Luvru apņēma dziļš klusums.
Margerita un Nevērās hercogiene devās uz Tizona ielu. Kokonna ar la Molu steidzās viņas panākt. Karalis un Indriķis bija aizgājuši uz pilsētu. Alafosonas hercogs sēdēja savā guļamistabā un dīvainā uztraukumā gaidīja, kad notiks tas, ko bija solījusi māte. Katrīna gulēja gultā, bet baronese de Sova sēdēja pie viņas galvgaļa un lasīja itāļu pasakas, kuras labo
karalieni bezgala smīdināja.
Kairina jau sen nebija bijusi tik labā omā. Kopā ar galma dāmām viņa pavakariņoja, apspriedās ar ārstu un saskaitīja sava galma dienas rēķinus, bet pēc tam pavēlēja noturēt aizlūgumu, lai izdotos darbs, no kura pēc viņas vārdiem bija atkarīga mātes karalienes bērnu laime. Kā jau īstai florencictei Katrīnai bija paradums bieži rīkot aizlūgumus un meses, lai labi izdotos dažādi pasākumi, par kuriem zināja vinīgi Dievs un viņa.
Beigās māte karaliene pieņēma Renē un izmeklēja sev vairākas jaunas ziedes un smaržas.
- Uzzini, vai mana meita, Navarras karaliene, ir savās istabās, - Katrīna teica. - Ja viņa ir mājās, palūdz viņu pie manis.
Pāžs izsteidzās no istabas un pēc dažām minūtēm Gijonas pavadībā atkal atgriezās.
- Ko tas nozīmē? - māte karaliene jautāja. - Es vēlējos redzēt nevis ķalponi, bet gan kundzi.
- Majestāte, - sacīja Gijona, - es uzskatīju, ka mans pienākums jūsu augstībai pašai pateikt, ka Navarras karaliene kopā ar Nevērās hercogieni izgāja.
- Tik vēlā stundā! - Katrīna savilka uzacis.' - Uz kurieni?
- Uz alķīmiķu seansu hercoga Gīza pilī, Nevērās hercogienes pav iljonā, - Gijona paskaidroja.
- Kad viņa atgriezīsies? - Katrīna jautāja.
- Seanss ievilksics pēc pusnakts, - kalpone veikli meloja. - Viņas majestāte droši vien pie savas draudzenes paliks līdz rītam.
- Navarras karaliene var justies laimīga, - Katrīna murmināja. - Viņai ir draugi, viņa ir karaliene, viņas galvu rotā kronis, viņu godā par majestāti. Viņa var justies ļoti laimīga.
Klātesošie tikko valdīja smīnu.
- Nu, neko nevar darīt, - Katrīna norūca. - Kad aizgājusi, tad aizgājusi! Jūs taču tā teicāt?
- Pirms pusstundas, madame.
- Labi, varat iet!
Gijona palocījās un izgāja.
- Turpiniet lasīt, Šarlote, - karaliene sacīja.
Pēc desmit minūtēm Katrīna viņu atkal pārtrauca.
- Pagaidiet, - viņa teica, - vajag atlaist galerijas sardzi.
Tas bija signāls, kuru gaidīja Morvels. Mātes karalienes pavēli izpildīja, un Sovas kundze turpināja lasīt pasaku.
Ceturtdaļstundu viņa lasīja bez pārtraukuma, kad pēkšņi atskanēja mežonīgs šausmu kliedziens. Klātesošiem aiz bailēm mati sacēlās stāvus.
Kliedzienam sekoja pistoles šāviens.
- Kāpēc jūs pārtraucāt, Šarlote? - Katrīna jautāja.
- Madame, vai tad jūs nedzirdējāt? - jaunā sieviete nobālējusi vaicāja.
- Ko? - Katrīna prasīja.
- Kliedzienu?
- Un pistoles šāvienu? - piebilda gvardes kapteinis.
- Kliedzienu un pistoles šāvienu? - Katrīna atkārtoja. - Es neko nedzirdēju. Kaut gan, vai tad tas Luvrā kāds retums! Lasiet, lasiet, Šarlote!
- Paklausieties pati, madame, - sacīja baronese, kamēr kapteinis Nansē stāvēja, satvēris sava zobena rokturi, bet bez atļaujas neuzdrošinājās aiziet. - Dzirdami soļi… kāds tuvojas!
- Vai jūsu majestāte nepavēlēs uzzināt, kas tur notiek? - kapteinis jautāja.
- Nav vajadzīgs, monsieur. Palieciet šeit! - atbildēja Katrīna, atbalstīdamās uz rokas un pieceldamās, it kā savai pavēlei piešķirdama vēl lielāku nozīmi. - Kas gan mani nemiera brīdī aizsargās? Droši vien tur būs saplūkušies kalpotāji.
Karalienes miers bija tik krasā pretstatā ar visu pārējo galminieku bailēm, ka de Sovas kundze, pārvarējusi kautrību, atkal uzdrošinājās ierunāties.
- Majestāte, tur, šķiet, kādu nogalina, - vina iekliedzās.
- Ko?
- Varbūt Navarras karali, madame! Troksnis nāk no viņa guļamistabas puses.
- Muļķīte! - karaliene noņurdēja. - Viņa visur redz vienīgi savu Navarras karali.
- Mans Dievs! Mans Dievs! - Sovas kundze, atslīgdama krēslā, vaimanāja.
- Tā, nu ir beigas, - noteica Katrīna. Tad viņa pagriezās pret kapteini: - Ceru, ka par nekārtībām pilī jūs bargi sodīsit vainīgos. Lasiet, Šarlote!
Un Katrīna atlaidās spilvenos. Viņa izlikās vārga, nogurusi un galminieki redzēja, ka viņas pieri klāja lielas sviedru lāses.
De Sovas kundzei nekas cits neatlika kā paklausīt. Bet viņai klausīja vienīgi acis un balss. Viņas domas nodarbināja kaut kas cits. Ar šausmām viņa iedomājās velnišķās briesmas, kas draudēja viņas mīļākajam. Brīdi viņa mēģināja savu uztraukumu savaldīt, bet tas viņai neizdevās: balss aizsmaka, grāmata izkrita no rokām, un viņa zaudēja samaņu.
Tai laikā troksnis vēl pieauga. Gaitenī atskanēja smagi, steidzīgi soļi. Tad norībēja divi šāvieni un nošķinda logu stikli.
Pārsteigta, ka cīņa turpinās pārāk ilgi, Katrīna piecēlās no gultas, un, izsliedamās visā augumā, bāla, plati ieplestām acīm nostājās istabas vidū. Redzēdama, ka kapteinis gatavojas doties ārā, viņa to ai/turēja.
- Palieciet šeit! - viņa teica, - es pali iešu paskatīties, kas tur īsti noliek.
Bet notikumi risinājās tā.
No rīta dE Muī no Ortona bija saņēmis Indriķa gujamistabas atslēgu. Atslēgas caurulītē bija iebāzts savīstīts papīrītis, ko de Muī ar saspraužamās adatiņas palīdzību izņēma.
Zīmītē bija uzrakstīta nakts parole, lai varētu iekļūt Luvrā.
Bez tam Orlons de Muī vēl bija pateicis, ka Navarras karalis lūdz viņu ierasties Luvrā pulksten desmitos vakarā.
Pusdcsmitos de Muī apģērba bruņas, kuru stiprums ne vienu reizi vien bija izmēģināts sīvos kautiņos, bet virsū uzvilka zīda kamzoli. Tad viņš apjoza zobenu, aizbāza aiz jostas pistoles un plecos uzmeta pazīstamo ķirškrāsas mēteli.
Mēs zinām, ka Indriķis pēc pārģērbšanās tūlīt devās pie Margeritas. Tur Indriķis ieradās īstā laikā, lai karaļa acis apmānītu ar la Molu, ar kuru viņš bija sadūries guļamistabā. Tai acumirklī de Muī, likdams lietā Indriķa atsūtīto paroli, bet vēl vairāk - savu ķirškrāsas mēteli - , izgāja caur Luvras vārtiem.
Jauneklis devās tieši pie Navarras karaļa, aiz paraduma pūlēdamies, cik vien iespējams, atdarināt la Mola gaitu. Priekšistabā viņš salika Ortonu.
- De Muī kungs, - kalnietis teica, - karalis izgāja, bel lika man jūs ievest viņa guļamistabā un palūgt tur pagaidīt. Ja viņš aizkavēsies, jūs varat izmantot viņa gultu.
Savukārt Ortonam dc Muī neko nejautāja un iegāja Navarras karaļa guļamistabā. Velti nekavēdams laiku, de Muī paņēma tinti un spalvu un, piegājis pie sienas, kur karājās lieliski izstrādāta Francijas karte, sāka skaitīt un atzīmēt piestātnes no Parīzes līdz Po.
Bet šī nodarbošanās neturpinājās ilgāk par ceturtdaļstundu. To pabeidzis, de Muī tiešām nevarēja izgudrot, ko iesākt.
Divas trīs reizes viņš apstaigāja istabu, izberza acis, nožāvājās, apsēdās, piecēlās un atkal apsēdās. Beidzot viņš nolēma izmantot Indriķa labvēlību, nolika uz naktsgaldiņa abas pistoles, turpat novietoja arī lampu, un izstiepās ar tumšu baldahīnu pārsegtajā gultā, neaizmirsdams blakus nolikt kailu zobenu. Tā kā priekšistabā Ortons stāvēja sardzē, de Muī bija pārliecināts, ka neviens viņu pēkšņi nevar pārsteigt, un drīz vien cieši aizmiga. Veselīgajā miegā hugenots sāka krākt ne sliktāk par pašu Navarras karali. Tai brīdī seši algotņi ar zobeniem rokās un pistolēm aiz. jostām ieslīdēja gaitenī, kurā mazākās durvis veda Katrīnas istabā, bet lielās - pie Indriķa. Sešiem algotņiem pa priekšu gāja viņu vadonis. Bez. kailā zobena un dunča aiz jostas ar sudraba sprādzēm bija piestiprinātas viņa uzticamās pistoles. Tas bija Morvels. Sasniedzis Indriķa istabas durvis, Morvels apstājās.
- Vai jūs droši zināt, ka gaitenī nav sargu? - viņš jautāja, pagriezies pret vienu no vīriem, acīmredzot - algotņu priekšnieku.
- Jā, tur neviena nav.
- Labi. Tagad jāuzzina, vai mūsu meklētais atrodas šeit!
- Atļaujiet! - sacīja algotņu priekšnieks, saķerdams Morvela roku, kas taisījās atvērt durvis. - Tā taču ir Navarras karaļa guļamistaba.
- Neviens to arī nenoliedz, - Morvels atbildēja.
Kareivji izbrīnā saskatījās, bet viņu priekšnieks atkāpās dažus soļus atpakaļ.
- Un jūs šai stundā Luvrā, Navarras karaļa guļamistabā gribat kādu apcietināt? - viņš vaicāja.
- Bet ko jūs teiktu, ja es jums teiktu, ka man jāapcietina pats Navarras karalis? - Morvels jautāja.
- Es teiktu, ka tas nav joks un bez karaļa Kārļa IX parakstītas pavēles…
- Izlasiet, lūk, šo te! - Morvels viņu pārtrauca.
Izņēmis no kabatas pavēli, viņš to pasniedza algotņu priekšniekam.
- Labi, - rīkojumu izlasījis, viņš noteica. - Tādā gadījumā es nedrīkstu pretoties.
- Un jūs esat gatavs izpildīt pavēles?
- Jā, esmu gatavs!
- Un jūs? - Morvels noprasīja visiem sešiem kareivjiem.
Algotņi palocīja galvu.
- Labi, - sacīja Morvels. - Mēs izkārtosimies šādi: divi paliks pie šīm durvīm, divi apsargās guļamistabas durvis, bet divi nāks man līdzi.
- Un tad? - leitnants jautāja.
- Uzklausiet mani uzmanīgi! Apcietināmais nedrīkst ne kliegt, ne pretoties. Katra šīs pavēles pārkāpšana sodāma ar nāvi.
- Uz priekšu! - leitnants pavēlēja kādam savam kareivim, kuram bija jāiet līdzi uz Navarrras karaļa guļamistabu. - Vai pavēli sapratāt?
- Pilnīgi, - Morvels atbildēja.
- Nabaga Navarras karalis! - viens no kareivjiem noteica. - Liekas, ka viņam jau no dzimšanas lemts šāds liktenis.
- Viņa liktenis ir izlemts arī šeit, - piezīmēja Morvcls, paņemdams no leitnanta pavēli un iebāzdams to kamzoļa krūšu kabatā.
Tad viņš ar Katrīnas iedoto atslēgu atslēdza durvis, nolika pie tām divus un ar pārējiem četriem iegāja priekšistabā. Domādams, ka pārnācis karalis, Ortons steidzās tam pretī un atradās aci pret aci ar pieciem bruņotiem vīriem.
Ieraudzīdams Morvelu, kuru sauca par karaļa slepkavu, uzticīgais kalps atkāpās un aizsprostoja guļamistabas durvis.
- Kas jūs esat? - Ortons jautāja. - Ko jūs meklējat?
- Karaļa vārdā, kur ir tavs kungs? - Morvels uzsauca.
- Mans kungs?
- Jā, Navarras karalis.
- Navarras karalis nav mājās, - atbildēja Ortons, palikdams pie durvīm, - un tāpēc jums šeit nav ko meklēt!
- Tu melo, nelieti! - Morvels uzstāja. - Nost no ceļa!
- Bcarnieši ir stūrgalvīgi! - Ortons ieņurdējās kā suns viņu zemes kalnos un nekustējās ne no vietas.
- Jūs šeit neiekļūsit, - viņš atkārtoja, - Navarras karalis nav mājās!
Un viņš ieķērās durvīs.
Morvels pamāja. Četri algotņi metās virsū stūrgalvim un atrāva viņu no durvīm, bet, kad viņš gribēja kliegt, Morvels ar roku aizspieda tam muti. Ortons ar zobiem iekodās Morvelam rokā, kas to, apspiesti iekliegdamies, atrāva nost un ar zobena rokturi iesita kalpam pa galvu. Ortons sagrīļojās un nokrita zemē, kliegdams:
- Slepkavas; slepkavas, slepkavas!
Tad viņš zaudēja samaņu.
Divi kareivji nostājās pie durvīm, bet pārējie divi ar Morvelu iegāja guļamistabā.
Naktsgaldiņa lampas gaismā viņi redzēja gultu ar nolaistu priekškaru.
- Šķiet, ka viņš vairs nekrāc, - leitnants čukstēja.
- Uz priekšu! - Morvcls pavēlēja.
Atbildes vietā aiz priekškara atskanēja skarbs kliedziens, kas drīzāk bija līdzīgs lauvas rēcienam, nevis cilvēka balsij. Aizkars strauji atvērās, un kareivji ieraudzīja, ka gultā sēž cilvēks bruņās un ķiverē, kas aizklāja viņa seju līdz pat acīm. Rokās viņš turēja pistoles, bet kails zobens gulēja uz viņa ceļiem.
Pazīdams de Muī, Morvels juta, ka mati saslejas stāvus. Viņš nobālēja un, kā rēgu ieraudzījis, kāpās atpakaļ.
- O, nelieti! - de Muī aizsmakušā balsī iesaucās. - Tu gribi mani nogalināt tāpat kā manu tēvu!
Sos vārdus vēl dzirdēja vienīgi abi ar Morvelu reizē ienākušie kareivji.
Dc Muī mērķēja Morvelam pierē. De Muī nospieda gaili, bet slepkava nokrita ceļos. Kad atskanēja šāviens, Morvelam aiz muguras stāvošais algotnis nokrita zemē kā nopļauts - lode bija trāpījusi tieši sirdī.
Mezdamies uz priekšu, de Muī ar vienu zobena cirtienu pāršķēla galvu otram algotnim, bet pēc tam metās pie Morvcla. Cīņa bija drausmīga, bet īsa. Drīz vien Morvels juta, ka saltais tērauds ieduras viņam kaklā. Viņš mežonīgi iekliedzās un nokrita uz mutes, apgāzdams lampu, kas nodzisa.
Izmantodams tumsu, spēcīgais un veiklais dc Muī gluži kā Homēra varonis, noliecis galvu, metās priekšistabā. Nogāzis zemē vienu kareivi un atgrūzdams otru, viņš kā zibens izšāvās starp abiem algotņiem, kas sargāja ieejas durvis, un uz labu laimi gaitenī divas reizes izšāva ar pistoli. Tagad viņš bija glābts: viņam vēl palika viena pielādēta pistole, kā arī zobens, kas bija bīstams ikvienam.
Bridi de Muī kavējās, nezinādams, vai doties pie Alansonas hercoga, kura istabas durvis, kā viņam likās, bija mazliet pavērtas, vai arī steigties prom no Luvras. Izšķīries par pēdējo, viņš atkal sāka skriet ātrāk, nolēca lejā pa trepēm, sasniedza vārtus, nosauca paroli un aizskriedams
uzkliedza:
- Steidzieties augšā! Karaļa vārdā tur nogalina cilvēkus!
Šāvieni sargus jau bija uztraukuši, bet šie vārdi viņus pārsteidza. Kamēr viņi vēl stāvēja nesapratnē, de Muī iegriezās dc Koka ielā un pazuda, no briesmām izbēgdams ar veselu ādu.
Tas notika brīdī, kad Katrīna, aizturēdama kapteini, sacīja:
- Palieciet šeit! Es pati iešu paskatīties, kas tur īsti noliek.
- Bet, madame §, jūs var pārsteigt nelaime, - kapteinis paskaidroja.
- Mans pienākums ir jums sekot.
- Palieciet šeit! - Katrīna noteica vēl pavēlošākā balsī nekā iepriekš.
- Karaļus apsargā daudz spēcīgāka vara nekā cilvēku taisītie ieroči.
Kapteinis paklausīja.
Katrīna paņēma lapu, kailajās kājās uzāva samta kurpes un izgāja no guļamistabas. Nonākusi gaitenī, kurā vēl bija samanāmi šāviņu dūmi, viņa klusi kā ēna devās uz Navarras karaļa istabām.
Visapkārt valdīja stindzinošs klusums. Nokļuvusi līdz ieejas durvīm, Katrīna kāpa pār slieksni un ieraudzīja priekšistabā nesamaņā gulošo Ortonu.
- Lūk, kalps! - viņa sacīja. - Droši vien tālāk mēs redzēsim arī kungu.
Un māte karaliene iegāja guļamistabā.
Tur uz grīdas viņa ar kāju kaut ko aizķēra un, nolaidusi lampu zemāk, ieraudzīja algotni ar pāršķeltu galvu. Viņš bija miris. Soļus trīs tālāk gulēja sirdī ievainotais leitnants. No viņa krūtīm plūda pirmsnāves gārdzieni.
Beidzot! Blakus gultai vēl viens cilvēks, kam no divām brūcēm kaklā plūda asiņu strauti. Viņš bija nāves bāls un savilktām rokām velti mēģināja piecelties.
Tas bija Morvels.
Katrīnu pārņēma saltas trīsas. Viņa redzēja, ka gulta ir tukša un, skatīdamās apkārt, starp trim asiņu peļķēs gulošiem cilvēkiem velti meklēja to, ko tik ļoti kāroja ieraudzīt.
Morvcls pazina Katrīnu. Viņa acis plaši iepletās un viņš izmisis pavēcināja roku.
- Nu, kas ir? - Katrīna pusbalsī jautāja. - Kur viņš ir? Kas ar viņu notika? Nelaimīgais! Vai tiešām tu viņam ļāvi izglābties?
Morvcls mēģināja kaut ko teikt, bet no krūtīm tam izlauzās vienīgi ķērkstošas, nesakarīgas skaņas. Uz lūpām viņam parādījās sarkanas putas un viņš pakratīja galvu, likdams saprast, ka nevar parunāt.
- Runā taču! - Katrīna uzkliedza. - Saki kaut vienu vārdu!
Morvcls parādīja savu brūci. No krūtīm tam atkal izlauzās dažas
neskaidras skaņas, viņš vēlreiz, mēģināja piespiesties un iegārgdamies zaudēja samaņu. Katrīna pārskatīja istabu. Viņai visapkārt bija tikai līķi un mirstošie, grīdu klāja asiņu paltis un visu šo skatu apņēma kapa klusums. Karaliene vēlreiz mēģināja uzsākt ar Morvelu sarunu, bet Šoreiz viņš pal nepakustējās. No viņa kamzoļa krūšu kabatas ārā rēgojās kaut kāds papīrs. Tā bija karaļa parakstītā apcietināšanas pavēle. Katrīna to paķēra un paslēpa sev uz krūtīm.
Tanī brīdī viņai aiz muguras atskanēja soļi. Karaliene pagriezās un ieraudzīja pie durvīm stāvam Alansonas hercogu. Ncnocietics viņš bija atnācis šurp un nevarēja atraut acis no skata, kas atklājās viņa priekšā.
- Tu esi šeit? - Katrīna vaicāja.
- Jā, madame. Mans dievs, kas šeit notiek? - hercogs jautāja.
- Ej atpakaļ, Fransuā! Drīzumā tu dabūsi visu zināt.
Alansonas hercogs zināja daudz vairāk nekā Katrīna domāja. Viņš bija sācis klausīties, tiklīdz gaitenī atskanēja algotņu soļi. Ieraudzījis, ka šie cilvēki ieiet pie Navarras karaļa un atcerējies Katrīnas vārdus, viņš nojauta, kam bija jānotiek, un priecājās, ka par viņu spēcīgāka roka tagad satrieks viņa bīstamo draugu.
Drīz vien atskanēja šāvieni. Fransuā dzirdēja kādu skrienam pa gaiteni, tad atvērās durvis uz kāpnēm, gaitenis kļuva gaišs un viņš ieraudzīja viņam ļoti labi pazīstamo ķirškrāsas mēteli.
- De Muī! - viņš iesaucās. - Dc Muī pie Navarras karaļa! Nē, tas nav iespējams! Tas būs grāfs de la Mols.
Hercogs uztraucās. Viņš atcerējās Margeritas doto vārdu sargāt jaunekli no briesmām un nolēma pārliecināties, vai pa gaiteni tiešām bēdzis viņš. Fransuā steidzās uz. abu draugu istabu. Tā bija tukša, bet la Mola ķirškrāsas mētelis karājās pie sienas kaktā. Tagad viņš vairs nešaubījās: bēglis bija nevis la Mols, bet gan de Muī.
Baidīdamies, ka hugenotu saķers un viņš izpaudīs sazvērestības noslēpumu, izbailēs nobālušais hercogs steidzās uz Luvras vārtiem. Tur viņš uzzināja, ka cilvēks ķirškrāsas mētelī ir vesels un neskarts. Viņš tikko bija izskrējis pa vārtiem, kliegdams, ka Luvrā karaļa vārdā apkaujot cilvēkus.
- Viņš ir maldījies, - Alansonas hercogs noņurdēja. - Nevis karaļa, bet mātes karalienes vārdā.
Nomierinājies par de Muī, Fransuā devās uz Navarras karaļa guļamistabu un ieraudzīja Katrīnu, kas gluži kā hiēna klīda starp līķiem. Izpildīdams mātes pavēli, viņš tūlīt atgriezās savās istabās, izlikdamies mierīgs, kaut gan patiesībā viņu māca tumšas aizdomas. Izmisusi par šo jauno neveiksmi, Katrīna pasauca gvardes kapteini un pavēlēja aizvākt līķus, bet ievainoto Morvelu pārvest mājās. Karali viņa nelika modināt.
- O, viņš tomēr atkal izglābies! - viņa čukstēja, zemu noliektu galvu iedama uz savām istabām. - Dieva roka sargā šā cilvēka dzīvību. Viņš valdīs! Viņš valdīs!
Atvērdama savas istabas durvis, Katrīna ar roku pārvilka pār pieri un pūlējās smaidīt.
- Kas noticis, madame ? - galminieki jautāja.
Vienīgi de Sovas kundze klusēja. Aiz uztraukuma viņa nevarēja izteikt ne vārda.
- Nieki, - Katrīna atbildēja. - Vienkārša ķilda, cits nekas.
- O! - pēkšņi iesaucās Sovas kundze, norādīdama uz grīdu. - Jūsu majestāte saka, ka nieki, un tomēr katrs jūsu solis atstāj uz grīdsegas asiņainas pēdas!