Nākamā rītā Zanna, nezaudēdama dūšu, lika uzpost dzīvokli, bet tad ķērās pie savas tualetes.
Spogulis viņai bija pareģojis, ka ieradīsies kardināls, lai arī cik maz tas būtu dzirdējis par viņu runājam.
Pulkstenis bija septiņi un kamīnā gaiši kurējās uguns, kad kāda kariete iegriezās Sentkloda ielas slīpumā.
Zanna vēl nebija paguvusi ieņemt savu novērotājas posteni pie loga.
No karietes izkāpa lielā mētelī ģērbies vīrietis un, kad šis cilvēks bija ienācis pa ārdurvīm, kariete iegriezās mazā sānieliņā, lai nogaidītu kunga atgriešanos.
Drīz vien nošķindēja zvaniņš un Lamota kundzes sirds sāka tik skaļi pukstēt, ka to varēja pa gabalu saklausīt.
Bet, sakaunējusies par savu nepamatoto jūtu mulsumu, viņa pavēlēja savai sirdij klusēt, sakārtoja izskaļīgāk zeltā izšūto galdautu, uzmeta uz klavesīna ķādu modernu āriju un uz kamīnstūra — jaunu žurnālu.
Pēc dažām sekundēm Klotilde pieteica:
— Persona, kas jums aizvakar rakstījusi.
— Palūdziet ienākt, — atbildēja Zanna.
Viegliem soļiem, čīkstošās kurpēs ienāca skaists, zīdā un samtā ģērbies vīrietis. Galvu viņš turēja augsti paceltu un viņa staltais augums, likās, aizsniedza griestus. Tas bija viss, ko Zanna, pieceldamās viesi saņemt, paguva ievērot.
Viņai tikai nepalika, ka atnācējs nebija minējis savu vārdu.
Bet, apņēmusies izmantot visas priekšrocības, kādas ir sievietei, kas rūpīgi sagatavojusies sava nodoma īstenošanai, viņa jautāja tādā tonī, kas drīzāk piestāvētu protežētājai nekā protežē meklētājai:
— Ar ko man tas gods runāt?
Princis palūkojās uz durvīm, pa kurām nule bija izgājusi vecā kalpotāja.
— Es esmu kardināls Roāns, — viņš tcica.
To dzirdot, Lamota kundze pamēģināja aiz pārsteiguma pietvīkt un, pieņēmusi pazemīgu izskatu, palocījās ar tik dziļu reveransu, kādu mēdz taisīt tikai karalim.
Viņa pabīdīja atzveltnes krēslu un tai vietā, lai atsēstos uz soliņa, kā to prasīja etiķete, viņa pati arī atsēdās savā ērtajā atzveltnes krēslā.
Kardināls, saprazdams uzaicinājumu justies pilnīgi brīvi, nolika cepuri uz galda un skatījās Zannai acīs, kas tāpat nenolaida acis no kardināla.
— Un tas būtu taisnība, jaunkundz? - viņš tcica.
— Madamc, — pārlaboja Zanna.
— Piedošanu… es aizmirsu…
— Tātad tas būtu taisnība, madamel..
— Mana vīra vārds, monsieur, ir grāfs Lamots.
— Pareizi, pilnīgi pareizi, karaļa gvards.
— Jā, monsicur.
— Un jūs, madamc, esat dzimusi Valuā?
— Jā, Valuā, monsicur.
— Liels vārds, rets vārds, izmiris vārds, — tieca kardināls, sakrustodams kājas.
Žanna noģida kardināla šaubas.
— Izmiris? Nē, monsieur, — viņa atteica, šo vārdu nesu es un mans brālis, barons Valuā.
— Vai tas ir atzīts?
— Viņam nav nekādas vajadzības būt atzītam, mčnsicur. Mans brālis var būt nabags vai bagāts, viņš vienmēr būs un paliks tas, kas viņš ir dzimis — barons Valuā.
— Madamc, cs jūs lūdzu man mazliet pastāstīt par šo sakarību. Jūs mani interesējat un šis ģērbonis ir man simpātisks.
Žanna vienkārši un atklāti izstāstīja visu to, kas mūsu lasītājiem jau ir zināms.
Kardināls klausījās un skatījās, acis no viņas ncnolaizdams.
Viņš nemaz necentās apslēpt gūtos iespaidus, un kādēļ gan lai viņš to būtu darījis? Viņš neticēja ne Žannas dižciltībai, nc viņas nopelniem; viņš redzēja to skaistu, jaunu un nabagu; viņš Žannu aplūkoja un ar to pietika.
Žanna, kuras acīm nekas nepalika apslēpts, tūdaļ nojauta sava nākamā protežē zemos nodomus.
— Tādā kārtā, — nevērīgi teica Roāns, — jūs patiesi esat bijusi ļoti nelaimīga.
— Es, monsicur, par to nesūdzos.
— Tomēr, attēlodami jūsu stāvokli, man ir stipri pārspīlējuši?
Viņš palūkojās visapkārt.
— Šis dzīvoklis ir ērts un pieklājīgi iekārtots.
— Kādai grizetei — bez šaubām, — cieti noteica Žanna, kas dega aiz nepacietības ievadīt lietu īstās sliedēs. — Tur es, monsicur, varu tikai piekrist.
Kardināls sakustējās.
— Kā! — viņš iesaucās, — jūs to saucat par grizetes istabas iekārtu?
— Es domāju, monsicur, jūs neteiksit, ka tā ir piemērota princesei.
— Un jūs esat princese, — noteica kardināls ar to smalko ironijas pieskaņu, ko tikai ļoti inteliģentas vai augstu stāvošas personas prot piejaukt savai izteiksmei, pie tam nekļūdamas bezkaunīgi banālas.
— Es esmu dzimusi Valuā, tāpat kā jūs esat dzimis Roāns, tas ir viss, ko es zinu teikt, — atbildēja Žanna.
Un šajos vārdos bija ielikts tik daudz apbēdinātas un neatzītas sievietes protesta maigā cēluma, tic tika izteikti ar tādu cienību un saskaņu, ka princis nebija aizvainots un kā vīrietis jutās samulsis.
— Kundze, — viņš tcica, — es pavisam aizmirsu, ka man pirmāmkārtām vajadzēja atvainoties. Es jums rakstīju, ka ieradīšos še vakar vakarā, bet man bija jāpiedalās Versaļā monsicur Sifrēna sagaidīšanā. Tāpēc man nācās atteikties no prieka jūs apciemot.
— Monsicur man parāda lielu godu ar to, ka ir atcerējies mani šodien, un monsicur grāfs Lamots ļoti nožēlos, ka viņš vēl joprojām atrodas savas nabadzības trimdā, kas viņam laupa iespēju baudīt tik ievērojamas personas apciemojumu.
Vārdiņš „vīrs" tūdaļ saistīja kardināla uzmanību.
— Vai jūs, madamc, še dzīvojat viena? — viņš jautāja.
— Gluži viena, monsicur.
— Tas ir ļoti jauki, ka tā dzīvo jauna, skaista sieviete.
— Tas ir gluži dabīgi, monsicur, ka tā dzīvo sieviete, kas tiek izstumta no tās sabiedrības, no kuras to šķir viņas nabadzība.
Kardināls klusēja.
— Man liekas, — viņš atsāka, — ka ģcncologi nenoliedz jūsu dižciltību.
— Ko tas man līdz? — nicīgi iesaucās Zanna, ar koķetu žestu sakārtodama mazās, nopūderētās sprodziņas uz deniņiem.
Kardināls pavilka tuvāk krēslu, it kā gribētu sasildīt pie uguns savas kājas.
— Madamc, — viņš teica, — es jau sen esmu gribējis un arī tagad gribu zināt, kādā ziņā es jums varētu būt noderīgs?
— Gluži nekādā, monsicur.
— Kā, nekādā?
— Jūsu Eminence, bez šaubām, parāda man lielu godu.
— Runāsim atklāti.
— Es gan tiešām nezinu, kā es varētu būt vēl atklātāka.
— Jūs nupat vēl man sūdzējāties, — teica kardināls, pārlaizdams skatienu istabai, lai atgādinātu Žannai, ko tā nupat vēl bija teikusi par grizetes cienīgu dzīvokļa iekārtu.
— Jā, protams es sūdzējos.
— Nu un tad?
— O, monsicur, es redzu, ka Jūsu Eminence grib man pasniegt kādu ubagdāvanu.
— M ada mcl
— Jā, jā, neko citu. Ubagdāvanu. Es tās gan esmu saņēmusi, bet turpmāk tās vairs nepieņemšu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Monsicur, es esmu jau diezgan ilgi pacietuši pazemojumus, ilgāk es to vairs nespēju paciest.
— Madamc, jūs nelietojat īsto vārdu. Nabadzība nav nekāds apkaunojums.
— Arī manam vārdam ne? Sakiet man, monsicur Roān, vai jūs ietu ubagot?
— Es nerunāju par sevi, — apjucis lepni atbildēja kardināls.
— Monsicur, es pazīstu tikai divējādus ubagošanas veidus: karietē vai pie baznīcas durvīm; zīdā un samtā vai skrandās. Un tā, lūk, nupat es vēl nesapņoju par to godu piedzīvot jūsu apciemojumu; es domāju, ka esmu aizmirsta.
— Ā, tad jūs zinājāt, ka es esmu jums rakstījis?
— Es taču pazinu jūsu krāsas un zīmogu uz vēstules, kuru jūs, man godu parādīdami, atsūtījāt.
— Bet jūs izlikātics, ka mani nepazītu.
— Tas tāpēc, ka jūs pieteikdamies neparādījāt man to godu nosaukt savu vārdu.
— Lūk, šis lepnums man patīk! — iesaucās kardināls, uzmanīgi vērodams Zannas dedzīgās acis un augstprātīgo sejas izteiksmi.
— Es teicu, — viņa turpināja, — ka biju nodomājusi pirms jūsu ierašanās nomest šo manas nabadzības bēdīgo mēteli, kas tik tikko apsedz mana vārda kailumu un, kā katra ubadze iet skrandās, lai izlūgtos savu maizes kumosu nc lepnuma dēļ, bet no garāmgājēju līdzcietības.
— Es ceru, madamc, ka jūsu līdzekļi nav vēl izsīkuši.
Zanna neatbildēja.
— Varbūt jums ir vēl kādi īpašumi, kaut arī ieķīlāti, vai ģimenes rotaslietas, piemēram, kā šī te?
Un viņš norādīja uz rotu kārbiņu, ar kuru rotaļājās slaidie, baltie jaunās dāmas pirksti.
— Šī te? — jautāja Zanna.
— Goda vārds, tā ir interesanta mantiņa. Vai jūs man atļautu?
Un viņš paņēma kārbiņu.
— A, portrets!
Un kardināls pārsteigts sakustējās.
— Vai jūs pazīstat šā portreta oriģinālu? — jautāja Zanna.
— Tas ir Marijas Terēzes portrets.
— Marija Terēze?
— Jā, Austrijas ķeizariene.
— Vai patiesi? — iesaucās Zanna, — jūs, monsieur, tā domājat?
Kardināls rūpīgi apskatīja kārbiņu.
— Kur jūs to dabūjāt? — viņš jautāja.
— No kādas dāmas, kas vakar še bija.
— Pie jums?
— Pie manis.
— Hm, no kādas dāmas…
Un kardināls no jauna apskatīja kārbiņu.
— Es mazliet kļūdījos, monsicur, — tcica grāfiene, — pie manis vakar bija divas dāmas.
— Un viena no viņām atstāja jums šo kārbiņu? — kardināls neuzticīgi jautāja.
— Ne, viņa man to neatstāja.
— Bet kā tad tā nāca jūsu rokās?
— Viņa to še aizmirsa.
Kardināls kļuva domīgs, tik domīgs, ka grāfiene Valuā jutās intriģēta un nolēma uzmanīties.
Tad kardināls pacēla galvu un, uzmanīgi raudzīdamies grāfienei sejā, jautāja:
— Un kā sauc šo dāmu? Es ceru, jus man piedosit par šo jautājumu,- viņš piebilda, — jo man tiešām kauns, ka es jūs iztaujāju kā izmeklēšanas tiesnesis.
— Patiesi, monsicur, — atteica grāfiene Lamota, — tas ir savāds jautājums.
— Varbūt indiskrēts, bet ne savāds…
— Nē, savāds. Ja es pazītu to dāmu, kas te aizmirsusi šo kārbiņu…
— Tad?
— Tad cs to viņai būtu aizsūtījusi. Bez šaubām — tā viņai ir vērtīga piemiņa, un es par viņas laipno apciemojumu neliktu tai pavadīt četrdesmit astoņas stundas bailēs un neziņā.
— Tātad jūs viņas nepazīstat?
— Nē, cs zinu tikai, ka viņa ir viena no labdarības komitejas valdes dāmām.
— No kādas Parīzes komitejas?
— Nē, Versaļas.
— Versaļas? Un kādas labdarības komitejas dāma?..
— Monsicur, es pieņemu no dāmām: ja sieviete atbalsta nabadzībā kritušu sievieti, viņa to nekad nepazemo. Un, lūk, šī dāma, ko bija informējuši par manu stāvokli, aiziedama atstāja uz mana kamīna apmales simts luidoru.
— Simts luidoru! — pārsteigts iesaucās kardināls un tad tik apķērās, ka ar to var aizskart Žannas pašlepnumu, jo tā nevilšus sakustējās.
— Piedošanu, madame, — viņš teica, — cs nemaz nebrīnos, ka jums ir devuši šo summu. Gluži otrādi, jūs pelnāt visu līdzjūtīgu ļaužu atbalstu un jūsu dzimums uzliek tiem likumīgu pienākumu jums palīdzēt. Es tikai brīnos par šīs dāmas amatu: labdarības dāmas parasti nemēdz pasniegt tik lielus pabalstus. Vai jūs man varētu īsumā uzskicēt šīs dāmas izskatu?
— Tas man būs pagrūti, — atbildēja Zanna, lai vēl vairāk sakāpinātu sava viesa ziņkāri.
— Kāpēc pagrūti? Viņa taču ieradās pie jums.
— Tas taisnība. Bet šī dāma, kas acīmredzot negribēja tikt pazīta, slēpa savu seju lielā kapucē; bez tam viņa bija ģērbusies kažokā. Tomēr…
Grāfiene pūlējās atcerēties.
— Tomēr, — neatlaidās kardināls.
— Man likās, ka es redzēju… es neņemos apgalvot, monsieur.
— Ko jūs redzējāt?
— Zilas acis.
— Un mute?
— Maza, kaut gan lūpas, sevišķi apakšlūpa, bija diezgan pabiezas.
— Vidēja vai slaida auguma?
— Vidēja.
— Un rokas?
— Ļoti smalkas.
— Kakls?
— Garš un tievs.
— Seja?
— Cēla un cienīga.
— Valoda?
— Mazliet neskaidra. Bet varbūt, jūs, monsicur, pazīstat šo dāmu?
— Kā gan lai es viņu, grāfien, pazītu? — atjautāja kardināls.
— Nu, kaut vai spriežot pēc jūsu jautājumiem, vai tās simpātijās, kādu labu darbu darītāji savstarpēji parāda.
— Nē, madamc, es šīs dāmas nepazīstu.
— Tomēr, monsicur, jums varētu būt radusies kāda nojauta.
— Kādā ziņā?
— Varbūt sakarā ar šo ģīmetni?
— Ak tā! — iesaucās kardināls, kas baidījās, ka varbūt būs par daudz izteicies, — jā, protams, šī ģīmetne.
— Kas ir ar šo ģīmetni, monsicur?
— Jā, man patiesi liekas, ka šī ģīmetne būtu…
— Ķeizarienes Marijas Terēzes portrets, vai nc tā?
— Jā, tā man liekas.
— Un tātad jūs domājat?..
— Es domāju, ka jūs būs apciemojusi kāda vācu dāma, piemēram, kāda no tām, kas Versaļā nodibinājušas palīdzības komiteju.
— Versaļā?
— Jā, Versaļā.
Un atkal kardināls apklusa. Bet bija redzams, ka viņš par kaut ko šaubās un ka šī rotu kārbiņa grāfienes rokās ir pamodinājusi viņā neuzticību un aizdomas.
Bet tas, par ko Žanna nebija skaidrībā un ko viņa veltīgi nopūlējās izprast, bija prinča šaubu dziļākie motīvi. Viņa nojauta, ka šie motīvi nekādā ziņā nebija viņai labvēlīgi un varēja novest pie tā, ka princis sāktu saskatīt še viņam izliktās lamatas.
Varēja taču būt, ka ir novērots, cik ļoti kardināls interesējās par visu, kam kaut kāds sakars ar karalieni, jo tas galmā sen vairs nebija nekāds noslēpums. Un mēs jau aprādījām, cik ļoti dažas personas bija ieinteresētas kurināt naidu starp karalieni un virsganu.
Šī Marijas Terēzes ģīmetne, šī kārbiņa, ko viņa mēdza lietot un ko tas tik bieši bija redzējis ķeizarienes rokās, kādā ceļā tā bija nonākusi šīs ubadzes Zannas dzīvoklī?
Vai tiešām pati karaliene būtu spērusi kāju šinī nabadzīgajā miteklī?
Vai tiešām Žanna to nebūtu pazinusi? Vai arī viņai bija kādi citi motīvi izlikties, ka nekā nezinātu, kāds gods viņai ticis parādīts.
Kardināls šaubījās.
Jau vakar viņam bija radušās aizdomas. Valuā vārds viņam bija licis sevišķi uzmanīties. Un, lūk, runa vairs nebija par nabadzīgu sievieti, bet par princesi, kuru atbalstīja pati karaliene, personīgi atnesdama tai savu labvēlību.
Vai patiesi Marija Antuancte bija tik žēlsirdīga?
Kamēr kardināls to visu pārdomāja, Zanna, kas viņu nebija izlaidusi no acīm un kas tik uzmanīgi bija sekojusi prinča izjūtu gammai, bija tuvu izmisumam, jo cilvēki, kam ir kādi blakusnolūki, pārcieš nežēlīgas mokas, redzot šaubāmies tos, kuru pārliecināšanai viņi ņēmuši palīgā tīru patiesību.
Klusums kļuva abiem neērts, un kardināls to pārtrauca ar citu jautājumu.
— Bet vai jūs ievērojāt otru dāmu, kas pavadīja jūsu labvēli? Vai to jūs man varētu aprakstīt?
— O, jā, to es labi redzēju, — atbildēja grāfiene. — Viņa ir slaida un skaista, ar apaļām formām, lielisku sejas krāsu un enerģiskiem vaibstiem.
— Un vai pirmā dāma to ne reizi netika saukusi vārdā?
— Jā gan, vienu reizi, bet tas bija viņas kristītais vārds.
— Un kāds bija šis vārds?
— Andrē.
— Andrē! — iesaucās kardināls un nodrebēja.
Arī šī kustība, tāpat kā visas citas, Lamota kundzei nepalika nepamanītas.
Tagad kardinālam lieta bija skaidra. Andrē vārds bija izgaisinājis visas viņa šaubas un neziņu.
Un patiesi, viņš zināja, ka tiešām karaliene ar Tavernī jaunkundzi bija bijušas Parīzē. Galmā cirkulēja baumas par novēlošanos, par aizslēgtiem vārtiem, par laulātu ļaužu strīdu starp karali un karalieni, par to visu viņš bija dzirdējis Versaļā.
Kardināls atviegloti uzelpoja.
Sentkloda ielā viņam nedraudēja ne slazdi, ne sazvērestība, un Lamota kundze tam šķita skaista un tīra kā eņģelis.
Tomēr viņai vajadzēja izturēt vēl pēdējo pārbaudījumu. Kardināls bija diplomāts.
— Grāfien, — viņš tieca, — man jāatzīstas, ka visvairāk es brīnos par kaut ko citu.
— Par ko, monsicur?
— Ka ar jūsu vārdu un titulu jūs neesat griezusies pie karaļa.
— Pie karaļa?
— Jā.
— Bet, monsicur, cs karalim esmu iesniegusi četrdesmit lugumrakstu un tikpat daudz prasību.
— Bez rezultāta?
— Bez rezultāta.
— Bet ja nu arī karalis atsakās, tad tomēr visi pārējie karaliskā nama prinči būtu ievērojuši jūsu prasības, piemēram, Orleānas hercogs ir līdzcietīgs un bieži mēdz darīt, tieši to, ko karalis nedara.
— Es, monsicur, vērsos arī pie viņa augstības Orleānas hercoga, bet viss bija veltīgi.
— Veltīgi! Par to man ir brīnums.
— Protams, ja cilvēks nav bagāts, vai arī, ja viņam nav protežē, visi viņa lūgumi tiek tikai līdz valdnieku priekšistabām.
— Vēl ir grāfs Artuā. Izpriecu mīlētāji bieži hdara labākus darbus nekā labdarības draugi.
— Ar monsicur grāfu Artuā bija tāpat kā ar viņa augstību Orleānas hercogu un Viņa Majestāti Francijas karali.
— Bet galu galā taču vēl atliek karaļa krustmātes. Vai nu es ļoti maldos, vai arī šīs vecās dāmas pret jums katrā ziņā būtu bijušas atsaucīgākas.
— Arī nē, monsicur.
— O, cs nevaru iedomāties, ka Elizabetes kundze, karaļa māsa, būtu tik bezjūtīga.
— Taisnība, monsicur, viņas karaliskā augstība uz manu lūgumu bija apsolījusi mani pieņemt. Bet es patiesi nezinu, kā tas nākas: kad viņa bija pieņēmusi manu vīru, tā, neskatoties uz maniem neatlaidīgiem lūgumiem, nav vairs turējusi par vajadzīgu man kaut ko atbildēt.
— Nudien, tas ir savādi, — noteica kardināls.
Tad pēkšņi, it kā šī doma viņam nule būtu ienākusi prātā, viņš iesaucās:
— Ak, Dievs, mēs taču pavisam aizmirsām!
— Ko tad?
— Nu īsto personu, pie kuras jums vispirms vajadzēja griezties.
— Un pie kā tad man vispirms būtu vajadzējis griezties?
— Pie galvenās labvēlību izdalītājas, pie viņas, kas nekad nav atsacījusies atalgot nopelnus, — pie karalienes.
— Pie karalienes?
— Jā, pie karalienes. Vai jūs viņu jau esat redzējusi?
— Nekad vēl, — vientiesīgi naivi atbildēja Žanna.
— Kā, un jūs viņai neesat iesniegusi nevienu lūgumu?
— Nekad.
— Vai jūs neesat mēģinājusi panākt pie viņas audienci?
— To esmu darījusi, bet bez panākumiem.
— Jums vismaz vajadzēja lūkot nostāties viņai ceļā, lai viņa jūs ievērotu un uzaicinātu uz galmu. Tas arī būtu bijis viens līdzeklis.:
— To cs nekad neesmu mēģinājusi.
— Patiesi, madamc, tas, ko jūs man stāstāt, ir tīri vai neticami.
— Ticiet man, es tikai divi reizes esmu bijusi Versaļā un redzējusi tur tikai divas personas: doktoru monsicur Luī, kas apmeklēja manu tēvu nabagmājā, un monsicur baronu Tavernī, kuram mani rekomendēja.
— Un ko jums tcica monsicur Tavernī? Viņš jūs katrā laikā varēja pieteikt karalienei.
— Viņš man atbildēja, ka es darot ļoti neprātīgi.
— Kā tā?
— Ka prasot no karaļa savu tiesību labvēlīgu atjaunošanu, cs līdz ar to pasvītroju savu radniecību, kas Viņa Majestātei var būt tikai nepieņemama, jo nabadzīgs rads nekad nav patīkams.
— To varēja sagaidīt no šā brutālā egoista, — piebilda princis.
Brīdi viņš pārdomāja Andrē vizīti pie komteses.
„Cik savādi: tēvs noraida lūdzēju, bet karaliene atved pie tās viņa meitu. No šīs pretrunas kaut kam vajag iznākt."
— Zvēru pie sava muižnieka godavārda, — viņš skaļi piebilda, — es esmu sajūsmināts, dzirdot sakām lūdzēju un visaugstākā dzimuma sievieti, ka viņa nekad nav redzējusi nc karali, nc karalieni.
— Izņemot, protams, gleznā, — pasmaidīja Zanna.
— Labi, — iesaucās kardināls, kurš tagad bija galīgi pārliecināts par grāfienes vaļsirdību un godīgumu, — ja vajag, cs pats jūs aizvedīšu uz Versaļu, kur jums atvērsies visas durvis.
— Ak, monsicur, cik jūs esat labs! — priekā iesaucās grāfiene.
Kardināls pievirzījās tuvāk.
— Un tas būtu neiespējami, — viņš tcica, — ja par jums drīzā laikā neieinteresētos visa pasaule.
— Ak, monsieur, — Žanna koķeti nopūtās, — vai patiesi jūs tā domājat?
— Es par to esmu vairāk nekā pārliecināts.
— Es domāju, jūs, monsicur, man tikai glaimojat.
Un viņa cieši tanī paskatījās.
Tiešām, šī kardināla izturēšanās pēkšņā pārmaiņa varēja pārsteigt grāfieni, pret kuru vēl pirms desmit minūtēm viņš bija izturējies ar īstu dižciltīgu vienaldzību.
Žannas skatiens — tik straujš, kā no loka izlidojusi bulta, — trāpīja vai nu kardināla sirdi, vai viņa jūteklību. Viņā dzirkstīja vai nu alku vai godkārības kvēle, bet tomēr tā bija kvēle.
Monsicur Roāns, liels sieviešu pazinējs, bija spiests sev atzīties, ka reti kad viņam bija gadījies sastapt tik valdzinošu sievieti.
„Goda vārds," viņš nodomāja ar īstu diplomāta neatkarību, „tas būtu tiešām neparasts un interesants gadījums, ja cs še vienā reizē sastaptu godīgu sievieti ar mazas viltnieces seju un šādā nabadzībā sev varenu protežē."
— Monsicur, — ierunājās šī buduāra sirēna, — jūs bieži klusējat, bet tas mani uztrauc. Atvainojiet, lūdzu, ka cs jums to tik atklāti pasaku.
— Kādā ziņā, madamc grāfien ? — jautāja kardināls.
— Lūk, šādā, monsicur: tādi cilvēki, kā jūs mēdz būt galanti tikai pret divām sieviešu grupām.
— Ak, Dievs, madamc grāfien, ko jūs sakāt! Goda vārds! Jūs mani nobiedējāt.
Viņš satvēra tās roku.
- Jā, — atbildēja grāfiene, — to es saku un pie tā cs palieku.
— Nu, redzēsim, pret kādām tad?
— Pret sievietēm, ko ļoti mīl, un pret sievietēm, kuras visai augstu nevērtē.
— Madamc grāfien, jūs man liekat nosarkt. Vai patiesi cs pret jums būtu bijis nepieklājīgs?
— Protams!
— Ak, nesakiet tā! Tas būtu briesmīgi!
— Tas patiesi tā ir, monsieur, jo, pirmkārt, jūs mani nevarat sevišķi mīlēt un, otrkārt, cs līdz šim vismaz neesmu jums devusi iemesla mani sevišķi nicināt.
Kardināls saņēma Žannas rokas.
— Ak, grāfien, jūs ar mani tā runājat, it kā būtu uz mani noskaitusies.
— Nē, monsicur, jo jūs vēl neesat izpelnījies manas dusmas.
— Un cs tās, madamc, arī nekad ncizpelnīšos, sākot ar šo dienu, kad man nu ir bijis tas prieks jūs redzēt un ar jums iepazīties.
„Ak, mans spogulis! Mans spogulis!" pie sevis nodomāja Žanna.
— Un, sākot ar šo dienu, — turpināja kardināls, — mana protekcija jūs vairs neatstās.
— Ak, monsicur, — teica grāfiene, kas bija atstājusi savu roku kardināla rokā, — cs domāju — par to būtu diezgan runāts
— Ko jūs gribat teikt?
— Nestāstiet man vairs par jūsu protekciju!
— Lai Dievs man piedod, ja cs vēlreiz minētu vārdu — protekcija! Ak, madamc, tad tā nebūsit jūs, ko šis vārds pazemos, bet gan es.
— Tad, monsieur kardināl, pieņemsim vienu lietu, kas man bezgala glaimotu…
— Pieņemsim, ka jūs, monsicur, esat bijuši pie Lamotas Valuā kundzes pieklājības vizītē. Nekā vairāk.
— Bet arī ne mazāk, — atbildēja galantais kardināls.
Un pielicis Žannas pirkstus pie lūpām, viņš tiem uzspieda diezgan ilgu skūpstu.
Grāfiene atvilka roku.
— Tā bija tikai pieklājība, — atvainodamies teica kardināls.
Žanna atkal pasniedza kardinālam roku, ko tas šoreiz ļoti godeienīgi noskūpstīja.
— Lūk, tā man patīk, monsicur.
Kardināls palocījās.
— Viss, ko cs vēlētos, — turpināja Žanna, — būtu tas, ka es varētu apzināties, ka man ir sava, lai cik maza vietiņa, tik augsti stāvoša cilvēka sirdī, kāds esat jūs. Tas mani apmierinātu veselu gadu.
— Gadu! Tas ir par maz… cerēsim, ilgāk, madamc grāfien.
— Es nesaku nē, monsicur kardināl, — viņa smaidīdama atbildēja.
Žanna jau otru reizi bija lietojusi šo īso, familjāro „monsicur
kardināl". Kurā katrā citā reizē tas būtu varējis aizvainot augstprātīgo princi, bet šoreiz lieta pieņēma tādu virzienu, ka viņš par to nebūt nedusmojās, bet uzņēma šo vārdu kā labvēlības apliecinājumu.
— Tātad pilnīga uzticēšanās! — iesaucās viņš, pievirzīdamies vēl tuvāk. — Jo labāk, jo labāk.
— Jā, cs pilnīgi uzticos, tāpēc ka Jūsu Eminencē es jūtu…
— Jūs nupat vēl teicāt — monsicur…
— Piedošanu, monsicur, cs nezinu galma paražas. Es teicu, ka uzticos jums, tāpēc ka jūs spējat saprast tādu sirdi, kā manējā — bezbailīgu, uzņēmīgu un tīru sirdi. Neskatoties uz manu nabadzību un grūto cīņu, ko man nācies izcīnīt ar visiem maniem ienaidniekiem, Jūsu Eminencei labpatiks pieņemt no manis, tas ir, no manas sabiedrības to, kas būs tās cienīgs. Es ccru, ka Jūsu Eminenč^ būs saudzīga pret mani.
— Tātad mēs, madamc, noslēdzam draudzību.
— Tas ir parakstīts un apzvērēts?
— Es tā domāju.
Kardināls piecēlās un, rokas atplētis, tuvojās Lamota kundzei, bet tā kā zvēresta došanai roku pacelšana bija mazliet par plašu, grāfiene viegli un vijīgi izvairījās no apskāviena.
— Bet tikai draudzība trijatā! — viņa iesaucās ar neatdarināmu nevainīgi valšķīgu izteiksmi.
— Kāpēc trijatā? — jautāja kardināls.
— Bez šaubām — vai tad nav kaut kur trimdā kāds nabags, ko sauc par grāfu Lamotu?
— Ak, madamc, cik žēl; ka jums ir tik laba atmiņa!
— Bet tā kā jūs par viņu nerunājat, tad ir jārunā man.
— Un vai jūs zināt, madame grāfien, kāpēc es par viņu nerunāju?
— Sakiet, lūdzu!
— Tāpēc, ka viņš pats par sevi diezgan runās; ticiet man, šajā ziņā vīri nekad nav aizmāršas.
— Un ja viņš pats par sevi runās?
— Tad runās arī par jums, runās par mums.
— Kā tā?
— Piemēram, sacīs, ka grāfs Lamots vai nu ir samierinājies, vai nav samierinājies ar to, ka kardināls Roāns divas, četras vai piecas reizes nedēļā apciemo viņa kundzi Sentkloda ielā.
— Ko jūs sakāt, monsieur kardināl, — trīs, četras vai piecas reizes nedēļā!
— Jā, kur tad paliek draudzība, madame? Es teicu piecas reizes, es pārteicos. Man vajadzēja teikt — sešas vai septiņas, protams, neskaitot vēl vienu dienu garajā gadā.
Žanna smējās.
Kardināls ievēroja, ka Zanna pirmo reizi parādīja šo godu viņa jokiem, un viņš jutās glaimots.
— Vai jūs varētu izdarīt tā, ka par to nerunātu? — viņa jautāja.
— To var, — kardināls atbildēja.
— Un kā?
— O, tas ir pavisam vienkārši, vai nu no labās vai sliktās puses, bet parīzieši mani pazīst.
— Tikai no labās puses, monsieur.
— Bet viņiem nav tā laime pazīt jūs.
— Nu, un tad?
— Palūkosimies no otras puses!
— Kā tas saprotams?
— Piemēram… ja jūs gribētu…
— Lūdzu, turpiniet!
— Ka nevis cs, bet jūs izejat.
— Es, monsieur, lai eju uz jūsu pili?
— Jūs nāksit pie kāda ministra.
— Bet ministrs taču nav vīrietis, monsicur.
— Jūs esat debešķīga! Nu, labi, nerunāsim par pili — man ir nams.
— Teiksim skaidri — maza dārza mājiņa.
— Nē, nams, kas nodots jūsu rīcībā.
— Ak! — iesaucās grāfiene, — manā rīcībā. Un kur tas būtu? Es to nezinu.
Kardināls piecēlās.
— Rīt, pulksten desmitos jūs dabūsit tā adresi.
Grāfiene nosarka. Kardināls galanti satvēra viņas roku un šoreiz skūpsts bija ir maigs, ir pieklājīgs, ir uzmācīgs.
Abi atvadījās ar to smaidošo laipnību, kas vēstī par tuvu intīmu draudzību.
— Parādiet, monsicur, gaismu! — iesaucās grāfiene. Kalpotāja darīja, kā bija pavēlēts.
Prelāts aizgāja.
„Man liekas," nodomāja Žanna, „tas ir krietns solis uz priekšu." „Labi, tīri labi," nodomāja kardināls, „man liekas, ka es būšu nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu. Šī sieviete ir pietiekam gudra, lai savaldzinātu karalieni, kā karaliene ir savaldzinājusi mani."