Tai brīdī, kad abas dāmas devās ceļā, asais ziemeļvēja brāziens atnesa līdz viņu ausīm Svētā Ludviķa baznīcas torņa stundeņa skaņas, kurš pašreiz sita trīsccturtdaļstundas.
— Ak, Dievs! Trīs ceturkšņi uz divpadsmitiem! — iesaucās abas sievietes.
— Redzat, redzat, vārti jau ciet, — bilda jaunākā.
— Tas, mīļā Andrē, mani nemaz neuztrauc. Ja arī vārti būtu vaļā, mēs tik un tā neatgrieztos pa parādes ieeju. Steigsimies labi drīz uz mazajiem vārtiņiem.
Un abas devās uz pils labo spārnu.
Visiem zināms, ka tur patiesi atrodas sevišķa pasāža uz karaliskajiem dārziem.
Viņas nonāca pie ieejas.
— Vārtiņi ir aizslēgti, — uztraukti čukstēja vecākā dāma.
— Pieklauvēsim.
— Nē, pasauksim. Lorāns katrā ziņā dzirdēs, cs jau viņu brīdināju, ka mēs varbūt atgriezīsimies ļoti vēlu.
— Nu labi, es pasaukšu.
Un Andrē piegāja pie vārtiņiem.
— Kas tur nāk? — atskanēja no iekšpuses kāda balss, kas, acīmredzot, nemaz negaidīja, ka te kāds sauktu.
— Ak, Dievs, tā nemaz nav Lorāna balss, — teica jaunā sieviete izbijusies.
— Patiesi, tā nav viņa balss.
Tagad pienāca otrā dāma.
— Lorān, — viņa klusi sauca pa vārtiem.
Atbildes nebija.
— Lorān, — atkārtoja dāma, pieklauvēdama pie vārtiem.
— Še nav nekāda Lorāna, — atsaucās tā pati balss.
— Vienalga, vai tur ir Lorāns vai nav, atveriet mums! — uzstāja jaunākā.
— Nē, cs neatvēršu.
— Bet, mīļais draugs, jūs varbūt nezināt, ka mūs arvien ielaiž Lorāns.
— Kāda man daļa gar jūsu Lorānu, man ir pavēle.
— Kas jūs esat?
— Kas cs esmu?
— Jā.
— Bet kas jūs esat? — balss prasīja.
Jautājums bija mazliet brutāls, bet še nebija laika tielēties, vajadzēja atbildēt.
— Mēs esam Viņa Majestātes svītas dāmas. Dzīvojam pilī un gribam nokļūt mūsu dzīvoklī.
— Nu, lūk, manas mīļās, bet esmu šveicietis no pirmās rotas un darīšu gluži pretēji nekā Lorāns — cs jūs iekšā nelaidīšu.
— Paskat, — nomurmināja vecākā dāma, aiz dusmām cieši saspiezdama pavadones roku.
Tad, pārvarējusi sevi, viņa tcica:
— Mīļais draugs, es saprotu, ka jūs rīkojaties pēc pavēles, tas liecina, ka jūs esat krietns kareivis, un es to nemaz negribu noliegt. Bet cs lūdzu jūs darīt man to patikšanu un paziņot Lorānam, kas nevar būt nekur tālu.
— Es nedrīkstu pamest savu posteni.
— Tad aizsūtiet kādu!
— Man še nav neviena cilvēka.
— Apžēlojaties!
— Velns lai parauj! Kundze, jūs taču varat pārgulēt pilsētā. Tad ta nu liela lieta! Ja man deguna priekšā aizslēgtu kazarmas durvis, cs gan zinātu, kur atrast naktsmājas.
— Klausatics, grenadier, — noteikti uzstāja vecākā dāma, — atveriet un jūs saņemsit divdesmit luidoru!
— Un desmit gadus dzelžos: paldies! Četrdesmit astoņas livras gadā, tas ir par maz!
— Es likšu jūs paaugstināt par seržantu.
— Jā, bet tas, kurš man deva šo pavēli, liks mani nošaut. Vēlreiz pateicos!
— Un kas jums deva šo pavēli?
— Karalis.
— Karalis! — izbailēs iesaucās abas dāmas, — mēs esam pazudušas.
Jaunākā, likās, bija galīgi zaudējusi jēgu.
— Palūkosim, — tcica vecākā, vēl ir arī citi vārti.
— Ak, madamc, ja šie te ir aizslēgti, tad tas pats būs arī ar citiem.
— Bet ja Lorāns nav pie šiem vārtiem, kas ir viņa ziņā, kur gan citur mēs to varētu atrast?
— Ak, tas viss ir darīts ar nodomu.
— Tev ir taisnība.
— Ak, Andrē, Andrē, tā nu gan ir briesmīga karaļa iedoma. Ai, ai,
ai!
Un šos pēdējos vārdus vecākā dāma izteica ar atklātu nicināšanu.
Šie rezerves vārti bija izveidoti mūra nišā, kas bija pietiekami dziļa, lai izveidotu diezgan lielu priekštelpu.
Abās pusēs atradās pa akmens solam.
Dāmas apsēdās uz viena no tiem un viņu izbailes jau līdzinājās izmisumam.
Pa vārtu apakšu spīdēja gaismas svītra, bet aiz vārtiem bija dzirdami šveicieša soļi, kad tas staigādams te pacēla, tc nolaida savu musketi.
Aiz šīs plānās ozolkoka sienas bija glābiņš, bet še ārpusē — kauns, skandāls vai pat nāve.
— Ak, rīt! rīt, kad to uzzinās! — murmināja vecākā.
— Jūs patāstīsit visu patiesību.
— Vai kāds tam ticēs?
— Jums, madamc, ir pierādījumi. Bez tam arī šis zaldāts taču nestāvēs še visu nakti, — ierunājās jaunākā, kas likās bija atguvusi drosmi, kad viņas biedrene to bija jau galīgi pazaudējusi, — pēc stundas viņu nomainīs un varbūt nākamais būs līdzcietīgāks. Nogaidīsim.
— Jā, bet pēc pusnakts sāk staigāt patruļas. Mani atradīs še ārā, slepeni gaidot. To negodu! Ak, Andrē, man asinis saskrien sejā un cs smoku nost.
— Dūšu, madamc, dūšu! Jūs parasti esat tik stipra, cik cs nevarīga, un nu man nākas jūs atbalstīt.
— Tur iekšā ir notikusi kāda sazvērestība un mēs, Andrē, esam šīs sazvērestības upuri. Nekad tas vēl nav gadījies, nekad vēl šie vārti nav tikuši noslēgti. Ak, cs nomiršu, Andrē, cs nomiršu!
Un viņa atmeta galvu atpakaļ, it kā lai patiesi būtu jānosmok.
Tai pašā acumirklī uz cietā baltā Versaļas bruģa, pa kuru mūsu dienās tik maz staigā, atskanēja steidzīgi soļi.
Tai pašā laikā atskanēja kāda patīkama jautra balss, kāds jauneklis tuvojās dziedādams.
Viņš dziedāja kādu no tām manierīgajām dziesmiņām, kas pieder tieši tam laikmetam, kuru še aprakstām:
„Es sapņu maldam ncticu, Cik žčl, ka tā nav patiesība, Ka būtu pusnakts klusumā
Mūs vienojusi mīlestība. Kad acis slēdza Morfcjs man, Par cietu tēraudu cs kļuvu; Bet tu, tu biji magnēts, kas Pie sevis mani vilka tuvu."
— Kāda balss! — reizē iesaucās abas sievietes.
— Es to pazīstu, — tcica vecākā.
— Tā ir…
„Par atbalsi šo mīlētāju Nu pārvērtis bij' laipnais dievs," — turpināja balss.
— Tas ir viņš, — pačukstēja otrai pie auss tā dāma, kas visvairāk bija baiļojusies, — tas ir viņš, un viņš mīis izglābs.
Šai acumirklī kāds cilvēks, ictinics\kažokā, ienāca vārtu telpā, un, nemaz nepamanījis abas sievietes, pieklauvēja un iesaucās:
— Lorān!
— Brālēn, — teica vecākā dāma, aizkārdama jaunā cilvēka plecu.
— Karaliene! — iesaucās tas, atkāpdamies soli atpakaļ un noņemdams cepuri.
— Cst! Labvakar, brālēn!
— Labvakar, madamc, labvakar māsīc. Jūs neesat viena.
— Nē, man līdzi ir Andrē Tavernī jaunkundze.
— A, ļoti patīkami. Labvakar, jaunkundz.
— Monsicur, — nomurmināja jaunā dāma palocīdamās.
— Vai jūs, manas dāmas, izejat?
— Nē.
— Tad jūs atgriežaties?
— Jā, to mēs gribētu.
— Vai tad jūs neesat pasaukušas Lorānu?
— Nupat vēl.
— Un tad?
— Tad pamēģiniet jūs uz savu laimi viņu pasaukt, gan jau tad redzēsit.
— Jā, jā, monsicur, pasauciet vien!
Jaunais cilvēks, kura personā mēs esam pazinuši grāfu Artuā, piegāja pie vārtiem.
— Lorān! — sauca viņš, stipri pieklauvēdams.
— Nu tik sāksies joki, — atskanēja no iekšpuses šveicieša balss, — cs jūs brīdinu, ja jūs man nedosit mieru, cs saukšu savu virsnieku.
— Kas tad tas? — jaunais cilvēks apjucis vērsās pie karalienes.
— Lorāna vietā sardzē stāv kāds šveicietis, tas ir viss.
— Un kas viņu norīkojis?
— Karalis.
— Karalis?!
— Sasodīts! Viņš pats mums to nupat vēl teica.
— Viņam ir karaļa pavēle?..
— Un kā liekas — stingra.
— Velns lai parauj! Padosimies.
— Kā?
— Dosim šim nerram naudu.
— Mēs jau viņam to piedāvājām.
— Nu, un?
— Viņš negrib nc dzirdēt.
— Tad atliek tikai viens līdzeklis.
— Kāds?
— Es sacelšu skandālu. j .
— Nē, nē, mīļo Sari, tad jūs mūs sakompromitēsit.
— Nepavisam nē, to es jums varu apsolīt.
— Ā!
— Jūs paejiet mazliet sānis. Es dauzīšos kā kurls, kliegšu kā akls, man beidzot atvērs un jūs ielaidīs līdz ar mani.
— Nu, pamēģiniet.
Princis no jauna sāka saukt Lorānu, tad viņš ņēmās dauzīt pie vārtiem un beidzot ar sava zobena rokturi sacēla tādu lērumu, ka šveicietis kļuva traks no dusmām.
— Ak tā! Labi, tūdaļ saukšu virsnieku.
— Velns lai parauj! nu ļsauc, muļķi! To jau es tev prasu veselu pusstundu.
Acumirkli vēlāk aiz vārtiem bija dzirdami soļi. Karaliene un Andrē nostājās aiz grāfa Artuā, gatavas pie pirmās izdevības iešmaukt pa vārtiņiem, kurus tiem, jādomā, drīzumā atvērs.
Varēja dzirdēt, kā sargs otrā pusē paskaidro trokšņa cēloņus.
— Leitnanta kungs, — viņi» tcica, — tur ir divas dāmas ar kādu jaunu cilvēku, kas mani nosauca par muļķi. Viņi grib ielauzties ar varu.
— Jā, kas tad tas par brīnumu, ka mēs gribam tikt pilī, kur dzīvojam.
— Monsicur, — atbildēja leitnants, — cs pilnīgi saprotu jūsu vēlēšanos, bet mums ir aizliegts ielaist.
— Aizliegts! Velns lai parauj! Un kas to ir aizliedzis?
— Pats karalis.
— Es atvainojos, bet karalis taču negribēs, ka viņa virsniekiem jāpaliek ārpus pils pārgulēt.
— Nav mana darīšana kritizēt karaļa rīkojumus, mans pienākums izpildīt karaļa pavēli, tas ir Viss.
— Atveriet tikai drusku, leitnanta kungs, lai mēs varam sarunāties kā pienākas.
— Monsicur, cs jums atkārtoju, ka man pavēlēts turēt vārtus aizslēgtus. Un ja jūs tiešām esat virsnieks, tad jūs pats sapratīsit, ko nozīmē karaļa pavēle.
/
— Jūs runājat ar pulkveža kungu.
— Pulkveža kungs mani atvainos, jo pavēle ir kategoriska.
— Bet šī pavēle nevar attiekties uz karalisko princi. Redzat, monsicur, prinči neguļ ārpus pils, un cs esmu princis.
— Jūs mani dzenat izmisumā, mans princi, bet šoreiz tā ir karaļa pavēle.
— Vai jums karalis ir pavēlējis atraidīt viņa brāli kā kaut kādu ubagu? Es esmu grāfs Artuā. Sasodīts! Jūs varat dārgi samaksāt, likdami man tā
salt aiz vārtiem.
— Monsicur, grāf Artuā, — tcica leitnants, — Dievs ir mans liecinieks, ka cs esmu gatavs atdot jums savas sirds asinis. Bet karalis, nododams man šo vārtu sardzi, parādīja man to godu un personīgi pieteica pēc vienpadsmitiem vārtus nevienam neatvērt, arī viņam pašam nc. Es jūs pazemīgi lūdzu, monsicur, man piedot. Bet cs esmu kareivis un ja arī cs redzētu aiz vārtiem pašu karali stīvu nosalušu, es Viņa Majestātei atbildētu to pašu, ko jums.
To teicis, leitnants ļoti pieklājīgi novēlēja labvakaru un devās atpakaļ uz savu posteni.
Kas attiecas uz sargkareivi, tad, pielicis pie vārtiņiem, pie pašas slēdzenes, viņš tik tikko drīkstēja elpu vilkt un viņa sirds stipri pukstēja, ka grāfs Artuā, atspiezdamies pret vārtiem no pretējās puses, to skaidri būtu varējis sadzirdēt.
— Mēs esam pazuduši, — tcica karaliene, satverdama sava svaiņa roku.
Grāfs Artuā nekā neatbildēja.
— Vai kāds zina, ka jūs esat izgājusi? - viņš prasīja.
Ak, Dievs! To es tiešām nevaru pateikt,
Ši karaļa pavēle, māsīc, cerams, būs vērsta pret mani! Karalis zina, ka mēdzu iziet vakaros un dažreiz vēlu atgriežos. Grāfiene Artuā būs kaut ko manījusi un sūdzējusies karalim, tāpēc arī šī nežēlīgā pavēle.
— Nē, nē, brālēn, cs jums no visas sirds pateicos par jūsu mierinājumu. Šī pavēle noteikti ir vērsta prot mani.
— Tas ir neiespējami, māsīc, karalis pārak ciena…
— Tagad cs, lūk, stāvu aiz vārtiem un rīt gluži nevainīgas lietas dēļ gaidāms neglīts skandāls. Ak, cs zinu gluži li kas mani apmelo karalim.
— Jums ir kāds ienaidnieks, tas, māsīc, man ir kāda ideja.
— Ideja? Sakiet drīzāk!
— Ideja, ka jūsu ienaidnieku nostādīs tik pakārts sava paša pavadā.
— Ak, ja tik jūs varētu mani izglābt no šā viss, ko cs jums lūdzu.
nopūtās karaliene.
i, man ir kāds ienaidnieks, ir iespējams. Bet pagaidiet,
muļķīgā lomā, kā ēzeli, kas smieklīgā stāvokļa, tas būtu lielāks muļķis kā viņš, kaut
— Jūs izglābt! Es ceru gan. O, cs neesmu gan viņš ir vairāk mācīts.
— Kāds viņš?
— Nu, protams, monsicur Provansas grāfs.
— A, tad jūs tāpat kā cs domājat, ka viņš ir man naidīgs?
— Hm, bet sakiet, vai viņš neienīst visu, kas ir jauns, visu, kas ir skaists, visus, kas var to, ko viņš nevar?
— Vai jums, brālēn, par šo pavēli būtu kas tuvāk zināms?
— Varbūt, bet nestāvēsim vairs šajos vārtos, kur tik nežēlīgi salst. Nāciet man līdzi, mīļo māsīc!
— Uz kurieni?
— Gan jau jūs redzēsit, kaut kur, kur vismaz būs silti. Nāciet, un pa ceļam es jums pastāstīšu, ko cs domāju par šo vārtu noslēgšanu. Ak, šis, monsicur Provansas grāfs! Sniedziet, māsīc, man jūsu roku, Tavernī jaunkundze, ķeraties man pie otras rokas un iesim pa labi!
Viņi devās ceļā.
— Un jūs domājat, ka Provansas grāfs?.. — ierunājās karaliene.
— Nu, lūk! Šovakar, kad karalis bija ieturējis vakariņas, viņš iegāja tā lielajā kabinetā. Karalis vakar bija ilgi sarunājies ar Hāgas grāfu, un jūs nemaz nebija redzējis.
— Pulksten divos cs aizbraucu uz Parīzi.
— Es to zināju. Karalis, atļaujat man piebilst, mīļā māsīc, domāja par jums tikpat maz, kā par Harunu al Rašīdu un viņa liclvezīru Džafaru, jo sarunājās par ģeogrāfiju. Es klausījos diezgan nepacietīgi, jo arī biju nodomājis iziet. Ceru, ka mūsu iziešanai nebija vienādi iemesli, jo…
— Lūdzu, sakiet drīzāk!
— Tagad pagriezīsimics pa kreisi.
— Bet kurp jūs mūs vedat?
— Vēl pārdesmit soļu. Uzmanieties, te ir sniega čupa! Tavernī jaunkundze, cs jūs brīdinu, ja jūs palaidīsit manu roku, jūs kritīsil. Nu, tātad, kas attiecas uz karali, viņš domāja vienīgi par garuma un platuma grādiem, kad pēkšņi Provansas grāfs teica: „Es gribētu apsveikt arī karalieni."
— Lūk, kā! — nomurmināja Marija Antuancte.
„Karalicne savās istabās ietur vakariņas," atteica karalis.
„ Bet man likās, ka viņa ir Parīzē," — atbildēja mans brālis.
„Nē, viņa ir savās istabās," — mierīgi atteica ķaralis.
„Es nupat nāku no turienes, viņa mani nepieņēma," — tiepās Provansas grāfs.
— Es redzēju, kā tad karalis sarauca pieri, viņš atlaida manu brāli un mani, un kad bijām aizgājuši, jādomā, būs apjautājies par jums. Jūs zināt, Ludviķim šad un tad uznāk greizsirdības lēkmes. Viņš būs gribējis jūs redzēt un, kad viņu neielaida, viņam būs radušās kādas aizdomas.
— Tieši tāds bija mans rīkojums Mizerī kundzei.
— Nu, redzat, un lai pārliecinātos, vai jūs maz esat pilī, viņš ir izdevis šo pavēli, kas mūs izliek aiz vārtiem.
— Bet atzīstieties, grāf, tā taču ir briesmīga iedoma!
— Jā, tā tas ir, bet, lūk, mēs esam klāt.
— Šī māja!..
f- Vai jums tā nepatīk?
— Nē, to es nesaku, gluži otrādi, tā man tīri labi patīk! Bet jūsu kalpotāji?
— Tas nekas.
— Bet ja nu viņi mani redzēs?
— Nāciet vien iekšā, māsīc, es galvoju, ka neviens jūs neredzēs.
— Arī tas nē, kas mums atvērs?
— Arī tas nc.
— Bet tas ir neiespējami.
— Pamēģināsim, — smiedamies teica grāfs Artuā.
Un viņš pacēla roku pie durvīm.
Karaliene satvēra to aiz rokas.
— Es jūs lūdzu, brālēn, uzmanieties!
Princis ar otru roku piespieda kādu sienas paneļa izcilni.
Durvis atvērās.
Karaliene gribot negribot sarāvās.
— Es jūs lūdzu, māsīc, nāciet vien iekšā, jūs pati redzat, ka līdz šim vēl neviena še nav.
Karaliene uz Tavernī jaunkundzi paskatījās kā cilvēks, kas gatavojas spert kādu riskantu soli. Tad viņa pārkāpa slieksni ar sievietēm tik labi piestāvošu žestu, kas nozīmēja:
„Dicva vārdā, lai tad arī notiek."
Durvis atkal bez trokšņa aizvērās.
Karaliene atradās kādā priekšnamā, kura sienas bija ģipsī balsinātas, bet panelis bija izlikts ar marmoru. Priekštelpa nebija liela, bet ļoti gaumīgi iekārtota. Klonā bija ar krāsainu mozaīku izveidoti lieliski puķu pušķi, un no marmora dzegām simtiem kuplu un zemu rožu birdināja savas smaržīgās ziedlapiņas, kas šinī gada laikā reti kur bija atrodamas.
Patīkams siltums un vēl patīkamāka smarža tik tīksmi apņēma katru ienācēju, ka abas dāmas, ienākušas šai vestibilā, daļēji aizmirsa nevien savas bažas, bet arī visus sirdsapziņas pārmetumus.
— Nu, tagad labi, ka mēs vismaz esam kādā pajumtē, — tcica karaliene, — un pie tam vēl ļoti patīkamā pajumtē. Bet tagad, mīļo brālēn, vai jums nevajadzētu parūpēties par vienu lietu?
— Par kādu?
— Aizsūtīt projām jūsu kalpotājus.
— O, nekas nav tik viegli izdarāms.
Un princis, satvēris kādā kolonnas iedobē noliktu zvaniņu, piesita tam vienu reizi un dzidra skaņa noslēpumaini aizlidoja trepju telpā.
Abas sievietes klusi iekliedzās.
— Vai tā jūs, brālēn, aizsūtat projām savus ļaudis? — jautāja karaliene, — es domāju, ka tas drīzāk skan pēc uzaicinājuma mūs saņemt.
— Ja es piezvanītu vēlreiz, tad gan kāds parādītos, bet tā kā cs piezvanīju tikai vienreiz, tad, māsīc, varat būt droša, neviens nenāks.
Karaliene iesmējās.
,— O, jūs esat piesardzīgs cilvēks, — viņa tcica.
— Bet nu, mīļo māsīc, jūs taču nevarat palikt vestibilā, — turpināja princis, — lūdzu papūlaties uzkāpt otrajā stāvā.
— Nu, tad paklausīsim, — teica karaliene. — Man šķiet, ka šīs mājas ģēnijs nav mums ļaunvēlīgs.
Princis devās pa priekšu un dāmas viņam sekoja.
Uz trepēm, kuras klāja biezs Obisona tepiķis, viņu soļi nemaz nebija sadzirdami.
Augšā uzkāpis, princis parāva kāda cita zvaniņa auklu un, tam nošķindot, karaliene ar Tavernī jaunkundzi, kas nemaz nebija brīdinātas, no jauna nodrebēja.
Bet viņu izbailes kļuva vēl lielākas, kad tās redzēja, ka durvis pašas no sevis atveras.
— Patiesi, Andrē, — tcica karaliene, — man sāk palikt bail, un jums?
— Kamēr Jūsu Majestāte ies pa priekšu, cs jums sekošo bez bailēm.
— Mīļo māsīc, — tcica princis, — tas viss ir ļoti vienkārši, šīs ir jūsu istabas durvis.
Un viņš norādīja karalienei uz nelielo buduāru, par kuru mums jāsaka daži vārdi.
Mazajā, rožkokā darinātajā priekštelpā arī parkets bija no rožkoka, bet griesti — Bušē roku darbs, bez tam vēl divi Bulā veidoti drēbju pakaramie. No priekštelpas varēja iekļūt baltā kašmira buduārā, kura tapsējumu veiklu mākslinieču rokas bija izšuvušas ar brīnišķīgiem ziediem.
Sienas bija izklātas ar smalku zīda diegu izšūtiem tepiķiem, kuri bija austi ar tādu lietpratību un gaumi, kas vēl šodien piešķir tā laika gobelēniem īstu mākslasdarbu vērtību.
Aiz buduāra atradās zilos toņos ieturēta guļamistaba, rotāta ar mežģīņu aizkariem un Tūras zīda audumiem; krēslainajā alkovā stāvēja krāšņa gulta; balta marmora kamīnā kurējās gaiša uguns; Klodiona svečturos dega divpadsmit smaržīgas sveces; un zili lakotais aizstatnis bija greznots ar zeltā veidotiem ķīniešu griezumiem. Tāda bija aina, kas atklājās abu dāmu acīm, kad tās bailīgi ienāca šinī greznajā mītnē.
Tomēr neredzēja nevienu cilvēku.
Visur bija gaisma, siltums, bet kā tas viss te bija radies, patiesi nebija saprotams.
Karaliene, kas jau bija ienākusi buduārā bez kādām bažām, uz guļamistabas sliekšņa tomēr palika stāvot.
Princis ļoti pieklājīgi atvainojās, ka nepieciešamība piespiedusi ierādīt māsīcai šos viņas necienīgos apartamentus.
Karaliene pasmīnēja, kas izteica vairāk, nekā viņa to būtu varējusi ar vārdiem pasacīt.
— Mīļo māsīc, — piebilda grāfs Artuā, — šis ir mans vecpuiša dzīvoklis, kur tikai cs viens ienāku, vienmēr viens.
— Gandrīz vai vienmēr, — piebilda karaliene.
— Nē, vienmēr.
— Hm, — nomurmināja karaliene.
— Bez tam vēļ^ — turpināja princis, — buduārā ir dīvāns un guļamkrēsls, kurā, kad man no medībām gadās atgriezties vēlāk, bieži mēdzu pārgulēt.
— Es saprotu, — tcica karaliene, — ka Artuā kundzei bieži nākas uztraukties.
— Bez šaubām, jums māsīc, jāpiekrīt — ja grāfiene Artuā uztraucas manis dēļ, tad šonakt tas būs gluži nevietā.
— Par šo nakti es nerunāju, bet par citām naktīm gan.
— Ak, māsīc, kas jau vienreiz kļūdas, nav pasargāts arī no turpmākām kļūdām.
— Beigsim drīzāk, — noteica karaliene, atsēzdamās atzveltnes krēslā, — cs jūtos ļoti nogurusi, un jūs, Andrē?
— Es noguruma dēļ krītu vai no kājām un, ia Jūsu Majestāte atļautu…
— Jūs, grāfien, tiešām esat ļoti bāla, — tcica grāfs Artuā.
— Lūdzu, lūdzu, mana dārgā, — tcica karaliene, — sēžat vien, vai vēl labāk, atguļatics. Grāfs Artuā nodod šīs telpas mūsu rīcībā, vai nc tā, Sari?
— Pilnīgi jūsu rīcībā, madamc.
— Vēl vienu vārdu, grāf.
— Un tas būtu?
— Ja jūs aizejat, kā mēs jūs pasauksim?
— Jums, māsīc, nebūs nekādas vajadzības pēc manis, ja nu jūs esat še, tad jūtieties kā mājās!
— Vai bez šīs ir vēl citas istabas?
— Nu, protams, vēl ir ēdamistaba, ko es lūgtu apskatīt.
— Un tur, bez šaubām, jau gaida klāts galds?
— Protams, un uz tā, Tavernī jaunkundze, kas, liekas, ir ļoti izsalkusi, atradīs konsomē, putna cepeša spārnu un glāzi heresa, bet jūs, mīļā māsīc, tur atradīsit veselu kolekciju vārītu augļu, ko jūs tik ļoti cienāt.
— Un viss tas bez apkalpotājiem?
— Bez viena apkalpotāja.
— Nu, to mēs redzēsim. Bet kas būs tālāk?
— Kā - tālāk?
— Jā, ar mūsu atgriešanos pilī.
— Ja reiz ir dota tāda pavēle, tad nav ko domāt atgriezties tur naktī. Bet pavēle, kas ir dota kā naktspavēle, beidzas ar rītausmu. Pulksten sešos vārti tiek atvērti un jūs no šejienes aizejat ceturksni pirms sešiem. Ja gribat pārģērbties, skapjos jūs atradīsit visdažādāko krāsu un veidu apmetņus. Tad, kā jau teicu, atgriezieties pilī, dodieties uz savu istabu, liccictics gulēt! Un par visu pārējo nedomājiet!
— Un jūs?
— Kā, cs?
— Ko jūs darīsit?
— Es aiziešu no mājas.
— Kā, mīļo brālēn, mēs jūs aizdzenam?
— Nebūtu pieklājīgi, mīļā māsīc, ka cs pavadītu nakti ar jums zem viena jumta.
— Bet jums tomēr vajadzīgs kāds patvērums, ja mēs jums tik nežēlīgi nolaupām jūsējo.
— Protams, bet man vēl ir trīs tādi kā šis.
Karaliene sāka smieties.
— Un viņš vēl saka, ka Artuā kundzei neesot nekāda iemesla uztraukties: cs viņai patāstīšu — un viņa šķelmīgi padraudēja ar pirkstu.
— Tad cs arī visu izstāstīšu karalim, — tādā pašā tonī atbildēja princis.
— Viņam ir taisnība, mēs esam no viņa atkarīgas.
— Patiesi gan, pazemojoši tas ir, bet ko lai dara?
— Jāpadodas. Tātad jūs sakal, lai rīt no rīta, nevienam neredzot, varam aiziet no šejienes…
— Vajag tikai vienu reizi piezvanīt apakšā, pie kolonnas, ar zvaniņu.
— Pie kuras? Pa kreisi vai pa labi?
— Tas nav svarīgi.
— Tad durvis atvērsies?
— Un atkal aizvērsies.
— Pašas no sevis?
— Pašas no sevis.
— Pateicos. Ar labu nakti, brālēn!
— Ar labu nakti, māsīc!
Princis atvadījās, un Andrē aizvēra durvis.