežēlīgākajam sodam nekā tik nekrietni pazemojies. — Cienītais Pjotr Andrejič! — Saveļjičs čukstēja, stāvēdams aiz manis un mani bikstīdams. — Nespītējies! Vai tev grūti? Nospļaujies un nobučo ļaundara . .. (tfu!) nobučo viņam roku.
Es nekustējos. Pugačovs nolaida roku un zobgalīgi sacīja:
— Viņa labdzimtība no prieka apstulbis. Pieceliet viņu! — Mani piecēla un atstāja nesasietu. Es noskatījos šausmīgās komēdijas turpinājumu.
Iedzīvotāji sāka zvērēt uzticību. Viņi nāca klāt cits pēc cita, skūpstīja krucifiksu un pēc tam klanījās viltvārža priekšā. Turpat stāvēja garnizona zaldāti. Rotas drēbnieks, ar savām neasajām šķērēm bruņojies, grieza viņiem nost bizes. Viņi nopurinājušies gāja pie Pugačova, kas ļāva noskūpstīt roku, pasludināja viņiem piedošanu un uzņēma savā bandā. Tas viss ilga kādas trīs stundas. Beidzot Pugačovs piecēlās no krēsla un savu vecāko pavadībā nokāpa no lieveņa. Viņam pieveda grezni apseglotu baltu zirgu. Divi kazaki paņēma viņu pie elkoņiem un iesēdināja seglos. Viņš sacīja Gerasima tēvam, ka ēdīšot pie viņa pusdienas. Šinī brīdī atskanēja sievietes kliedziens. Vairāki laupītāji izvilka uz lieveņa Vasiļisu Jegorovnu ar izjukušiem matiem un bez virsdrēbēm. Viens no uzbrucējiem jau bija paguvis uzvilkt viņas bezroci. Citi stiepa pēļus, lādes, tējas traukus, veļu un visādus krāmus. — Labie ļautiņi! — kliedza nabaga sirmgalve. — Lieciet man mieru! Lūdzami, vediet mani pie Ivana Kuzmiča. — Pēkšņi viņa paskatījās uz karātavām un pazina savu vīru. — Noziedznieki! — viņa izmisusi iesaucās. — Ko jūs ar viņu izdarījāt? Manu gaišumiņ, Ivan Kuzmič, pārgalvīgā zaldāta galviņa! Neķēra tevi ne prūšu durkļi, ne turku lodes; nebija lemts tev godīgā kaujā dzīvību atdot, izbēdzis katordznieks tevi nomaitāja!
— Savaldīt veco raganu! — Pugačovs sacīja. Kāds jauns kazaks cirta viņai pa galvu ar zobenu, un viņa nokrita uz lieveņa pakāpieniem beigta. Pugačovs aizjāja; ļaudis metās viņam pakaļ.