Lūk, tas viss kārdināja mazturīgo pircēju skatienus un fantāziju, kad tie iegriezās meistara Fcngrē veikalā Karaļa laukumā.
Visas lietotās mantas bija arī atzīmētas ccnu rādītājā. Bet ja tās tika sakomplektētas no atsevišķiem gabaliem, kas pacēla cits cita vērtību, tad bieži vien varēja še sastādīt komplektu, kas nedarīja kaunu visizvēlīgākajam pircējam.
Lamota kundze, apskatīdama visu šo bagātību, vispirms ņēma vērā, kas viņai trūka Sentkloda ielā.
Viņai trūka salona, kur novietot šos dīvānus un atzveltnes krēslus.
Viņai nebija arī ēdamistabas — bufetēm, etažerēm un trauku galdiņiem.
Nebija buduāra — persiešu aizkariem, rotu galdiņiem un aizstatņiem.
Un, visbeidzot, kas viņai trūka, ja ari būtu bijis savs salons, ēdamistaba un buduārs, tā bija nauda, ar ko iegādāties visas šīm telpām nepieciešamās mēbeles.
Bet ar Parīzes tapsētājiem visos laikos ir bijis iespējams noslēgt darījumus un nekad nav dzirdēts, ka jauna, skaista dāma būtu kaut kur nomirusi durvju priekšā tikai tāpēc, ka viņai neviens tās nebūtu gribējis atvērt.
To, ko Parīzē nenopērk, to noīrē, un tie ir mēbelēto dzīvokļu īrnieki, kas radījuši parunu „Voir c'est avoir".
Lamota kundze, cerēdama kaut ko noīrēt, kad bija visu labi pārlikusi, apstājās pie kādas tumšas, ar dzeltenīgu zīdu pārvilktas garnitūras, kas tai bija iepatikusies pēc pirmā acu uzmetiena.
Bet nekad šī garnitūra, kas satāvēja no desmit atsevišķiem priekšmetiem, nebija ietilpināma Sentkloda ielas dzīvokļa piektajā stāvā.
Lai tās novietotu, bija nepieciešams noīrēt ceturto stāvu, kur bija priekšistaba, ēdamistaba, neliels salons un guļamistaba.
Tādā kārtā ceturtajā stāvā notiktu kardināla dāvanu pieņemšana, bet piektajā — labdarības komitejas pieņemšana, tas ir, lepnībā viņa saņemtu dāvanas no tiem, kas tās dod aiz godkārības, bet nabadzībā — no tiem, kas aizspriedumu dēļ nemēdz dod tur, kur nav vajadzības pēc atbalsta.
Nonākusi pie šāda slēdziena, Lamota kundze- pagriezās uz šķūņa tumšāko kaktu, kur krēslā mirdzēja luksuss: kristāls, sudrabs, zelts un spoguļi…
Tur viņa ieraudzīja kādu tipisku nevaļīga izskata Parīzes pilsoni ar zobgalīgu smaidu uz lūpām, kas uzlicis uz savu mazo roku rādītāja pirkstiem atslēgu un salicis pirkstgalus kopā, grieza to riņķī.
Šis cienījama izskata vecu lietu uzraugs nebija neviens cits, kā pats meistars Fengrē, kuram viņa komiji jau bija paziņojuši par jaunās dāmas vizīti.
Pagalmā varēja redzēt, ka šie komiji, ģērbušies rupja auduma uzvalkos, ar caurām zeķēm kājās, strādāja, lai ar veco mēbeļu daļām izlāpītu labākās, vai, pareizāk sakot, viņi uzšķērda vccos dīvānus un polstērētās mēbeles, lai ar šo saturu atjaunotu to pēcnācējus.
Viens sukāja astrus, piejauca tiem labi daudz pakulu un ar šo maisījumu piepolsterēja kādu mēbeles gabalu.
Kāds otrs lakoja glītus atzveltnes krēslus. Trešais gludināja smaržīgās ziepēs izmazgātos audumus.
Un no visām šīm mēbeļu grabažām drīz vien veidojās jaunās un glītās, ko Lamota kundze pašreiz apbrīnoja.
Monsieur Fengrē, pamanījis, ka jaunā kundze varēja noskatīt viņa komiju darbu un nākt pie kāda secinājuma, kas pavisam nesakristu ar viņa interesēm, pasteidzās aizvērt durvis uz pagalmu aiz bailēm, ka putekļi varētu kaitēt kundzes acīm.
— Bez tam, kundze… — viņš apklusa.
Tas bija jautājums.
— Grāfiene Lamota Valuā, — Žanna nevērīgi pateica savu vārdu.
Dzirdot šo labskanīgo titulu, monsicur Fengrē atvienoja savu pirkstu
galus, iebāza atslēgu kabatā un panāca uz priekšu.
— O, — viņš teica, — še nav nekā, kas madamc varētu noderēt. Man ir gan jaunas, gan skaistas, gan lieliskas lietiņas, bet madame nevajag iedomāties: tāpēc, ka mēs esam Karaļa laukumā, meistars Fengrē nevar sacensties ar karaļa tapsētājiem. Es lūdzu, madamc, neaplūkot šis grabažas, bet gan apskatīties citā veikalā.
Žnna nosarka.
Viss, ko viņa še redzēja, tai likās skaists, tik skaists, ka viņa pat necerēja neko no tā iegūt.
Kaut gan viņa jutās paglaimota ar meistara Fingrē novērtējumu, tomēr baidījās, ka viņš to būs novērtējis par augstu.
Viņa nolādēja savu godkārību un nožēloja, ka nebija uzdevusies par vienkāršu pilsoni.
Bet apķērīgai galvai nav ļaunuma bez labuma.
— Nē, monsicur, — viņa teica, — es nebūt nevēlos kaut ko jaunu.
— Madamc droši vien ir iekārtojams kāds viņas draugu dzīvoklis.
— Jūs uzminējāt, monsicur, tas ir kāds draugu dzīvoklis un jūs sapratīsit, ka šādam dzīvoklim…
— Pilnīgi pareizi. Lai madamc izvēlas, — atbildēja Fengrē, viltīgs kā īsts Parīzes tirgotājs, kam viņa patmīlība nebūt neliedz pārdot vecu mantu, tāpat kā jaunu, ja vien viņam ir izredzes nopelnīt no vienas tikpat labi, kā no otras.
— Piemēram, cik maksātu šī nelielā, tumšā garnitūra?
— O, madamc, tā ir tīrais sīkums, pavisam tikai desmit priekšmetu.
— Istaba arī ir tikai vidēja lieluma, — atbildēja grāfiene.
— Kā jūs, madamc, pati redzat, tā ir pavisam jauna.
— Jauna… mūsu gadījumā.
— Bez šaubām, — iesmējās Fengrē, — bet tāda, kāda ir, tā maksā astoņsimt livru.
Viņa sāka simulēt sapīkumu.
— Bet es ar jums, monsieur, nemaz nerunāju par pirkšanu, — viņa iesaucās. — Kā gan jūs varat iedomāties, ka es pirkšu šīs grabažas. Runa var būt vienīgi par īrēšanu un tad vēl…
Fingrē saviebās, kunde viņa acīs sāka zaudēt savu vērtību. Te vairs nebija runa par vecu mēbeļu pirkšanu, bet vienīgi par izīrēšanu.
— Tātad jūs vēlaties šīs mēbeles uz gadu? — vaicāja Fingrē.
— Nē, tikai uz mēnesi, man tās vajadzīgas kādam iebraucējam no provinces.
— Tad rēķināsim simt livru mēnesī, — teica Fingrē.
— Man liekas, ka jūs jokojat. Tādā kārtā es astoņos mēnešos par šīm mēbelēm būšu samaksājusi viņu vērtību.
— Tur jums, grāfien, ir taisnība.
— Nu - tātad?
— Tātad, grāfien, ja tās reiz piederēs jums, tās nepiederēs vairs man un man vairs nebūs jārūpējas par to uzturēšanu un labošanu, kas viss maksā naudu.
Lamota kundze pārdomāja.
„Simt livru mēnesī, tas ir daudz; bet jāparedz sekojošais: vai nu tas man būs par dārgu un es pēc mēneša atdošu tirgotājam viņa mēbeles
atpakaļ ar lepnu žestu, vai ari es mēneša laikā varēšu sev pasūtīt jaunas. Es esmu nolēmusi izdot šim nolūkam pieci vai seši simti livru. Spēlēsim reiz lielu spēli un izdosim simt ekiju!"
— Es paturu šo iekārtu, — viņa tcica skaļi, — protams, arī aizkariem vajag būt klāt.
— Jā, grāfien.
— Un kur paliek tepiķi?
— Tie ir še.
— Nu, un ko jūs man piedāvātu otrai istabai?
— Šos zaļos soliņus, šo ozola skapi, galdu ar vītām kājām un zaļa damasta drapērijas.
— Labi, un guļamistabai?
— Skaistu, platu gultu, ar labu matraci un sudraba rozēm izrakstītu samta segu, zilus aizkarus, mazliet gotisku, bet bagātīgi zeltītu kamīna rotājumu.
— Tad buduāram?
— Melnas mežģīnes. Apskatiet tās, grāfien! Kumodi ar skaistu koka inkrustāciju, tādu pašu skapīti, dīvānu un lēnkrēslus ar gobelēna pārvalku, elegantu kamīnu, kas nāk no Pompadūra kundzes guļamistabas Šuazī pilī.
— Un to visu par kādu cenu?
— Uz vienu mēnesi?
— Jā.
— Četri simti livru.
— Klausieties, es jūs lūdzu neuzskatīt mani par kādu grizeti. Manas kārtas ļaudis neļauj sevi apmānīt ar drapērijām. Padomājiet vien: četri simtu livru mēnesī veido četri tūkstoši astoņi simti livru gadā un par šo naudu cs varu iekārtot pili.
Meistars Fengrē pakasīja pakausi.
— Jūs mani piespiedīsit turpmāk bēgt no Karaļa laukuma.
— Man par to, grāfien, būtu ļoti žēl.
— Nu, tad pierādiet! Es jums par visām šīm mēbelēm došu simt ekiju.
Un Žanna izrunāja šos vārdus ar tādu noteiktību, ka tirgotājs no jauna
iedomājās par nākotni.
— Lai notiek, grāfien, — viņš tcica.
— Tikai ar vienu nosacījumu.
— Kādu?
— Ka tas viss būtu nolikts un iekārtots dzīvoklī, kuru cs jums norādīšu, līdz pulkstens trijiem pēc pusdienas.
— Grāfien, apdomājiet, pašreiz pulkstens sit desmito stundu.
— Jā vai nē?
— Kur tas būtu, grāfien?
— Sentkloda ielā, blakus Purvam.
— Tātad pāris soļu?
— Tieši tā.
Tirgonis pavēra durvis uz pagalmu un sauca: — Silvēn! Landrl! Remi!
Visi trīs mācekļi tūdaļ atskrēja, priecīgi, ka radusies izdevība pārtraukt darbu un paskatīties uz skaisto dāmu.
— Šurp vāģus un nestuves! Remī, jūs ņemsit salona iekārtu. Silvēns iekraus vāģos priekšistabas mēbeles, bet jūs, Landrī, kā rūpīgākais, uzņemieties nogādāt guļamistabas iekārtu!
— Nokārtosim, madamc, mūsu līgumu, es došu kvīti par saņemto summu.
— Te jums būs seši dubloni, no kuriem man vēl pienākas saņemt atpakaļ.
— Lūdzu, madamc, divi sešlivru gabali.
— Tos es izmaksāšu šiem kungiem, kad viss būs kārtībā, — atbildēja grāfiene.
Un uzdevusi savu adresi, viņa aizbrauca.
Stundu vēlāk grāfiene noīrēja ceturto stāvu, un nebija pagājušas vēl divas stundas, kad jau salons, uzgaidāmā istaba un guļamistaba visas reizē bija iekārtotas un apmēbelētas.
Desmit minūtes vēlāk Landrī, Remī un Silvēns saņēma sešas livras dzeramnaudas.
Kad dzīvoklis šādā kārtā bija ticis pārvērsts, logi nospodrināti kamīns iekurts, Zanna sēdās pie savas tualetes un divas stundas nodevās labsajūtai; baudai, kādu izjūt, kājām minot mīkstu tepiķi, jūtot, ka silta gaisa vilnis plūst ap tevi un gar gobelēniem nokārtajām sienām, un ieelpojot ziedu smaržu, kuru izraisa japāņu vāzē novietotās puķes, šūpodamas savas galviņas siltajā istabas gaisā.
Meistars Fengrē nebija aizmirsis abās pusēs spogulim picrīkot zeltītos svečturus ar slīpēta kristāla prizmu piekariņiem, kuros sveču liesma atmirdzēja visās varavīksnes krāsās.
Siltums, ziedi, sveces, parfīms; Zanna izmantoja visu, lai izdaiļotu Viņa Eminencei nolemto paradīzi.
Viņa vēl parūpējās arī par to, lai durvis uz guļamistabu paliktu pusvirus, tā ka būtu redzams iekurinātais kamīns, kura uguns atspulgoja krēslu kājās gultas pulējumā un Pompadūra kundzes kājsoliņos, uz kuru himēru galvām daiļā favorīte tik bieži bija atbalstījusi savas elegantās kājiņas.
Bet ar to Zannas koķetērija vēl nebeidzās.
Zanna ķērās pie savas tualetes un paveica to ar tādu izmeklētu gaumi un lietpratību, ka Lamots, viņas vīrs, par to droši vien būtu uztraucies.
Ieturējusi vieglas vakariņas, lai saglabātu visu savu gara možumu un eleganto bālumu, Zanna savā guļamistabā iegrima mīkstā atpūtas krēslā pretī kamīnam.
Ar grāmatu rokā un tupelītē apauto kājiņu uz soliņa atbalstījusi, viņa klausījās pulksteņa tikšķēšanā un tālajā ekipāžu troksnī, kas šad un tad pārtrauca Sentkloda ielas klusumu.
Viņa gaidīja. Pulkstenis nosita deviņi, desmit un beidzot vienpadsmit, bet neviens neieradās ne braukšus, ne kājām.
Vienpadsmit! Šī ir tā stunda, kad galantajiem prelātiem, kas kaut kur priekšpilsētā, ieturēdami vakariņas, ir sakairinājuši savas labdarības tieksmes, vajag pabraukt tikai mazu gabaliņu līdz Sentkloda ielai, lai tur par lētu naudu iegūtu cēlu un reliģiozu filantropa slavu.
Kalvarī Jaunavu tornī pulkstenis nosita divpadsmito stundu.
Nebija nc ekipāžas, ne prclāta; sveces jau sāka dzist.
Liesma kamīnā, kas gaidās tik ilgi bija uzturēta, saplaka kvēlošās oglēs, kas drīz vien pārklājās ar pelnu plēnēm. Abās istabās bija tropisks karstums.
Vccā kalpotāja, kas arī bija sagatavojusies viesu saņemšanai, sapīkusi murmināja, žēlodama savas ccpurītes pretenciozo lenšu rotu, jo kad viņa, sēdēdama savā priekšistabas krēslā pie svcccs gaismas, iesnaudās, mākslīgais lenšu mezgls liecās līdzi viņas galvai un tam nācās ciest gan no sveces liesmas, gan arī apmirkt kūstošajos taukos.
Pusvienos Zanna, bezgala saniknota, piecēlās no sava krēsla, kā viņa to šovakar jau simtām reižu bija darījusi, lai pa logu palūkotos uz kluso ielu.
Visur valdīja tāds miers un klusums, kā pirms pasaules radīšanas.
Viņa lika sevi izģērbt, tad, atsacīdamās no vakariņām, atlaida kalponi, kuras jautājumi to jau sāka nervozēt.
Bet palikusi viena aiz skaistajiem aizkariem, savā greznajā gultā, viņa tāpat kā vakar nevarēja aizmigt, taču vakar tas bija daudz laimīgāks un bezrūpīgāks nomods: viņa tad vēl loloja visas savas cerības.
Tomēr, lai galīgi nekapitulētu nenovīdīgā likteņa priekšā, Zanna atrada kardināla neatnākšanai dažādus iemeslus.
Pirmais bija tas, ka viņam, kā jau kardinālam un galma virsganam, bija tūkstošiem dažadu darīšanu un rūpju, kas bija daudz svarīgākas nekā kāda tur vizīte Sentkloda ielā.
Otrs bija tas, ka viņš vēl nepazina šo mazo grāfieni Valuā, un šis attaisnojums daudzmaz apmierināja Zannu. Nudien, viņa būtu izmisusi, ja Roāns nebūtu turējis vārdu pēc pirmās vizītes pie viņas.
Bet Zannai gribējās šo slēdzienu pamatot ar kādu taustāmāku pierādījumu.
To viņa nekavējās sev sagadāt: viņa izlēca no gultas un balta kā eņģelis savā greznajā naktstērpā aizdedza sveces un ilgi vēroja sevi spogulī.
Kad pārbaude bija beigusies, viņa apmierināti pasmaidīja, nopūta sveces un likās gulēt.
Šis slēdziens viņu apmierināja.