Pēc šās karalienes pavēles vai, pareizāk sakot, lūguma, Filips sasprindzināja savus dzelzs muskuļus. Viņa kājas likās ieauga zemē un kamanas drebēdamas apstājās, kā tuksnesī strauji apturēts arābu zirgs.
— O, tagad atpūtieties! — teica karaliene, žirgti izlēkdama no kamanām. — Nudien, cs nekad nebūtu ticējusi, ka ātrums var sniegt tādu baudu, jūs mani gandrīz vai apreibinājāt.
Un patiesi, mazliet grīļodamās, viņa atbalstījās uz Filipa rokas.
Pārsteiguma apmulsums, kas pie šā skata sastindzināja visu šo zeltā mirdzošo galma kamariļju, liecināja, ka karaliene atkal pieļāvusi smagu kļūdu pret galma etiķeti, kļūdu, ko tūdaļ redz greizsirdība un verdziskums.
Kas attiecas uz Filipu, tad viņš bija vairāk apmulsis un sakaunējies, nekā tad, kad viņa valdniece to būtu publiski apvainojusi.
Viņš nodūra acis un viņam likās, ka sirds krūtīs tam plīsīs.
Jādomā, arī karalienei tas bija tikai īss apmulsums pēc ātrā skrējiena, jo viņa tūdaļ atvilka savu roku, atspiedās uz Tavernī jaunkundzes elkoņa un lūdza pasniegt viņai kādu sēdekli.
Tūdaļ tai atnesa saliekamo krēslu.
— Piedodiet, monsicur Tavernī, — viņa tcica.
Tad sapīkusi piebilda:
— Ak, Dievs, kas tā par nelaimi, kad tevi vienmēr ielenc ziņkārīgie un muļķi, — viņa klusi beidza.
Visapkārt stāvēja vienkāršā muižniecība un galma dāmas un gribēja vai aprīt acīm Filipu, kas, lai slēptu savu pietvīkušo seju, sāka noraisīt slidas.
Noņēmis slidas, Filips atkāpās, dodams vietu galminiekiem.
Karaliene kādu brīdi sēdēja domās nogrimusi, tad pacēla galvu.
— Man liekas, cs, tā sēdēdama, sasaldēšos, — viņa teica, brauksim vēl vienu riņķi.
Un viņa alkal iekāpa kamanās.
Šoreiz Filips velti gaidīja savas karalienes pavēli.
Piesteidzās divdesmit augstmaņu.
— Pateicos kungi, — viņa tcica, — cs vēlos manus haidukus.
Un kad kalpotāji bija savās vietās:
— Lēnām, — viņa teica, — pavisam lēnām.
Un acis aizvērusi, viņa nodevās klusiem sapņiem.
Kā karaliene bija pavēlējusi, kamanas lēni slīdēja uz priekšu un viņām pakaļ traucās viss šis ziņkārīgo, alkatīgo un greizsirdīgo ļaužu pūlis.
Filips palika viens un noslaucīja no pieres sviedru lāses.
Viņš ar acīm meklēja Scnlžoržu, lai lo pēc zaudētās cīņas apmierinātu ar kādu piedienīgu komplimentu.
Bet Scntžoržs bija saņēmis kādu ziņu no sava protežē, Orlcānas hercoga, un jau bija atstājis kaujas lauku.
Mazliet skumjš, mazliet piekusis un gandrīz vai apmulsis no visa tā, kas nule bija norisinājies, Filips bija palicis nekustīgi stāvot un nolūkojās pakaļ aizbraucošām karalienes kamanām, kad pēkšņi kaut kas iedūrās viņa sāniem.
Filips pagriezās un pazina savu tēvu.
Mazais vecītis, sarāvies kā tāds Hofmaņa pasaku rūķītis, ietinies kažokā kā samojeds, bija picgrūdis savam dēlam ar elkoni, lai nebūtu jāizvelk rokas no uzroča, kas tam karājās kaklā.
Filipam likās, ka viņa acis, ķas bija plaši ieplestas, vai nu no sala, vai prieka, kvēlot kvēloja.
— Vai jūs, mans dēls, mani neapkampsit? — viņš jautāja.
Un šie vārdi bija teikti tādā tonī, kādā varbūt seno grieķu atlēta tēvs pateicās savam dēlam par cirkā gūto uzvaru.
— No visas sirds, mīļo tēt, — atbildēja Filips.
Bet viegli saprotams, ka pašreizējos apstākļos starp vārdiem un darbiem bija maz sakara.
— Tā, un nu, kad jūs mani esat apskāvis, steigsimies drīzāk aiziet!
Un viņš to bīdīja projām, pats dodamies pa priekšu.-
— Bet sakiet, monsicur, kurp lai cs eju? — jautāja" Filips.
— Nu, tur lejā, piķis lai parauj!
— Lejā?
— Jā, tur pie karalienes.
— O, nē, tēv, nē, nē, pateicos!
— Kā nē! kas par pateicos! Vai jūs esat bez prāta? Jūs negribat piebiedroties karalienei?
— Nē, tas ir neiespējami! Par to, tēv, nemaz nedomājiet!
— Kā, neiespējami! neiespējami iet pie karalienes, kas jūs gaida!?
— Kas mani gaida, mani?
— Nu, protams, pie karalienes, kas jūs pat vēlas.
— Kas mani vēlas?!
Un Tavernī cieši paskatījās baronā.
— Patiesi, tēv, — viņš dzedri tcica, — man' liekas, ka jūs aizmirstatics.
— Goda vārds, par viņu tikai jāpabrīnās, — tcica sirmgalvis, saslicdamics un piccirzdams kāju. — Ak, tādas tās lietas! Filip, dariet man to patikšanu un pasakiet, no kurienes jūs esat ieradies?
— Monsicur, — skumji teica virsnieks, — cs kaut ko neapjēdzu, un tas mani satrauc.
— Kas?_
— Ka jūs vai nu par mani smejaties, vai…
— Nu, vai?..
— Piedošanu, tēv, vai nu jūs esat palicis traks?
Vecais sagrāba dēlu pie rokas ar tik enerģisku kustību, ka jaunais cilvēks aiz sāpēm sarauca pieri.
— Klausieties, Filip, — teica sirmgalvis, — Amerika atrodas ļoti tālu no Francijas, to es zinu gluži labi!
— Jā gan, tēv, ļoti tālu, — atkārtoja Filips, — bet es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt: lūdzu, izsakatics skaidrāk!
— Tā ir zeme, kur nav nc karaļu, nc karalieņu.
— Nc arī pavalstnieku.
— Ļoti pareizi! Nc arī pavalstnieku, monsicur filozof. Es to nenoliedzu, tikai šis punkts mani nemaz neinteresē un ir man pilnīgi vienaldzīgs. Bet man nav viss vienalga un mani moka un pat pazemo tas, par ko arī man jānāk pie kādas noteiktas pārliecības.
— Pie kādas, tēv? Katrā gadījumā, cs domāju, ka mūsu pārliecības viena no otras noteikti atšķiras.
— Manējā ir tā, ka jūs, mans dēls, esat liels muļķis, un tas, lūk, nav piedodams krietnam zēnam, kas tik stalti noaudzis kā jūs. Paskatieties, nu paskatieties taču turp!
— Es redzu, monsicur.
— Nu, lūk, karaliene atskatās jau trešo reizi. Jā, monsicur, karaliene atskatījās trīs reizes un, lūk, viņa atkal atskatās! Ko viņa meklē, monsicur muļķi, monsicur puritāni, monsicur no Amerikas, ai, ai!
Un mazais večuks ne ar zobiem, bet ar smaganām kodīja pelēkās ādas cimdu, kur būtu varējis iebāzt divas tādas rokas kā viņējā.
— Nu labi, monsicur, — tcica jaunais cilvēks, — ja tas būtu taisnība, kas, protams, nekad nevar būt, ka tas esmu cs, ko karaliene meklē?
— O, — atkārtoja večuks, piccirzdams kāju, — viņš vēl saka: ja tas būtu taisnība. Nudien, šinī cilvēkā nerit manas asinis, tas nav Tavernī vārda cienīgs!
— Manī tiešām nerit jūsu asinis, — murmināja Filips.
— Vai man par to nebūtu Dievam jāpateicas? — piebilda viņš, pacēlis acis pret debesīm.
— Monsicur, — teica vecais, — es jums saku: karaliene pēc jums prasa, viņa jūs meklē.
— Jums, lēv, ir labas acis, — Filips dzedri atbildēja.
— Nu, palūkosim, — piekāpīgā tonī ierunājās vecais barons, apvaldīdams savu nepacietību, — palūkosim, ļauj man tev paskaidrot. Ir jau taisnība, tev šinī lietā ir savi ieskati, bet man turpretī ir atkal pieredze. Redzēsim, mīļo Filip, vai tu esi īsts vīrietis vai nc?
Filips viegli paraustīja plecus un neatbildēja nc vārda.
Nesagaidījis dēla atbildi, vecais, vairāk aiz nievas nekā vajadzības pēc, mēģināja ieskatīties dēlā un viņš šinī sejā redzēja cienību, nesatricināmu patstāvību un nesalaužamu gribu cīnīties par to, kas labs, diemžēl!
Viņš apspieda sevī īgnumu un, paberzējis ar uzroci sava sarkanā deguna galu, uzrunāja Filipu tik saldā balsī, kā Orfejs Tcsālijas klintis.
— Draudziņ Filip, uzklausi mani!
— Man liekas, lēv, — atbildēja jaunais cilvēks, — ka to es daru nu Jau kādu ceturtdaļstundu.
„0," nodomāja vecais, „gan cs tevi nogāzīšu no taviem cēluma pamatiem, monsicur amerikāni. Ir jau tev arļ sava vājā puse, kolos. Ļauj tik man tevī tā īsti ieķerties ar manām vecajām ķetnām un tu redzēsi."
Tad viņš skaļi tcica:
— Vai tu esi ievērojis vienu lietu?
— Kādu?
— Vienu lietu, kas tavai naivitātci dara godu.
— Nu, redzēsim, sakiet man to, monsicur.
— Tas ir pavisam vienkārši; tu tikko esi pārbraucis no Amerikas. Turp tu aizbrauci tādā brīdī, kad bija gan karalis, bet nebija karalienes, ja par tādu neskaita Dibarī, kura gan nav šā vārda cienīga. Tagad tu atgriezies, redzi karalieni un saki sev: respektēsim to.
— Bez šaubām.
— Nabaga zēns, — noteica vecais.
Un, piespiedis uzroci pie sejas, viņš gribēja vai nosmakt klepus lēkmē un smieklos.
— Kā, — jautāja Filips, — jūs, monsicur, izsakāt man savu nožēlu, ka cs respektēju monarhiju? Un to sakāt jūs, Tavernī no Mczonrūžas, jūs, viens no ievērojamākajiem Francijas muižniekiem.
— Pagaidi taču, cs ar tevi nerunāju par monarhiju, cs ar tevi runāju par karalieni.
— Un jūs še rodat kaut kādu atšķirību?
— Sasodīts! Jā, kas tad, mans mīļais, ir monarhija? — kronis, un tas, protams, ir neaizskarams. Bet kas ir karaliene? — sieviete, o, tā ir liela starpība! Sievieti mēs aizskaram.
— Aizskaram! — iesaucās Filips, nosarkdams aiz dusmām un nicināšanas un pavadīdams savus vārdus ar tik lepnu žestu, ka jebkura sieviete, to redzēdama, viņu mīlētu un katra karaliene — dievinātu.
— Ak, tu notici, nē? Nu labi, tad paprasi, — turpināja mazais večuks zemā un niknā balsī, un viņa smaids bija bezgala cinisks, — nu tad papi asi monsicur Lozēnam, pavaicā monsicur Kuanjī un Vodrē.
— Klusējiet, klusējiet, tēv! — dobji iesaucās Filips. — Vai tā kā cs par šiem trim zaimiem nevaru dot jums trīs cirtienus, es, goda vārds, cirtīšu pats sev — tūdaļ uz vietas un bez žēlastības.
Tavernī atkāpās soli atpakaļ un, kā to būtu darījis Rišeljē, apgriezās riņķī uz papēža un, uzroci kratīdams, teica:
— Patiesi, muļķa kustonis, vairāk nekā! Šis zirgs ir ēzelis, šis ērglis ir zoss, šis gailis ir rāmīts. Esi gan tu mani iepriecinājis: es domāju, ka būšu ciltstēvs, būšu Kasandrs, bet nu redzu, ka esmu tikai Valērijs, ka esmu Adoniss, ka esmu Apollons. Ar labu nakti!
Un viņš vēlreiz apgriezās uz papēža.
Filips bija sadrūmis un apturēja veco puspagriezienā.
— Mans tēvs, — viņš teica, — tas viss taču nebija domāts nopietni? Nav iespējams, ka tik dižciltīgs muižnieks kā jūs atbalstītu tik neģēlīgas tenkas, ko iznēsā nevien sievietes, nevien karalienes, bet pašas monarhijas ienaidnieki.
— Ak, šis aitasgalva, viņš vēl šaubās! — iesaucās vecais Tavernī.
— Tātad jūs ar mani runājāt, kā būtu runājis Dieva priekšā?
— Patiesi tā.
— Kā Dieva priekšā, kuram jūs tuvojaties ar katru dienu?
Jaunais cilvēks bija uzsācis sarunu, ko viņš nupat ar tādu nicināšanu bija pārtraucis, tas bija mazs panākums, un barons pagriezās.
— Man liekas, dēls, — viņš teica, — ka es taču esmu mazliet aristokrāts un ka cs nemeloju — nekad.
Šis „nckad" gan izklausījās mazliet smieklīgi. Tomēr Filips nesmējās.
— Tātad, monsicur, — viņš tcica, — pēc jūsu domām karalienei ir bijuši mīļākie?
— It kā tas būtu kaut kas jauns!
— Tie, kurus jūs minējāt?
— Varbūt arī citi… ko cs zinu. Apvaicājaties galmā, pilsētā. Lai no visa tā, ko tur runā, nekā nezinātu, ir vajadzīgs pārbraukt no Amerikas.
— Bet kas to runā, monsicur, nekauņas, pamfletisti?
— Oho, jūs laikam mani uzskatāt par kādu reportieri?
— Nē; un tā, lūk, ir tā nelaime. Visa ļaunuma sakne ir tā, ka tādi ļaudis kā jūs atstāsta tālāk šos melus, kas kā kaitīgi izgarojumi dažreiz aptumšo skaisto sauli. Tieši jūs dižciltīgie esat tie, kas, izplatīdami šīs tenkas, dod viņām saturu un nozīmi. O, monsicur, pie visa, kas jums svēts, neatkārtojiet nekad vairs šādus vārdus!
— Es tomēr atkārtošu.
— Un kāpēc jūs to darāt! — iesaucās jaunais cilvēks, kāju piecirzdams.
— Tādēļ… — tcica vecais, krampjaini sažņaugdams dēla roku un raudzīdamies viņā ar velnišķīgu smaidu, — tādēļ, lai tev pierādītu, ka cs nebiju kļūdījies teikdams: Filip, karaliene atskatās, Filip, karaliene tevi meklē, Filip, karaliene tevis vēlas, Filip, steidzies, karaliene tevi gaida!
— Dieva dēļ, klusējiet, tēv! — iesaucās jaunais cilvēks, paslēpdams seju rokās, — jūs mani padarīsit traku.
— Patiesi, Filip, cs tevi nesaprotu, — atbildēja vecais, — vai tad mīlēt ir kāds grēks? Tas tikai liecina par mūsu karsto sirdi; vai šīs sievietes acīs, balsī un visā viņas gaitā nav jūtama tās karstā sirds? Viņa mīl, cs tev saku, viņa mīl! Bet tu esi filozofs, tu esi puritānis, kvēkers, īsts Amerikas cilvēks, tu viņu nemīli. Lai viņa atskatās, lai viņa gaida, bet tu apvaino viņu, nicini un atstum viņu. To, lūk, Filip, tev saka Zozcfs Tavernī.
Pie šiem vārdiem, kas tika izgrūsti ar rūgtu ironiju, mazais večuks, redzēdams to iespaidu, aizsteidzās kā kārdinātājs, kad tas pirmoreiz bija pamudinājis cilvēku grēkot pret savu radītāju.
Filips palika viens. Sirds viņam vai plīsa un galva griezās riņķī. Viņš pat neievēroja, ka bija palicis kā pienaglots, pusstundu uz vietas stāvam. Nemanīja, ka pat karaliene bija beigusi vizināties, ka viņa atgriezās, uz viņu paskatījās un viņam uzsauca:
— Jūs, cerams, būsit atpūties, Filip Tavernī? Nāciet, še nav neviena, kas tik lieliski prastu vizināt karalieni! Pavirzieties, kungi!
Filips devās pie viņas, apstulbis, apmulsis un apreibis.
Uzliekot roku uz kamanu atzveltnes roktura, viņš sarāvās, it kā būtu apdedzinājies: karaliene bija nevērīgi atmetusi atpakaļ galvu, un viņa pirksti bija picskārušics Marijas Antuanctcs matiem.
XI
SIFRĒNS
Pretēji visām galma paražām Ludviķis XVI un grāfs Artuā šoreiz noslēpumu bija paturējuši pie sevis.
Neviens nezināja, cikos ieradīsies Sifrēns.
Karalis bija nolicis pieņemšanu vakarā. Pulkstens septiņos viņš ienāca ar prinčiem un pārējiem ģimenes locekļiem.
Karaliene atnāca, vezdama pie rokas karalisko princesi, kurai bija vēl tikai septiņi gadi.
Kamēr galms sapulcējās, tai brīdī, kad katrs ieņēma savu vietu, grāfs Artuā piegāja pie karalienes un viņai pačukstēja:
— Mīļā māsīc, labi uzmanīgi paskatieties visapkārt!
— Es jau skatos, — viņa atbildēja.
— Un ko jūs redzat?
Karaliene pārlaida skatienu galminieku pūlim, papētīja, kur tas bija biezāks, pārmeklēja klajākās vietas un visur redzēja tikai draugus, starp kuriem bija arī Andrē ar savu brāli.
— Es redzu visur tikai patīkamas sejas, — viņa teica, — visur tikai draugus.
— Neskatieties uz to, kas mums ir, bet uz to, kā mums trūkst!
— Ā, pareizi! — iesaucās karaliene.
Grāfs Artuā sāka smieties.
— Vēl nav ieradies, — tcica karaliene. — Vai viņš vienmēr domā tā no manis bēgt?
— Nē, — atbildēja grāfs Artuā, — tikai šoreiz joks vēl nav beidzies. Mans brālis ir devies sagaidīt Sifrēnu pie pilsētas robežām.
— Bet tādā gadījumā, mīļo brālēn, cs nesaprotu, kāpēc jūs smejaties.
— Jūs nesaprotat, kāpēc cs smejos?
— Bez šaubām. Ja Provansas grāfs sagaida Sifrēnu pie ārpilsētas vārtiem, tad viņš ir gudrāks par mums visiem, jo viņš visu ļaužu priekšā to sastaps un apsveiks pirmais.
— Bet, mīļo māsīc, — smiedamies atbildēja grāfs Artuā, — jūs maz ko saprotat no mūsu diplomātijas. Provansas grāfs gaida Sifrēnu pie Fontencblo vārtiem, bet mēs esam norīkojuši kādu, kas to gaida jau pie Vilžuifē pasta stacijas.
— Vai patiesi?
— Un tā, lūk, — turpināja grāfs Artuā, — kamēr monsicur apnicis gaidīs pie vārtiem uz karaļa pavēli, Sifrēns, apmetis Parīzei līkumu, ieradīsies tieši Vcrsaļā, kur mēs viņu gaidām.
— Tas ir lieliski izdomāts!
— Tas ir lieliski izdomāts, un ar sevi esmu ļoti apmierināts. Nu, patīkamu spēli, māsīc!
Šai brīdī zālē atradās vismaz simts personu, kas piederēja pie visaugstākajām aprindām: tur bija monsicur Kondē, monsicur Pcntjērs, monsicur Tremī un karaliskās princeses.
Karalis ievēroja, ka grāfs Artuā smīdina karalieni, un, lai apliecinātu, ka arī viņš pieder pie šīs sazvērestības, viņš tiem nozīmīgi pameta ar acīm.
Vēsts par admirāļa Sifrēna ierašanos, kā mēs jau teicām, vēl nebija izplatījusies un tomēr kaut kāda nojauta jau lidinājās gaisā.
Visi juta, ka atklāsies kāds noslēpums, kāda jauna, gluži negaidīta lieta. Nevaldāma ziņkāre pārņēma visus šos ļaudis, kas katram vismazākajam sīkumam piešķīra ārkārtīgu nozīmi, piemēram, vai karalis ir nosodoši saraucis pieri, vai pavēris lūpas, lai pasmaidītu.
Karalis, kas parasti spēlēja uz sešlivru gabaliem, lai piespiestu ari prinčus un augstmaņus turēties mērenības robežās, šoreiz bija izbēris uz galda visu zeltu, cik vien tam bija kabatās.
Karaliene, likās, bija pilnīgi icjutusics savā lomā un, lai novērstu pārējo uzmanību, viņa gudri tēloja pilnīgu nodošanos spēlei.
Filips, kas arī bija uzaicināts piedalīties spēlē un sēdēja pretī savai māsai, pārsteigts no šīs negaidītās labvēlības, kuras saulē viņš tagad sildījās, ar visu savu būtni uztvēra šos jaunos iespaidus.
Atkal un atkal tam nāca atmiņā viņa tēva vārdi un viņš sev jautāja, vai patiesi šis vecais galminieks, kas bija pieredzējis trīs vai četru favorīšu valdīšanu, vislabāk nepazīst šo laiku un tā tikumus.
Viņš sev jautāja, vai patiesi puritānisms, kas izaug no reliģiozas dievināšanas, nav vissmieklīgākais, ko viņš pārvedis no Amerikas.
Vai šī skaistā, jūsmīgā karaliene, kas tik draudzīgi izturējās pret viņu, patiesībā nebija tikai bīstama koķete, kas vēlējās pievienot savu piedzīvojumu virknei kādu jaunu kaislību, līdzīgi tam, kā kukaiņu vācējs pievieno savai kolekcijai kādu jaunu insektu vai tauriņu, nedomādams par to, ko pārcieš nabaga dzīvnieks, kad adata caurdur viņa sirdi.
Un tomēr karaliene nebija vulgāra sieviete un viņas raksturā nebija neviena rupja vilciena. Viņas skatiens vienmēr kaut ko nozīmēja, un nekad viņa neveltīja šo skatienu, neapsvērusi tā sekas.
— Kuanjī, Vodrē, — murmināja Filips, — būtu mīlējuši šo sievieti un tikuši mīlēti! Ak, Dievs, kāpēc, kāpēc šie meli ir tik briesmīgi! Kāpēc neviens gaismas stariņš neiespīd tajā tumšajā bezdibenī, ko saucam par sievietes sirdi, it sevišķi vēl, ja tā ir kādas karalienes sirds!
Un kad Filips bija pietiekami ilgi apsvēris šos abus vārdus, viņš palūkojās, kur otrā galda galā sēdēja abi šie v r ieši, kurus nejaušs gadījums bija nosēdinājis vienu otram līdzās, viņu acis bija vērstas pavisam kur citur, bet nc uz karalieni, un viņi iztu» "jāc pret to pavisam vienaldzīgi, pat aizmāršīgi.
Un Filips sev teica, ka nav iespējams, ka šie divi vīrieši būtu mīlējuši karalienei un varētu būt tik mierīgi, ka viņi būtu tikuši mīlēti un varētu būt tik aizmāršīgi! O, ja karaliene viņu mīlētu, viņš aiz laimes zaudētu prātu; un ja viņa pēc tam to aizmirstu, viņš aiz izmisuma nogalinātos.
No Kuanjī un Vodrē Filipa skatiens pievērsās Marijai Antuanctei.
Un dziļās domās nogrimis, viņš meklēja šajā cēlajā pierē, šajā valdonīgajā mutē un majestātiskajā skatienā; viņš meklēja visā šīs sievietes daiļumā karalienes noslēpuma izskaidrojumu.
„Nē, meli! Tikai meli! Meli bija visas šīs neskaidrās baumas, kuras sāka ceļot tautā un kurām vienīgi galminieku naids un intrigas deva kaut kādu saturu."
Filips vēl arvien kavējās savās pārdomās, kad Gvardu zāles pulkstenis nosita trīs ceturkšņus uz septiņiem. Tai pašā acumirklī no āra atskanēja liels troksnis.
Pirmajā zālē atskanēja steidzīgu soļu dimdoņa. Musketu laides klaudzēja, atsizdamās pret parketu. Pa puspavērtajām durvīm ielauzās skaļu balsu čala un vērsa uz sevi karaļa uzmanību, kas atmeta galvu atpakaļ, lai labāk sadzirdētu. Tad viņš pamāja karalienei.
Viņa saprata karaļa mājienu un tūdaļ pārtrauca spēli.
Katrs spēlētājs savāca savu naudu un gaidīja, ko darīs karaliene, lai tad rīkotos atbilstoši etiķetes prasībām.
Karaliene devās uz lielo pieņemšanas zāli.
Karalis bija devies turp jau pirms viņas.
Flotes ministra monsicur Kastrī adjutants piegāja pie karaļa un viņam kaut ko iečukstēja ausī.
— Labi, — noteica karalis, — ejiet!
Tad, pagriezies pret karalieni, piebilda:
— Viss iet ļoti labi.
Visi jautājoši saskatījās, jo šie vārdi lika šim greznajam pūlim padomāt.
Pēkšņi zālē ienāca maršals Kastrī un skaļā balsī jautāja:
— Vai Viņa Majestāte vēlas pieņemt monsicur Sifrēnu, kas ieradies no Tulonas?
Pie šī vārda, kas tika izrunāts lepnā un uzvaras gaviļu pilnā balsī, zālē izcēlās neaprakstāma kņada.
— Jā gan, monsicur, — atbildēja karalis. — Turklāt vēl ar lielāko prieku.
Monsicur Kastrī izgāja.
Pirmajā brīdī viss pūlis gribēja traukties uz durvīm, pa kurām bija izgājis monsicur Kastrī.
Lai izskaidrotu šīs franču simpātijas pret monsicur Sifrēnu, lai parādītu, kāpēc galmā bija pret viņu tik liela interese, ka pat karalis, karaliene un karaliskie prinči sacentās savā starpā, lai pirmie viņu apsveiktu, lai to visu noskaidrotu, pietiks ar nedaudziem vārdiem. Sifrēna vārds pieder Francijas vēsturei tāpat kā Tirēna, Katinā un Žana Bārta vārdi.
Kopš pēdējā kara ar angļiem, vai, pareizāk sakot, kopš pēdējām cīņām, kas notika pirms miera noslēgšanas, monsicur admirālis Sifrēns bija izcīnījis septiņas lielas jūras kaujas bez zaudējumiem Viņš bija ieņēmis Trinkomali un Gvadeloru, nostiprinājis franču varu, iztīrījis jūras un nabobam Haidaram Alī licis saprast, ka Francija ir varenākā valsts visā Eiropā. Atrazdamies savā augstajā admirāļa postenī, šis cilvēks sevī laimīgi apvienoja apzinīga un veikla diplomāta lietpratību, kareivja drosmi un taktiku un gudra pavadoņa tālredzību. Pārdrošs, nepagurstošs un bezgala godkārīgs, tiklīdz bija runa par franču karoga godu, viņš tā nokausēja angļus uz jūras un sauszemes, ka Šie plēsīgie jūras vilki nekad neuzdrošinājās izmantot kādu uzvaru savā labā, vai pamēģināt uzbrukt Sifrēnam, kad lauva rādīja savus zobus.
Bet pēc kaujas, kurā tas ar īstu matroža bezrūpību bija spēlējies ar savu dzīvību, viņš atkal bija cilvēcīgs, mīļš un līdzjūtīgs; tas bija īsta
— Piekrītu, piekrītu! — iesaucās karalis, — un jau iepriekš apsolu savu protekciju katram vainīgajam, kas šādā veidā būs pratis atriebt Francijas karogu un tās karaļa godu. Jums, monsicur admirāli, vajadzēja stādīt man priekšā šo virsnieku.
— Viņš ir še, — atbildēja Sifrēns, — un, ja Jūsu Majestāte atļauj…
Monsicur Sifrēns pagriezās.
— Nāciet šurp, monsicur Sārnī, — viņš teica.
Karaliene nodrebēja. Šis vārds viņai atgādināja kādu nolikumu, kas vēl bija pārāk svaigs, lai jau būtu izgaisis no atmiņas.
Kāds jauns virsnieks nošķīrās no Sifrēna pavadoņu pulciņa un tuvojās karalim.
Karaliene, kuru bija aizgrābis stāsts par viņa varoņdarbu, pirmajā brīdī bija it kā gribējusi steigties pretī jaunajam cilvēkam.
Bet, izdzirdusi viņa vārdu, un redzēdama sejā jūrnieku, ko Sifrēns pieveda karalim, viņa nobālusi palika stāvot un kaut ko pie sevis murmināja.
Arī Tavernī jaunkundze nobāla un satraukta pavērās karalienē.
Kas attiecas uz monsicur Šarnī, tad viņš neko neredzēja un nedzirdēja, un viņa sejā bija lasāma visdziļākā godeienība, kad tas noliecās, lai noskūpstītu roku karalim. Tad viņš kautri un pazemīgi, greizsirdīgo galminieku skatienu pavadīts, atgriezās virsnieku pulciņā, kas, laimes vēlēdami, to gandrīz vai nospieda savos apkampienos.
Iestājās kluss, jūsmas pilns brīdis, kad varēja redzēt karali starojošu priekā, karalieni smaidot un apmulsušu, bet monsicur Šarnī stāvēja acis nolaidis un Filips, kuram karalienes apmulsums nebija palicis nepamanīts, mocījās neziņā.
— Nu, tagad nāciet, monsicur Sifrēn, — teica karalis, — nāciet papļāpāsim; es mirstu aiz nepacietības dzirdēt jūsu stāstu un pierādīt jums, cik daudz es par jums esmu domājis.
— Sirc, tik daudz labvēlības…
— O, jūs redzēsit, ar kādu rūpību esmu centies paredzēt un noteikt katru jūsu ekspedīcijas ceļa posmu, nāciet!
Tad, pagājis dažus soļus ar Sifrēnu pie rokas, viņš pēkšņi pagriezās pret karalieni.
— Madamc, — viņš tcica, — kā jūs jau zināt, cs gribu būvēt kaujas kuģi ar simts lielgabaliem, tikai,.kas attiecas uz tā nosaukumu, cs savas domas esmu mainījis. Tai vietā, lai nosauktu to, kā mēs bijām domājuši, mēs viņu nosauksim…
Un karaliene, kas jau bija atģidusics, uzminēdama karaļa domas, nobeidza viņa teikumu:
— Jā, jā, mēs to sauksim „Sifrēns" un mēs ar monsicur Sifrēnu stāvēsim tam kūmās.
Prieka un sajūsmas kliedzieni, kas līdz šim vēl bija tikuši apvaldīti, izlauzās brāzmainā: „Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo karaliene!"
— Un lai dzīvo „Sifrēns"! — labvēlīgi piebilda karalis, jo karaļa klātbūtnē neviens nevarēja saukt: „Lai dzīvo monsicur Sifrēns!" Bet lielākie etiķetes pedanti varēja saukt: „Lai dzīvo Viņa Majestātes kuģis!"
— Lai dzīvo „Sifrēns"! — vēlreiz sajūsmā atkārtoja klātesošie. Karalis ar rokas mājienu pateicās, ka galms tik labi sapratis viņa
domas, un aizveda admirāli uz savu kabinetu.