Tai pašā soda izpildīšanas dienā, pusdienas laikā, karalis izgāja no kabineta un atlaida Provansas grāfu ar šādiem bargiem vārdiem:
— Monsicur, šodien cs piedalīšos kāzu ceremonijā. Nestāstiet man sliktas ziņas. Tā būtu ļauna zīme jaunajam laulātajam pārim, kuru es mīlu un aizstāvu.
Provansas grāfs smaidīdams sarauca uzacis, godbijīgi sveicināja brāli un atgriezās savā dzīvoklī.
Turpinādams ceļu galerijā izklīdušo galminieku vidū, karalis vieniem uzsmaidīja, citus uzlūkoja ar vēsu skatienu, saskaņā ar to, vai bija viņus redzējis labvēlīgus vai kā pretiniekus tai lietā, ko izlēma parlaments.
Tā viņš nonāca līdz kvadrātveidīgam salonam, kur izgreznojusies savu dāmu un augstmaņu vidū, gaidīja karaliene.
Marija Antuanete, bāla zem sārtā smiņķa, ar liekuļotu uzmanību klausījās Lambālas kundzes un monsicur Kalona salkanos jautājumos par viņas veselību.
Bet zagšus viņa bieži lūkojās uz durvīm, it kā meklēdama kādu, ko karsti vēlas redzēt, un novērsdamās, kā nobijusies, ka to ieraudzījusi.
— Karalis! — iesaucās istabas sulainis. Un izšuvumu, caku un gaismas straumē viņa redzēja ienākam Ludviķi XVI, kura pirmais skatiens no salona sliekšņa bija veltīts viņai.
Marija Antuanete piecēlās un paspēra trīs soļus pretī karalim, kas graciozi noskūpstīja roku.
— Madamc, šodien jūs esat skaista, brīnišķīgi skaista! — viņš tcica.
Viņa skumji pasmaidīja, un vēlreiz ar neskaidru skatienu pūļa vidū
meklēja nezināmo punktu.
— Vai mūsu jaunais laulātais pāris nav ieradies? — karalis jautāja. — Pusdienu laiks jau, man šķiet.
— Sirc, — atbildēja karaliene ar tādu piepūli, ka smiņķis saplaisāja un vietām nokrita, — ir ieradies vienīgi monsicur Šarnī; viņš gaida galerijā, kamēr Jūsu Majestāte pavēlēs ienākt.
— Šarnī!.. — tcica karalis, neievērodams izteiksmīgu klusumu, kāds sekoja pēc karalienes vārdiem. — Šarnī ir šeit? Lai viņš ienāk, lai ienāk!
Daži galminieki atšķīrās no pūļa, lai ietu pretī monsicur Šarnī.
Karaliene nervozi uzlika roku uz krūtīm un apsēdās, pagriezdama muguru pret durvīm.
— Tiešām, jau pusdiena, — atkārtoja karalis, — līgavai vajadzēja būt šeit.
Kad karalis izrunāja šos vārdus, salona durvīs parādījās Šarnī; viņš dzirdēja beidzamos vārdus un tūliņ atbildēja:
— Jūsu Majestāte papūlēsies piedot Tavernī jaunkundzes nejaušo novēlošanos. Pēc tēva nāves viņa nav atstājusi gultu. Šodien viņa piecēlās pirmo reizi, un tagad būtu jau paklausījusi karali, ja nebūtu uznācis ģībonis.
— Dārgais bērns tik ļoti mīlēja savu tēvu! — skaļi tcica karalis. — Bet tā kā viņa dabū labu vīru, cerēsim, ka viņa nomierināsies.
Karaliene klausījās šo sarunu, vai pareizāk — dzirdēja nepakustējusies. Ja kāds būtu viņu novērojis, kamēr runāja Šarnī, tas manītu, kā asinis viņai aizplūda no galvas, bet sirds mokoši dauzījās krūtīs.
Ievērodams muižniecību un garīdzniecību, kas pārpildīja salonu, karalis pēkšņi pacēla galvu un jautāja:
— Monsicur Brctcil, vai jūs nodevāt pavēli par grāfa Kaliostro izsūtīšanu?
— Jā, sirc, — pazemīgi atbildēja ministrs.
Iestājās klusums, kurā varētu dzirdēt pat aizmiguša putna elsošanu.
— Un šai Lamotai, kas sevi sauc par Valuā, — stingrā balsī turpināja karalis, — šodien iededzina kauna zīmi?
— Šai pat brīdī, sirc, — atbildēja zīmogglabātājs, — tam ir jānotiek.
Karalienes acis iedzirkstījās. It kā piekrišanas čuksti nošalca salonā.
— Kardināla kungs būs saskaities, uzzinādams, ka viņa līdzzinātājai iededzina kauna zīmi, — turpināja Ludviķis XVI, ar nežēlīgu stūrgalvību, kāda viņam nebija raksturīga pirms šīs lietas.
Un pēc vārdiem „viņa līdz", kas bija adresēti apsūdzētajam, ko attaisnoja parlaments, pēc vārdiem, kas nonievāja parīziešu elku, pēc vārdiem, kas notiesāja kā zagli un viltotāju Baznīcas galveno princi, vienu no galvenajiem Francijas prinčiem, karalis, it kā aizsūtījis svinīgu izaicinājumu garīdzniecībai, muižniecībai, parlamentam un tautai, lai uzturētu sievas godu, aplaida apkārt dusmās un cienībā mirdzošu skatu, kādu Francijā nebija jutis neviens, kopš Ludviķa XIV acis aizvērās mūžīgā miegā.
Šo atriebību, ko karalis vērsa pret visiem, kas bija sazvērējušies apkaunot monarhiju, nepavadīja nc mazākā piekrišanas šalkoņa, neviens vārds. Tad viņš pienāca pie karalienes, kas dziļas pateicības uzplūdā viņam izstiepa abas rokas.
Šai brīdī galerijas galā parādījās Tavernī jaunkundze, baltā līgavas tērpā un tik bālu seju kā spokam. Viņa gāja zem rokas brālim Filipam Tavernī.
Andrē gāja ātriem soļiem, apjukušu skatienu, elsojot. Viņa nekā neredzēja un nedzirdēja. Brāļa roka viņai piešķīra spēku, drosmi un norādīja virzienu.
Līgavai garāmejot, galminieku pūlis smaidīja. Sievietes nostājās aiz karalienes, vīrieši sakārtojās aiz karaļa.
Turēdams Olīvjē Šarnī aiz rokas, apgabala tiesnesis Sifrēns nāca pretī Andrē un viņas brālim, apsveica viņus un iejuka tuvu draugu un radinieku pūlītī.
Filips turpināja ceļu, ncsaskatīdamies ar Olivjē, un nebrīdinādams ar rokas spiedienu Andrē, lai tā paceltu galvu.
Nonācis karalim pretī, viņš paspieda māsas roku, un viņa kā galvanizēts līķis, atvēra lielās acis un ieraudzīja Ludviķi XVI, kas viņai labsirdigi uzsmaidīja.
Viņa sveicināja, klātesošo čukstu pavadīta, kuri tā apsveica viņas skaistumu.
— Tavernī jaunkundze, — tcica karalis, paņemdams viņas roku, — jums vajadzētu nogaidīt, kamēr beigtos sēras, lai apprecētu Šarnī kungu; varbūt, ja es nebūtu prasījis steidzināt kāzas, jūsu nākamais vīrs būtu jums atļāvis vēl vienu pagarinājuma mēnesi. Jūs ciešat, kā redzams, un tas mani apbēdina. Bet man jānodrošina krietnu muižnieku laime, kas man tik uzticīgi kalpo kā monsicur Šarnī. Ja jūs neapprecētu viņu šodien, cs nebūtu klāt jūsu kāzās, jo rīt aizbraucu ceļojumā ar karalieni. Un tā es priecāšos, parakstīdams jūsu saderināšanos šodien, un noskatīdamies jūsu laulāšanā manā kapelā. Sveiciniet karalieni, un pateicaties viņai, jo Viņas Majestāte bija ļoti laba pret jums!
Un viņš pats pieveda Andrē pie Marijas Antuanetcs.
Tā bija izslējusics. Viņas ceļgali drebēja, rokas bija ledainas. Viņa neuzdrīkstējās piecelties, un vienīgi redzēja kaut ko baltu, kas tuvojās viņai, un palocījās.
Tā bija Andrē kāzu kleitā.
Karalis tūliņ nodeva līgavas roku Filipam, savu pasniedza Marijai Antuanctei un skaļā balsī tcica:
— Uz kapelu, kungi!
Klusēdams pūlis pārgāja aiz abām Majestātēm, lai ieņemtu savas vietas kapelā.
Laulāšana tūliņ iesākās. Nometusies ccļos uz lūgšanu soliņa, galvu paslēpusi rokās, karaliene klausījās. Viņa lūdza ar visu sirdi, visiem spēkiem; viņa raidīja pret debesīm tik karstas lūgšanas, ka lūpu dvaša izžāvēja asaras, kas tecēja pa vaigiem.
Bāls un skaists, juzdams uz sevi visu skatienu smagumu, Šarnī bija mierīgs un drosmīgs, kāds bija uz kuģa liesmu viesulī un angļu kartečas negaisā. Tikai tagad viņš cieta daudz vairāk.
Filips, acis pievērsis māsai, ko redzēja nodrebam un sagrīļojamies, bija gatavs palīdzēt viņai ar vārdu vai draudzīgu un mierinošu kustību.
Bet Andrē sevi nenodeva: viņa stāvēja ar augsti paceltu galvu, ik pa mirklim ieelpodama no ožamās sāls pudelītes, vāja un dreboša kā vaska sveces liesma, bet piespiezdama sevi dzīvot ar gribasspēku.
Viņa negriezās ar lūgšanām pie debesīm, viņa nesolīja nekā nākotnei, viņai nebija uz ko cerēt, nc arī no kā baidīties; viņa bija lieka cilvēkiem, lieka Dievam.
Kad priesteris runāja, kad skanēja svētie zvani, kad viņas klātbūtnē norisinājās dievišķais noslēpums, viņa domāja:
„Vai es esmu kristīga? Vai cs esmu tāda būtne kā citas, radība, kas līdzīga citām? Vai tu mani radīji mīlestībai, tu, ko sauc par bezgalīgo Dievu, visu lietu pavēlnieku? Tev, ko sauc par vistaisnīgo un kas mani nemitīgi sodīja bez vainas! Tevi sauc par miera un mīlestības Dievu, bet kāpēc man jādzīvo nemierā, naidā un asiņainās atriebībās! Kāpēc man jāuzskata par manu nāvīgāko ienaidnieku vienīgais cilvēks, ko es mīlu?"
„Nē", viņa turpināja, „pasaules lietas un Dieva likumi nav domāti man. Katrā ziņā es biju nolādēta pirms dzimšanas, un piedzimstot nolikta ārpus cilvēku likumiem."
Tad, atgriezdamās pie savas sāpīgās pagātnes, viņa čukstēja: — Savādi! Savādi! Man blakus stāv cilvēks, kura vārds vien lika man mirt no laimes. Ja šis cilvēks būtu atnācis prasīt manis dēļ, es būtu spiesta nokrist viņam pie kājām un lūgt piedošanu par manu kādreizējo kļūdu, par tavu kļūdu, Dievs! Un šis cilvēks, ko cs dievināju, būtu droši vien mani atgrūdis. Šodien šis cilvēks apprec mani, un viņš nāks prasīt piedošanu uz ceļiem. Savādi! O, jā, ļoti savādi!
Šai brīdī viņa izdzirda priestera balsi. Viņš teica:
— Žak Olivjē Šarnī, vai jūs vēlaties par sievu Mariju Andrē Tavernī?
— Jā, — stingrā balsī atbildēja Olivjē.
— Un jūs, Marija Andrē Tavernī, vai vēlaties par vīru Zaķu Olivjē Šarnī?
— Jā! — atbildēja Andrē ar gandrīz vai mežonīgu balss uzsvaru, kas lika nodrebēt karalienei un daudzām sievietēm baznīcā.
Tad Šarnī uzmauca sievai pirkstā gredzenu, un gredzens uzslīdēja tā, ka Andrē nejuta pat roku, kas viņai to piedāvāja.
Karalis tūliņ piecēlās. Mesc bija beigusies. Galerijā galminieki apsveica abus laulātos draugus.
Atpakaļceļā monsicur Sifrēns paņēma savas radinieces roku; Olivjē vārdā viņš tai solīja laimi, ko tā pelnījusi.
Andrē pateicās apgabala tiesnesim, nemaz nekļūdama priecīgāka, un lūdza tēvoci aizvest viņu drīzāk pie karaļa, lai pateiktos viņam, jo jutās nespēcīgāka.
Šajā laikā briesmīgs bālums pārklāja viņas seju.
Šarnī redzēja viņu no tālienes, neuzdrīkstēdamies tuvoties.
Apgabala tiesnesis pārgāja pāri plašajam salonam un pieveda Andrē pie karaļa, kas noskūpstīja viņu uz pieres un tcica:
— Grāfienes kundze, aizejiet pie karalienes; Viņas Majestāte vēlas pasniegt jums kāzu dāvanu.
Un pēc šiem vārdiem, kuri viņam izlikās ļoti laipni, karalis aizgāja galminieku pavadīts, atstādams jauno līgavu apjukušu un izmisušu Filipa rokās.
— O! — viņa čukstēja, — tas ir par daudz, par daudz, Filip! Tomēr man likās, ka cs esmu izturējusi diezgan!
— Drosmi, — klusi teica Filips. — Vēl tikai šis pārbaudījums, mās!
— Nē, nē, — atbildēja Andrē, — es to nevarēšu. Sievietes spēkiem ir robežas. Varbūt cs izdarīšu, ko no manis prasa. Bet iedomājies, Filip, ja viņa ar mani runās, ja viņa apsveiks mani, cs nomiršu!
— Nomirsi, mīļā māsa, ja tas būs vajadzīgs, — tcica jaunais cilvēks, — un tad tu būsi laimīgāka par mani, jo es gribētu jau būt miris.
Viņš izteica šos vārdus tik drūmā un sāpīgā balsī, ka Andrē metās uz priekšu un iegāja pie karalienes, it kā viņai būtu iedzēlis ērkšķis.
Olivjē redzēja viņu paejam garām, viņš piespiedās pie sienas, lai palaistu viņu pie karalienes.
Viņš palika salonā kopā ar Filipu, kas nolaida galvu tāpat kā viņa svainis, un gaidīja karalienes un Andrē sarunas iznākumu.
Andrē atrada Mariju Antuancti viņas lielajā kabinetā.
Neievērojot gada laiku — bija jūnijs — karaliene bija likusi iekurt uguni kamīnā; viņa sēdēja krēslā, galvu atpakaļ atgāzusi, acis aizvērusi, rokas sakrustojusi kā nedzīva.
Viņa trīcēja no aukstuma.
Mizerī kundze, kas ieveda Andrē, aizvilka durvju priekškarus, aiztaisīja durvis un izgāja no kabineta.
Drebēdama uztraukumā un dusmās, drebēdama no nespēka, Andrē gaidīja ar nolaistām acīm, kad viņas sirdī icdursics kāds vārds. Viņa gaidīja karalienes balsi, kā notiesātais gaida cirvi, kuram jāatšķeļ galva.
Katrā ziņā, ja Marija Antuancte šai brīdi būtu atvērusi muti, salauztā Andrē nomirtu, pirms pagūtu saprast vai atbildēt.
Pagāja minūte, kas šķita kā gadusimtenis šausmīgās ciešanās, pirms karaliene pakustējās.
Beidzot viņa piecēlās, ar abām rokām atbalstīdamās uz krēsla malām, un paņēma papīru no galda, kurš vairākas reizes izspruka no viņas trīcošajiem pirkstiem.
Tad, soļodama kā ēna, tā kā dzirdēja vienīgi kleitas čaukstēšanu uz paklājiem, viņa pienāca ar izstieptu roku pie Andrē un nodeva papīru, neteikdama nc vārda.
Starp šīm divām sirdīm vārdi bija lieki: karalienei nebija vajadzības modināt Andrē saprašanu; Andrē nevienu mirkli nešaubījās par karalienes dvēseles dižumu.
Ikviena cita iedomātos, ka Marija Antuanete viņai piedāvā kādu bāgātu mantojumu vai zemes īpašumu, vai rakstu par kādu amatu galmā.
Andrē uzminēja, ka papīrs saturēja kaut ko citu. Nepakustēdamās no vietas viņa to paņēma un sāka lasīt.
Karalienes rokas nespēkā atkrita. Viņas acis lēnām pievērsās Andrē. Tā lasīja:
„Andrč, Jūs izglābāt mani. Mans gods pieder Jums, mana dzīvība pieder Jums. Tā goda vārdā, kas Jums maksā tik dārgi, zvēru, ka varat saukt mani par savu māsu. Pamēģiniet, un Jūs redzēsit, ka nenosarkšu.
Es nododu šo vēstuli Jūsu rokās; tā ir manas pateicības ķīla; tas ir mantojums no manis.
Jums ir cēlākā sirds starp visām sirdīm; tā pieņems dāvanu, ko es Jums piesolu.
'Lotringas-Austrijas Marija Antuancte."
Andrē savukārt paskatījās karalienē. Andrē redzēja tās asaru miklās acis, nolaisto galvu, atbildi gaidošu.
Lēnām viņa pārgāja pāri istabai, gandrīz vai izdzisušajā uguni sadedzināja karalienes vēstuli, un, dziļi palocīdamās, neizteikuši neviena balsiena, izgāja no kabineta.
Marija Antuanete paspēra soli, lai viņu aizturētu, vai lai sekotu viņai, bet nelokāmā grāfiene, atstādama durvis vaļā, aizgāja uzmeklēt brāli blakus salonā.
Filips pasauca Šarnī, paņēma viņa roku un ielika Andrē rokā, kamēr uz kabineta sliekšņa, aiz priekškariem, kurus viņa atbīdīja, karaliene noskatījās sāpīgajā ainā.
Šarnī aizgāja kā nāves līgavainis, ko aizved viņa rēgainā līgava; viņš aizgāja atskatīdamies uz bālo Marijas Antuanctes seju. Karaliene nolūkojās, kā viņš lēnām pazuda uz visiem laikiem.
Tā vismaz domāja viņa.
Pie pils vārtiem gaidīja divas ceļojuma karietes. Andrē iekāpa pirmajā. Un Šarnī gatavojās viņai sekot.
— Kungs, — teica jaunā grāfiene, — jūs brauksit, man liekas, uz Pikardiju.
— Jā, kundze, — atbildēja Šarnī.
— Un cs aizbraucu turp, kur nomira mana māte, grāfa kungs. Ardievu!
Neatbildēdams Šarnī palocījās. Zirgi aizveda Andrē vienu pašu.
— Vai jūs palikāt, lai paziņotu, ka esat mans ienaidnieks? — Olivjē jautāja Filipam.
— Nē, grāfa kungs, — tas atbildēja, — jūs neesat mans ienaidnieks, jo esat mans svainis.
Olivjē pastiepa viņam roku, iekāpa otrajā karietē un aizbrauca.
Palicis viens, kādu brīdi Filips žņaudzīja rokas izmisuma sāpēs un apslāpētā balsī tcica:
— Ak, Dievs, vai tiem, kas pilda savu pienākumu virs zemes, tu dosi kaut drusciņ prieka debesīs? Prieks, — viņš noskumis tcica, paskatīdamies pēdējo reizi uz pili, — cs runāju par prieku!.. Kāpēc!.. Vienīgi tiem jācer uz otro dzīvi, kas tur sastaps sirdis, kuras viņus mīl. Neviens mani tc nemīlēja; man pat domas par nāvi nesagādā mierinājumu.
Tad viņš uzmeta debesīm skatienu bez rūgtuma, maigu kristīga cilvēka pārmetumu, kam ticība šķobās, un pazuda tāpat kā Andrē un Šarnī negaisa viesulī, kas iznīcināja troni, sadragādams tik daudz cilvēku godu un mīlu.