Abas dāmas tagad bija paglābtas no pūļa, bet vēl bija jābaidās, ka tās kāds ziņkārīgs sekotājs varētu pazīt un tad atkal atkārtotos tāda pati scēna, kā nule bija norisinājusies un no kuras tās tad varbūt tik viegli vis neizbēgtu.
Arī jaunais virsnieks, likās, saprata šo varbūtību, ko varēja vērot pēc tā, ar kādu enerģiju viņš purināja ormani, kas bija vairāk nosalis nekā aizmidzis.
Bija tik šausmīgi auksts, ka ormaņi, kas parasti sacentās pasažieru izvēlē un mēdza cits citu kaitināt ar dzēlīgām piezīmēm, kā sastinguši nemaz nepakustējās, arī uzrunātais ne.
Virsnieks sagrāba ormani aiz viņa vecā mēteļa apkakles un to tik spēcīgi purināja, ka beidzot vīrs uzmodās.
— Hallo! Hei! — jaunais cilvēks kliedza tam pie pašas auss, redzēdams, ka viņā jau sāk pamosties dzīvības zīmes.
— Tūlīt, kungs, tūlīt, — murmināja ormanis, grīļodamies uz bukas kā piedzēries.
— Kurp dāmas vēlas braukt? — virsnieks vāciski jautāja.
— Uz Versaļu, — tāpat vāciski atbildēja vecākā dāma.
— Uz Versaļu? — iesaucās ormanis, — vai jūs teicāt uz Versaļu?
— Bez šaubām.
— Ir jau labi pateikt — uz Versaļu! Četrarpus jūdzes šādā ceļā! Nē, nē, nē!
— Par to labi samaksās, — teica vāciski vecākā.
— Par to jums labi samaksās, — virsnieks franciski atkārtoja ormanim.
— Cik tad? — noprasīja uz bukas sēdošais ormanis, kura uzticība, likās, nebija sevišķi liela. — Tas vēl, virsnieka kungs, nav viss — aizbraukt uz Versaļu: ja reiz uz turieni esi aizbraucis, tad no turienes arī jāatgriežas.
— Vai ar vienu luidoru pietiks? — jaunākā dāma vēl joprojām vācu valodā jautāja virsniekam.
— Tev piedāvā veselu luidoru, — atkārtoja jaunais cilvēks.
— Luidoru, tas jau viss būtu gluži labi, — noņurdēja ormanis, — bet šinī ccļā zirgs var kājas izlauzt.
— Spoks tāds! Tu nedrīksti ņemt vairāk kā trīs livras līdz Mietas pilij, kas ir pusceļā. Tu redzi tīri labi, ka, maksājot pēc šis takses, turp un atpakaļ tev nākas saņemt divpadsmit livras, bet tev piedāvā divdesmit četras.
— Ak, nu nekaulējaties! — iejaucās vecākā dāma. — Vienalga, divi trīs vai divdesmit luidoru, ja tik viņš tūdaļ brauc bez apstājas.
— Ar luidoru, kundze, ir pilnīgi diezgan, — noteica virsnieks.
Tad pagriezies pret ormani, viņš tam uzkliedza:
— Zemē no bukas, blēdi, un atver dāmām durtiņas!
— Es gribu, lai man vispirms samaksā! — atcirta ormanis.
— Tu gribi!
— Uz to man ir tiesības.
Virsnieks paspēra soli uz priekšu.
— Samaksāsim, samaksāsim uz priekšu, — iesaucās vecākā dāma.
Un viņa tūdaļ sāka rakņāties savā kabatā.
— Ak, Dievs! — viņa iečukstēja savai pavadonei, — man vairs nav naudasmaka.
— Vai patiesi?
— Bet jums, Andrē, vai jums ir jūsējais?
Jaunā sieviete pārmeklēja savu kabatu un tikpat iztrūkusies atbildēja:
— Man… arī man tā vairs nav!
— Pārmeklējiet visas kabatas!
— Tas viss ir veltīgi, — sapīkusi iesaucās jaunākā, jo viņa pamanīja, ka virsnieka skatiens seko visām viņu kustībām un ka ormanis jau atvēris muti platam, zobgalīgam smaidam, droši vien apsveikdams sevi ar to, ka šoreiz tas bijis laimīgi uzmanīgs.
Veltīgi abas dāmas turpināja meklēt, viņas neatrada nevienu sū.
Virsnieks redzēja, kā viņas uztraucās — tc bālēja, te sarka. Stāvoklis patiesi kļuva kutelīgs.
Dāmas jau bija gatavas piedāvāt kādu ķēdi vai rotu kā ķīlu, kad virsnieks, lai aiztaupītu viņām pazemojumu, kas būtu varējis tās aizvainot viņu smalkjūtībā, izvilka no kabatas luidoru un pasniedza to ormanim.
Kamēr dāma pateicās virsniekam, ormanis rūpīgi pārbaudīja un pasvārstīja rokā naudas gabalu, tad atrāva durtiņas un abas dāmas iekāpa ekipāžā.
— Un tagad, jokupēter, — tcica jaunais cilvēks ormanim, — tu vedīsi šīs dāmas kārtīgi un godīgi, kur vien viņām vajadzīgs, vai tu dzirdi?
— O, virsnieka kungs, to jums man nemaz nevajag piekodināt, tas ir pats par sevi saprotams.
Kamēr norisinājās šī saruna, arī dāmas savā starpā kaut ko pārsprieda.
Viņas ar izbailēm pamanīja, ka viņu pavadonis un aizstāvis gatavojas tās atstāt.
— Madamc, — teica jaunākā, — mēs viņu nedrīkstam atlaist.
— Kādēļ ne? Paprasīsim viņam vārdu un adresi, un rīt mēs tam atsūtīsim viņa luidoru līdz ar dažiem pateicības vārdiem, ko jūs tam uzrakstīsit.
— Nē, madamc, cs jūs lūdzu, paturēsim viņu pie mums, ja nu ormanis ir neuzticams cilvēks un mums ceļā rada kādas grūtības… šādos laikos ceļi nav droši, un pie kā tad mēs griezīsimies pēc palīdzības!
— Bet mums taču ir zināms viņa braukšanas numurs.
— Tas jau viss, madamc, ir ļoti labi, un es nemaz nenoliedzu, ka tādā gadījumā jūs vēlāk varētu likt viņu krietni nopērt. Bet pagaidām jūs šonakt varat nenokļūt Vcrsaļā, un, žēlīgais Dievs, ko tur tad teiks!
Vecākā dāma pārdomāja.
— Jums taisnība, — viņa noteica.
Virsnieks jau palocījās, lai atvadītos.
— Monsicur, monsicur, — iesaucās vāciski Andrē, — cs lūdzu jūs uz vienu vārdu.
— Kā jūs, kundze, pavēlat, — atbildēja virsnieks ar redzamu nepatiku, kaut gan visā savā stājā, valodā un balss noskaņā saglabāja vissmalkāko pieklājību.
— Monsicur, — turpināja Andrē, — pēc tam, kad jūs esat izdarījis mums jau tik daudz pakalpojumu, jūs nedrīkstat atteikties parādīt mums vēl kādu mazu laipnību.
— Sakiet vien.
— Nu, redzat, mums jaatzīstas, ka mēs baidāmies no šā ormaņa, kas jau kaulēdamies parādīja sevi no sliktās puses.
— Jūs gluži veltīgi uztraucaties, — atbildēja virsnieks, — cs zinu viņa numuru — 107S. Ja viņš jums sagādās kādas nepatikšanas, griežaties vien pie manis.
— Pie jums! — aizmirsdamās franciski iesaucās Andrē. — Kā jūs gribat, lai mēs griežamies pie jums, kad mēs pat jūsu vārdu nezinām.
Jaunais cilvēks paspēra soli uz priekšu.
— Jūs runājat franciski, — viņš pārsteigts iesaucās, — un spiežat mani nu jau veselu pusstundu lauzīties vācu mēle! Ak, kundze, tas no jūsu puses tiešām nav labi darīts!
— Atvainojiet, monsicur, — tāpat franciski iekrita valodā vecākā dāma, kas steidzās palīgā savai apmulsušajai biedrenei. — Jūs, monsicur, redzat tīri labi, ka mēs, nemaz nebūdamas ārzemnieces, Parīzē esam svešinieces. Jūs esat cilvēks, kas sabiedrībā ieņem pietiekami augstu stāvokli, lai noskārstu, ka mēs pašreiz neatrodamies mūsu dabīgajā stāvoklī. Pakalpot mums tikai pa pusei nozīmētu atsacīties palīdzēt. Un ja jūs būtu mazāk diskrēts, nekā esat bijis līdz šim, tā būtu indiskrēcija.ļ Mēs jūs, monsicur, vērtējam augstu, tāpēc nenovērtējat mūs pārāk zemu. Ja jūs varat parādīt mums vēl mazu uzmanību, dariet to bez vilcināšanās, vai arī atļaujat mums pateikties un mēs meklēsim citu atbalstu.
— Cienītā kundze, — atbildēja virsnieks, kuru pārsteidza nepazīstamās dāmas cieņas pilnā un veiklā valoda, — esmu jūsu rīcībā.
— Tad, virsnieka kungs, esat tik laipns un papūlaties iekāpt pie mums.
— Fiakrā?
— Jā, un mūs pavadīt.
— Līdz Vcrsaļai?
— Jā, monsicur.
Ne vārda neteicis, virsnieks iekāpa fiakrā, uzmetās uz priekšējā soliņa un uzsauca ormanim:
— Brauc!
Kad durvis bija aizdarītas un segas pārklātas, fiakrs devās ceļā pa Scntluvras Tomā ielu, pārbrauca pāri Karuseļu laukumam un devās pa piekrasti tālāk.
Virsnieks, rūpīgi apsedzis ceļgalus ar sava mundiera šineli, bija iespiedies fiakra stūrī pretī vecākajai dāmai.
Ekipāžā valdīja pilnīgs klusums.
Vai nu ormanis gribēja godīgi turēties pie norunas, vai arī virsnieka klātbūtne viņam iedvesa respektu, viņš dzina rikšos savus vājos zirdziņus pa apledojušo piekrasti un pa Vienošanās ccļu.
Ceļotāju elpa pamazām sasildīja šauro ekipāžas telpu. Gaisā bija jūtama smalka parfīma smarža, kas spiedās virsnieka nāsīs un sāka viņu labvēlīgāk noskaņot pret ccļabicdrcnēm.
„Šīs sievietes", viņš nodomāja, ir aizkavējušās kādā rcndcz-vous un tagad mazliet nobijušās un nokaunējušās steidzas atpakaļ uz Versaļu.
„Bet kāpēc gan šīs dāmas", turpināja virsnieks risināt savu domu pavedienu, „ja viņas pieder pie labākās sabiedrības, brauc kabrioletā un to vēl pašas vada?
O, uz to bija sava atbilde.
Trim personām kabriolets bija par šauru un divas dāmas taču nekompromitēs sevi, paņemdamas savā vidū sulaini.
Bet ja ne vienai, ne otrai nav naudas! Tas bija svarīgs iebildums, par kuru vajadzēs pārdomāt.
Maks, bez šaubām, bija palicis pie sulaiņa. Kabriolets, kas tagad droši vien bija saplēsts gabalos, bija ļoti elegants un zirgs… ja cs vispār kaut ko sajēdzu no zirgiem, tas bija vismaz savus simt piecdesmit luidoru vērts.
Tikai ļoti bagātas dāmas var pamest šādu kabrioletu un zirgu likteņa varā. Tas, ka abām nebija naudas, faktiski vēl nekā nenozīmē.
Bet šī tiepīgā vācu valodas lietošana, lai gan viņas ir francūzietes?
Nu, tas tikai pierāda labu audzināšanu. Nav parasts, ka dēku meklētājas runātu tik tīrā vācu akcentā, bet franciski — kā īstas parīzietes.
Bez tam vēl viņām piemīt iedzimta noblcsc.
Jaunākās lūgums bija ļoti aizkustinošs.
Vecākās uzaicinājums bija izteikts valdonīgā, tomēr ļoti pieklājīgā tonī."
Jaunais cilvēks novietoja savu zobenu tā, lai tas kādu no dāmām netraucētu, un nodomāja, ka viņam ir zināmā mērā riskanti pavadīt divas stundas slēgtā ekipāžā ar divām skaistām dāmām.
„Skaistām un noslēpumainām," piedomāja viņš, „jo abas nesaka ne vārda un laikam vēlas, lai es pirmais sāktu sarunu."
Bet kā virsnieks domāja par abām dāmām, tā arī bez šaubām abas dāmas domāja par virsnieku, jo tieši tad kad viņš pašreiz bija beidzis formulēt savas domas, viena no tām angļu valodā griezās pie savas biedrenes.
— Nudien, mīļā, šis ormanis brauc kā ar līķu ratiem, nezinu, kad mēs nonāksim Vcrsaļā. Varu saderēt, ka mūsu pavadonis ir gatavs nomirt aiz garlaicības.
— Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu saruna pavisam nav saistoša, — smaidīdama piebilda jaunākā.
— Vai jūs neatrodat, ka viņš izskatās ļoti pieklājīgs?
— Tās, madamc, ir arī manas domas. Vai jūs ievērojāt, ka viņš valkā flotes virsnieka tērpu?
— Es neesmu liela uniformu pazinēja.
— Nu, lūk, kā cs jau tcicu, viņš nēsā flotes virsnieka tērpu, un visi flotes virsnieki parasti pieder pie labākām aprindām. Bez tam šis tērps viņam labi pieguļ un viņš ir tīri glīts kavalieris, vai ne tā?
Jaunā dāma pašreiz gribēja piekrist savas biedrenes domām, kad virsnieka žests viņu atturēja.
— Piedošanu, manas dāmas, — viņš teica tīrā angļu valodā, — es uzskatu par savu pienākumu aizrādīt, ka pietiekami labi pārvaldu angļu valodu, lai to saprastu un tajā runātu, bet cs neprotu spāniski, un ja jūs negribētu tikt nesaprastas, tad šinī valodā jūs droši varat sarunāties, ja vien pašas to protat.
— Monsicur, — smiedamās atteica dāma, — kā jūs jau varējāt noprast, mūsu nodoms nebija izteikties slikti par jums. Tāpēc, ja mums ir kas ko teikt, tad turpmāk nekautrēsimies un runāsim vienīgi franciski.
— Pateicos par jūsu laipnību, bet gadījumā, ja mana klātbūtne jums būtu neērta…
— Tā jūs nemaz nedrīkstat domāt, jo mēs taču pašas jūs lūdzām mūs pavadīt.
— Pat pieprasījām, — piebilda jaunākā.
— Nelieciet man, kundze, nosarkt un piedodiet man manas šaubas. Jūs taču pašas pazīstat Parīzi un zināt, cik drīz tur var vilties un iekrist kādā slazdā.
— Tāpēc arī mēs jūs uzaicinājām…
— Bet nu runāsim atklāti.
— Arī mūs jūs noturējāt par lādu kā slazdu, tas arī ir viss.
— Piedošanu, manas dāmas, — jaunais cilvēks pazemīgi teica, — zvēru jums, ka šādas domas man pat prātā neienāca.
— Bet, atvainojiet, kas tad tur? Fiakrs apstājas.
— Kas noticis?
— Es, cienītās kundzes, palūkošu.
— Man liekas, mēs gāžamies. Uzmanieties, monsicur1 .
Un ar strauju kustību izstiepusi roku, jaunākā pieķērās pie virsnieka pleca.
Šis pieskāriens tam lika nodrebēt.
Instinktīvi viņš dāmu mēģināja satvert, bet Andrē, atjēgusies no pirmā nobīļa, jau atkal bija ierāvusies savā sēdeklī.
Virsnieks, ko pašreiz nekas vairs neaizturēja, izkāpa un ieraudzīja, ka ormanis pūlas pacelt vienu no saviem zirgiem, kas bija sapinies aizjūga siksnās.
Viņi atradās netālu no Sevras tilta.
Ar virsnieka palīdzību nabaga lopiņš drīz vien bija uzstutēts kājās.
Jaunais cilvēks atgriezās savā vietā.
Ormanis, nopriecādamies, ka viņam gadījies tik izpalīdzīgs pasažieris, jautri pliukšķināja ar savu garo pātagu, lai uzmundrinātu zirgus un arī lai pats sasildītos.
Varēja teikt, ka aukstums, kas pa vaļējām durtiņām spiedās ekipāžā, bija iesaldējis visas sarunas un nosaldējis to plaukstošo draudzību, kura tīri nemanot bija sākusi iezagties jaunā virsnieka sirdī.
Viņam vienkārši apjautājās par apstāšanās iemeslu, un viņš pastāstīja, kas bija noticis.
Tas tad arī bija viss, un klusums no jauna apņēma mūsu trīs ceļotājus.
Virsnieks, kuru vēl joprojām neatstāja domas par kautro, drebošo rociņu, gribēja to aizvietot vismaz ar kājiņu.
Tāpēc viņš uzmanīgi pastiepa kāju, bet, lai cik veikli viņš rīkojās, viņš nekā nesastapa, vai arī kājiņa, kurai tas piedūrās, viņam par lielu nožēlošanu tūdaļ bikli aizbēga.
Reiz, kad viņš bija pieskāries vecākās dāmas celim, viņa piebilda:;
— Atvainojiet, monsicur, cs jūs laikam ļoti traucēju.
Jaunais cilvēks nosarka līdz ausīm un bija priecīgs, ka biezā tumsa palīdzēja slēpt apjukumu.
Ar to viss bija pateikts un saruna pārtrūka.
Sastindzis, mēms un bijīgi kluss, it kā atrastos kādā templī, viņš tik tikko uzdrošinājās elpot un atgādināja norātu bērnu.
Pamazām viņu pārņēma savāda sajūta.
Nemaz ncpicskārics, viņš juta abas šīs daiļās sievietes. Viņš tās redzēja bez uzskatīšanas, un atrodoties tik ciešā tuvībā, viņam likās, — kāda neredzama substance no dāmu miesām ieplūst viņa ķermenī. Viņš būtu varējis atdot visu, lai tikai atjaunotu pārtrūkušās sarunas, bet viņš neriskēja iesākt ar kādu parastu frāzi. Viņš, kas sākumā bija kaunējies sarunā ar viņām lietot labākā sabiedrībā parastos pieklājības vārdus. Viņš baidījās, ka to varētu noturēt par muļķi vai bezkaunīgu pārdrošnieku. Viņš, kas pirms stundas domāja parādām lielu godu, dāvādams tām savu pieklājību un vienu luidoru.
Vārdu sakot, kā visas simpātijas šinī pasaulē ir atkarīgas no fluīdu saskaršanās zināmos apstākļos, spēcīgs magnētisma vilnis, kas bija piesātināts ar smaržām, un šo trīs nejauši sastapušos cilvēku jaunības kvēli, sagrāba savā varā jauno cilvēku un lika viņa domām apmulst, bet sirdij paātrināt savu ritmu.
Tā dažreiz dažos mirkļos dzimst un mirst visdziļākās un visspēcīgākās kaislības. Tām piemīt īpata burvība, tāpēc ka tās ir netveramas un tajās ir daudz spēka, tāpēc ka tās ir apvaldītas.
Virsnieks neteica nc vārda, bet abas sievietes savā starpā klusi sarunājās.
Tā kā viņa ausis bija ļoti modras, viņš tomēr uztvēra dažus atsevišķus vārdus, no kuriem viņam radās zināms priekštats.
Un, lūk ko viņš dzirdēja:
— Ir jau vēls laiks… vārti… aizbraukšanas iemesli…
Pēkšņi fiakrs apstājās.
Šoreiz tas nebija nc paklupis zirgs, ne salauzts ritenis. Pēc trīs stundu ilgām pūlēm ormanis bija sasildījis rokas un piespiedis savus zirgus čakli locīt kājas. Pajūgs bija sasniedzis Versaļu, kur reto laternu gaismā, kas no sarmas bija gluži baltas, uz visām pusēm stiepās garas, vientuļas alejas, kuru koki atgādināja tumšu spoku bezgalīgas rindas.
Jaunais cilvēks noprata, ka viņš ir pie mērķa. Kāda nezināma burvju vara bija likusi laikam aiztecēt nemanot.
Ormanis noliecās pie priekšējā lodziņa:
— Kungs, mēs esam atbraukuši.
— Kur dāmām labpatiktu izkāpt? — virsnieks jautāja.
— Parādes laukumā.
— Uz Parādes laukumu? — prasīja ormanis.
— Nu, protams, tev jau teica.
— Bet vai dzeramnauda būs? — neatlaidās ormanis.
— Brauc!
Atkal nopliukšķčja pātaga.
„Man tomēr kaut kas jāsaka", nodomāja virsnieks, „citādi mani noturēs nevien par bezkauņu, bet arī par muļķi."
— Cienītās dāmas, — viņš teica bez vilcināšanās, — mēs esam atbraukuši.
— Jā, pateicoties jūsu laipnai palīdzībai.
— Un mēs jums sagādājām tādas pūles! — iesaucās jaunākā.
— Ak, kundze, cs tās jau esmu aizmirsis.
— Mēs, monsicur, to gan neaizmirsīsim. Vai jums labpatiktu mums minēt savu vārdu?
— Manu vārdu?
— Uzmanieties, šī jau ir otrā reize, kad es jums to prasu.
— Un jūs taču negribēsit uzdāvināt mums luidoru?
— O, ja ap to lieta grozās, — mazliet aizvainots iesaucās virsnieks, — tad es piekāpjos: cs esmu grāfs Šarnī un, kā kundze jau ir ievērojusi, karaliskās flotes virsnieks.
— Šarnī, — atkārtoja vecākā dāma. — Labi, es to neaizmirsīšu.
— Zoržs Šarnī, — piebilda jaunais cilvēks.
— Žoržs, — nomurmināja jaunākā.
— Un kur jūs dzīvojat?
— Prinča savrupmājā, Rišeljē ielā.
Fiakrs apstājās.
Vecākā dāma pati atvēra kreisās puses durtiņas un, veikli izlēkusi, pasniedza roku savai pavadonei.
— Bet, cienītās kundzes, — iesaucās jaunais cilvēks, kas bija sagatavojies tās pavadīt, — atļaujiet jums sniegt roku. Jūs taču vēl neesat mājās un Parādes laukums nav apdzīvota vieta.
— Lūdzu palieciet uz vietas! — reizē iesaucās abas dāmas.
— Kā, palikt uz vietas?!
— Nē, labāk palieciet fiakrā.
— Bet vienām iet šai nakts laikā, tas ir neiespējami!
— Lūk, nesen jūs gandrīz gribējāt atteikties mums pakalpot, bet tagad piedāvājat vairāk, nekā mēs prasām, — iesmējās vecākā dāma.
— Bet…
— Nekāds „bet". Esiet līdz beigām uzticams un galants kavalieris. Pateicos, monsicur Šarnī, pateicos jums no visas sirds, un tā kā jūs esat uzticams un galants kavalieris, kā jau nupat teicu, tad es pat neprasīšu godavārdu.
— Kam jums mans godavārds?
— Ka jūs tūdaļ aizvērsit durtiņas un liksit ormanim bez kavēšanās doties atpakaļ uz Parīzi. Vai nav tiesa, ka jūs to darīsit, pat nepaskatījies uz mums?
— Jums, cienītās kundzes, ir taisnība, kam gan še būtu vajadzīgs mans godavārds. Orman, dosimies nu, draudziņ, atpakaļ!
Un jaunais cilvēks ļāva ieslīdēt ormaņa rokā vēl otram luidoram. Brašais overnietis aiz prieka tīri vai palēcās gaisā.
— Velns lai parauj! — viņš iesaucās, — nu, tad lai zirgi lauž vai kaklu!
— Es domāju gan, — noņurdēja virsnieks, — par tiem ir samaksāts Fiakrs brauca un brauca. Tā riteņu troksnis neļāva sadzirdēt kāda
jauna cilvēka nopūlas, jo šis jaunais baudītājs bija atlaidies uz tiem pašiem spilveniem, kas vēl bija saglabājuši abu dāmu miesu siltumu.
Bet kas attiecas uz abām svešiniecēm, tās bija palikušas uz vietas stāvot un nekustējās agrāk, kamēr fiakrs nebija pazudis viņu skatienam. Tad abas steidzās uz pili.