Tiklīdz karalis bija aizgājis, karaliene piecēlās un, nostājusies pie loga, dziļi ieelpoja dzedro, svaigo gaisu.
Diena sākās mirdzoša un jauka, kā tas bieži mēdz būt aprīļa mēnesī, kad jau jūtama pavasara tuvošanās. Nakts dzedrumam sekoja dzīvinošs siltums, jo saule jau sāka atgūt savu spēku, un kopš vakardienas ziemeli bija nomainījis rītavējš.
Ja vien laiks tāds pieturēsies, tad ziemai, briesmīgajai 1784.gada ziemai, bija pienācis gals.
Un patiesi pret rožaini sārto apvārsni jau varēja saskatīt tās pelēkās dūmakas, kas nav nekas cits, kā gaisā kāpjošais zemes mitrums.
Apstādījumos no koku zariem pamazām nolobījās apledojums un putniņi jau sāka čivināt ap briestošajiem pumpuriem.
Pirmie aprīļa ziedi, dzeltenās lefkojas, kas bija noliekušās nakts salnās, kā tic bālie ziedi, par kuriem stāsta Dante, pacēla savas galvas, tiklīdz sniegs bija nokusis un starp biezajām, cietajām vijolītes lapām spraukdamies, iegarenais pumpurs stiepa gaisā divas eliptiskas ziedlapiņas, kas vēsti par drīzu zieda atvēršanos.
Alejās no skulptūrām un dzelzs žogu pinuma ritošajos dimantos lāsoja ledus; tas vēl nebija ūdens, bet arī nebija vairs ledus.
Viss liecināja par klusu cīņu starp pavasari un salu, un bija paredzams, ka ziemai šo cīņu nāksies zaudēt.
— Ja mēs vēl gribam izmantot ledu, tad mums ir jāpasteidzas, — teica karaliene, vērodama laiku.
— Vai nav tiesa, Mizerī kundze? — piebilda viņa, pagriezusies pret savu kambardāmu, — pavasaris jau klauvē pie vārtiem.
— Jūsu Majestāte jau sen gribēja izbraukt uz Šveiciešu dīķiem, — atteica pirmā kambardāma.
— Nu, lūk, un mēs šodien pat veiksim šo izbraukumu, — teica karaliene, — jo rit jau var būt par vēlu.
— Cikos mums būs atļauts Jūsu Majestāti apģērbt?
— Tūlīt, cs tikai mazliet ieturēšu vieglas brokastis un tad brauksim.
— Vai tās būtu visas karalienes pavēles?
— Tad vēl vajag uzzināt, vai Tavernī jaunkundze ir jau piecēlusies un viņai pasacīt, ka cs to vēlos redzēt.
— Tavernī jaunkundze jau atrodas pie Viņa Majestātes buduārā, — atbildēja Mizcrī.
— Tiešām! — iesaucās karaliene, kas labāk par kuru katru zināja, cikos tā bija aizgājusi gulēt.
— Jā, madamc, viņa gaida jau vairāk nekā divdesmit minūtes.
— Ievediet viņu!
Un Andrē ienāca karalienes istabā tieši tai brīdī, kad pulkstenis Marmora pagalmā, vēstīdams devīto stundu, nosita pirmo sitienu.
Kā visas galma dāmas, kas valdnieku klātbūtnē nekad nedrīkstēja ierasties negližē, viņa bija ar gaumi ģērbusies un ienāca svaiga un smaidoša, kaut arī mazliet uztraukta.
Karaliene viņai uzsmaidīja un tas pilnīgi nomierināja Andrē.
— Ejiet, mīļā Mizerī, — tcica karaliene, — un atsūtiet man Lconāru un manu drēbnieku.
Tad, pasekojusi acīm pakaļ aizejošajai Mizcrī, kamēr tā aizvēra aiz sevis durvis, karaliene teica:
— Viss kārtībā, Andrē: karalis bija ļoti mīļš, viņš smējās, jo cs to drīz vien biju atbruņojusi.
— Bet vai viņš zināja? — jautāja Andrē.
— Jūs saprotat, Andrē, ka Francijas karaliene neies melot, sevišķi, ja viņa nekādā ziņā nav vainīga.
— Tas taisnība, — nosarkusi atbildēja Andrē.
— Un tomēr, mīļā Andrē, man liekas, ka mēs esam izdarījušas vienu muļķību.
— Nc vienu vien, madanie, bet vairākas.
— Tas jau var būt, bet pirmā ir tā, ka aizrunāju par Lamota kundzi. Karalis viņu necieš, kaut gan, jāatzīstas, man viņa patika gluži labi.
— O, Jūsu Majestātei ir pārāk vērīga acs, lai būtu jāšaubās par jūsu spriedumu.
— Lconārs ir še, — teica Mizerī ienākdama. Karaliene apsēdās pie sava brīnišķīgā tualetes galdiņa un slavenais frizieris sāka darbu.
Karalienei bija skaistākie mati pasaulē un viņa šad un tad mēdza pakoķetēt, lepodamās ar savu matu kuplumu.
Leonārs to zināja un tai vietā, lai pasteidzinātu darbu, kā viņš to būtu darījis ar kuru katru citu sievieti, viņš karalienei par patikšanu ļāva vaļu pašai sevi apbrīnot.
Šodien Marija Antuanetc bija labā omā, pat līksma. Viņa izskatījās skaista. Tad viņa no spoguļa griezās pie Andrē ar labvēlības pilnu skatienu.
— Bet jūs, mana mīļā, neviens nebārs^ — viņa teica, — jūs esat lepna un brīva un galmā no jums pat mazliet baidās, jo jūs esat nepieejama kā pati Minerva.
— Ak, madamc? — nomurmināja Andrē.
— Jā, visiem galma vējgrābšļiem jūs esat nepārkožams rieksts. Ak, Dievs, cik jūs esat laimīga, Andrē, ka esat vēl jaunava un sevišķi tāpēc, ka jums vēl patīk tādai būt!
Andrē nosarka un skumji pasmaidīja.
— Es esmu devusi kādu solījumu, — viņa tcica.
— Un jūs, mana daiļā vcstāliete, to arī turēsit.
— Es ceru, karalien.
— Bet pagaidiet, — iesaucās karaliene, — es nupat atceros…
— Ko tad?
— Ka, sākot ar vakardienu, jums, kaut gan esat neprecēta, ir sava uzraudzība.
— Man, madamc, uzraudzība?
— Jā, jūsu mīļais brālis; nu kā taču viņu sauca? man liekas — par Filipu?
— Jā, madamc, par Filipu.
— Vai viņš ir atbraucis?
— Jau vakar, kā Jūsu Majestātei labpatika man to atgādināt.
— Un jūs viņu vēl neesat redzējusi? Es kā egoiste jūs viņam vakar nolaupīju un aizvedu uz Parīzi, tas tiešām ir nepiedodami.
— Ak, madamc, es jums to no sirds piedodu un Filips tāpat.
— Vai jūs par to varat galvot?
— Es galvoju.
— Par sevi?
— Par mums abiem.
— Kāds viņš izskatās?
— Vienmēr vēl skaists un patīkams.
— Cik vecs viņš tagad ir?
— Trīsdesmit divi gadi.
— Nabaga Filips, vai jūs zināt, ka mēs esam pazīstami jau četrpadsmit gadu, un nu jau būs deviņi vai desmit gadi, kopš neesmu viņu redzējusi.
— Kad Jūsu Majestātei labpatiks viņu pieņemt, viņš būs laimīgs, ka varēs pierādīt Viņas Majestātei — ilgais šķiršanās laiks nepavisam nav mazinājis viņa godbijības pilno uzticību karalienei.
— Vai cs viņu tūlīt varētu redzēt?
— Ja Jūsu Majestāte to atļauj, pēc stundas ceturkšņa viņš gulēs pie Jūsu Majestātes kājām.
— Labi, labi, es to atļauju. Es to pat vēlos.
Tiklīdz karaliene to bija izteikusi, kaut kas kustīgs un veikls ar troksni ieslīdēja vai, pareizāk sakot, ielēca tualetes istabā un pieliecās tā, lai viņa viltīgi smīnošais vaigs atspoguļojas tai pašā spogulī, kurā Antuancte uzsmaidīja savējam.
— Ak, brālēn, Artuā, — iesaucās karaliene, — jūs mani patiesi nobiedējāt!
— Labrīt, Majcstāt, — tcica jaunais princis. — Kā Jūsu Majestāte pavadīja šo nakti?
— Pateicos, brālēn, ļoti slikti.
— Un šo ritu?
— Ļoti labi.
— Tas ir galvenais. Nupat cs pārliecinājos, ka pierādījumu virkne ir bijusi laimīgi sastādīta, jo es sastapu karali, kas man mīļi uzsmaidīja. Lūk, ko nozīmē uzticība!
Karaliene sāka smieties. Grāfs Artuā, kas vairāk nekā nezināja, smējās līdzi, bet pavisam par kaut ko citu.
— Bet es kā apjucis, — turpināja viņš, — vēl nemaz neesmu apjautājies Tavernī jaunkundzei, kā viņa savu laiku izmantojusi.
Karaliene atkal pievērsās spogulim, pateicoties kura reflektējošai plāksnei, viņai bija redzams viss, kas nolika istabā.
Lconārs bija pabeidzis savu darbu un karaliene, nometusi peņuāru, apvilka savu rītatērpu.
Atvērās durvis.
— Lūk, — teica karaliene grāfam Artuā, — ja jums kas sakāms Tavernī jaunkundzei, še viņa ir.
Un patiesi — uz sliekšņa parādījās Andrē, vezdama pie rokas kādu skaistu aristokrātu ar saulē iedegušu seju un lielām, tumšām acīm, kurās ēnojās skumjas un gara cēlums. Tas bija brašs kareivis ar augstu pieri un staltu stāju, viens no tiem simpātiskajiem militārportrctiem, kādus mums ir atstājuši Koipcls un Ganisboro.
Filips Tavernī bija ģērbies tumšpelēkas krāsas svārkos ar smalku sudraba uzšuvi, bet svārku krāsas tonis drīzāk šķita melns un viņa uzšuves, liekas, bija no dzelzs. Viņa baltās apkaklītes žābo spilgti atdalījās no tumšās vestes un pūderētā parūka vēl vairāk izcēla viņa sejas vīrišķīgos vaibstus.
Filips tuvojās, uzlicis vienu roku uz sirds un ar otru aptvēris savu cepuri.
— Jūsu Majestāte, — teica Andrē, dziļi palocīdamās, — lūk, mans brālis Filips.
Filips lēni un godbijīgi sveicināja. Kad viņa pacēla galvu, karaliene vēl arvien raudzījās savā spogulī, kurā viņa redzēja Fīlipu tikpat labi, it kā būtu raudzījusics tam sejā.
— Esiet sveicināti, monsicur Tavernī, — viņa teica.
Tad viņa pagriezās.
Viņa izskatījās tik daiļa savā karaliskajā mirdzumā, kas ap viņas troni pulcēja visus karaļvalsts piekritējus un sievietes dievinātājus, viņā bija viss viņas skaistuma mirdzums un, ja tā atļauts sacīt, viss viņas mirdzuma skaistums.
Redzēdams to smaidot, redzēdams, ka viņam pievēršas šo lepno un maigo acu glāstošais skatiens, Filips nobāla un visā viņa būtnē izpaudās dziļš iekšējs satraukums.
— Man liekas, monsicur Tavernī, — tcica karaliene, — ka jūsu pirmā vizīte bijusi domāta mums. Pateicos.
— Jūsu Majestātei labpatika aizmirst, ka tas esmu cs, kam jāpateicas.
— Cik daudz gadu, cik daudz laika pagājis, kopš neesam vairs redzējušies, un tic bija mūža skaistākie gadi.
— Man jā, bet ne Jūsu Majestātei, kurai katra diena ir laimīga.
— Tātad jums, monsicur Tavernī, Amerika ir iepatikusies, ja jūs tur vēl palikāt, kad jau visi sen ir atgriezušies?
— Madamc, — tcica Filips, — kad monsicur Lafaets atstāja Jauno Pasauli, viņam vajadzēja uzticamu virsnieku, kam tas varētu nodod virspavēlniecību pār visiem palīgspēkiem. Un tā, lūk, monsicur Lafaets mani ieteica ģenerālim Vašingtonam, kas mani labprāt pieņēma.
— Man liekas, — teica karaliene, — ka no šīs Jaunās Pasaules, par kuru jūs stāstāt, pie mums atgriežas īsti varoņi.
— Tas gan, Majcstāt, nevar attiekties uz mani, — Filips smaidīdams tcica.
— Kāpēc gan nc? — jautāja karaliene.
Tad pagriezusies pret grāfu Artuā, piebilda:
— Nu, palūkojieties, brālēn, uz Tavernī kunga brašo izskatu un kareivisko stāj u 1
Filips, redzēdams, ka viņš tā tiek stādīts priekšā grāfam Artuā, kuru tas vēl nepazina, paspēra soli uz prinča pusi, lūgdams tam atļaut viņu apsveikt.
Grāfs pamāja ar roku un Filips godeienīgi palocījās.
— Patiesi skaists virsnieks, un īsts aristokrāts! — iesaucās princis — esmu laimīgs ar viņu iepazīties.
— Kādi ir jūsu nodomi, atgriežoties Francijā?
Filips paskatījās uz māsu.
— Monsicur, — viņš atbildēja, — manas māsas intereses noteic manējās: kā viņa gribēs, tā cs darīšu.
— Bet vēl taču ir dzīvs Tavernī, jūsu tēvs? — teica grāfs Artuā.
— Jā, monsicur, mums ir bijusi tā laime saglabāt vēl mūsu tēvu.
— Tas ir vienalga, — dedzīgi iejaucās karaliene, — man labāk patīk redzēt Tavernī jaunkundzi kā viņas brāļa protežē un viņas brāli — kā jūsu protežē, monsicur grāf. Tātad tas ir izlemts, ka jūs parūpēsities par monsicur Tavernī, vai nc tā?
Grāfs Artuā piekrītoši pamāja.
— Jūs varbūt nezināt, ka mēs esam saistīti ar ciešām saitēm.
— Jūs, mana māsa, saistīta ar ciešām saitēm?! Tas ir interesanti, lūdzu pastāstiet!
— Jā, monsicur Tavernī bija pirmais francūzis, ko ieraudzīju, kad ierados Francijā. Un cs biju svēti nosolījusies darīt laimīgu pirmo francūzi, ko sastapšu.
Filips juta, ka nosarkst, un viņš kodīja lūpas, lai savaldītos.
Andrē uz viņu paskatījās un nolaida acis.
Marija Antuancte gan uztvēra šo skatienu, bet kā lai viņa būtu uzminējusi, cik daudz dziļu un sāpīgu noslēpumu slēpjas aiz šiem skatieniem?
Marija Antuancte nekā nezināja par visiem tiem notikumiem, ko mēs stāstījām šā stāsta pirmajā daļā.
Acumirklīgās skumjas, ko karaliene bija pamanījusi, viņa pierakstīja pavisam citam apstāklim. Kad 1774. gadā tik daudz vīriešu bija iemīlējušies jaunajā austrietē, kāpēc gan lai arī monsieur Tavernī nebūtu ticis mazliet ķerts no šīs epidēmijas, ar ko toreiz slimoja visi franči.
Nekas neliecināja, ka šīs domas būtu maldīgas, pat tas spogulis nc, kas bija redzējis viņas jaunavīgo, tad sievas un karalienes daiļumu.
Tātad Marija Antuancte pierakstīja Filipa nopūtu kāda noslēpuma atcerei, ko brālis varbūt reiz bija uzticējis māsai. Viņa uzsmaidīja brālim un apveltīja māsu ar siltu skatienu. Viņa nebija visu gluži pareizi uzminējusi, bet nebija arī pavisam vīlusies. Karaliene tomēr bija un palika sieviete. Viņa tīksminājās ar to, ka tiek no visiem mīlēta. Šāda, sabiedrības simpātiju pārvērtēšanas tieksme piemīt daudzām personām un tās nebūt nepieder pie sliktiem raksturiem.
Ak, bēdu karalien, pienāks reiz brīdis, kad ar šo smaidu, kādu tu veltī tiem, kas tevi mīl, tu veltīgi griezīsies pie tiem, kas tevi nemīl!
Kamēr karaliene ar Andrē apspriedās par kādu medību tērpa apdari, grāfs Artuā piegāja pie Filipa.
— Vai šis monsicur Vašingtons patiesi ir tik liels karavadonis? — viņš jautāja.
— Jā, monsicur, tas ir liels cilvēks.
— Un kādi panākumi tur bija frančiem?
— Tādi, ka angļiem drīz vairs nebija nekādu panākumu.
— Tarr es piekrītu. Jūs, manu mīļo monsicur Tavernī, esiet jauno ideju piekritējs, bet vai jūs esat pārdomājis vienu lietu?
— Kādu, monsicur? Atzīstos, ka tur, karalauka nometnēs, lielo ezeru prērijās man bieži bija laiks par daudz ko pārdomāt.
— Nu, teiksim, piemēram, par to, ka, tur karodami, jūs nepavisam neesat karojuši pret indiāņiem vai angļiem?
— Bet pret ko tad, monsicur?
— Paši pret sevi.
— Jā, monsicur, cs nenoliegšu, ka tas tā tiešām var būt.
— Jūs atzīstat…
— Es atzīstu, ka tas ir slikts pretlīdzeklis kaitei, kas ir sagrābusi monarhiju.
— Jā, nu pretlīdzeklis var kļūt nāvīgs tiem, kas ir izārstējuši pamatkaiti?
— Diemžēl jā, monsicur.
— Lūk, tāpēc cs atrodu, ka nemaz nav tik izdevīgi atsaukties uz Vašingtona un Lafajcta uzvarām. Protams, no egoisma redzesviedokļa arī cs tā vēlos.
— Jā, monsicur.
— Un vai jūs zināt, kāpēc cs jums gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos?
— Monsicur, lai kādi būtu tie iemesli, es jūsu karaliskajai augstībai vienmēr būšu no sirds pateicīgs.
— Lūk, tāpēc, mīļo Tavernī, ka jūs nepiederat pie tiem, par kuriem pie mums izbazūnēts uz visām krustcelēm. Jūs esat godīgi pildījis savu dienestu, atstādams slavu citiem. Parīze jūs nemaz nepazīst, tāpēc arī jūs mīlu, tomēr… O, goda vārds! monsicur Tavernī… tomēr… es, redzat, esmu egoists.
Pie šiem vārdiem princis smiedamies noskūpstīja karalienei roku, tad laipni un godeienīgi, kā tas viņam nemaz nebija parasts, palocījās Tavernī jaunkundzei un izgāja.
Karaliene tūdaļ pārtrauca sarunu ar Andrē un, pagriezusies pret Filipu, tcica:
— Vai jūs, monsicur, esat redzējis jūsu tēvu?
— Jā, madamc, nākot šurp, cs viņu redzēju pieņemamās telpās. Mana māsa tam jau bija paziņojusi.
— Kādēļ jūs vispirms neapciemojāt viņu?
— Es aizsūtīju pie viņa manu sulaini līdz ar manu nelielo bagāžu, bet monsicur Tavernī man atsūtīja savu cilvēku un pavēlēja vispirms pieteikties pie karaļa vai Jūsu Augstības.
— Un jūs paklausījāt?
— Es jūtos laimīgs, madamc, jo tādā kārtā varēju drīzāk apskaut savu māsu.
— Laiks šodien būs lielisks! — jautri iesaucās karaliene. — Mizcrī kundze, rīt jau varbūt ledus būs nokusis, tūdaļ lieciet piebraukt kamanas!
Pirmā kambardāma izgāja, lai izpildītu savas kundzes pavēli.
— Un liccict man šokolādi ienest še! — nosauca viņai pakaļ karaliene.
— Jūsu Majestāte neēdis brokastis. Ak, Dievs! — iesaucās Mizcrī, — jūs jau, madamc, arī vakariņas neesat ēdusi?
— Jūs maldāties, Mizcrī, mēs ieturējām krietnas vakariņas, pavaicājiet Tavernī jaunkundzei.
— Mēs patiesi ieturējām labas vakariņas, — atbildēja Andrē.
— Tas tomēr man netraucēs iebaudīt tasi šokolādes, — piebilda karaliene. — Žiglāk, žiglāk, mīļā Mizerī, šī skaistā diena mani aicināt aicina: uz ledus būs daudz publikas.
— Vai Jūsu Majestāte vēlas slidot? — jautāja Filips.
— O, jūs mani izsmejat, monsicur Filip, — iesaucās karaliene, — jūs, kurš pār bezgalīgajiem ezeriem esat noskrējis vairāk jūdžu, nekā mēs soļu.
— Madamc, — atbildēja Filips, — še Jūsu Majestāte priecājas par ledu un aukstumu, tur tas nes nāvi.
— Ak, lūk, mana šokolāde: Andrē, dzeriet jūs arī tasi!
Andrē priekā nosarka un palocījās karalienei.
— Kā redzat, monsicur Tavernī, cs vēl arvien esmu tāda pati, un tāpat kā senāk, daudz nerēķinos ar etiķeti. Bet jūs, Filip, vai jūs ari vēl esat tas pats, vai esat mainījies?
Šie vārdi iedūrās jaunajam cilvēkam sirdī: jo bieži no sievietes mutes bijušā nožēlošana ir kā naža dūriens tam, kam tā nav vienaldzīga.
— Nē, madamc, — viņš īsi atbildēja, — es neesmu mainījies, vismaz savā sirdī ne.
— Tad, ja jūs esat saglabājis to pašu sirdi, kas bija tik laba, mēs jums par to pateiksimies, kā nu to protam: Mizerī kundze, tasi šokolādes Tavernī kungam!
— Ak, madamcl — Filips apjucis iesaucās. — Dievs lai pasargā, Jūsu Majestāte! šādu godu man, vienkāršam kareivim!
— Savam vecam draugam, — tcica karaliene, — tas ir viss. Šī diena man atsauc atmiņā manu jaunību, šodien cs jūtos atkal laimīga, brīva, lepna, draiskulīga!.. Šodien es atceros manas pirmās dienas manā mīļajā
Trianonā un mūsu kopējās nerātnības, mana mīļā Andrē. Atceros manas rozes, manas zemeņu dobes un puķu dobes; atceros, kā mācījos pazīt putnus mūsu apstādījumos un mūsu mīļos labos dārzniekus, kas arvien atnesa kādu jaunu puķi vai garšīgu augli. Atceros Zisjē ar šo savādnieku Ruso, kas jau nu ir miris… Šī diena, cs jums saku, šī diena mani apreibina! Bet, Andrē, kāpēc jūs nosarkstat, un, monsicur Filip, kāpēc jūs esat tik bāls?
Abu jauno cilvēku sejas patiesi nebija varējušas vienaldzīgi izturēt šo nežēlīgo atmiņu pārbaudi.
Bet pie šiem ķaralicncs vārdiem abi atkal atguva savu aukstasinību.
— Es drusku apdedzināju lūpas, — tcica Andrē.
— Un cs vēl nespēju atjēgties, ka Jūsu Majestāte man parāda godu kā kādam grandsinjoram, — atteica Filips.
— Ko jūs, — pārtrauca viņu karaliene, pati tam ieliedama tasi šokolādes, — jūs taču, Filip," esat karavīrs un kā tāds esat pieradis pie uguns: tādēļ varat parādīt varonību un apdedzināties ar šokolādi.
Viņa jautri iesmējās. Bet Filips teikto ņēma nopietni, cik vien nopietni to var ņemt vecs cīņasbiedrs, un kur cits varbūt būtu juties neērti, viņam vajadzēja visas viņa varonīgās piespiešanās.
Karaliene nenolaida no viņa acis un, redzot viņa apjukumu, smējās vēl skaļāk.
— Jūs esat lielisks zēns, — viņa tcica.
Tad karaliene piecēlās.
Vinčs galmadāmas bija lai pasniegušas brīnišķīgu cepurīti, sermuļādas manto un cimdus.
Arī Andrē drīz vien bija saģērbusies: Filips pasita cepuri padusē un sekoja abām dāmām.
— Monsicur Tavernī, — teica karaliene, — cs negribu jūs vēl atlaist un politisku aprēķinu dēļ gribu šodien konfiscēt vienu amerikāni. Ņemiet mani zem labās rokas, monsicur Tavernī!
Filips paklausīja, Andrē nostājās karalienei kreisajā pusē.
Kad karaliene kāpa lejā pa lielajām trepēm, kad atskanēja bungu signāli, pils sardzes trompešu skaņas un parādes stājai vilkto zobenu šķindoņa, viss šis karaliskais greznums, šī dievināšana un cienība pret karalieni šoreiz skāra arī Tavernī un jau tā apmulsušā jaunā cilvēka galva sāka reibt.
Viņam uz pieres parādījās sviedru lāses, viņa soļi negribot kļuva steidzīgāki. Un ja viņu seju neatvcldzētu āra gaisa spirdzinošais dzestrums, viņš būtu paģībis.
Jaunajam cilvēkam pēc tik ilgiem skumju un trimdas gadiem tas bija negaidīts triumfs.
Un kad karalienes mirdzošā skaistuma priekšā pacēlās ieroči un noliecās tik daudz galvu, varēja redzēt, ka kāds sirms vecītis aiz pārsteiguma aizmirsa izpildīt savu pienākumu, kā to prasīja galma etiķete.
Tai vietā, lai noliektu galvu, viņš palika stāvot, kaklu izstiepis, un kā apmāts raudzījās uz karalieni un Tavernī.
Kad karaliene bija pagājusi garām, mazais večuks līdz ar citiem atstāja savu ierindu un aizskrēja, cik vien ātri viņa septiņdesmit gadu vecās kājas to spēja nest.