Tiklīdz karalis bija aizgājis, tūdaļ visi prinči un princeses, cik to bija zālē, sapulcējās ap karalieni.
Uz Sifrēna mājienu, ar ko tas savas māsasdēlam bija pavēlējis viņu uzgaidīt, jaunais cilvēks, padevīgi palocījies, bija palicis stāvot virsnieku grupā, kur mēs to redzējām.
Karaliene, kas vairākkārt nozīmīgi bija saskatījusies ar Andrē, gandrīz vai nenovērsa acis no jaunā cilvēka un katru reizi, kad tā viņu uzskatīja, pie sevis piebilda:
„Nav šaubu, tas ir viņš."
Uz to Tavernī jaunkundze atbildēja ar tik izteiksmīgu vaibstu spēli, ka pati karaliene to varēja vienīgi pieņemt par noteiktu atbildi:
„Nu, protams, madamc, tas ir viņš."
Kā mēs jau teicām, Filips bija pamanījis šo lūzumu karalienes sajūtās: viņš to redzēja un, ja arī nezināja tā tiešo cēloni, tad vismaz to nojauta.
Kas mīl, tas nekad nekļūdās mīļotā cilvēka sajūtu novērtējumā.
Viņš noprata — karalieni uztrauc kāds neizprotams, noslēpumains gadījums, kas, izņemot Andrē, nevienam citam nav zināms.
Patiesi, karaliene bija zaudējusi savu pašpaļāvību un bija spiesta slēpties aiz vēdekļa, viņa, kuras priekšā visai pasaulei vajadzēja nolaist acis.
Kamēr jaunais cilvēks lauzīja galvu par karalienes pēkšņajām pārvērtībām; kamēr viņš pētīja Kuanjī un Vodrē sejas, lai pārliecinātos, vai viņi nav iejaukti šai noslēpumā, kaut gan tie likās bija pilnīgi nogrimuši sarunā ar Hāgas grāfu, kas atkal bija iegriezies Vcrsaļā ar savu vizīti; zālē ienāca kāda persona, ģērbusies svinīgā kardināla tērpā un vairāku augstu garīdznieku un prelātu pavadībā.
Karaliene tūdaļ pazina Ludviķi Roānu. Viņa to redzēja no zāles otrā gala un tūdaļ pagrieza galvu sānis, nemaz nemēģinādams slēpt savas savilktās uzacis.
Nevienu nesveicinādams, prelāls devās cauri visam galminieku pūlim un gāja tieši pie karalienes, ko las sveicināja drīzāk kā kavalieris savu dāmu un nevis kā apkšnieks — savu karalieni.
Tad viņš pateica ļoti galantu komplimentu Viņas Majestātei, kas tik tikko pagrieza galvu un dzedri nomurmināja dažus etiķetei atbilstošus vārdus, tad atkal turpināja sarunāties ar Lambāla un Poliņaka kundzēm.
Bet princis Ludviķis izlikās, ka viņš karalienes dzedrumu nemaz nebūtu pamanījis. Viņš pēc kārtas un bez steigas izdarīja visus priekšrakstā paredzētos reveransus un tad ar īsta galminieka nepiespiesto vaļību griezās pie princesēm, karaļa vecākajām radiniecēm, labu bridi tām pakavēdams laiku un, jāsaka, ka še viņš ar uzviju saņēma visu to labvēlību, ko karaliene bija liegusi.
Kardināls Lidviķis Roāns bija pašos spēka gados, stalts augumā un cēls izskatā; viņa vaibstos izpaudās liela intclcģcncc un smalkjūtīga atturība. Viņam bija labi veidota mute un brīnišķīgas rokas; mazliet stūrainā piere varēja piederēt tikpat labi zinātniekam kā baudītājam; un patiesi princis Roāns bija ir viens, ir otrs.
Tas bija cilvēks, ko sevišķi mīlēja sievietes, kas cienīja klusu, neuzkrītošu laipnības parādīšanu. Par viņa tieksmēm uz greznību klīda veseli nostāsti, un, patiesi, viņš bija to dabūjis gatavu, ka ar miljonu simtsešdesmit tūkstošiem livru gada ienākumiem viņu vēl uzskatīja par nabagu.
Karalis to mīlēja tāpēc, ka viņš bija mācīts, bet karaliene, tieši otrādi, viņu ienīda.
Šā naida iemesli nekad nav tikuši pietiekami noskaidroti, bet ir iespējamas divas versijas.
Pirmā — būdams Francijas sūtnis Vīnē, viņš esot rakstījis Ludviķim XV par Mariju Terēzi tik ironiskas vēstules, ka Marija Antuancte to šim diplomātam nekad nevarot piedot.
Pēc otras versijas, kas ir daudz vienkāršāka un arī daudz ticamāka, sūtnis attiecībā uz dofina laulībām ar erchercogieni bija rakstījis Ludviķim XV vēstuli, ko tas kādās vakariņās pie Dibarī bija skaļi lasījis visiem priekšā. Šinī vēstulē sūtnis bija nesaudzīgi minējis dažus sīkumus, kas bija ļoti aizvainojuši jaunās sievietes patmīlību, kas tai laikā bija ārkārtīgi tieva.
Šie uzbrukumi bija dziļi aizskāruši Mariju Antuaneti, kas, nevarēdama sevi atklāti aizstāvēt, bija nozvērējusies agri vai vēlu sodīt vēstules autoru.
Bez tam te sava loma bija arī kādai citai politiskas dabas intrigai.
Līdzšinējais sūtnis Vīnē, monsicur Brctcils, bija ticis atsaukts, un viņa vietā iecelts monsicur Roāns.
MonsiEur Breteils, juzdamies pārāk vājš, lai cīnītos ar princi atklāti, bija izmantojis to, ko diplomātu valodā sauc par veiklu manevru. Viņš sadabūja kopijas no prclāta vēstulēm vai pat pašus oriģinālus un, atspēkodams diplomāta panākumus galmā ar viņa naidīgo noskaņojumu
pret valdošo Austrijas namu, Breteils atrada Marijā Antuancte sabiedroto, kas bija nolēmis agri vai vēlu pazudināt princi Roānu.
Šis naids nemanāmi rūga galmā un apdraudēja kardināla pozīcijas.
Ik reizi, kad viņš satikās ar karalieni, tam nācās piedzīvot tik ledaini saltu saņemšanu, kā mēs nule redzējām.
Bet vai nu kardināls patiesi jutās tik stiprs, vai arī viņā bija pamodušās kādas jūtas, kas tam lika viņa icnaidniccci visu piedot, fakts ir tas, ka viņš, nostādamies pāri visai nicināšanai, izmantoja katru izdevību, lai tuvotos karalienei, un šādas izdevības viņam netrūka, jo viņš bija galma virspriesteris.
Nekad un nevienam viņš nebija žēlojies, nc arī kaut ko stāstījis. Mazs pulciņš intīmu draugu, starp kuriem izcēlās vācu virsnieks, barons Planta, viņa tuvākais draugs, tic bija tie, kas viņu mierināja šādos karaliskās nelabvēlības brīžos, ja vien to jau nebija paspējušas izdarīt galma dāmas, kas attiecībā pret kardinālu nebūt nesekoja karalienes dzedrajam paraugam.
Kardināls kā ēna pārslīdēja pār karalienes smaidošo iedomu pasauli, un, tiklīdz viņš bija aizgājis, Marijas Antuanctes vaigs noskaidrojās.
— Vai jūs zināt, — viņa tcica princesei Lambālai, — ka admirāļa māsasdēla, šā jaunā virsnieka varoņdarbs ir visievērojamākais šinī karā. Kā taču viņu sauca?
— Man liekas, ka monsicur Šarnī, — atbildēja princese.
— Vai tā bija? — jautāja karaliene, pagriezusies pret Tavernī jaunkundzi.
— Jā, Šarnī, jūsu augstība, — atbildēja Andrē.
— Man gribētos, ka monsicur Šarnī pats mums par šo gadījumu pastāstītu, neizlaižot nevienu sīkumu. Uzmeklējiet viņu! Vai viņš vēl ir še?
Kāds virsnieks aizsteidzās izpildīt karalienes pavēli. ,
Lūkodamās visapkārt, viņa tai pašā acumirklī ieraudzīja Filipu un viņam uzsauca:
— Monsicur Tavernī, nu, ejiet palūkot!
Filips nosarka; varbūt viņš iedomājās, ka viņam vajadzēja nojaust karalienes vēlēšanos. Tāpēc viņš devās uzmeklēt laimīgo virsnieku, ko tas pēc priekšāstādīšanas brīža vairs nebija izlaidis no acīm.
Meklēto nenācās grūti atrast.
Monsicur Šarnī abu virsnieku pavadībā tūdaļ ieradās pie karalienes.
Galminieku pulciņš pašķīrās, un tagad karaliene to varēja apskatīt labāk nekā vakar uz ielas.
Jaunais cilvēks varēja būt divdesmit septiņus vai divdesmit astoņus gadus vecs. Viņš bija stalta auguma, ar platiem pleciem un slaidām kājām. Kad viņš kādā pavērās ar savām lielajām, zilajām acīm, viņa smalkās, maigās sejas vaibsti pieņēma enerģisku izteiksmi.
Cik tas ari nebija savādi, viņš, pārbraucis no Indijas tropisko jūru joslām, bija no sejas tikpat balts, cik Filips — iededzis. Viņa spēcīgais, labi veidotais kakls likās baltāks nekā stērķelētā, augstā kravate.
Kad viņš tuvojās galminieku grupai, kuras vidū atradās karaliene, tas vēl ne ar žestu, nc ar skatienu nebija licis manīt, ka pazītu Tavernī jaunkundzi vai arī pašu karalieni.
Virsnieku ielenkts, kuri to iztaujāja un kuriem viņš laipni un pieklājīgi atbildēja, liekas, viņš bija pavisam aizmirsis, ka nupat vēl bija runājis ar karali un ka viņā bija noskatījusies karaliene.
Šāda kautrība un pieklājīga atturība, jo vairāk bija pa prātam karalienei, kas tik ļoti cienīja labas manieres.
Tas nebija tikai klātesošo dēļ, ka monsicur Šarnī vajadzētu slēpt savu pārsteigumu, tik negaidīti redzot savā priekšā fiakra dāmas. Uzmanība prasīja, lai viņš, ja vien iespējams, ļautu viņām palikt tai pārliecībā, ka viņš tās vairs nepazīst.
Šarnī stāvēja acis nolaidis un ar pieklājīga cilvēka kautrību gaidīja, kad karaliene to uzrunās.
— Monsicur Šarnī, — viņa tcica, — šīm dāmām ir viena vēlēšanās, kas gluži dabīga, jo arī man pašai tāda ir: visos sīkumos dzirdēt šo notikumu no jūsu mutes. Lūdzu, pastāstiet mums to.
Apkārt valdīja pilnīgs klusums, kad jaunais virsnieks atbildēja:
— Madamc, — viņš tcica, — nc aiz kautrības, bet vienkārši kā jūsu labvēlību cs lūdzu atbrīvot mani no šā stāsta par to, ko esmu darījis kā „Bargā" lctnants. Desmit manu biedru bija gatavi darīt to pašu, cs tikai aizsteidzos tiem priekšā. Un tas ir viss mans nopelns. Piešķirt šim gadījumam sevišķu nozīmi, to atstāstot, man ir taisni neiespējami un jūsu cēlā karaliskā sirds mani sapratīs.
Bijušais „Bargā" komandieris ir drošsirdīgs virsnieks, kas tai brīdī bija, vienkārši sakot, pazaudējis galvu. Jūs, madamc, droši vien būsit dzirdējusi, ka visbrašākajam, ka visdrošākajam karavīram var uznākt savs vājuma brīdis. Viņam pietika desmit minūšu, lai attaptos; mūsu noteiktā apņemšanās nepadoties iedvesa viņam jaunu sparu un, sākot no šā brīža, viņš bija visdrošsirdīgākais no mums visiem. Lūk, tādēļ es lūdzu Jūsu Majestāti nepārvērtēt manu rīcību, lai vēl vairāk nepazemotu to krietno virsnieku, kas tagad ik dienu apraud savu īsā apmulsuma brīža aizmiršanos.
— Jauki, jauki! — aizkustināta un priekā starodama, iesaucās karaliene, jo viņas ausis bija uztvērušas klusos piekrišanas saucienus, ko klātesošos bija izsaukuši jaunā virsnieka sirsnīgie vārdi. — Jauki, monsicur Šarnī, jūs tiešām esat tas krietnais cilvēks, kādu cs jūs jau pazīstu.
Pie šiem vārdiem jaunais cilvēks pacēla acis, viņa jauneklīgā seja spēji pietvīka un acis kā izbijušās raudzījās te uz karalieni, tc uz Andrē. Viņu pārņēma bailes, redzot šo sievieti, kas bija tik pārdroša savā cēlsirdībā.
Bet ar to viņa pārbaudījums vēl nebija galā.
— Ir nepieciešams, lai jūs visi zinātu, — turpināja bezbailīgā karaliene,— ka monsieur Šarnī, šis jaunais cilvēks, kas tikai vakar nokāpis no kuģa, šis nepazīstamais bija mums jau pazīstams pirms savas ierašanās šovakar še, un ka viņš pelna visu dāmu apbrīnu.
Visi noprata, ka nu karaliene grasās pastāstīt pat kādu gadījumu, kurā varēja sagaidīt vai nu mazu noslēpumu vai skandāliņu. Visi saspiedās cicšā pulciņā un klausījās, elpu aizturējuši.
— Iedomājaties, manas dāmas, — turpināja karaliene, — ka monsicur Šarnī ir tikpat mīļš pret dāmām, cik viņš ir nesaudzīgs pret angļiem. Man par viņu atstāstīja kādu gadījumu, kas, es to jums jau iepriekš saku, ir sevišķi pacēlis viņa cieņu manās acīs.
— Ak, madamc, — virsnieks apmulsis nomurmināja.
Viegli saprotams, ka šie karalienes vārdi, kā arī tās, personas klātbūtne, uz kuru tas attiecās, visaugstākā mērā sakāpināja klātesošo ziņkārību.
Pūlis viegli sakustējās.
Šarnī, kura pieri klāja sviedru lāses, būtu atdevis veselu gadu no sava mūža, lai tik vēl varētu būt Indijā.
— Gadījums ir šāds, — turpināja karaliene. — Divas man personīgi pazīstamas dāmas bija aizkavējušās Parīzē, kur tās bija iclcncis naidīgs pūlis. Viņām draudēja briesmas, lielas briesmas. Šai brīdī, par laimi gadījās iet garām monsicur Šarnī. Viņš tūdaļ iejaucās pūlī un pat nezinādams, pie kādas šķiras pieder abas dāmas, ņēma tās savā apsardzībā un vēl pavadīja tās ļoti tālu… man liekas, desmit jūdzes no Parīzes.
— O, Jūsu Majestāte pārspīlē! — iesaucās Šarnī, ko jau bija nomierinājis karalienes atjautīgais lietas īstās norises maskojums.
— Nu, lai par to vairs nebūtu jārunā, teiksim — piecas jūdzes, — pēkšņi iejaucās grāfs Artuā.
— Labi, brālēn, — tcica karaliene, — bet visjaukākais ir tas, ka monsicur Šarnī pat nemēģināja uzzināt, kā sauc tās dāmas, kurām viņš bija izdarījis tik lielu pakalpojumu. Viņš aizveda tās noteiktā vietā un pats devās projām pat neatskatījies, tā ļaudams pilnīgi nepazīstamajām izbēgt no sava protežē ziņkārības, kas tās nebija apgrūtinājusi nevienu acumirkli.
Šarnī tika uzslavēts, apbrīnots, un divdesmit dāmu vienā reizē izteica tam savus komplimentus.
— Vai tas nav skaisti? — pabeidza karaliene. — Man šķiet, ka neviens Apaļā Galda bruņinieks nebūtu varējis izdarīt labāk!
— Lieliski! — visi korī sauca.
— Monsicur Šarnī, — turpināja karaliene, — karalis droši vien pašreiz apbalvo monsicur Sifrēnu, jūsu tēvoci, bet es no savas puses gribētu kaut ko darīt šā lielā cilvēka māsasdēla labā.
Un viņa tam sniedza savu roku.
Un kamēr Šarnī bāls aiz laimes uzspieda tai savas lūpas, Filips nobālis sirdssāpju dēļ, paslēpās aiz kāda loga smagajiem priekškariem.
Arī Andrē bija nobālusi, kaut gan tā pat iedomāties nespēja, ko pārcieta viņas brālis.
Šo skatu, kas varēja modināt katra novērotāja ziņkāri, pēkšņi pārtrauca monsieur grāfa Artuā balss.
— Ak, manu mīļo Provansas grāf, — viņš skaļi iesaucās, — nāciet vien šurp! Jūs esat palaidis garām lielisku skatu: monsieur Sifrēna pieņemšanu. Patiesi, tas bija acumirklis, ko Francijas galmā ilgi neaizmirsīs! Kāda velna pēc jūs, kas citādi esat pati akurātība, nokavējāt šo brīdi?
Monsieur Provansas grāfs saknieba lūpas, izklaidīgi apsveica karalieni un nomurmināja kādu parastu frāzi.
Tad, pagriezies pie savu gvardu kapteiņa, monsicur Favra, klusā balsī jautāja:
— Kā tas nāk, ka viņš ir ieradies Versaļā?
— Ak, monsicur, — atbildēja virsnieks, — par to es nu jau veselu stundu lauzu galvu, bet nevaru un nevaru saprast.