Nelūgts viesis ļaunāks par tatāru.
Paruna
Laukums kļuva tukšs. Es vēl vienmēr stāvēju kā piekalts un, šausmīgo iespaidu apmulsināts, nevarēju attapties.
Visvairāk mani mocīja neziņa par Marjas Ivanovnas likteni. Kur viņa? Kas ar viņu noticis? Vai viņa paguvusi noslēpties? Vai viņas slēptuve droša? … Satrauktu domu mākts, iegāju komandanta mājā …
Viās bija tukšs: krēsli, galdi, lādes — salauzti, trauki — saplēsti; viss izvazāts. Uzskrēju pa mazajām kāpnītēm, kas veda uz augštelpām, un no turienes pirmo reizi iegāju Marjas Ivanovnas istabā. Ieraudzīju viņas gultu, ko bija izvandījuši laupītāji; skapis bija atlauzts Un izlaupīts, lampiņa vēl dega tukšas apdarenes priekšā. Vesels bija palicis arī spogulītis, kas karājās pie šķērssienas… Kur gan atradās šīs klusās, meitenīgās celles saimniece? Man galvā iešāvās šausmīga doma: es iztēlojos viņu laupītāju rokās … Mana sirds sažņaudzās … Es sāku rūgti, rūgti raudāt un skaļi izrunāju savas mīļotās vārdu… Šinī brīdī atskanēja kluss troksnis, no skapja aizmugures izlīda Palaša, bāla un dreboša.
— Ak, Pjotr Andrejič! — viņa sacīja, rokas sasizdama. — Kādi laiki! Kādas šausmas! . ..
— Kur Marja Ivanovna? — es jautāju nepacietīgi. — Kas noticis ar Marju Ivanovnu?
— Jaunkundze dzīva, — Palaša atbildēja. — Viņa paslēpta pie Akuļinas Pamfilovnas.
— Pie popienes! — es aiz šausmām iekliedzos. — Mans dievs! Tur taču ir Pugačovs! …
Es metos ārā no istabas, vienā mirklī atrados uz ielas un pa kaklu pa galvu skrēju uz garīdznieka māju, neko neredzēdams un neatskārzdams. No turienes skanēja klaigas, smiekli un dziesmas. .. Pugačovs ar saviem biedriem dzīroja. Arī Palaša atskrēja uz turieni, man sekodama. Iesūtīju viņu neuzkrītoši pasaukt Akuļinu Pamfilovnu. Pēc brītiņa popiene iznāca pie manis priekšnamā ar tukšu stopu rokā.
— Dieva dēļ! Kur Marja Ivanovna? — es jautāju neaprakstāmā satraukumā.
— Viņa, drostaliņa, guļ pie manis gultā aiz šķērssienas, — popiene atbildēja. — Ak, Pjotr Andrejič, gandrīz būtu notikusi nelaime, bet, paldies dievam, viss beidzās labi: noziedznieks tik tikko bija piesēdies pusdienot, kad viņa, mana nabadzīte, atžilba un iekunkstējās!… Es sastingu. Viņš izdzirda. — Kas tev tur kunkst, vecen? — Es paklanos zaglim līdz zemei: mana māsasmeita, ķeizar; saslima, guļ jau otro nedēļu. — Vai tava māsasmeita jauna?
— Jauna gan, ķeizar. — Parādi man, vecen, savu māsasmeitu. — Sirds man žņaugtin sažņaudzās, bet nekā nevarēja darīt. — Lūdzu, ķeizar; tikai meitene nevar piecelties un atnākt pie tavas žēlastības. — Nekas, vecen, es pats iešu paskatīšos. — Un tiešām aizlīda nolādētais aiz šķērssienas, ko domā! Atrāva vaļā aizkaru, pablenza ar savām vanaga acīm! Bet nekas ļauns nenotika . .. dievs pasargāja! Taču tici vai netici, mēs abi ar tēvu jau bijām sataisījušies uz mocekļu nāvi. Par laimi, viņa, mana drostaliņa, nepazina Pugačovu. Kungs dievs, tad nu gan laikus sagaidījām! Nav vārdam vietas! Nabaga Ivans Kuzmičs! Kas to būtu domājis! … Un Vasiļisa Jegorovna? Un Ivans Ignatjičs? Par ko tad viņu? … Kā gan jūs pažēloja? Bet kāds neģēlis tas Aleksejs Ivaničs Švabrins! Nogriezis apaļiski matus un tagad pie mums kopā ar viņiem dzīro! Veikls, neko teikt. Bet, kā ieminējos par slimo māsasmeitu, tā viņš, tici vai netici, paskatījās uz mani tā, it kā ar nazi caurdurtu; tomēr nenodeva, paldies viņam kaut vai par to. — Šinī brīdī atskanēja piedzērušo viesu klaigas un Gerasima tēva balss. Viesi prasīja degvīnu, saimnieks sauca savu dzīvesbiedri. Popiene sarosījās. — Ejiet mājās, Pjotr
Andrejič, — viņa sacīja, — tagad man nav laika ar jums noņemties; ļaundari žūpo. Nedod dievs jums krist dzērāju nagos. Ardievu, Pjotr Andrejič. Kas būs, būs; varbūt dievs nepametīs!
Popiene aizgāja. Mazliet nomierinājies, devos uz savu dzīvokli. Iedams garām laukumam, ieraudzīju vairākus baškīrus, kas līkņāja pie karātavām un pakārtajiem mauca nost zābakus; ar mokām apvaldīju dusmas, saprazdams, ka iejaukties būtu veltīgi. Pa cietoksni skraidelēja laupītāji, izlaupīdami virsnieku dzīvokļus. Visur skanēja piedzērušo dumpinieku klaigas. Pārnācu mājās. Saveļjičs sagaidīja mani, uz sliekšņa stāvēdams. — Paldies dievam! — viņš iesaucās, mani ieraudzījis. — Es jau domāju, ka šitie briesmekļi atkal tevi saķēruši. Nu, cienītais Pjotr Andrejič, tici vai netici! Blēži mums visu nolaupījuši: apģērbu, veļu, lietas, traukus — nekā nav smādējuši; bet ko tur! Paldies dievam, ka tevi dzīvu vaļā palaida! Bet vai tu, kungs, pazini atamanu?
— Nē, nepazinu; kas viņš tāds ir?
— Kā, mīļais? Vai tiešām tu esi aizmirsis pļēguru, kurš iebraucamajā vietā izmānīja tev kažoku? Pavisam jaunu zaķādas kažociņu, viņš, nekrietnais, to, sev mugurā stiepdams, vēl pārplēsa!
Es biju izbrīnījies. Patiesi Pugačova līdzība ar manu ceļvedi bija pārsteidzoša. Pārliecinājos, ka Pugačovs un viņš ir viena un tā pati persona, un tagad sapratu man parādītās žēlastības iemeslu. Nevarēju vien nobrīnīties par savādo sagadīšanos: bērna kažociņš, ko tiku uzdāvinājis klaidonim, izglābj mani no cilpas, un dzērājs, kas mētājas pa iebraucamām vietām, aplenc cietokšņus un apdraud valsti!
— Vai tev nebūtu vēlēšanās kaut ko ieēst? — jautāja Saveļjičs, jo viņa ieradumi bija nesatricināmi. — Mājās nekā nav, iešu paraudzīšu un kaut ko tev pagatavošu.
Palicis viens, es iegrimu domās. Ko man darīt? Uzturēties cietoksnī, kas pakļauts šim ļaundarim, vai sekot viņa bandai — bija virsnieka necienīgi. Pienākums prasīja, lai es ierastos tur, kur mans dienests šajos grūtajos apstākļos vēl varētu noderēt tēvijai… Bet mīlestība man cieši piekodināja neatstāt Marju Ivanovnu un būt viņai par sargu un aizstāvi. Kaut arī es paredzēju drīzu un neapšaubāmu apstākļu maiņu, tomēr nespēju palikt mierīgs, iedomājoties, kādās briesmās viņai jādzīvo.
Manas pārdomas pārtrauca kāds kazaks, kurš atskrēja un pavēstīja: — Dižais ķeizars liek tev ierasties pie viņa. — Kur viņš ir? — es jautāju, taisīdamies sekot pavēlei.
— Komandanta mājā, — kazaks atbildēja. — Pēc pusdienām mūsu kungs nopērās pirtī, bet tagad atpūšas. Nu, jūsu labdzimtība, pēc visa var redzēt, ka cildena persona: pusdienās atļāvās apēst divus ceptus sivēnus, bet peras tādā karstumā, ka pat Tarass Kuročkins neizturēja, atdeva pirtsslotu Fomkam Bik- bajevam un, tikai ar aukstu ūdeni aplējies, kā nekā atžilba. Nav vārdam vietas: izturēšanās ļoti cienīga… Bet pirtī, runā, esot rādījis savas cara zīmes uz krūtīm: vienā pusē divgalvains ērglis pieckapeiku gabala lielumā, bet otrā — viņa paša persona.
Neturēju par vajadzīgu apstrīdēt kazaka domas un kopā ar viņu devos uz komandanta māju, jau priekšlaikus iztēlodamies satikšanos ar Pugačovu un pūlēdamies uzminēt, ar ko tā beigsies. Lasītājs var viegli iedomāties, ka nebiju gluži aukstasinīgs.
Sāka krēslot, kad pienācu pie komandanta mājas. Krēslā baismi melnēja karātavas ar saviem upuriem. Nabaga komandantienes līķis vēl vienmēr gulēja pie lieveņa, kur divi kazaki stāvēja sardzē. Kazaks, kas bija mani atvedis, iegāja pieteikt un, pēc maza brītiņa atgriezies, ieveda mani istabā, kur es vakar tik maigi atvadījos no Marjas Ivanovnas.
Man pavērās neparasta aina: aiz galda, kas bija pārklāts ar galdautu un apkrauts stopiem un glāzēm, sēdēja Pugačovs un kādi desmit kazaku vecākie ar cepurēm galvās, spilgtos kreklos, iekaisuši no degvīna, piesarkušām sejām un spīdīgām acīm. Starp viņiem nebija jaunpieņemto nodevēju — Švabrina un mūsu uradņika. — A, jūsu labdzimtība! — Pugačovs sacīja, mani ieraudzījis. — Esi sveicināts: laipni lūdzam, piesēdi, būsi ciemiņš. — Pugačova biedri saspiedās ciešāk. Es klusēdams atsēdos galda malā. Mans kaimiņš, jauns, šmaugs un skaists kazaks, ielēja man glāzi vienkārša degvīna, kuram es nepieskāros. Ziņkāri apskatīju klātesošos. Pugačovs sēdēja goda vietā, atspiedies ar elkoņiem uz galda un atbalstījis melno bārdu ar savu plato dūri. Viņa sejas panti bija pareizi un diezgan patīkami, tajos nemanīja nekā mežonīga. Viņš bieži griezās pie gadu piecdesmit veca cilvēka, uzrunādams to gan par grāfu, gan par Timofejeviču, bet reizēm godādams par tēvocīti. Visi viņi savā starpā izturējās kā biedri un neizrādīja nekādu sevišķu godu savam virsvadonim. Tika runāts par šārīta uzbrukumu, par dumpja panākumiem un par nākamajiem pasākumiem. Katrs plātījās, ieteica savas domas un droši apstrīdēja Pugačovu. Un šinī savādajā kara padomē tika izlemts iet uz Orenburgu: tā bija pārdroša rīcība, kas gandrīz vai vainagojās ar postīgiem panākumiem! Gājienu nolēma sākt nākamajā dienā. — Paklau, brāļi, — Pugačovs sacīja, — uzdziedāsim pirms gulētiešanas manu iemīļoto dziesmiņu. Čumakov, iesāc! — Mans kaimiņš uzsāka smalkā balstiņā smeldzīgu strūdzinieku dziesmu, un visi korī pievienojās:
Nešalc, birztaliņ, zaļo birztaliņ,
Ļauj man, pārgalvim, domu izdomāt,
Ko man, pārgalvim, rīt būs atbildēt
Bargiem tiesnešiem, pašam ķeizaram.
Ķeizars diženais mani pratinās:
Saki, saki, puis, saki, zemniekdēls, —
Kā tu laupīji, kā tu siroji,
Cik pavisam tev bija palīgu?
Es tev stāstīšu, ķeizar žēlīgais,
Es tev stāstīšu tīro taisnību —
Četrus palīgus es sev turēju:
Pirmais palīgs man bija tumša nakts,
Otrais palīgs man bija duncis spožs,
Trešais palīgs man bij mans labais zirgs,
Palīgs ceturtais — cieši savilkts loks,
Mani ziņneši — bultas spindzošas.
Ķeizars žēlīgais tad man sacīs tā:
Tas man patīk, puis, brašais zemniekdēls,
Ka tu prati zagt, prati atbildēt!
Tāpēc tevi, puis, tagad algošu —
Būs tev stalta pils vidū klajumam,
Pils no diviem stabiem un no šķērskoka.
Grūti izstāstīt, kādu iespaidu uz mani atstāja šī vienkāršā tautasdziesma par karātavām, kad to dziedāja ļaudis, kuriem pašiem tās lemtas. Viņu bargās sejas, labās balsis, drūmā izteiksme, ko viņi ielika jau tā izteiksmīgajos vārdos, — tas viss pildīja mani ar romantiskām šausmām.
Viesi izdzēra vēl pa glāzei, piecēlās no galda un atvadījās no Pugačova. Es gribēju viņiem sekot, bet Pugačovs man sacīja: — Sēdi, es gribu ar tevi parunāt. — Mēs palikām aci pret aci.
Kādu brīdi mēs abi klusējām. Pugačovs vērīgi skatījās manī, reizēm neparasti blēdīgi un zobgalīgi piemiegdams kreiso aci. Beidzot viņš iesmējās un tik neviltoti, jautri, ka arī es, uz viņu skatīdamies, sāku smieties, pats nezinādams, kāpēc.
— Nu, jūsu labdzimtība? — viņš man sacīja. — Atzīsties — nobijies gan, kad mani puiši apmeta tev virvi ap kaklu? Laikam jau dzirdēji eņģeļus dziedam . . . Un būtu arī šūpojies pie šķērskoka, ja ne- gadītos tavs sulainis. Es tūdaļ pazinu veco sakārni. Vai gan tu, labdzimtība, varēji iedomāties, ka cilvēks, kas tevi aizveda uz iebraucamo vietu, ir pats dižais ķeizars? (To teikdams, viņš sataisīja cienīgu un noslēpumainu seju.) Tu esi manā priekšā ļoti vainīgs, — viņš turpināja, — bet es apžēloju tevi par tavu labo sirdi, par to, ka tu man izlīdzēji toreiz, kad biju spiests slēpties no saviem ienaidniekiem. Gan vēl redzēsi! Neba tā vien tevi algošu, kad atdabūšu savu valsti! Vai apsolies man uzticīgi kalpot?
Blēža jautājums un viņa nekaunība man likās tik jocīgi, ka es nevarēju novaldīties nepavīpsnājis.
— Par ko tu vīpsnā? — viņš jautāja man, pieri saraucis. — Vai tu varbūt netici, ka es esmu pats dižais ķeizars? Atbildi skaidri un gaiši!
Es samulsu: atzīt klaidoni par ķeizaru es nespēju — tā man likās nepiedodama mazdūšība. Teikt viņam acīs, ka turu viņu par blēdi, nozīmēja sevi iznīcināt; tas, uz ko biju gatavs pie karātavām visas tautas priekšā un pirmajā sašutuma uzliesmojumā, tagad man likās nevajadzīga dižošanās. Es svārstījos. Pugačovs sadrūmis gaidīja manu atbildi. Beidzot (vēl tagad labprāt atceros šo mirkli) pienākuma jūtas manī uzvarēja cilvēcisko vājumu. Es atbildēju Pugačovam: — Paklausies, teikšu tev visu taisnību. Padomā pats, vai es varu tevi atzīt par ķeizaru? Tu esi gudrs cilvēks: tu pats redzētu, ka es liekuļoju.
— Kas tad es tāds, tavuprāt, esmu?
— Dievs to zina; bet lai tu būtu kas būdams, tu dzen bīstamu joku.
Pugačovs uzmeta man ātru skatienu. — Tātad tu netici, — viņš sacīja, — ka es esmu ķeizars Pēteris Fjodorovičs? Labi. Bet vai pārdrošniekam nevar laimēties? Vai senatnē nevaldīja Griška Otrepjevs? Domā par mani, ko gribi, bet paliec pie manis. Kāda tev daļa gar pārējo? Kam vara, tam taisnība. Kalpo man uzticīgi un godīgi, un es tevi iecelšu gan par feldmaršalu, gan par kņazu. Vai esi ar mieru?
— Nē, — es stingri atbildēju. — Esmu dzimis muižnieks; esmu zvērējis uzticību valdniecei imperatrisei: tev kalpot nevaru. Ja tu patiesi vēli man labu, tad laid mani uz Orenburgu.
Pugačovs iegrima domās. — Bet, ja laidīšu, — viņš sacīja, — vai tad apsolies vismaz pret mani nekarot?
— Kā lai tev to apsolu? — es atbildēju. — Pats zini, tas nav no manis atkarīgs; liks iet pret tevi —- iešu, ko lai dara. Tu pats tagad esi priekšnieks; pats prasi no savējiem paklausību. Pēc kā tas izskatīsies, ja es atteikšos no dienesta pienākumiem, kad būšu vajadzīgs? Mana galva tavā varā: palaidīsi mani vaļā — paldies; pakārsi — gan dievs tevi tiesās; bet es tev teicu taisnību.
Mana atklātība Pugačovu pārsteidza. — Lai notiek tā, — viņš sacīja, uzsizdams man pa plecu. — Ja kārt, tad kārt, ja žēlot, tad žēlot. Ej, uz kuru pusi gribi, un dari, kas tīk. Rīt atnāc no manis atvadīties, bet tagad izgulies, arī man jau nāk snaudiens.
Atstāju Pugačovu un izgāju uz ielas. Nakts bija klusa, zeme sasalusi. Mēness un zvaigznes spoži mirdzēja, apgaismodami laukumu un karātavas. Cietoksnis bija kluss un tumšs. Tikai krogā dega uguns un skanēja vēlīno uzdzīvotāju klaigas. Es paskatījos uz garīdznieka māju. Slēģi un vārti bija cieši aizdarīti. Likās — tur viss klusu.
Pārnācu savā dzīvoklī un atradu Saveļjiču, kas bija noskumis par manu prombūtni. Vēsts par manu atbrīvošanu viņu neizsakāmi iepriecināja. — Paldies tev, debesu valdniek! — viņš teica, krustu pārmezdams. — Līdzko ausīs gaisma, atstāsim cietoksni un steigsimies projām. Es tev kaut ko uztaisīju, ieēd, kungs, un guli līdz rītam kā dieva azotē.
Es paklausīju viņa padomam un, ar labu ēstgribu vakariņas paēdis, aizmigu uz kailas grīdas, garīgi un miesīgi noguris.