Ikviens būs dzirdējis par šiem garenajiem taisnstūrveida ūdens baseiniem, kuri vasarā viz un ņirb saulē, bet ziemu ir ledus un sniega apklāti un kurus vēl šodien sauc par Šveiciešu dīķiem.
Gar katru pusi tiem aizstiepjas liepu rinda, kas lepni paceļ pret debesīm savas rūsgano zaru rokas. Un šinī alejā pastaigājas visādu kārtu un vecuma ļaudis, kas atnākuši noskatīties slidotājos.
Dāmu greznie, mazliet uzkrītošie vecā galma laikmeta tērpi, starp kuriem šur un tur jau parādās jaunākās modes vaļība, jaucas raibā un trokšņainā pūlī.
Augstās frizūras, dažāda veida dāmu cepures, plīvuri, kas pa pusei aizsedz jauno dāmu sejas, zvērādu apmetņi un zīda tērpu milzīgie volāni rada uzkrītošu kontrastu ar kungu sarkanajiem tērpiem, debeszilajiem svārkiem, dzeltenajām livrejām un lielajiem baltajiem atlokiem.
Kalpotāji zilos un sarkanos apģērbos ņirb šinī pūlī kā magones un rudzupuķes labībā vai āboliņa laukā.
Brīžiem šajā pūlī atskanēja apbrīnas saucieni, un tas notika tad, kad daiļslidošanas mākslinieks Sentžoržs bija atkal izgriezis tik pareizu loku, kurā pat ģeometrs, to izmērīdams, nebūtu atradis nevienu kļūdu.
Dīķu krastmala ir sētin nosēta ar tik daudziem skatītājiem, ka tic sasildās cits pie cita un iztālim atgādina raibu tepiķi, pār kuru dzedrajā gaisā paceļas pūļa elpa — kā garaiņu mākonis.
Bet vislielākā kustība un dažādība ir redzama uz spoguļgludā dīķu ledus.
Lūk, tur vēja ātrumā pa ledu aizslīd kamanas, ko velk trīs milzīgi suņi, aizjūgti pēc krievu trijjūgu parauga.
Šie suņi, kuri apsegti ar vapeņiem izrakstītām segām un kuru galvas greznotas ar plīvojošām spalvām, izskatās tie himēriskic dzīvnieki Kalo un Goijas fantastiskajās gleznās.
Suņu īpašnieks, monsieur Lozēns, ir nevērīgi atlaidies ar tīģera ādu izklātās kamanās un noliecies sānis, lai varētu brīvi elpot, kas viņam pret vēju nekādi nebūtu iespējams.
Šur un tur redz mazāk greznus pajūgus turamies nomaļāk.
Kāda dāma maskā, bez šaubām, lai aizsargātos no aukstuma, iekāpj kamanās, bet jauns un skaists slidotājs, ģērbies samta vamzī ar uzšuvēm, noliecas pār kamanu atzveltni, lai stumdams piedotu lielāku ātrumu viņa vadītajām kamanām.
Atpakaļ plūstošais gaisa strāvojums nodod maskotās dāmas vārdus tieši viņas slidotājam un nevienam nav nekā ko teikt par šo slepeno satikšanos zem zilajām debesīm Versaļas pils tuvumā.
Kas pārējiem daļas, ko viņi viens otram saka, jo viņi taču ir turpat visu acu priekšā. Un kas viņiem daļas, ka visi to redz, ja neviens nedzird, ko tie viens otram saka. Redzams, ka visa šā trošņainā pūļa vidū viņi dzīvo savu atsevišķu dzīvi un dodas tam cauri kā divi gājputni.
— Kurp viņi trauc? — Uz to nezināmo zemi, ko meklē katra cilvēka sirds un ko mēs saucam par laimi.
Pēkšņi visā šajā slīdošo silfīdu pūlī sākas dzīva kustība un uztraukums.
Šveiciešu dīķu krastā ir ieradusies karaliene, viņu pazīst un visi gatavojas dot tai ccļu, bet karalienes rokas mājiens liek visiem palikt savās vietās.
Atskan saucieni: „Lai dzīvo karaliene!" Tad, izmantodami visžēlīgo atļauju, lidojošie slidotāji kā elektrizēti un bīdamies kamaniņas, izveido plašu loku ap to vietu, kur augstā viešņa ir apstājusies.
Visu uzmanība ir pievērsta viņai.
Izgudrodami visādus veiklus manevrus, tuvāk sāk virzīties vīrieši. Arī sievietes atrod dažādus pieklājīgus iemeslus, lai darītu to pašu, tā kā drīz vien visi jau gandrīz jaucas starp aristokrātiem un augstākajiem virsniekiem, kas ieradušies sveikt karalieni.
Starp redzamākām personām, ko publika ir ievērojusi, ir arī kāda ļoti ievērojama, kas tai vietā, lai pievienotos vispārējam impulsam un nāktu pretī karalienei, gluži otrādi, līdz ko pamanījusi karalienes svītu, atstāj savas kamanas un dodas projām pa pretējā virziena aleju līdz ar visu savu svītu.
Grāfs Artuā, kas bija redzams viselegantāko un veiklāko slidotāju pulkā, nebija pēdējais, kas atsteidzās noskūpstīt roku savai karaliskajai māsīcai.
— Vai jūs ievērojāt, — viņš, roku skūpstīdams, teica, — kā mūsu brālis, monsicur Provansas grāfs, no jums bēg?
To teicis, viņš ar pirkstu norādīja uz karalisko augstību, kas lieliem soļiem devās projām caur nosarmojušiem kokiem, lai, apmetis krietnu līkumu, sasniegtu savu karieti.
— Viņš negrib dzirdēt no manis pārmetumus, — tcica karaliene.
— O, kas attiecas uz pārmetumiem, tad tos viņš drīzāk var sagaidīt no manis. Turklāt tas nav tas, kāpēc viņš no jums vairās.
— Nu, tad tā ir viņa ļaunā sirdsapziņa, — jautri atteica karaliene.
— Nē, pavisam kas cits.
— Jā, kas tad?
— To cs jums tūlīt pateikšu. Viņš ir uzzinājis, ka šovakar ierodas slavenais uzvarētājs monsicur Sifrēns, un tā kā šī ir tiešām svarīga lieta, viņš grib, lai jūs par to nekā nezinātu.
Karaliene savā tuvumā redzēja dažus ziņkārīgos, kurus godbijība nebija atturējusi pienācīgā attālumā, lai viņu ausis nedzirdētu grāfa Artuā vārdus.
— Monsicur Tavernī, — viņa tcica, — es jūs lūdzu parūpēties par manu pajūgu, un ja jūsu tēvs ir še, apskaujiet to? cs jūs uz stundas ceturksni atbrīvoju.
Jaunais cilvēks palocījās un devās izpildīt karalienes pavēli.
Arī pūlis, kura uztvere dažreiz ir apbrīnojama, bija sapratis karalienes vēlēšanos un atkāpās, tā kā karaliene un grāfs Artuā varēja brīvāk sarunāties.
— Mīļo brālēn, — viņa tcica, — cs lūdzu man paskaidrot, kāds gan Provansas grāfam no tā labums, ka viņš no manis slēpj Sifrēna ierašanos.
— Ak, mīļo māsīc, kā tas ir iespējams, ka jūs kā sieviete, karaliene un vēl viņa icnaidniccc, nenojaušat šā viltīgā politiķa nolūkus. Monsicur Sifrēns pārbrauc mājās un galmā to neviens nezina. Monsicur Sifrēns ir Indijas jūru varonis, kas pelna, ka viņu svinīgi sagaida Vcrsaļā. Un tā, lūk, monsicur Sifrēns ierodas, bet karalis to pat nezina un, pats negribēdams, izturas necienīgi pret šo varoni. Tāpat arī jūs, mīļo māsīc. Pavisam citādi rīkojas Provansas grāfs, kuram ir zināma Sifrēna ierašanās diena: viņš pieņem krietno jūrnieku, uzsmaida tam un glaimo; liek sacerēt viņam apsveikumu un, turēdamies šā Indijas jūru varoņa tuvumā, pats top par Francijas varoni.
— Tas ir skaidrs, — teica karaliene.
— Sasodīti skaidrs, — noteica grāfs.
— Tikai vienu lietu jūs man nepateicāt, manu mīļo reportieri.
— Kādu?
— No kurienes jums šīs ziņas par jūsu brāļa un mūsu brālēna skaistajiem projektiem?
— No kurienes? Nu, tāpat kā es zinu visu, ko viņš dara. Un tas ir pavisam vienkārši: tā kā es ievēroju, ka Provansas grāfs ir sev izvirzījis uzdevumu zināt visu, ko es daru, tad es noalgoju cilvēkus, kas man pastāsta visu, ko dara viņš. Tas man var ļoti noderēt, un arī jums, mīļo māsīc.
— Pateicos, mīļo brālēn, par šo savienību. Bet kā ir ar karali?
— Karalim jau ir paziņots.
— Vai to darījāt jūs?
— Nē, viņa paša flotes ministrs, ko cs pie viņa aizsūtīju. Bet jūs saprotat, ka tas viss mani maz interesē; cs esmu pārāk samaitāts, dēku un izpriecu meklētājs, lai nodarbotos ar tik nopietnām lietām.
— Bet flotes ministrs par monsicur Sifrēna ierašanos Francijā droši vien tāpat nekā nezinās.
— Ak, Dievs, mīļā māsīc, jūs taču nu jau četrpadsmit gadus esat Francijas karaliene un esat redzējusi pietiekami daudz ministru, lai zinātu, ka šie kungi nekad un nekā svarīga nezina. Bet nu mūsējo šoreiz cs pats informēju un viņš par to bija sajūsmināts.
— Es domāju gan.
— Jūs saprotat, mīļā māsīc, ka šis cilvēks man visu savu mūžu būs pateicīgs, bet man, lūk, tieši tas ir vajadzīgs.
— Kādam nolūkam?
— Lai izkaulētu sev aizdevumu.
— O, — smiedamās iesaucās karaliene, — lūk, nu jūs atkal sakompromitējāt manās acīs savu rīcību.
— Mīļo māsīc, — grāfs Artuā tcica pavisam nopietni, — jums droši vien vajag naudu, un pie sava prinča vārda solu jums pusi no tā, ko man izdosies sadzīt.
— Dievs lai pasarg', mīļo brālēn! — karaliene smējās, — paturiet vien sev visu, man pašreiz nav nekādu vajadzību.
— Sasodīts! negaidiet pārāk ilgi, mīļo māsīc, bet atgādiniet man šo solījumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka, ja jūs ilgi kavēsities, man varbūt vairs nebūs spēka pildīt savu solījumu.
— Nu, tādā gadījumā cs iekārtošos, lai manā rīcībā būtu kāds valsts noslēpums.
— Mīļo māsīc, jūsu vaigi top zilgani. Es jūs brīdinu, ka varat apaukstētics.
— Nu, lūk, arī monsicur Tavernī atgriežas ar manām kamanām.
— Tad cs jums, mīļā māsīc, droši vien vairs neesmu vajadzīgs?
— Nē.
— Tad, lūdzu, padzeniet mani!
— Kādēļ? vai jūs iedomājaties, ka mani traucējat.
— Nē, gluži otrādi, es pats vēlos kļūt brīvs.
— Tad ardievu.
— Uz redzēšanos, mīļo māsīc,
— Kad?
— Šovakar.
— Kas tad ir paredzēts šovakar?
— Nevis ir, bet būs.
— Nu labi, kas tad būs?
— Pie karaļa būs liela sanāksme.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šovakar ministrs atvedis monsicur Sifrēnu.
— Labi, tad uz redzēšanos šovakar!
Pie šiem vārdiem princis galanti atvadījās no savas māsīcas un iejuka pūlī.
Filipa tēvs iztālim bija ar acīm sekojis savam dēlam, kad tas aizgāja no karalienes, lai uzraudzītu viņas pajūgu.
Bet drīz vien vecā galminieka modrais skatiens atgriezās pie karalienes. Karalienes ieilgstošā saruna ar viņas svaini radīja viņā zināmu nemieru, jo tā pārtrauca draudzību, kādu karaliene pašreiz parādīja viņa dēlam.
Tāpēc, kad Filips bija sarīkojis kamanas braukšanai un, kā to karaliene viņam bija pieteikusi, gribēja iet apsveikt savu tēvu, ko viņš desmit gadus nebija redzējis, tas ar rokas mājienu viņu noraidīja, teikdams:
— Vēlāk, atnāc vēlāk, kad tavs uzdevums būs izpildīts, tad parunāsim.
Filips aizgāja un barons sev par lielu prieku redzēja, ka grāfs Artuā
atvadās no karalienes.
Karaliene iesēdās kamanās un uzaicināja arī Andrē iekāpt. Divi milzīga auguma haiduki jau gribēja sākt stumt kamanas.
— Nē, — tcica karaliene, — cs negribu, ka mani šādi vizina. Vai tad jūs, monsicur Tavernī, neslidojat?
— Ar jūsu atļauju, madamc, — atbildēja Filips.
— Slidas! — karaliene pavēlēja, tad, pagriezusies uz viņa pusi, tcica:
— Neatceros vairs, kas man stāstīja, ka jūs slidojat tikpat labi kā Scntžoržs.
— Ak, Filips jau sen prata slidot ļoti eleganti, — piebilda Andrē.
— Un tagad jums droši vien nav pretinieku, vai ne tā, monsicur Tavernī?
— Madamc, — atbildēja Filips, — ja Jūsu Majestāte ir tik labās domās par mani, tad gribu darīt, ko spēšu.
Pie šiem vārdiem Filips jau bija sev pielicis slidas, kuru slicccs bija asas kā nazis. Viņš nostājās aiz kamanām, pagrūda tās ar vienu roku un vizināšana sākās ar pilnu sparu.
Izrāde visos radīja lielu interesi.
Scntžoržs bija nepārspējams visos ķermeņa treniņos, elegantais mulats, spožākā sezonas zvaigzne nojauta šinī jaunajā cilvēkā, kas aizslīdēja viņam garām, bīstamu sāncensi.
Tūdaļ viņš sāka riņķot ap karalienes kamanām, taisīdams tik elegantus un godeienības pilnus reveransus, kā nekad neviens galminieks uz Versaļas pils parketa nav tos izpildījis — ar tādu grāciju un vingrumu. Viņš vēja ātrumā grieza ap kamanām slaidus lokus, noslēgdams tos ar apbrīnojamu gredzenu virknējumu, kad bija aizstcdzics priekšā kamanām,
kas viņu atkal atstāja aiz sevis. Tad ar varenu slidu atspērienu, slaidā elipsē, viņš no jauna atguva zaudēto distanci.
Neviens, un kaut arī tas bija tikai skatītājs, nevarēja vienaldzīgi noraudzīties šinī apbrīnojamā un aizraujošā spēlē.
Tad Filips, ko šie triki sāka kaitināt, ķērās pie pārdroša nodoma īstenošanas. Viņš paātrināja kamanu gaitu tā, ka Scntžoržs divas reizes no vietas ncnonāca vairs kamanām priekšā, bet nobeidza savus lokus aiz tām, bet tā kā, kamanām strauji joņojot šur un tur, pūlī atskanēja izbaiļu saucieni, kas varēja nobiedēt arī karalieni. Filips pieliecies teica:
— Ja Majestāte vēlas, cs apturēšu vai vismaz samazināšu ātrumu.
— O, nē! — iesaucās karaliene ar to pašu ugunīgo straujumu, kas bija viņai raksturīgs tiklab darbā, kā arī izpriecās, — nē, man nepavisam nav bail, ja vien varat, brauksim vēl ātrāk, kavalieri
— O, vēl jo labāk, madamc, pateicos par atļauju, es jūs turu droši, paļaujieties pilnīgi uz mani!
Un kad viņa spēcīgā roka no jauna satvēra kamanu atzveltnes rokturi, tās nodrebēja no šīs dzelžainās rokas tvēriena.
Varēja domāt, ka viņš tās pacels savās rokās.
Tad, pieskāries rokturim arī ar otru roku, ko viņš līdz šim nemaz nebija darījis, viņš lika kamanām slīdēt ar tādu ātrumu, it kā tās viņa rokās būtu tikai rotaļlietiņa.
Sākot no šā brīža katru Scnlžorža loku viņš šķērsoja ar vēl lielāku loku un kamanas dejoja kā veiklākais slidotājs, visā savā garumā griezdamās gan uz vienu, gan uz otru pusi, it kā tās būtu bijušas vienkāršas slidas, uz kādām rādīja savu mākslu Scntžoržs. Neskatoties uz visu savu svaru un smago konstrukciju, karalienes kamanas bija pārvērtušās vieglās slidās, kas lidoja kā dzīvas un griezās kā dejā.
Scntžoržs, kas bija graciozāks, smalkāks un precīzāks savos pagriezienos, sāka uztraukties.
Viņš bija jau slidojis kādu stundu. Filips, redzēdams, ka viņa pretinieks ir vienos sviedros un tā ccii jau sāk drebēt, nolēma to nokausēt.
Viņš mainīja taktiku un, atsacīdamies no lokiem, kur viņam katru reizi nācās pacelt gaisā kamanas, viņš ar spēcīgu triecienu virzīja tās taisni uz priekšu.
Kamanas aizdrāzās kā bulta.
Scntžoržs ar vienu kājas atspērienu bija tās gandrīz vai panācis, bet Filips nogaidīja brīdi, kad otrs atspēriens dubulto pirmā sparu, un uzvirzīja kamanas uz vēl gluži neskarta ledus ar tādu sparu, ka pats palika iepakaļ.
Scntžoržs steidzās tās notvert, bet Filips saņēma visus spēkus un ārkārtīgi veikli, skriedams ar pašu slidu smaili, aizsteidzās priekšā Scntžoržam. Tad, satvēris ar savām Hērakla rokām kamanas, viņš tās
sviešus atsvieda atpakaļ un pilnā sparā aizrāva pretējā virzienā, kamēr Scntžoržs aizkusis nespēja vairs apvaldīt savu skrējienu. Tagad distance starp viņu un kamanām nu jau vairs nebija atgūstama.
Atskanēja tik vētrainas pūļa ovācijas, ka Filips sakaunējies nosarka. Bet viņš bija bezgala pārsteigts, ka Francijas karaliene, pēc tam, kad pati bija sirsnīgi aplaudējusi, piecēlās uz viņa pusi un aizgūdamās tcica: — Monsicur Tavernī, uzvara pieder jums, bet tagad: žēlastību! žēlastību! citādi jūs mani nogalināsit.