Nākamajā rītā, vai pareizāk sakot, tai pašā rītā, jo mūsu iepriekšējā nodaļa varēja beigties tikai ap pulkstens diviem naktī, karalis Ludviķis XVI savos violetajos rītasvārkos, bez ordeņiem, bez parūkas, tāds kā bija piecēlies no gultas, pieklauvēja pie karalienes priekšistabas durvīm.
Kambardāma pavēra durvis un ieraudzīja karali.
— Majestāti.. — viņa čukstēja.
— Karalieni! — Ludviķis XVI īsi pavēlēja.
— Majcstāt, — viņas augstība vēl guļ.
Karalis gribēja pabīdīt kambardāmu sānis, bet viņa nekustējās.
— Vai jūs dosit man ceļu? — noprasīja karalis. — Jūs redzat, ka cs gribu ieiet.
Dažreiz Ludviķis savā rīcībā bija tik ass, ka to varēja saukt par brutālu.
— Karaliene, Majcstāt, atdusas, — kautri iebilda kambardāma.
— Es jau jums teicu dot man ccļu, — noteica karalis un pie šiem vārdiem, pabīdījis kambardāmu sānis, devās lai garām.
Nonācis pie karalienes guļamistabas, viņš ieraudzīja Mizcrī kundzi, karalienes pirmo kambardāmu, kas savā grāmatā lasīja rīta lūgsnu.
Pamanījusi karali, dāma tūdaļ piecēlās.
— Majcstāt, — viņa ar dziļu reveransu tcica, — viņas augstība mani vēl nav aicinājusi.
— Vai patiesi? — izsmejošā tonī atjautāja karalis.
— Majestāt, vēl ir tikai pusseptiņi un, cik zinu, viņas augstība pirms septiņiem nekad nezvana.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka tiešām karaliene ir savā gultā, ka vina guļ?
— Es, Majcstāt, nevaru apgalvot, vai karaliene guļ, bet zinu noteikti, ka viņa ir savā gultā.
— Vai tiešām?
— Jā, Majcstāt.
Karalis nespēja vairs ilgāk valdīties. Viņš devās tieši uz durvīm un nevērīgā steigā pagrieza zeltīto rokturi.
Karalienes istabā bija tumšs kā naktī: priekškari un aizlaidņi bija hermētiski noslēgti, lai neiespiestos nc mazākais gaismas stariņš.
Uz kāda naktsgaldiņa vistālākajā istabas kaktā dega maza naktslampiņa; karalienes alkovs atradās pilnīgā ēnā un milzīgie balta zīda priekškari ar ieaustām zelta lilijām nolaidās uz gultas.
Karalis stedzīgiem soļiem devās uz karalienes dusas vietu.
— Kādu troksni jūs, Mizcrī kundze, taisāt, jūs mani iztraucējāt no miega.
Karalis pārsteigts apstājās.
— Tā nav Mizcri kundze, — viņš nomurmināja.
— Kā, vai tas esat jūs? — iesaucās Marija Antuancte pieceldamās. • — Labrīt, madamc, — saldskābā balsi ierunājās karalis.
— Kāds labvēlīgs vējš jūs, sirc, ir atpūtis? — jautāja karaliene. — Mizcri kundze! Mizcri! atveriet taču logus!
Iesteidzās kambardāmas un, kā to viņas bija pieradinājusi karaliene, ar steigu atvilka aizkarus un atvēra logus, ļaudamas ieplūst svaigajam gaisam, ko Marija Antuancte kāri ieelpoja.
— Jūs, madamc, saldi guļat, — teica karalis, apsēzdamies pie gultas, kad bija vērīgi palūkojies visapkārt.
— Jā, sirc, cs vēlu lasīju un tāpēc, ja Jūsu Majestāte nebūtu mani pamodinājis, cs vēl gulētu.
— Bet kā tas nākas, ka jūs vakar nepieņēmāt?
— Nepieņēmu, ko tad? Ak, jūsu brāli, Provansas grāfu? — atjautīgi aizstegdamics priekšā karaļa aizdomām, atjautāja karaliene.
— Jā gan, manu brāli, viņš bija gribējis jūs apsveikt un licis atstāts aiz durvīm.
— Kā tā?
— Nu, viņam bija atbildēts, ka jūs neesat savās istabās.
— Ak tā viņam bija atbildējuši? — nevērīgi tcica karaliene. — Mizcrī! Mizcri kundze!
Durvīs parādījās karalienes pirmā kambardāma, nesdama uz zelta paplātes karalienes šā rīta pastu — veselu kaudzi vēstuļu.
■ — Vai Mcjcstāte mani sauca?
— Jā. Vai vakar monsicur Provansas grāfam kāds tcica, ka cs neesot pilī?
Mizcrī kundze, lai viņai nebūtu jāaizstājas priekšā karalim, pie gultas piegāja viņam no muguras un pasniedza paplāti karalienei. Pirkstu viņa bija uzlikusi uz kādas vēstulēs, kuras rokraksts karalienei bija pazīstams.
— Nu, atbildiet karalim, Mizcri kundze, — karaliene nevērīgi tcica. — Sakiet, ko atbildēja Provansas grāfam, kad viņš man vakar gribēja pieteikt savu vizīti. Es to jau esmu aizmirsusi.
— Sirc, — tcica Mizerī kundze, kamēr karaliene atplēsa vēstuli, — monsicur Provansas grāfs vakar ieradās apsveikt karalieni, bet cs tam atbildēju, ka Viņas Majestāte nepieņem.
— Kas jums tā pavēlēja?
— Karaliene.
— Ak, — noteica Ludviķis.
Pa to laiku karaliene bija atplēsusi vēstuli un izlasījusi šādas rindiņas:
„Jūs vakar esat atgriezusies no Parīzes pulkstens astoņos. Lorāns Jūs ir redzējis."
Tad ar to pašu nevērīgo žestu karaliene atplēsa vēl kādu pusduci vēstuļu un lūgumu, kas juku jukām gulēja uz paplātes.
— Tā ir, — noteica viņa, palūkodamies uz karali.
— Pateicos, madamc, — karalis pamāja kambardāmai. Mizcrī kundze aizgāja.
— Piedošanu, sirc, — tcica karaliene, — bet cs gribētu no jums lūgt mazu paskaidrojumu.
— Kāds tas būtu?
— Vai cs varu pēc patikas pieņemt vai nepieņemt Provansas grāfu?
— Protams, jūs to varat, bet…
— Bet viņa sabiedrība mani nogurdina, un ko jūs gan gribat? Pirmkārt, viņš mani visai nemīl un cs viņam atmaksāju ar to pašu. Es jau biju sagatavojusies uz viņa nepatīkamo vizīti un, lai no tās izbēgtu, ap pulkstens astoņiem biju jau gultā. Ko jūs vēl, sirc, vēlētos?
— Nekā, nekā.
— Varbūt jūs šaubāties.
— Bet…
— Kas par „bct"?
— Es domāju, ka jūs vakar bijāt Parīzē.
— Ap kādu laiku?
— Ap to pašu, kad jūs teicāt, ka esot bijusi gultā.
— Protams es biju Parīzē, bet no Parīzes taču var atgriezties.
— Jā gan. Viss ir atkarīgs tikai no tā, kad no turienes atgriežas.
— Protams.
— Bet tās, sirc, ir viegli noskaidrojams. Karaliene pasauca:
— Mizcrī kundze! Kambardāma tūdaļ ieradās.
— Sakiet, Mizerī kundze, cikos cs vakar pārbraucu no Parīzes?
— Ap pulksten astoņiem, jūsu augstība.
— Es neticu, — noteica karalis, — jūs būsit maldījusies, lūdzu pārliecināties.
Kambardāma, stalta un mierīga, pagriezās uz durvju pusi un iesaucās:
— Divāla kundze!
— Jā, kundze, — atsaucās kāda balss.
— Cikos Viņas Majestāte vakar pārbrauca no Parīzes?
— Varēja būt tā ap pulkstens astoņiem, — atbildēja otra kambardāma.
— Jūs būsit pārskatījusies, Divāla kundze, — tcica Mizcrī kundze. Divāla kundze izliecās pa priekšistabas logu un sauca sētā:
— Lorān!
— Kas tas par Lorānu? — jautāja karalis.
— Tas ir vārtnieks pie mazajiem vārtiņiem, pa kuriem Viņas Majestāte, vakar pārbraukusi, ienāca pilī.
— Lorān, — sauca Divāla kundze, — cikos vakar Viņas Majestāte pārbrauca?
— Ap pulkstens astoņiem, — atsaucās vārtnieks no apakšējās terases.
Karalis nodūra galvu.
Mizcrī kundze atlaida Divāla kundzi, kas savukārt atlaida vārtnieku.
Abi laulātie draugi palika divatā.
Ludviķis XVI bija sakaunējies un visiem spēkiem mēģināja to apslēpt.
Bet karaliene, tai vietā, lai lepotos ar savu uzvaru, dzedri teica:
— Nu redzat, sirc, ko jūs vēl vēlētos zināt?
— Ak, nekā vairāk, nekā! — iesaucās Ludviķis, cicši spiezdams karalienes roku.
— Tomēr…
— Piedodiet, madamc-, cs tiešām nezinu, kas man bija ienācis prātā. Redzat, man prieks ir tik liels, cik dziļa ir mana nožēla. Jūs taču man nepārmetat, vai nc? Nu, neuzmetiet lūpiņas: goda vārds, es nobeigšos aiz bēdām!
Karaliene izvilka savu roku no karaļa plaukstas.
— Ko jūs darāt, madamc? — iesaucās karalis.
— Sirc, — atbildēja Marija Antuancte, — Francijas karaliene nemelo.
— Ko tas nozīmē? — izbrīnā jautāja karalis.
— Ar to es gribu teikt, ka neesmu atgriezusies vakar pulksten astoņos.
Karalis pārsteigts atkāpās.
— Es gribu teikt, — aukstasinīgi turpināja karaliene, — ka atgriezos tikai šorīt pulksten sešos.
— M ada mcl
— Un ka, ja grāfs Artuā man nebūtu piedāvājis naktsmājas savā villā, cs būtu palikusi aiz vārtiem, kā kaut kāda ubadze.
— Ak, jūs vakar ncatgriezāties, — drūmi teica karalis, — tātad man ir bijusi taisnība.
— Piedodiet, sire, no tā, ko cs jums saku, jūs izdarāt tikai aritmētisku aprēķinu, bet nc galanta cilvēka slēdzienu.
— Kādā ziņā, madamc?
— Lūk, kādā: lai pārliecinātos, vai es pārbraucu agri vai vēlu, nebija vajadzīgs ne noslēgt vārtus, ne dot jūsu pavēles, bet vienkārši uzmeklēt mani un pavaicāt: „Kad jūs, madamc, pārbraucāt?"
— Hm, — noņurdēja karalis.
— Bet nu jūs, sirc, vairs nedrīkstat šaubīties; jūsu spiegi bija vai nu piemānīti, vai uzpirkti; jūsu vārti vai nu ar varu, vai ar labu atvērti; jūsu bažas atņemtas; jūsu aizdomas izkliedētas. Es redzēju jūs nokaunējušos, ka esat lietojis varu pret sievieti, tā aizskarot viņas tiesības. Es varēju priecāties par gūto uzvaru, Bet cs uzskatu, ka jūsu rīcība nav karaļa cienīga un es negribēju laupīt sev gandarījumu pateikt jums to tieši acīs.
— Madamc, — pārtrauca viņu karalis, — jūs esat labi darījusi; jums arvien ir cēlas idejas, varbūt mazliet neapsvērtas, bet visa nelaime ir jūsu dedzīgā labsirdība, ar ko jūs tiešām varat lepoties.
— Pateicos, — karaliene zobgalīgi atbildēja.
— Neaizmirstiet, — turpināja karalis, — ka es jūs neesmu turējis aizdomās, ka jūs varētu pieļaut kaut ko tādu, kas nebūtu savienojams ar jūsu cicņu un stāvokli! Man tikai nepatika šis pārtcidzlgais un dēkainais karalienes solis. Bet, darīdama labu citiem, jūs ar to esat nodarījusi ļaunu pati sev, un tas, lūk, man ir jums jāpārmet. Tagad es esmu gatavs izpirkt savu aizmāršību un parūpēties par kādas karaļdzimtas likteni. Esmu gatavs uzklausīt: miniet man šos nelaimīgos un mana labvēlība nekavēsies tos uzmeklēt.
— Valuā vārds, sirc, ir pietiekami slavens, lai tas jums būtu atmiņā.
— Ak! — skaļi smiedamies, iesaucās Ludviķis XVI, — tagad es zinu, par ko jūs domājat. Tā ir tā mazulīte Valuā, kāda grāfiene… Nu, kā tad viņu sauc?..
— Grāfiene Lamota.
— Pareizi, Lamota. Viņas vīrs dien smagajā kavalērijā.
— Jā, sirc.
— Un sieva — intrigante. Tikai lūdzu nedusmojaties, viņa jauc zemi ar debesīm kopā; viņa apgrūtina ministrus, nedod miera manām krustmātēm un mani pašu moca ar vēstulēm, lūgumiem un ģenealoģiskiem pierādījumiem.
— Tas, sire, pierāda, ka viņa līdz šim visur ir velti meklējusi savas tiesības.
— To es negribu noliegt.
— Vai viņa ir Valuā, vai nav?
— Es domāju gan.
— Tātad viņai pienākas pensija. Viņai pieklājīgu pensiju, vīram — pulkveža pakāpi un pārējiem šā nama pēcnācējiem — nodrošinātu stāvokli.
— O, lēnāk, madamc, lēnāk! Sasodīts, cik jūs ātri to gribat izdarīt! Šie Valuā man vēl arvien izzvejos dažu labu plūmi no bļodas arī bez jūsu palīdzības; šai mazajai Valuā ir labs knābis, hē, hē!
— O, sire, par jums es nebaidos, no jums jūsu plūmes neviens nepaņems.
— Pieklājīgu pensiju! Mīļais Dievs, cik jūs to viegli ņemat! Vai jūs ar' zināt, kādu briesmīgu brūci šī ziema ir cirtuši manos ienākumos? Dot pulku šim virsnieķelim, kas spekulējis uz laulībām ar šo mazo Valuā! Un man, madamc, nav pulku, ko dot tiem, kas to tiešām pelna, vai par to samaksā. Šiem ubagiem dot karaļa pēcnācēju cieņai atbilstošu stāvokli, kad mums valdošā karaļnama locekļiem jādzīvo trūcīgāk nekā dažam labam neievērojamam bagātniekam! Orlcānas hercogs ir savus zirgus un mūļus aizsūtījis uz Angliju pārdot un par divām trešdaļām samazinājis savus kārtējos izdevumus. Es pats esmu krietni vien apcirpis savu suņu staļļu budžetu un monsicur Sctžermēns mani piespieda pilnīgi pārkārtot karaļa gvardes izdevumus. Mēs, mīļā, kā augsti, tā zemi esam spiesti ievērot vislielāko taupību.
— Tomēr, sirc, Valuā pēcnācēji nevar mirt badā.
— Bet vai tad jūs nupat neteicāt, ka esat nodevusi viņiem simt luidoru?
— Tā ir pieklājīga ubagdāvana!
— Nē, tā ir karaliska ubagdāvana.
— Nu, tad pasniedziet arī jūs tādu!
— Tā tik vēl trūka! Nē, mīļā, ar šo summu pietiek no mums abiem.
— Tad piešķiriet tiem mazu pensiju.
— Arī nē, vispār — nekā noteikta. Šie ļaudis ir neatlaidīgi urbēji un gan jau mācēs paši izsisties. Ja man gribēsies viņiem palīdzēt, labi, cs ziedošu lielāku vai mazāku summu, bez kādām turpmākām saistībām. Ar vārdu sakot, es došu tad, kad man būs pietiekami daudz naudas. Ak, šī mazā Valuā, es jums nemaz nevaru visu izstāstīt^ ko par viņu zinu. Mīļā Antuancte, jūsu labā sirds ir ieskrējusi slazdā, un šai labai sirdij es lūdzu piedošanu.
Pie šiem vārdiem Ludviķis sniedza karalienei roku, kas pirmajā brīdī to gribēja likt pie lūpām, bet tad pēkšņi atstūma.
— Jūs, — viņa tcica, — bijāt ļauns pret mani, cs uz jums esmu dusmīga.
— Jūs uz mani dusmojaties, jūs! Hm… es… es…
— Jā, sakiet, vai jūs neesat ļauns, ja liekat noslēgt pils vārtus, ja pusseptiņos ierodaties manā priekšistabā, ar varu ienākat manā istabā un tik dusmīgi bolāt acis?
Karalis sāka smieties.
— Nē, — viņš teica, — cs uz jums vairs nedusmojos.
— Ļoti patīkami dzirdēt.
— Ko jūs man dosit, ja cs jums pierādīšu, ka, arī šurp nākdams, cs uz jums nemaz nedusmojos.
— Redzēsim, kāds būs šis pierādījums.
— O, tas ir viegli izdarāms, — tcica karalis. — Šis pierādījums man ir ķešā.
— Ak! — iesaucās karaliene, pa pusei picccldamās, — jūs man kaut ko gribat dot? Ak, tad jūs patiesi esat ļoti mīļš. Bet zināt, ka cs jums agrāk neticēšu, kamēr jūsu pierādījumi man būs rokā. Nē, nē, nekāda atrunāšanās. Es varu derēt, ķa jūs man vēl tikai gribat apsolīt.
Tad, iztapīgi smaidīdams, karalis sāka rakņāties savās ķešās, bet darīja to vilcinādamies, lai jo vairāk iekārdinātu, kā bērnu kārdina ar apsolīto rotaļlietiņu, kustoni ar garšīgu kumosu un sievieti — ar dāvanu. Beidzot viņš izvilka no ķēšas sarkana safjāna kārbiņu ar brīnišķīgiem, zeltā darinātiem rotājumiem.
— Rotu kastīte! — iesaucās karaliene. — Nu, palūkosim.
Karalis nolika kārbiņu uz gultas.
Karaliene to strauji paķēra.
Tiklīdz viņa to bija atvērusi, tā pārsteigta un apžilbināta iekliedzās.
— Cik skaisti! Ak, Dievs, cik skaisti!
Karalis juta, ka viņam sirds aiz prieka kul.
— Jums patīk? — viņš jautāja.
Karilicnc nevafēja izteikt ne vārda, viņa bija bez elpas.
Tad viņa izņēma no kārbiņas kaklarotu, kuras dimanti bija tik lieli, dzidri un mirdzoši, tik veikli izmeklēti, ka likās — caur karalienes baltajām rokām līst mirgojoša uguns.
Akmeņi slīdēja un vijās kā čūska, kurai katra zvīņa mirdz un zvīļo.
— Cik lieliska! — nomurmināja karaliene, atguvusi valodu, — cik lieliska! — atkārtoja viņa un viņas acis iedegās, vai nu atspulgodamas akmeņu mirdzumu, vai arī tāpēc, ka viņai ienāca prātā, ka lādas kaklarotas nav nevienai citai sievietei pasaulē.
— Nu, vai tagad jūs csal apmierināta? — jautāja karalis.
— Ak, sirc, cs esmu sajūsmināta. Jūs mani darāt laimīgu.
— Vai patiesi?
— Nu, paskatielics šo pirmo kārtu — visi dimanti riekstu lielumā.
— Tā ir.
— Un cik rūpīgi izmeklēti, tā kā nevar atšķirt citu no cita! Cik veikli tie sarindoti pēc lieluma! Cik apbrīnojams samērs starp pirmo un otro un alkal starp otro un trešo akmeni. Nē, tas juvelieris, kas ir sakārtojis Šos akmeņus un darinājis šo kaklarotu, ir īsts mākslinieks.
— Viņi ir divi.
— Es deru, ka tic ir Bēmcrs un Bosāndžs.
— Jūs uzminējāt.
— Paliesi, tikai šie abi var kaut ko tādu dabūt gatavu. Ak, sirc, cik tic ir skaisti! Cik skaisti!
— Bet uzmanieties, madamc, — teica karalis, — šī kaklarota jums dārgi maksās!
— O, sirc, — iesaucās karaliene. Un viņas priekā starojošā seja apmācās un satumsa.
Bet šī pārmaiņa viņas sejā bija lik pēkšņa un alkal tik drīz izgaisa, ka Francijas karalis nepaguva to pat ievērot.
— Nu, redzēsim, — viņš teica, — dariet man mazu patikšanu.
— Kādu?
— Aplicciet šo rotu. sev ap kaklu.
Karaliene vilcinājās.
— Bet tā taču maksā ļoti dārgi? — viņa skumji sacīja.
— Protams, — atbildēja karalis smiedamies, — bet cs jau teicu, ka jūs par to samaksāsit vairāk nekā tā vērta, ja tā būs savā īstā vietā, tas ir, ap jūsu kaklu, kur rota iegūs savu īsto vērtību.
To teicis, Ludviķis, saturēdams rotu abos galos, tuvojās karalienei, lai savienotu agrafu, kas ari bija krāšņs dimants.
— Nē, sire, — tcica karaliene, — nakādu bērnišķību. Lieciet rotu atpakaļ kastītē.
Un viņa pakratīja galvu.
— Un jūs man nenovēlat to prieku pirmajam redzēt šo rotu uz jūsu kakla?
— Dievs lai pasarg', ka cs, pieņemdama šo rotu, liegtu jums to prieku, bet…
— Kas par bet?.. — jautāja izbrīnījies karalis.
— Ne jūs, nc arī kāds cits kādreiz redzēs ap manu kaklu tik dārgu rotu.
— Jūs, madamc, to nevēlaties nēsāt?
— Nekad.
— Jūs atsakāties?
— Es atsakos pakārt sev kaklā miljonu, vai pat pusotru miljonu, jo cs šo rotu tā vērtēju. Vai tā nav?
— Hm, cs nesaku nē, — atbildēja karalis.
— Nu, lūk, es atsakos kārt sev kaklā pusotru miljonu, kad karaļa kase ir tukša, kad karalis spiests ierobežot savus personīgos izdevumus un nabagiem atbildēt: „Man nav naudas, lai Dievs jums palīdz!"
— Kā, un tas, ko jūs man sakāt, ir nopietni?
— Klausieties, sire, vēl nesen monsicur Sartīns man teica, ka par miljonu piecsimt tūkstošiem livru varot uzbūvēt karakuģi, un patiesi, sirc, Francijas karalim karakuģis ir nepieciešamāks nekā Francijas karalienei šī kaklarota.
— O! — aizgrābts un ar prieka asarām acīs iesaucās karalis. — Tas ko jūs darāt, ir cēli, ir augstsirdīgi! Pateicos, no visas sirds pateicos!.. Antuancte, jūs esat brīnišķīga sieva!
Un lai cienīgi apstiprinātu savu jūtu sirsnību, labais karalis izplēta rokas un apskāva karalieni.
— Ak, madamc, — viņš iesaucās, — kā Francija jums pateiksies, kad dabūs zināt jūsu vārdus!
Karaliene nopūtās.
— Ak, nožēlu nopūta! — karalis iesaucās. — Vēl ir laiks apdomāties.
— Nē, sirc, tā bija atvieglojuma nopūta. Aizveriet kastīti un aizsūtiet atpakaļ juvelieriem.
— Es esmu jau norunājis maksāšanas termiņus. Nauda ir sagādāta, ko lai es tagad daru? Madamc, neesat tik vienaldzīga.
— Nē, sire, es esmu labi pārdomājusi un izšķīrusies: cs nevēlos kaklarotu, bet ko citu.
— Sasodīts! Mans miljons sešsimt tūkstoši livru dabū garu degunu.
— Miljons seši simti tūkstoši livru? Nu, redzat nu! Vai tas nav dārgi?
— Bet, madame, esmu devis savu piekrišanu, man ir neērti atkāpties.
— Pārrdomājiet vēl: tas, ko cs jums gribu prasīt, maksās daudz mazāk.
— Un kāda ir jūsu vēlēšanās?
— Atļaujiet man vēlreiz aizbraukt uz Parīzi.
— O, tas jau pavisam viegli un turklāt vēl lēti.
— Pagaidiet, pagaidiet!
— Sasodīts!
— Uz Parīzi, Vandomas laukumu.
— Sasodīts! Sasodīts!
— Pie monsicur Mesmēra. Karalis pakasīja pakausi.
— Nu labi, — viņš tcica, — ja jūs esat atsacījusies no prieka par miljonu seši simti tūkstošiem livru, tad vismaz šis būs jums jāatļauj. Brauciet pie šā monsicur Mesmēra, tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Lai jūsu pavadone būtu karaliska princese. Karaliene brīdi padomāja.
— Vai jūs piekristu, ja tā būtu Lambāla kundze?
— Lambāla kundze? Lai notiek.
— Tas ir pieņemts.
— Es parakstu.
— Pateicos.
— Un tagad, — piebilda karalis, — cs tūdaļ iešu dot rīkojumu par jauna karakuģa būvi, ko nosauksim par „Karalicncs kaklarotu". Jūs pati būsit tā krustmāte un cs to tūdaļ nosūtīšu Laperūzam.
Karalis noskūpstīja karalienei roku un, priekā starodams, atstāja karalienes telpas.