Žanna turpināja gaidīt, kad nāks rakstvedis, kā solīja cietuma sargs, nolasīt viņai spriedumu.
Tiešām, atbrīvojusies no šaubu mokām, tikai mazliet sajuzdama sāpes, salīdzinot sevi ar citiem apsūdzētajiem, tas ir, aiz uzpūtības, viņa domāja:
„Kāda nozīme, man, nesaprātīgai sievietei, ka monsieur Roānu uzskata par» nevainīgu?
Vii man uzliek sodu par kādu manu kļūdu? Nē. Ja visi cilvēki mani būtu pienācīgi atzinuši par Valuā, ja man būtu bijusi tāda prinču un hercogu rinda nostādīta tiesnešiem ceļā, kā tas bija monsieur kardinālam, kuri lūdzās ar savu izturēšanos, ar melna krepa šlcpēm pie zobeniem un sēru lentām ap piedurknēm, es nedomāju, ka būtu atteikuši nabaga grāfienei Lamotai, un katrā ziņā, paredzēdami slavenību lūgumu, būtu ietaupījuši Valuā pēcnācējai apsūdzēto sola kaunu.
Bet kāpēc domāt par pagājušo? Tas jau miris. Nu jau beidzies manas dzīves lielākais darbs. Nostādīta divdomīgā stāvoklī sabiedrībā un galmā, kuru varētu sagraut pirmā vēsma no augšas, es nīkuļotu un varbūt atgrieztos sākotnējā nabadzībā, kura bija manas dzīves sāpīgākais brīdis pirmās aizgādnes laikos. Tagad viss ir citādi. Izsūtīta! Es esmu izsūtīta! Tas nozīmē, ka man ir tiesības aizvest līdzi miljonu, dzīvot zem Scviļas vai Agridžento citronkokiem ziemā un Vācijā vai Anglijā vasarā; tas nozīmē, ka nekas nekavēs mani, jaunu, skaistu, slavenu un pilnīgi brīvu pašai izskaidrot prāvu sev par labu, dzīvot, kā vēlēšos, vai nu ar vīru, ja viņu izsūtīs, (bet es zinu, ka viņš ir brīvs), vai ar draugiem, kādus sagādā laime un skaistums."
„Un", turpināja Žanna, nogrimusi kaislīgās domās, „lai man notiesātai, izsūtītai, nabaga pazemotai pēc tam saka, ka neesmu bagātāka par karalieni, vairāk cienīta un nevanīgāka kā viņa. Viņai nebija svarīgi notiesāt mani. Slieka neko lauvai nenozīmē. Viņai bija svarīgi notiesāt monsicur Roānu, bet monsicur Roānu pasludināja par pilnīgi nevainīgu.
Kā viņi tagad rīkosies, lai paziņotu man spriedumu, un izsūtītu no karaļvalsts? Vai viņi atriebsies sievietei, pakļaudami to visstingrākai soda izpildīšanai? Vai mani uzticēs strēlniekiem aizvest līdz robežai? Vai svinīgi teiks: «Nekrietnā, karalis jūs izraida no valsts!" Nē, mani kungi ir labsirdīgi, — smaidīdama viņa tcica, — viņi vairs neļaunojas uz mani. Viņi dusmojas tikai uz Parīzes tautu, kas kliedz zem balkoniem: „Lai dzīvo monsicur Kardināls! Lai dzīvo Kaliostro! Lai dzīvo parlaments!" Lūk, viņu patiesais ienaidnieks — vienkāršā tauta. Jā, tas ir viņu tiešais ienaidnieks, jo es cerēju uz sabiedriskās domas morālo atbalstu un man sekmējās."
Tā domāja Žanna un gatavojās nākotnei. Viņa jau rūpējās par dimantu novietošanu, par iekārtošanos Londonā (bija vasara), kad pēkšņi atmiņā atausa Reto Vilcts.
— Nabaga zēns! — viņa tcica, ļauni smaidīdama, — viņš samaksāja par visiem. Vienmēr taču vajadzēja grēku nožēlošanai kāda niecīga dvēsele filozofiskā nozīmē, un katru reizi, kad rodas tāda nepieciešamība, rodas arī grēkāzis.
Nabaga Reto! Nespēcīgais, nožēlojamais, šodien viņš saņem samaksu par savām satīrām pret karalieni, par savām spalvas intrigām, un Dievs, kas piešķir katram savu likteni, būs gribējis dot viņam dzīvi, pilnu rungas sitieniem^ ar nepastāvīgu laimi, slazdiem un noslēpumiem, un ar beigām uz galerām. Lūk, ko nozīmē viltība bez prāta, ļaunprātība niknuma vietā, ķildība bez tālredzības un spēka. Cik daudz kaitīgu būtņu ir dabā, sākot ar indīgo smidzi līdz skorpionam, vismazāko kukaini, kurš liek baidīties cilvēkam. Visi šie vārguļi grib kaitēt, bet ar viņiem nemēdz cīnīties: viņus samin."
Un ar mierīgu augstprātību Žanna apraka savu līdzvainīgo Reto un nolēma uzzināt, kurā katorgā būs šis nožēlojamais, lai nejauši negadītos tur kāda ceļojuma laikā un nesagādātu pazemojumus nelaimīgajam, rādīdama vecās paziņas laimi. Žannai bija laba sirds.
Viņa priecīgi brokastoja kopā ar cietuma sargiem; viņi bija pilnīgi zaudējuši jautrību un pat nepūlējās slēpt savu grūtsirdību. Šo vēsumu Žanna izskaidroja ar viņas vainas atzīšanu un spriedumu. Viņa par to pateica skaļi. Hūberi atbildēja, ka nekas neesot viņiem tik sāpīgs, kā cilvēka izskats pēc sprieduma pasludināšanas.
Sirds dziļumos Žanna bija tik laimīga, viņai tik grūti bija slēpt prieku, ka izdevība palikt vienai, brīvai ar savām domām, varēja būt tikai patīkama. Viņa nolēma pēc pusdienas prasīt palaist viņu uz savu kameru.
Bet viņa bija ļoti pārsteigta, kad cietuma sargs Hūbers pie deserta ar svinīgu piespiešanos, kāda nebija parasta viņu attiecībās, sāka runāt:
— Kundze, mums ir pavēlēts neturēt cietuma sarga dzīvoklī personas, kuru likteni izlēmis parlaments.
„Labi," domāja Žanna, „viņš uzminēja manu vēlēšanos."
Viņa piecēlās.
— Es negribētu, — Žanna atbildēja, — lai jūs atļautos pārkāpumu; tas nozīmētu būt nepateicīga par labsirdību, ko jūs izrādījāt man… Es tad nu eju uz kameru.
Viņa paskatījās, lai redzētu savu vārdu iespaidu. Hūbers grozīja pirkstos atslēgu. Cietuma sarga sieva novērsa galvu, it kā lai slēptu saviļņojumu.
— Bet kur un kad man nolasīs spriedumu? — jautāja grāfiene.
— Varbūt gaida, kad kundze būs savā kamerā, — steidzīgi tcica Hūbers.
„Skaidrs, ka viņš grib tikt no manis vaļā," domāja Zanna.
Un neskaidra nemiera sajūta lika viņai nodrebēt. Tā gan pagaisa tikpat ātri, cik ātri bija radusies.
Zanna uzkāpa trīs kāpienus, kuri veda no cietuma sarga istabas līdz kancelejas gaitenim.
Redzēdama viņu aizejam, Hūbcra kundze strauji pienāca viņai klāt un paņēma viņas rokas. Tikai tas nebija aiz cienības, īstas draudzības vai jūtības, kura sagādā godu tam, kas izrāda un tam, kam izrāda, bet dziļas līdzjūtības, iežēlas trauksmē. Grāfienei, kas ievēroja visu, tas nepalika nepamanīts.
Šajā reizē iespaids bija tik skaidrs, ka Zanna pati no sevis nespēja noslēpt, cik viņai ir ļoti bail; taču šīs bailes, tāpat kā visas iepriekšējās, neaizkavējās viņas dvēselē, kas līdz malām bija piepildīta ar prieku un cerībām.
Taču Zanna gribēja saņemt paskaidrojumu par šo līdzcietību; viņa atvēra muti un nokāpa divus kāpienus, lai izsacītu noteiktu un stingru jautājumu, uz kuru nevarētu atbildēt ar atrunām, bet jau bija par vēlu. Hūbers paņēma viņu aiz rokas, drīzāk strauji nekā laipni, un atvēra durvis.
Grāfiene nokļuva gaitenī. Tur gaidīja astoņi tiesas zāles strēlnieki. Ko viņi gaidīja? Lūk, ko nodomāja Zanna, tos pamanīdama. Bet cietuma sarga istabas durvis bija jau cict. Strēlnieku priekšā stāvēja viens no parastiem uzraugiem, tas, kurš katru vakaru aizvadīja grāfieni uz viņas kameru.
Šis cilvēks sāka iet pa priekšu Žannai, it kā lai rādītu ccļu.
— Es atgriežos savā kamerā? — vaicāja grāfiene ar tādu sievietes izteiksmi, kas gribētu izlikties pārliecināta par to, ko saka, bet tomēr šaubās.
— Jā, kundze, — atbildēja uzraugs.
Žanna pieķērās dzelzs margām un kāpa aiz šā cilvēka. Viņa dzirdēja, kā strēlnieki sačukstējās dažus soļus tālāk, bet nekustējās ne no vietas.
Nomierinājusies, viņa ļāva sevi ieslēgt kamerā un pat mīļi pateicās uzraugam. Tas aizgāja projām.
Tiklīdz Žanna redzēja sevi brīvu un vienu, viņa sāka nevaldāmi priecāties, ko tik ilgi bija slēpusi zem maskas, kura liekulīgi slēpa viņas seju pie cietuma sarga. Šī Konsjcržcrī istaba bija viņas miteklis, krātiņš uz brīdi cilvēku savažotam mežonīgam zvēram, ko Dieva griba atkal palaidīs brīvajā pasaules plašumā.
Kad pienāk nakts, kad neviena skaņa sagūstītajam zvēram neatgādina par viņa sargiem, kad viņa izsmalcinātā oža tuvumā nejūt nekādas smakas, šī nevaldāmā būtne sāk šaudīties pa savu midzeni, pa savu krātiņu. Tad viņa izstaipa locekļus, lai padarītu tos lokanākus lēcienam gaidamajā brīvībā; tad viņai rodas rēcieni, lēcieni vai ekstāze, ko nekad nemana cilvēka acīs.
Ar Žannu tā bija. Bet pēkšņi viņa saklausīja soļus gaitenī; viņa dzirdēja uzrauga atslēgu saišķa žvadzināšanu; viņa dzirdēja, kā viņš grabinājās ap masīvo atslēgas caurumu.
— Ko viņi grib no manis? — viņa domāja, paccldmās uzmanīga un mēma.
Ienāca uzraugs.
— Kas ir, Žan? — jautāja Žanna skanīgā un vienaldzīgā balsī.
— Vai kundze nebūtu tik laipna man sekot? — viņš tcica.
— Kurp?
— Lejā, kundze.
— Kā lejā?
— Uz kanceleju.
— Kāpēc, lūdzu?
— Kundze…
Žanna piegāja pie šī cilvēka, kas vilcinājās, un gaiteņa galā pamanīja strēlniekus, kurus sākumā bija sastapusi lejā.
— Sakiet galu galā, — uztraukta viņa iesaucās, — ko grib no manis kancelejā?
— Kundze, monsicur Doijo, jūsu aizstāvis, grib ar jums runāt…
— Kancelejā? Un kāpēc nevar šeit, jo viņam vairākas reizes bija atļauts ienākt?
— Kundze, monsicur Doijo ir saņēmis vēstules no Versaļas un grib jūs iepazīstināt ar tām.
Zanna neievēroja, cik neloģiska bija šī atbilde. Viņu pārsteidza viens vienīgs vārds: vēstules no Versaļas, vēstules no galma, bez šaubām, kuras atnesa pats aizstāvis.
„Vai karaliene būtu aizlūgusi par mani pie karaļa pēc sprieduma pasludināšanas? Vai tiešām…", Žanna pie sevis nodomāja.
Bet kāpēc daudz minēt; vai tas bija nepieciešams, kad pēc divām minūtēm varēja uzzināt problēmas atrisinājumu.
Un, starp citu, slēdzējs uzstāja; viņš kratīja atslēgas kā cilvēks, kas, it kā neko nezina, bet instrukcija viņam liek pavēlēt.
— Uzgaidiet mazliet, — teica Zanna. — Jūs redzat, ka cs biju izģērbusies, lai mazliet atpūstos. Beidzamajās dienās cs ļoti noguru.
— Es uzgaidīšu, kundze; bet atccrictics, lūdzu, ka Doijo ļoti steidzas.
Žanna aizvēra durvis, uzģērba mazliet svaigāku kleitu, paņēma apmetni
un ātri sakārtoja matus. Šī sagatavošanās aizņēma tikai piecas minūtes. Sirds viņai tcica, ka monsicur Doijo atnesis pavēli tūliņ aizbraukt, un, ka iespējams, viss ir sagatavots, lai viņa varētu nemanāmi un citus neapgrūtinot aizbraukt no Francijas. Tagad, kad spriedums bija pasludināts, karalienei bija jācenšas, cik iespējams mazāk, aizkaitināt icnaidnicci, jo ko var sagaidīt no brīvās panteras, kad tā tik bīstama jau ķēdēs? Laimīgo domu šūpota, Zanna gandrīz vai lidoja pakaļ uzraugam, kas lika viņai nokāpt pa mazajām kāpnēm, pa kurām viņu jau bija veduši tiesas zālē. Bet tai vietā, lai ietu šai zālē, tai vietā, lai pagrieztos pa kreisi, kur bija ieeja kancelejā, cictumuzraugs pagriezās uz durvīm pa labi.
— Kurp jūs ejat? — jautāja Zanna, — kanceleja ir šeit.
— Nāciet, kundze, — medainā balsī teica uzraugs, — monsicur Doijo jūs gaida šeit.
Viņš iegāja pa priekšu un ievilka cietumnieci, kas dzirdēja, kā aiz viņas ar troksni aiztaisījās biezo durvju ārpuses aizbīdņi.
Pārsteigta, bet tumsā nevienu neredzēdama, Žanna neuzdrīkstējās jautāt sargam kaut ko vairāk.
Viņa paspēra divus vai trīs soļus un apstājās. Zilgana gaisma piešķīra istabai,, kur viņa atradās, it kā kapenes iekšienes izskatu.
Gaisma iesūcās caur senatnīgo rcstu augšdaļu, no kurienes pār zirnekļu tīkliem un gadusimteņu biezo putekļu kārtu tikai daži stari deva mazliet gaismas.
Zanna pēkšņi sajuta aukstumu; viņa juta cietuma sienu miklumu; zibsnīgajās uzrauga acīs uzminēja kaut ko drausmīgu.
Tomēr viņa redzēja tikai šo cilvēku; vienīgi viņš ar cietumnieci šai brīdī bija četrās cietuma sienās, kuras bija gluži sapelējušas, zaļas padarījis no rāmjiem notccējušais ūdens, jo tās nekad nebija sildījusi saule.
— Kungs, — viņa tcica, apspiezdama šausmu drebuļus, — ko mēs šeit abi darīsim? Kur ir monsicur Doijo, ko jūs solījāt parādīt?
Uzraugs nekā neatbildēja; viņš pagriezās, it kā lai apskatītu, vai durvis, pa kurām viņi ienāca, bija labi aizvērtas.
Neaprakstāmās šausmās Žanna sekoja šai kustībai. Viņai radās doma, ka nu ir darīšana ar vienu no tiem cietuma uzraugiem, kādus aprakstīja tā laikmeta šausmu romānos, kuri, mežonīgi iemīlējušies cietumniecē un redzēdami, ka laupījums viņiem izbēgs pa būrīša atvērtajām durvīm, tiranizēja skaistās gūsteknes, piedāvādami viņām mīlu apmaiņai pret brīvību.
Žanna bija stipra, viņa nebaidījās no nejaušībām, viņa nebija tikumīga. Viņas iztēle sekmīgi cīnījās pret Krcbijona dēla un Luvē dīvainajiem sofismiem. Viņa piegāja tuvu klāt cietuma uzraugam un smaidīdama tcica:
— Mans draugs, ko jūs gribat? Vai jūs vēlaties man kaut ko teikt? Cietumniecei, kuru gaida brīvība, laiks ir dārgs. Lai runātu ar mani, jūs izvēlējāties ļoti drūmu vietu.
Cilvēks ar atslēgām viņai neatbildēja tāpēc, ka nesaprata. Viņš apsēdās pie zemās krāsns stūrī un gaidīja.
— Bet ko mēs šeit darīsim; cs jums vēlreiz vaicāju? — tcica Žanna.
— Mēs gaidām monsicur Doijo, — atbildēja uzraugs.
Žanna pašūpoja galvu:
— Jums jāatzīst, — viņa teica, — ka monsicur Doijo ir slikti izvēlējies laiku un vietu, ja grib man paziņot par vēstulēm no Versaļas… Nav iespējams, ka monsicur Doijo liek gaidīt man šeit. Te slēpjas kaut kas cits.
Tiklīdz viņa pateica šos vārdus, tā iepretī atvērās durvis, kuras viņa nebija ievērojusi.
Tas bija vienas no tām slepenajām apaļajām durvīm, īsts koka un dzelzs piemineklis, kas, atvērdamās, atklāj dziļumā tādu kā noslēpumainu apli, kura centrā personas un ainavas parādās, kā burvības atdzīvinātas.
Tiešām, aiz šīm durvīm bija pakāpieni, kuri nozuda vāji apgaismotā, bet vējiem un svaiguma pilnā gaitenī, un viņpus gaitenim vienā vienīgā mirklī, tik ašā kā zibens, Žanna, paceldamās uz pirkstgaliem pamanīja laukumam līdzīgu telpu, un šai telpā vīriešu un sieviešu burzmu ar mirdzošām acīm.
Taču šī it kā vīzija Žannai atklājās tikai uz mirkli, viņa pat nepaguva to apjēgt. Viņas priekšā, daudz tuvāk nekā bija laukums, parādījās trīs cilvēki, uzkāpdami uz augšējā pakāpiena.
Aiz šiem cilvēkiem uz zemākiem pakāpieniem iznira četras bajonetes, baltas un smailas, līdzīgas tām drūmajām svceēm, kurām vajadzēja apgaismot šo skatu.
Bet apaļās durvis aizvērās. Tikai trīs cilvēki iegāja kamerā, kur gaidīja Zanna.
Grāfienes pārsteigumu nomainīja nemiers un panika.
Viņa atkāpās, cenzdamās turēties tuvāk uzraugam, no viņa vēl pirms mirkļa bija baidījusies, bet tagad pie viņa meklēja aizstāvību no nepazīstamajiem vīriem.
Uzraugs piespiedās pie sienas, tā ar savu izturēšanos likdams saprast, ka viņš negrib piedalīties visā notiekošajā un paliks mēms skatītājs izrādē, kas tūdaļ sāksies.
Zannu pasauca, pirms viņai radās doma sākt runāt.
Iesāka jaunākais no trijiem vīriešiem. Viņš bija ģērbies tumšā tērpā. Galvā viņam bija cepure, un rokās viņš valstīja papīra rulli.
Pārējie divi, it kā atdarinādami uzraugu, paslēpās tumšākajā telpas daļā.
— Jūs esat, kundze, — teica nepazīstamais, — Žanna Scntremī de Valuā, Marī Antuana Nikolā, grāfa Lamota laulātā draudzene?
— Jā, kungs, — atbildēja Žanna.
— Jūs esat dzimusi Fonetā, 1756.gada 22.jūlijā?
— Jā, kungs.
— Jūs dzīvojat Parīzē, Jaunajā Sentžila ielā?
— Jā, kungs… Bet kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?
— Kundze, jūs mani apvainojat, nepazīdama mani; man ir gods būt tiesas sekretāram.
— Es jūs pazīstu.
— Tad, kundze, ja jūs mani pazīstat, es varu izpildīt pienākumus?
— Vienu mirkli, kungs. Lūdzu, kādi ir jūsu pienākumi?
— Nolasīt jums, kundze, spriedumu, ko pasludināja tiesas sēdē 1786.gada 31.maijā.
Zanna nodrebēja. Viņa palūkojās apkārt ar skumju un neuzticīgu skatienu. Mēs nerakstām bez nolūka vārdu „ncuzticīgu". Žanna nodrebēja instinktīvās sāpēs un sasprindzināja uzmanību: viņas acis kā divas drausmīgas ugunis iedegās kameras tumsā.
— Jūs esat sekretārs Bretons, — viņa tcica, — bet kas ir tie divi kungi, jūsu pavadoņi?
Rakstvedis gatavojās atbildēt, kad, aizsteigdamies viņa vārdiem priekšā, piesteidzās uzraugs un ausī iečukstēja baiļu vai izteiksmīgās līdzcietības apzīmogotus vārdus:
— Nesakiet to viņai!
Žanna to dzirdēja. Viņa uzlūkoja abus vīriešus uzmanīgāk. Viņa izbrīnījās, redzēdama viena pelēkos svārkus ar dzelzs pogām un otra ādas vesti un savādo mici. Dīvainais priekšauts, kurš pārklāja pēdējā krūtis, pievērsa Žannas uzmanību. Šis priekšauts, likās, dažās vietās bija izdedzināts un citās aptraipīts asinīm un eļļu.
Viņa atkāpās. Varētu sacīt, ka viņa saliecās, it kā gatavodamās varenam lēcienam.
Pienākdams tuvāk, sekretārs tcica:
— Kundze, lūdzu nomesties ccļos!
— Ceļos! — iesaucās Žanna. — Mani, ccļos… mani Valuā!
— Tāda ir pavēle, kundze, — palocīdamies tcica sekretārs.
— Bet, kungs, — ar liktenīgu smaidu sejā. iebilda Žanna, — jūs, šķiet, nezināt, tad man jāiemāca jums likumi. Ceļos metas tikai, lai publiski nožēlotu.
— Nu, kundze, kas būs tālāk?
— Nu, publiska nožēlošana notiek tikai tad, ja ir piespriests apkaunojošs sods. Izsūtīšana, cik cs zinu, franču likumos nav apkaunojošs sods?
— Es neesmu teicis, kundze, ka jūs esat notiesāta ar izsūtīšanu, — skumīgi, bet stingri atbildēja sekretārs.
— Tādā gadījumā, — iesaucās Žanna satrūkdamās, — ko tad man piesprieda?
— To jūs uzzināsit, klausīdamās spriedumu, un lai to noklausītos, jums vispirms jānometas ccļos.
— Nekad! Nekad!
—. Kundze, tas ir pirmais priekšraksta punkts.
— Nekad! Nekad, cs jums saku!
— Kundze, tc stāv rakstīts, ka notiesāto, ja tas atsakās nomesties ccļos…
— Nu?
— Tad, piespiež ar varu.
— Ar varu! Sievieti?!
— Sievietei tāpat kā vīrietim jāizrāda cicņa pret karali un tiesu.
— Un karalienei, vai ne? — nikni iesaucās Žanna, — jo es te ļoti labi saskatu sievietes naidīgo roku.
— Jūs maldāties, kundze, apsūdzēdama karalieni; Viņas Majestāte nav piedalījusies tiesas sprieduma rediģēšanā. Pietiek, kundze, lūdzu atbrīvojiet mūs no nepieciešamības rīkoties ar varu; uz ceļiem!
— Nekad! Nekad! Nekad!
Sekretārs satina papīrus, un izvilka no kabatas citu, stipri biezu papīra rulli, paredzēdams to, kas tagad notika.
Un viņš nolasīja galvenā prokurora pavēli sabiedriskai varai piespiest nepaklausīgo apsūdzēto nomesties uz ceļiem, lai dotu gandarījumu taisnajai tiesai.
Žanna iespiedās kameras kaktā, bailēs ar acīm meklēdama sabiedrisko varu, par kādu viņa uzskatīja karavīrus ar bajonetēm uz kāpnēm aiz durvīm.
Bet sekretārs nemaz nelika atvērt durvis; viņš pamāja abiem vīriešiem, par kuriem mēs runājām un kuri mierīgi tuvojās, drukni un nesatricināmi, kā kara mašīnas, kuras sagrauj aplenktā cietokšņa mūra sienas.
Viņi satvēra Žannu zem padusēm un, neievērojot kliedzienus un raudāšanu, aizvilka kameras vidū.
Rakstvedis sēdēja nejūtīgs un gaidīja.
Žanna neievēroja, ka, likdama sevi tā vilkt, viņa bija spiesta it kā nomesties uz ceļiem. Sekretāra teiktais vārds viņai to atklāja.
— Tā, nu ir labi, — viņš tcica.
Atspere tūliņ saspringa, Žanna palēcās divas pēdas uz augšu, balstoties uz to cilvēku rokām, kuri viņu turēja.
— Tas ir gluži veltīgi, ka jūs tā kliedzat, — teica sekretārs. — Ārpusē jūs nedzird un turklāt jūs nedzirdēsit spriedumu.
— Atļaujiet noklausīties stāvus, un cs klausīšos klusējot, — elsodama teica Žanna.
— Tomēr, ja vainīgais sodīts ar žagariem, — teica sekretārs, — sods ir apkaunojošs un prasa ccļu locīšanu.
— Žagari! — iebļāvās Žanna. — Žagari! Ak, nelieti!
Un viņas lamas un lāsti kļuva tik skaļi, ka apdullināja cietuma uzraugu, sekretāru, un visi šie cilvēki, pazaudēdami saprātu un savaldību, vēlējās likt spēkam pretim spēku.
Tad viņi metās Žannai virsū un nogāza to gar zemi; bet viņa varonīgi pretojās. Viņi gribēja saliekt viņai kājas ccļos, viņa sasprindzināja muskuļus kā tērauda stiegras.
Viņa karājās gaisā uz šo cilvēku rokām, un kustināja rokas un kājas, izdaļādama viņiem sāpīgus sitienus.
Viņi sadalīja pienākumus: viens turēja kājas kā skrūvspīlēs, otrs saķēra viņu pie plaukstu pamata, tad beidzot uzsauca sekretāram:
— Turpiniet lasīt spriedumu, kungs, citādi mēs nekad nebeigsim ar šo trako.
— Es neļaušu lasīt spriedumu, kurš mani nosoda uz negodu, — sauca Žanna, pretodamās ar pārcilvēcīgicm spēkiem. Un, izpildīdama draudus, viņa pārkliedza sekretāra balsi ar tik spiedzīgiem brēcieniem un kliedzieniem, ka pati nedzirdēja nevienu vārdu no tā, ko viņš lasīja.
Beidzis lasīšanu, sekretārs salocīja papīrus un ielika kabatā.
Domādama, ka nu viss ir galā, Žanna apklusa un pūlējās atgūt spēkus, lai atkal pretotos šiem cilvēkiem. Pēc brēcieniem viņa sāka nevaldāmi smieties.
— Un, — mierīgi turpināja sekretārs nobeigdams ar ierastajiem vārdiem, — spriedums tiks izpildīts publisko sodu laukumā.
— Atklātības priekšā! — ievaidējās nelaimīgā, — OL
— Bendes kungs, cs nododu jums šo sievieti, — beidza sekretārs, griezdamies pie cilvēka ādas priekšautā.
— Kas tad ir šis cilvēks? — tcica Zanna pēdīgā izbaiļu un niknuma lēkmē.
— Bende! — atbildēja rakstvedis, palocīdamies un sakārtodams aproces.
Tiklīdz rakstvedis izteica šo vārdu, tā abi bendes sagrāba Zannu un aizstiepa viņu uz galeriju, kuru viņa bija pamanījusi. Nav iespējams attēlot viņas pretestību. Sieviete, kas parastā dzīvē ģība no icskrambājuma, veselu stundu izturēja mocības un divu benžu sitienus; kamēr viņu vilka līdz ārējām durvīm, ne uz mirkli neapklusa kliedzieni, no kuriem asinis ssastinga dzīslās.
Viņpus restēm, kur sapulcinātie kareivji saturēja pūli, pēkšņi parādījās nelielais laukums, saukts par Taisnās tiesas pagalmu, ar diviem vai trim tūkstošiem skatītāju, kurus bija pulcinājusi ziņkārība, kopš ešafota sagatavošanas brīža.
Uz apmēram astoņas pēdas augstas platformas pacēlās ar dzelzs gredzeniem apgādāts stabs, virs kura bija uzraksts, ko rakstvedis, bez šaubām, saņemdams attiecīgu pavēli, bija padarījis nesalasāmu.
Šī platforma nebija nožogota, uz tās varēja uzkāpt pa redelēm bez margām. Vienīgais redzamais nožogojums bija strēlnieku bajonetes. Tās noslēdza pieeju kā restes ar mirdzošām smailēm.
Redzēdams atveramies Tiesu pils durvis, iznākam komisārus ar zižļiem, tiesas sekretāru soļojam ar papīriem rokās, pūlis sāka viļņveidīgi kustēties, atgādinādams jūru.
Visur atskanēja kliedzieni, nc visai glaimojoši epiteti notiesātajai, kā arī šur un tur nc visai labvēlīgās piezīmes tiesnešiem.
Zannai bija taisnība: kopš notiesāšanas viņai bija piekritēji. Tic, kas viņu nievāja divus mēnešus iepriekš, viņu bija attaisnojuši, kopš tā nostājās kā karalienes pretiniece.
Bet monsicur Krons bija paredzējis visu. Šīs izrādes pirmās rindas bija aizņēmuši skatītāji, kas bija uzticīgi tiem, kuri maksāja izrādes izdevumus. Blakus plecīgiem aģentiem drūzmējās kardinālam Roānam uzticīgās sievietes. Bija atrasts līdzeklis, kā izlietot karalienes labā pret karalieni saceltās dusmas. Pat tic, kas tik stipri aplaudēja Roāna kungam aiz antipātijām pret Mariju Antuancti, izsvilpa un izsmēja Lamota kundzi, kas bija pietiekami neprātīga, lai tiesā atteiktos no kardināla atbalstīšanas.
Tāpēc iznāca, ka kliedzieni: „Nost Lamotu! O, viltotāja!" viņai parādoties mazajā laukumā, skanēja biežāk un spēcīgāk.
Dažs labs pūlējās izteikt līdzjūtību Žannai un sašutumu par spriedumu, bet tirgussievas tos uzskatīja par kardināla ienaidniekiem, bet aģenti — par karalienes pretiniekiem, un tic dabūja cicst no abu dzimumu skatītājiem, kas alka pēc iespējas vairāk pazemot notiesāto. Žannas spēki bija galā, bet nebija zudis niknums; viņa mitējās kliegt, jo viņas balss pazuda pūļa radītajā troksnī. Bet viņa izmeta dažus vārdus savā skaidrajā, skanīgajā balsī, kā pēc burvju mājiena apklusinādama pūli.
— Vai jūs zināt, kas es esmu? — viņa tcica. — Vai jūs zināt, ka esmu no jūsu karaļu asinīm? Vai jūs zināt, ka mani nogalina kā sāncensi, nevis kā vainīgo; nc tikai kā sāncensi, bet kā līdzzinātāju?
Bet te viņu pārtrauca monsicur Krona gudrāko ierēdņu kliegšana.
Bet viņa bija pamodinājusi, ja ne interesi, tad vismaz ziņkārību; tautas ziņkārība ir slāpes, kuras vajag remdināt. Klusums, ko Žanna ievēroja, pierādīja, ka tauta gribēja viņā klausīties.
— Jā, — viņa atkārtoja, — līdzzinātāju! Mani soda tāpēc, ka zināju noslēpumus…
— Uzmanieties! — sekretārs tcica viņai pie auss.
Viņa pagriezās. Bende turēja rokā rīksti.
To ieraudzījusi, Žanna aizmirsa runu, naidu, vēlēšanos valdzināt drūzmu; viņa redzēja vairs tikai negodu, viņu baidīja tikai ciešanas.
— Žēlastību! Žēlastību! — viņa sauca dvēseli plosošā balsī.
Bezgalīgs izsmiekls pārtrauca viņas lūgumu. Zaudēdama samaņu,
Žanna ieķērās bendēm kājās, pēc tam viņa satvēra bendes roku.
Bet viņš pacēla otru roku, un ļāva mīksti nokrist žagaram uz grāfienes pleciem.
Dīvaini gan — šī sieviete, ko fiziskām sāpēm vajadzēja notriekt gar zemi, iebiedēt, varbūt savaldīt, redzēdama, ka viņu saudzē — saslējās: viņa metās virsū bendes palīgam, viņa mēģināja to apgāzt, lai nomestu no paaugstinājuma uz laukuma. Pēkšņi viņa atkāpās.
Šis cilvēks rokā turēja nokaitētu dzelzi, ko izvilka no kvēlojošām oglēm. Viņš pacēla dzelzi, un nežēlīgais karstums lika Žannai kāpties atpakaļ ar mežonīgu kliedzienu.
— Kauna zīmogs! — viņa iesaucās. — Kauna zīmogs!
Uz viņas saucienu tauta atbildēja ar drausmīgu kliedzienu.
— Tā viņai vajag! — rūca trīs tūkstoš mutes.
— Palīgā! Palīgā! — apjukusi sauca Žanna, pūlēdamās pārraut auklas, ar kurām bija sasietas viņas rokas.
Pa to laiku, nevarēdams attaisīt, bende saplēsa grāfienes kleitu. Ar trīcošu roku noraudams auduma gabalus, viņš pūlējās paņemt karsto dzelzi, ko sniedza palīgs.
Bet Žanna metās palīgam virsū, piespiezdama viņu atkāpties, jo viņš neuzdrošinājās tai pieskarties. Zaudēdams cerību paņemt liktenīgo rīku, bende sāka ausīties, vai pūlī pret viņu nesāksies lāsti. Viņa patmīlība bija aizskarta.
Pūlis šalca, sākdams apbrīnot šīs sievietes stingro aizstāvēšanos; pūlis notrīcēja labi izprotamā nepacietībā; tiesas sekretārs bija nokāpis lejā. Kareivji noskatījās izrādē: nekārtība un sajukums kļuva draudīgi.
— Pabeidziet! — sauca kāda balss no pūļa pirmās rindas.
Pavēlošo balsi bende bez šaubām pazina: apgāzdams Žannu ar spēcīgu
grūdienu, viņš salieca viņu uz pusēm un ar kreiso roku nolieca galvu uz sāniem.
Viņa tomēr pielēca kājās vēl kvēlojošāka par dzelzi, ar kuru viņai draudēja, un balsī, kas pārspēja laukuma kņadu un neveiklo benžu lādēšanos, iesaucās:
— Francijas gļēvuļi! Jūs mani neaizstāvat, jūs ļaujat mani mocīt!
— Klusējiet! — kliedza sekretārs.
— Klusējiet! — sauca komisārs.
— Klusēt!.. Ak, labi! — atteica Žanna. — Ko man darīt? Lai bendes dara savu darāmo! jā, es pacietīšu negodu, tā ir mana vaina!
— Ai! Ai! — sauca pūlis, pārprazdams šīs atzīšanās nozīmi.
— Klusējiet! — atkārtoja sekretārs.
— Jā, mana vaina, — turpināja Žanna, nepārtraukti locīdamās ar visu ķermeni, — ja es būtu gribējusi tiesā runāt…
— Klusējiet! — vienā balsī kliedza tiesas sekretārs, komisārs un bendes.
— Ja es būtu gribējusi teikt visu, ko zinu par karalieni, jā!… es būtu pakārta. Bet mans gods būtu glābts!
Vairāk viņa nevarēja pateikt, jo aģentu pavadībā uz ešafota uzskrēja komisārs. Policisti aizspieda nelaimīgajai noziedzniecei muti un drebošu, sadauzītu, ar uztūkušu, zilu, asinīm noplūdušu seju, nodeva bendēm. Bende atkal salieca upuri un tai pat laikā satvēra kvēlojošo dzelzi, ko palīgam beidzot izdevās padot.
Bet Žanna izslīdēja no rokas kā odze, kas spieda viņai kaklu; viņa pēdējo reizi uzlēca kājās un, ārprātīgā priekā pagriezdamās, piedāvāja krūtis bendēm, izaicinoši viņā lūkodamās. Tādā kārtā liktenīgais pekles rīks ķēra labo krūti, iespieda dūmīgo un rijīgo vagu dzīvajā miesā, un izrāva upurim, par spīli aizbāztajai mutei, vaidu, kam līdzīga nav nevienā tonī, kādus var atdarināt cilvēka balss.
No sāpēm un kauna Žanna saļima. Viņa bija uzvarēta. Pār viņas lūpām neplūda neviena skaņa, locekļi nekustējās; šoreiz viņa tiešām bija noģībusi.
Pārmetis pār plecu, bende viņu aiznesa, nedrošiem soļiem nokāpdams pa negoda redelēm.
Kas attiecas uz tautu, tā bija mēma, vai nu tāpēc, ka piekrita, vai ari tāpēc, ka bija baiļu nospiesta, tad pa četrām izejām no laukuma tā aizplūda tikai pēc tam, kad redzēja, kā Konsjcržcrī durvis aizvērās aiz Žannas, un kā lēnām gabalu pēc gabala nojauca ešafotu, kad bija pārliecinājusies, ka drausmīgajai drāmai, kuru tai veltīja parlaments, nesekos epilogs.
Aģenti uzmanīja vismazāko skatītāju reakciju. Bet viņi jau pašā sākumā tik atklāti bija izvietojušies pūlī, ka būtu galīgi neprātīgi ar viņiem strīdēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu argumenti bija rungas un roku dzelži.
Iebildumi, ja tic radās, bija gļēvi un iekšēji. Pamazām laukums atguva parasto mieru. Tikai tilta galā, kad drūzma bij izklīdusi, divi jauni un neapdomīgi cilvēki, kas aizgāja tāpat kā citi, sarunājās savā starpā:
— Vai tā bija Lamota kundze, kam bende iededzināja kauna zīmi; vai jūs tam ticat, Maksimiljēn?
— Tā runā, bet cs neticu… — atbildēja lielākais no runātājiem.
— Jūs, tātad, domājat, ka tā nebija viņa? — piebilda otrs, mazs cilvēciņš ar blēdīgu seju, apaļām un spīdošām acīm kā nakts putnam,
• īsiem un taukainiem matiem. — Nē, tā nav Lamota kundze, kam iededzināja kauna zīmi? Tirāna piekritēji pataupīja savu līdzvainīgo. Lai notīrītu apvainojumu no Marijas Antuanctcs, viņi atrada Olīvas jaunkundzi, kas atzinās prostitūcijā; viņi būs atraduši arī viltus Lamota kundzi, kas atzinās par viltotāju. Jūs teiksit: viņai uzspieda kauna zīmi. Par komēdiju samaksāts bendēm, samaksāts arī upurim! Tas iznāk dārgāk, vairāk nekā!
Šā cilvēka biedrs klausījās, šūpodams galvu. Viņš smaidīja, nekā neatbildēdams.
— Ko jūs teiksit, — runāja mazais, blēdīgais cilvēks, — vai jūs nepiekrītat?
— Tā ir liela lieta piekrist kauna zīmes iededzināšanai krūtīs, — viņš atbildēja. — Komēdija, par kuru jūs runājāt, neliekas man pierādīta. Jūs esat labāks mediķis nekā cs, un jums vajadzēja saost dedzināto miesu. Nepatīkama atmiņa, atzīstos.
— Naudas lieta, cs teicu: notiesātai samaksā par to, ka tiks iededzināta kauna zīme, par citu lietu, samaksā par trim četrām krāšņām frāzēm un tad aizbāž muti, kad tā gatava atteikties…
— Nu, nu, — flegmātiski tcica tas, ko sauca par Maksimilēnu, — cs tc vairs nepiekrītu jums, lieta ir pārāk slidena.
— Hm! — teica otrs. — Tad jūs darīsit kā citi nejēgas; beidzot jūs runāsit, ka redzējāt, kā Lamota kundzei iededzināja kauna zīmi. Nupat jūs izteicāties citādi, jo jūs noteikti man teicāt: „Es neticu, ka kauna zīmi iededzināja Lamota kundzei."
— Nč, cs vēl neticu, — smaidīdams atsāka jaunais cilvēks, — bet tomēr tā nav viltus krāpniece, par kādu jūs runājāt.
— Tad, kas viņa ir, sakiet, kas ir tā persona, ko apzīmogoja ar negodu, tur, uz laukuma, Lamota kundzes vietā?
— Tā ir karaliene! — spalgā balsī jaunais cilvēks tcica savam biedram, un viņš noslēdza šos vārdus ar neatkārtojamu smaidu.
Otrs skaļi, smiedamies un aplaudēdams par šo asprātību, atkāpās, un tad apskatījies apkārt, teica:
— Ardievu, Robcspjēr.
— Ardievu, Marat, — atbildēja otrs.
Un viņi aizgāja katrs uz savu pusi.