Tagad, kur mēs esam iepazīstinājuši mūsu lasītājus vai atjaunojuši viņu pazīšanos ar galvenajām šā romāna personām; tagad, kad mēs viņus esam ieveduši gan grāfa Artuā mazajā dārza mājiņā, gan Ludviķa XVI pilī Versaļā, mēs gribam tos aizvest vēlreiz uz Sentkloda ielas māju, kur Francijas karaliene inkognito kopā ar Andrē Tavernī bija uzkāpusi piektajā stāvā.
Kad karaliene bija aizgājusi, grāfiene Lamota līksmu prātu skaitīja un pārskaitīja simt luidorus, kas viņai bija nokrituši, tā sakot, no debesīm.
Piecdesmit skaistu monētu, katra četrdesmit astoņu livru vērtībā, bija saliktas uz nabadzīgā galdiņa, un šī zelta kaudzīte ar savu aristokrātisko mirdzumu likās vēl vairāk izcēla apkārtnes nabadzību.
Pēc naudas iegūšanas Lamota kundzei nebija lielāka prieka, kā savu guvumu parādīt arī citiem. Ieguvums pats par sevi viņai nebija nekas, ja no tā tūdaļ neizauga kādas vēlēšanās.
Viņai jau bija apriebies, ka vecā apkalpotāja līdz šim bija redzējusi vienīgi viņas nabadzību, tāpēc viņa tagad pasteidzās parādīt tai ari savu bagātību.
Viņa pasauca Klotildi, kas bija palikusi priekšistabā, un pacēla lampu tā, lai gaisma kristu uz zelta naudas gabaliem.
- Nu, Klotilde?
Apteksne ienāca viņas istabā.
— Nāciet paskatīties, — piebilda viņas kundze.
— Ak, kundze!.. — iesaucās vccā un, rokas saņēmusi, izstiepa kaklu.
— Jūs baidījāties par savu algu? — jautāja grāfiene.
— Ko nu, kundze, cs nekad par to neesmu teikusi neviena vārda. Es tikai cienītai kundzei apvaicājos, kad viņa varēs maksāt, un tā kā cs jau trīs mēnešus nekā neesmu saņēmusi, tas ir gluži dabīgi.
— Vai jūs domājat, ka še būs ar ko jums samaksāt?
— Ak, Jēziņ! kundze, ja man būtu tas, kas še ir uz galda, manam mūžam pietiktu.
Lamota kundze, plecus paraustījusi, paskatījās uz veco sievieti ar bezgalīgu nicināšanu.
— Par laimi vēl ir cilvēki, kas atceras, kādu vārdu es nesu, — viņa teica, — kaut gan tic, kam to vajadzēja atcerēties, ir mani aizmirsuši.
— Un kādām vajadzībām jūs domājat izlietot visu šo naudu? — jautāja Klotilde.
— Visādām.
— Pēc manām domām, kundze, pats galvenais būtu apgādāt manu virtuvi, jo tagad, kad jums ir nauda, jūs taču liksit gatavot pusdienas?
— Cst! — pamāja Lamota kundze, — kāds klauvē.
— Kundze būs pārklausījusies, — noteica vecā, arvien vēl skopodamās ar saviem soļiem.
— Bet es jums saku — kāds klauvē.
— Kundze, es jums galvoju, ka…
— Ejiet palūkot!
— Nudien, es neko nedzirdu.
— Jā, tāpat kā pirmīt; pirmīt jūs arī neko nedzirdējāt; un ja nu abas dāmas, netikdamas iekšā, būtu aizgājušas?
Šis aizrādījums beidzot pārliecināja Klotildes kundzi un viņa steidzās uz durvju pusi.
— Nu, vai jūs dzirdat? — iesaucās grāfiene.
— Jums taisnība, — atbildēja vccā. — Es jau eju, eju.
Lamota kundze pasteidzās saraust no galda piecdesmit dublonus sev rokā un iemeta ^ps kādā atvilknē.
Aizgrūzdamav atvilkni, viņa nomurmināja:
— Kaut nu Dievs dotu vēl otrus simt luidorus!
Šie vārdi tika izteikti ar tik alkatīgu izteiksmi, ka pat Voltērs būtu pasmaidījis.
Pa to laiku durvis uz kāpņu telpu tika atvērtas un priekšistabā bija dzirdama kāda vīrieša stingrie soļi.
Tas kaut ko runāja ar veco kalponi, bet ko īsti, to grāfiene nevarēja sadzirdēt.
Tad durvis atkal aizvērās, soļi noklaudzēja pa kāpnēm un Klotilde atgriezās ar vēstuli rokā.
— Te būs, — viņa teica, pasniegdama to savai kundzei.
Grāfiene uzmanīgi apskatīja aploksni, rokrakstu un zīmogu, tad, galvu pacēlusi, jautāja:
— Vai tas bija sulainis?
— Jā.
— Kādā livrejā?
— Viņam nebija livrejas.
— Tad vienkārši kalpotājs?
— Jā.
— Es pazīstu šo vapeni, — teica Lamota kundze, vēlreiz apskatīdama aploksni.
Tad viņa pielika zīmogu pie lampas liesmas.
— Deviņi zelta rombi sarkanā laukā. Kam ir šāds vapenis?
Kādu brīdi viņa veltīgi mēģināja atcerēties.
— Nu, apskatīsim vēstuli, — tā noteica.
Un, rūpīgi attaisījusi aploksni, lai nesabojātu zīmogu, viņa lasīja:
„Madame, tā persona, pie kuras Jūs griezāties ar savu lūgumu, varēs sastapt Jūs rītvakar, ja Jūs būsit tik laipni atvērt viņai Jūsu durvis."
— Un tas ir viss? Grāfiene atkal pārdomāja.
— Es esmu rakstījusi tik da — viņa teica. — Bet padomāsim, kam tad es esmu rakstījusi? Visai pasaulei. Vai tas ir vīrietis, vai sieviete, kas man sūta šo atbildi?.. Pēc rokraksta nevar noteikt… gluži neizteiksmīgs… īsts sekretāra rokrasts… Bet stils? īsts labdara stils, parupjš un vecmodīgs.
Un viņa pārlasīja:
„Persona, pie kuras Jūs griezāties ar savu lūgumu…"
— Šī frāze ir mazliet pazemojoša. Droši vien rakstītāja ir sieviete.
Tad viņa turpināja:
„… varēs sastapt Jūs rītvakar, ja Jūs būsit tik laipna atvērt viņai Jūsu durvis."
— Sieviete būtu teikusi: „Gaidīs Jūs rītvakar." Tātad tas ir vīrietis… Tomēr šā vakara viešņas arī ieradās pie manis un tās bija augstas kārtas dāmas. Nekāda paraksta… Bet kam gan vapenī ir deviņi zelta rombi? Ak, — viņa iesaucās, — es esmu kā bez galvas! — nu taču Roāns. Jā, jā, atceros, es aizrakstīju monsieur Gcmcnē un monsicur Roānam. Viens no viņiem man atbild, tas ir skaidrs… Vapenis nav sadalīts četrās daļās, tātad vēstule ir no kardināla… Ak, kardināls Roāns, šis slavas- kārais, galantais kavalieris un dāmu mīlulis; viņš ieradīšoties sastapt Lamota kundzi, ja tā atvēršot viņam savas durvis.
— Viņš var būt pilnīgi drošs, durvis viņam tiks atvērtas… Bet kad tas bija? Ak tā — rītvakar.
Un Lamota kundze nogrima domās:
„Labdarības komitejas dāma, kaut arī tā pasniedz simts luidoru, var tikt pieņemta manos bēniņos; viņas kājas var salt uz mana aukstā klona; viņa var grozīties manos krēslos, kas cieti kā svētā Lorāna restes, tikai bez uguns. Bet garīdznieku kārtas princis, buduāru cilvēks un siržu valdnieks! Nē, nē, nabadzīgajā miteklī, kur ierodas karaliskais virspriesteris, vajag vairāk luksusa nekā dažā labā bagātnieka dzīvoklī."
Tad, pagriezusies pie kalpones, kas klāja savas kundzes gultu, viņa teica:
— Klotilde, tikai neaizmirstiet rīt no rīta mani piecelt labi agri.
Un lai ērtāk varētu ļauties savām domām, grāfiene pamāja Klotildci atstāt viņu vienu.
Vccā uzpūta ogles, ko pirmīt bija aprušinājusi ar pelniem, lai piešķirtu dzīvoklim vēl trūcīgāku izskatu, tad, durvis aizvērusi, ielīda pieliekamajā kambarītī, kur viņa gulēja.
Turpretī Žanna Valuā pat nedomāja gulēt, bet visu nakti apsvēra savus plānus. Pie naktslampiņas gaismas viņa ar zīmuli uzmeta dažādas piezīmes, un tikai, kad bija skaidrībā par rītdienas gaitām, viņa ap pulkstens trim ieslīga īsā snaudā, no kuras to, kā jau bija pieteikts, Klotilde pamodināja līdz ar rītausmu.
Pulkstens astoņos viņa pabeidza savu tualeti un stāvēja ģērbusies elegantā zīda tērpā ar ne mazāk elegantu frizūru. Tagad viņa vārda tiešā nozīmē bija smalka dāma un skaista sieviete ar melnu punktiņu uz kreisā vaiga un izrakstītu somiņu rokā. Klotildi viņa aizsūtīja sameklēt tai kādus no tiem ratiem, kas parasti stāvēja Kāpostu Tilla ielā.
Viņa gan labāk būtu izvēlējusies nesamo krēslu, bet pēc tāda būtu nācies iet pārāk tālu. %
Neveiklajam pajūgam, ko vilka spēcīgs overnietis, grāfienes kundze bija devusi rīkojumu nogādāt viņu Karaļa laukumā pie Dienvidu paviljona, kur kādas pamestas celtnes apakšstāvā bija apmeties dekorators un tapsētājs, meistars Fengrē, kas par lētu naudu pārdeva un izīrēja lietotas mēbeles.
Overnietis drīz vien aizrāva savu pasažieri no Sentkloda ielas līdz Karaļa laukumam.
Un tā, lūk, desmit minūtēs pēc aiziešanas mēs redzam grāfienes kundzi apbrīnojam un izvēlamies visdažādākos priekšmetus šinī veikala haosā, par kuru mums pāris vārdu jāsaka.
Lai lasītājs iedomājas šķūnim līdzīgu piecdesmit pēdas garu, trīsdesmit pēdas platu un divdesmit septiņas pēdas augstu telpu. Tās sienas ir apkārtas ar Indriķa IV un Ludviķa XIII laika tepiķiem un audumiem. Pie griestiem karājas milzums daudz dažādu priekšmetu — pārsvarā žuburotas lampas, baznīcu lustras, izbāztas ķirzakas un ērmīgas lidojošās zivis.
Uz grīdas kaudzēs samesti tepiķi un paklāji, mēbeles ar izvirpotām kājām un vītņu kolonnām, ozolkoka griezumiem greznotas bufetes, Ludviķa XV laika konsoles ar zeltītām kājām, dīvāni, ar rožainu damastu vai Utrehtas samtu pārvilkti atpūtas krēsli, milzīgi, ar ādu apvilkti atzveltnes krēsli, kādus ļoti cienīja Sullijs, mclnkoka skapji ar inkrustācijām un vara kalumiem, galdiņi ar emaljas vai porcelāna virsmu, spēļu un tualetes galdiņi ar visiem piederumiem, kumodes ar koka inkrustāciju ziediem.
Rožkoka vai ozolkoka gultas ar paaugstinājumu vai baldahīnu; vislielākā izvēle dažādas krāsas un veida aizkari, kas juku jukām jaucās šinī krēslainajā šķūnī.
Klavesīni, spineti, arfas, cītaras.
Tad veselas rindas dažādu apģērba gabalu: veļa, dāmu zīda kleitas līdzās kungu samta svārkiem; gan tērauda, gan sudraba, gan perlamutra rokturi zobeniem.
Lukturi, senču portrejas, gleznas, ierāmētas gravīras un bezgalīgi daudz toreiz moderna Vernē imitāciju, tā paša Vernē, kam karaliene tik laipni un asprātīgi pateica:
— Tikai jūs, monsieur Vernē, vienīgais visā Francijā varat likt lietum līt un saulei spīdēt.