Bija reiz laiki, kad parīzieši vaļasbrīžos kaislīgi nodevās tādu jautājumu pētīšanai, kas mūsdienās nodarbina tikai tos bagātniekus, kurus sauc par liekēžiem, zinātniekiem un sliņķiem.
Ap to laiku, kurā norisinās mūsu stāsts, tas ir, ap 1784.gadu, visu prātus nodarbināja kāda jauna ideja, kas kā vēsma lidoja gaisā, pieskardamās katram pāri vidusmēram stāvošam prātam, tāpat kā ūdens tvaiki pieskaras kalnu galotnēm. Šī jaunā ideja bija mesmerisms- noslēpumainā zinātne, kuras atradēji, nejuzdami nekādu vajadzību to popularizēt plašākās masās,, bija ļāvuši tai saistīties ar kāda cilvēka prātu, tas ir, pieņemt tīri aristokrātisku titulu, kurpretī mūsdienu zinātnieki pārspīlētas kautrības dēļ, vietā un nevietā lietodami grieķisku terminoloģiju, tikai vulgarizē katru zinātnisku elementu.
Un patiesi, kāda gan būtu bijusi vajadzība 1784.gadā popularizēt kādu zinātnes atklājumu? Vai tautai, par kuras domām, tās valdnieki nebija interesējušies simt piecdesmit gadu, valstī bija kāda nozīme?
Nekāda. Tauta bija auglīgā zeme, kas dod ienākumus; tā bija bagāta raža, ko ievāca; šīs zemes saimnieks bija karalis, bet pļāvēji — muižniecība.
Šodien tas viss ir citādi: Francija ir kā smilšu pulkstenis, kas rāda gadu simteņus. Veselus deviņsimt gadus viņš bija rādījis karaļa stundu; tad to apgrieza Visuvarenā roka un tagad atkal tā gadu simteņus rādīs — tautas stundu.
1784.gadā kādai lietai nozīmi piešķīra cilvēka vārds; mūsu dienās kādas ieceres panākumi izceļ cilvēka vārdu.
Bet atstāsim „šodienu", lai paskatītos uz «vakardienu", jo kas gan ir mūžības priekšā pusgadusimtenis? — pat ne tik daudz, kā īsais laika sprīdis starp „šodicn" un „vakar".
Doktors Mcsmērs uzturējās Parīzē, kā mēs to jau zinām no Marijas Antuanetcs, kas lūdza karalim atļauju viņu apciemot. Tādēļ lai mums būtu atļauts drusku pakavēties pie šā cilvēka, kura vārds, kas tagad saistās ar nelielu adeptu pulciņu, tajā laikā, kad norisinās mūsu stāsts, bija visu mutē.
Ap 1777.gadu Mcsmērs bija pārvedis no Vācijas, šis krēslaino sapņu zemes, kādu miglā Utu un zibeņiem cauraustu zinātnisku teoriju. Šo zibeņu gaismā zinātnieks redzēja pār savu galvu savelkamies tumšu mākoņu loku; kurpretī iedzīvotāji redzēja tikai zibeņus.
Vācijā Mcsmērs bija nācis klajā ar savu teoriju par planētu iespaidu. Viņš mēģināja pierādīt, ka debesu ķermeņi ar savu savstarpējo pievilkšanas spēku atstāj arī iespaidu uz visu dzīvo radību, sevišķi uz tās nervu sistēmu, pie kam šis iespaids tiek pārnests ar kāda neuztverama fluīda palīdzību, kas piepilda visu pasaules telpu. Bet šī teorija izrādījās pārāk abstrakta. Lai to saprastu, vajadzēja pazīt Galileja un Ņūtona mācības. Vārdu sakot, tas bija-astronomisku atziņu un astroloģisku murgojumu sajaukums, kas nevarēja kļūt populārs augstākās aprindās, jo tad būtu vajadzējis pārveidot visu muižniecību par zinātnieku sabiedrību. Tāpēc ari Mcsmērs drīz vien atmeta savu pirmo teoriju un pievērsās magnētismam.
Magnētu iedarbība ap šo laiku bija vispusīgi izpētīta; to pievilkšanas un atgrūšanas spējas piešķīra minerāliem gandrīz vai tādas pašas dzīvības izpausmes parādības, kā cilvēcīgām būtnēm, liekot tām par pamatu abas lielās cilvēku dvēseles kaislības: mīlu un naidu. No tā izrietēja, ka magnētiem pierakstīja izcilas spējas, sevišķi dažu slimību dziedināšanā. Mesmērs nu papildināja savu teoriju ar magnetārām parādībām un mēģināja saskatīt, ko viņš no šādas koalīcijas varētu iegūt.
Mesmēram par nelaimi, ierodoties Vīnē, viņš tur atrada jau priekšā kādu sāncensi. Šis sāncensis, vārdā Halls, apgalvoja, ka Mesmērs piesavinājies viņa paņēmienus. Mesmērs, kuram netrūka fantāzijas, deklarēja, ka viņš turpmāk savā ārstniecībā atsakoties no magnētiem kā no pilnīgi nevajadzīgiem objektiem un ārstēšot savus slimniekus vienīgi ar ķermeņa magnētiem.
Šis vārds, kas gan likās nedzirdēts, patiesībā nenozīmēja nekā jauna: magnētisms, ko jau sirmā senatnē pielietoja savos rituālos ēģiptiešu priesteri un grieķu pitijas, bija saglabājies tradīciju veidā cauri visiem viduslaikiem. Trīspadsmitajā, četrpadsmitajā un piecpadsmitajā gadsimtā burvji bija cilvēki, kam bija izdevies uzlasīt dažas šīs zinātnes drusciņas. Daudzi no viņiem, stāvēdami uz sārta, apliecināja savu piederību pie šīs savādās reliģijas, par kuras mocekļiem tie kļuva.
Irbāns Grandjē nebija nekas cits kā magnetizētājs.
Mesmērs bija dzirdējis stāstām brīnumus par magnētismu.
Zozefs Balzāmo, viens no mūsu romānu varoņiem, bija atstājis šīs zinātnes pēdas Vācijā, sevišķi Strasbūrā. Mesmērs sāka vākt un sakopot šīs zinātnes drusciņas, kas mirgoja šur un tur, kā malduguntiņas naktī dejo pār purvu akačiem. Viņš tās sakausēja vienā teorijā, izveidoja par noteiktu sistēmu un nosauca to par mesmerismu.
Tad viņš iesniedza to Zinātņu Akadēmijai Parīzē, Karaliskajai biedrībai Londonā un Berlīnes Akadēmijai. Abas pirmās viņam pat neatbildēja, bet trešā to nosauca par prātā jukušu.
Mesmērs atcerējās grieķu filozofu, kurš bija iedomājies noliegt kustību un kuru viņa pretinieks apkaunoja, pieceldamies un aiziedams. Viņš ieradās Francijā, atņēma dakterim Storkam un acu ārstam Vencelim viņu pacienti, kādu jaunu divdesmit septiņus gadus vecu dāmu, kas slimoja ar aknām un grūtu acu kaiti. Pēc trīs mēnešu ilgiem seansiem aklā slimniece bija izveseļojusies un redzēja skaidri.
Šis gadījums pārliecināja daudzus. Starp tiem bija arī kāds ārsts, vārdā Delons, kas no ienaidnieka kļuva par apustuli.
Sākot ar šo brīdi, Mesmēra slava auga augumā. Akadēmija izteicās pret viņu, bet galms nostājās Mesmēra pusē. Ministrija ievadīja sarunas ar Mesmēru, lai viņš aplaimotu cilvēci, nododams atklātībai savu doktrīnu. Mesmērs noteica cenu. Sākās kaulēšanās, monsicur Brctcils karaļa vārdā piedāvāja viņam 20 000 livru mūža rentes un 10 000 vienreizēja atalgojuma, ja viņš apmācīs savā mākslā trīs personas. Mesmērs, kuru bija sarūgtinājusi karaļa sīkmanība, atteicās un kopā ar dažiem saviem slimniekiem aizbrauca uz Spā kūrortu.
Bet tad pēkšņi Mcsmēram nāca negaidīts sitiens. Delons, viņa māceklis, Delons, kas zināja sava kunga noslēpumu, ko tas bija atsacījies pārdot par 30 000 livru gadā, šis pats Delons atvēra publisku kabinetu, kur ārstēja pēc Mesmēra metodes.
Kad Mcsmērs to uzzināja, viņš nosauca to par zādzību, par krāpšanu. Likās, ka viņš zaudēs prātu. Tad vienam no viņa pacientiem, monsicur Bergasam, ienāca prātā laimīga ideja: nodibināt slavenā profesora atraduma realizēšanai komanditsabiedrību. Drīz izveidojās simts vīru liela grupa ar 340 000 livru lielu pamatkapitālu. Mesmēram vajadzēja iepazīstināt šīs grupas akcionārus ar saviem ārstēšanas paņēmieniem. Doktors pieņēma šos noteikumus un, ticis pie kapitāla, atgriezās Parīzē.
Tādi toreiz bija laiki. Tautu dzīvē dažreiz ir brīži, sevišķi pirms lielām pārmaiņām, kad visa nācija it kā apstājas kāda nezināma šķēršļa priekšā. Tā mīņājas uz vietas, it kā nojauzdama bezdibeni, pie kura tā ir nonākusi un kuru tā vēl neredz, bet jūt.
Tādās krustcelēs toreiz bija nonākusi Francija. Ārēji visā sabiedrībā vēl valdīja miers, kaut gan prāti bija uzbudināti. Visi jutās it kā ietaukojušies kādā neīstā labklājībā, kuras galu visi paredzēja, kā, izejot mežmalā, jau iztālēm var nojaust klajumu. Šis klusums, kurā nebija nekā paliekoša, nekā reāla, visus nogurdināja. Visi meklēja sajūtu atsvaidzinājumu. Un viss, kas bija jauns, vai nu tas bija labs vai slikts, tika apsveikts ar prieku. Visi bija kļuvuši pārāk frivoli, lai kā senāk nopūlētos ap smagajiem valdīšanas jautājumiem, bet labprāt strīdējās par mūziku, izteikdamies vai nu par
Gliku, vai Pičinni, aizrāvās ar «Enciklopēdiju", vai sajūsminājās par Bomaršē memuāriem.
Kādas jaunas operas parādīšanās uz skatuves tika vairāk pārrunāta nekā miera līgums ar Angliju vai Savienoto Valstu atzīšana. Vārdu sakot, tas bija viens no tiem laikmetiem, kad gaišākie gari, kurus filozofi noveduši pie patiesības, tas ir — pie vilšanās, un apnikuši šinī gaismā redzēt visu lietu būtību vispilnīgākā dzidrumā, sper vēl soli tālāk un mēģina pārkāpt reālās pasaules robežas, lai ieietu sapņu un ilūziju pasaulē.
Un ja ir pierādījies, ka tikai skaidras un gaišas atziņas drīzā laikā iespiežas sabiedrībā, tad tikpat noteikti var apgalvot, ka ne mazāk liels pievilkšanas spēks ir visam tam, kas noslēpumains un neizprotams.
Arī franču sabiedrību neatvairāmi pievilka šā mesmeriskā fluīda mistērija, kas, pēc viņas adeptu apgalvojuma, atdeva slimniekiem veselību, neprātīgiem — prātu un apdomīgos padarīja pārdrošus.
Bet pamazām pamodās šaubas par Mesmēra visvareno metodi. Jā, ko tad viņš bija izdarījis? Kad viņš bija parādījis savus dievišķos brīnumus? Kuram augstmanim viņš bija atdevis jaunību un spēku? Kurai vecuma sagrauztai dāmai viņš bija atdevis uzdzīvē izšķiesto nervu enerģiju? Kurai jaunavai viņš magnētiskā lēkmē bija atklājis nākotni?
Nākotne! — visu laiku lielākais vārds, visu domājošo lielākā mīkla, visu problēmu atrisinājums. Un kas bija tagadne?
Karaļvalsts bez mirdzuma, aristokrātija bez nopelniem, zeme bez tirdzniecības, tauta bez tiesībām un sabiedrība bez uzticības.
Sākot ar karaļģimeni, kas apmulsusi un vientuļa sēdēja troni, un visbeidzot ar izbadējušo strādnieku ģimeni tās būdiņā — visur valdīja bailes, kauns un posts.
Aizmirst visus citus un domāt vienīgi par sevi; smelt no jauniem, neparastiem, nezināmiem avotiem pārliecību, ka ir iespējama bezgalgara dzīve visu spēku pilnībā; izraut no skopajām debesīm kādu jaunu noslēpumu — vai kāds brīnums, ka šādā noskaņojumā visi tiecas uz to nezināmo, no kura Mesmērs mazliet atvilka plīvuru.
Voltērs bija miris un Francijā vairs nekur nedzirdēja aizrautīgus smieklus, izņemot varbūt Bomaršē, kas bija vēl dzēlīgāks nekā viņa skolotājs. Ruso bija miris: Francijā vairs nebija reliģiskas filozofijas. Ruso gribēja atbalstīt Dievu, bet pēc viņa nāves neviens vairs neriskēja to darīt, aiz bailēm, ka šis neatvairāmais smagums varētu sadragāt.
Senāk karš franču tautai bija nopietna lieta. Ar tā palīdzību karaļi uzturēja možu nacionālo heroismu; tagad vienīgais karš, ko franči izkaroja, bija amerikāņu karš, kurā karalim nebija ne mazākās nozīmes. Un patiesi — šinī karā cīnījās par to nepazīstamo lietu, ko amerikāņi sauca par neatkarību, bet franči šo vārdu tulkoja ar abstrakto jēdzienu — brīvība.
Bez tam vēl šis tālais karš, ko izkaroja nevien cita tauta, bet kas arī norisinājās citā pasaulē, pašreiz jau bija beidzies.
Visu to labi apsverot, vai tiešām nebija labāk nodarboties ar Mesmēru, šo vācu ārstu, kas pēdējos sešos gados nu jau otrreiz aizrāva visu franču sabiedrību, nekā interesēties par lordu Kornuēlu vai monsicur Vašingtonu, kas abi atradās tik tālu, ka nc vienu, ne otru nevarēja cerēt kādreiz redzēt.
Turpretī Mcsmērs bija šepat: viņu varēja redzēt, ar roku aizskart un, kas jau bija divu trešdaļu parīziešu lielākā godkārība, — pašiem tikt viņa roku skartiem.
Un tā, lūk, šis cilvēks, kuru, viņam ierodoties Parīzē, neviens neatbalstīja, pat ne viņa tautiete — karaliene, kas labprāt atbalstīja savus tautas brāļus. Šis cilvēks, kurš, ja vien nebijis doktors Delons, kas to vēlāk piekrāpa, būtu palicis neviena nepazīts. Šis cilvēks valdīja pār visu parīziešu prātiem, tālu atstādams aiz sevis karali, ar kuru pat nebija runājis, tāpat arī Lafajetu, par kuru vēl nerunāja un Neķēru, par kuru vairs nerunāja.
Tā kā šis gadsimts bija izvēlējies sev par pienākumu dot katram saprātam pēc viņa spējām, katrai sirdij — pēc viņas tieksmēm, katrai miesai — pēc viņas vajadzībām, tad preti materiālisma iemiesojumam Mcsmēram pacēlās Senmartīns, spiritisma pārstāvis, kura mācībai vajadzēja apmierināt visus tos, ko bija ievainojis vācu doktora pozitīvisms.
Iedomājaties milzi, kura reliģija ir maigāka par pašu reliģiju; iedomājaties republikāni, kas vislielākā mērā respektē karaļus; īstu muižnieku, kura sirds ir pilna mīlas un maiguma pret vienkāršo tautu; iedomājaties šā cilvēka uzbrukumu, kas tiek īstenots ar vislielāko daiļrunības loģiku pret visiem iespējamiem kultiem, vienkārši tā iemesla dēļ, ka tic apliecina savu dievišķo dabu.
Iedomājieties šo Epikūru balti pūderētā parūkā, zeltā izšūtos svārkos, spīgulīšu vestē, atlasa biksēs un zīda zeķēs ar sarkaniem papēžu aizsargiem.
Šo Epikūru, kas neapmierinās ar to, ka gāž dievus no viņu augstumiem, dievus, kuriem tas netic, bet kurš tikpat nesaudzīgi vēršas pret visām valdīšanas formām, uzskatīdams tās par kultiem, tāpēc, ka starp tiem parasti nav nekādas saskaņas un tie gandrīz vai vienmēr noved cilvēci nelaimē.
Viņš uzstājās pret sabiedriskajiem likumiem, iznīcinādams tos ar šo vienīgo sentenci: „tie ar vienādu soda mēru soda nevienādus pārkāpumus, tie soda sekas, nenovērtēdami cēloņus".
Tad vēl ņemiet vērā, ka šis kārdinātājs, kurš sevi dēvē par nepazīstamo filozofu, lai iesaistītu cilvēkus sava skepticisma ideju lokā, apvieno visu, ko vien var iedomāties iztēle, celdama savas morāles paradīzi, un tai vietā, lai teiktu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, kas, protams, ir absurds, viņš izgudro šādu formulu, kas, liekas, nākusi no tās pašas mutes, kas to noliedz:
„Visas saprātīgās būtnes ir karaļi!"
Un nu iedomājaties, ka šāda morāle pēkšņi tiek pasludināta sabiedrībai, kurai nav ne cerību, ne vadoņa; sabiedrībai, kura piekaisīta ar dažādu ideju salām un saliņām, — īstām zemūdens klintīm. Atceraties, ka šinī laikmetā sievietes ir maigas un kaislīgas, bet vīrieši tiecas pēc varas, goda un baudas; un ka, beidzot, šinī laikmetā karaļi noliec zemāk savu kroni, uz kuru viņa krēslainajos augstumos pirmo reizi vēršas ziņkārīgi un draudoši skatieni. Vai kāds brīnums, ka šai laikā radās tik daudz piekritēju doktrīnai, kas sludināja:
«Izvēlieties cēlāko dvēseli no jums, dvēseli, kas ir cēla savā mīlā, žēlsirdībā un varenajā gribā mīlēt un darīt laimīgus; tad, kad šī dvēsele, cilvēkā iemiesota, būs atmodusies, noliecieties tās priekšā, pazemojieties un atsakieties no sevis, jūs, zemākās dvēseles, lai nodibina savu diktatūru, šī augstākā dvēsele, kuras misija ir atjaunot jūsu būtības pamatprincipus, tas ir, vienlīdzību ciešanās, ko jums ir nolaupījusi tradīciju un individuālu spēju uzspiestā nevienlīdzība!"
Pie visa tā vēl ņemiet vērā, ka šis nepazīstamais filozofs tinās noslēpuma plīvurā, ņemdams palīgā visbiezāko krēslu, lai, būdams brīvs no spiegiem un parazītiem, pilnīgā mierā diskutētu par lielo sociālo mācību, kurai vajadzēja turpmāk kļūt par pasaules politiku.
Viņš mēdza teikt:
— Klausieties, jūs, uzticīgās dvēseles un ticīgās sirdis, klausieties un mēģiniet mani saprast, vai klausieties mani par tik, par cik jūsu interese un prāts liek jums mani saprast, jo es jūs vedīšu uz ciešanām un neatklāšu savu noslēpumu nevienam, kas sev nenoraus savu plīvuru!
Es saku jums lietas, ko es varbūt negribētu teikt, lūk, tāpēc jums liksies, ka bieži saku kaut ko citu, nekā to, ko saku.
Un Scnmartīnam netrūka klausītāju, viņa darbiem bija daudz klusu piekritēju, kas ar greizsirdīgu kaislību nodevās viņa idejām. Tā bija noslēpumaina savienība, kuras reliģiozā mistikā reti kāds spēja iedziļināties.
Tā, cenzdamies pēc Dieva un kristīgās reliģijas iznīcināšanas, neatlaidīgi strādāja pie matērijas un dvēseles triumfa sagatavošanas šie divi cilvēki, kas bija saskaldījuši divās grupās visas Francijas gaišākos prātus un izcilākās personības.
Viena daļa grupējās ar Mesmēra amforu, no kuras strāvoja labklājība, visa šī jutekliskā dzīve un viss šīs izvirtušās nācijas elegantais materiālisms, bet ap patiesības un maldu bauslību pulcējās dievbijīgās, žēlsirdīgās, mīlas pilnās dvēseles, kas pēc kalpošanas elkiem bija atradušas pareizo pestīšanas ceļu.
Neaizmirsīsim, ka starp šīm abām priviliģētajām grupām idejas skaldījās, šķēlās un jaucās haotiskā jūklī. Skaņas, kas nāca no augšas, pārvērtās pērkonos un atspīdumi — zibeņos. Līdz ar to mums kļūs saprotama tā neziņa, kādā maldījās zemākie sabiedrības slāņi, tas ir, buržuāzija un vienkāršā tauta, kuru vēlāk nosauca par trešo šķiru un kura pagaidām tikai neskaidri nojauta, ka runāts tiek par viņu, bet kas savā nomāktībā un nepacietībā alktin alka nozagt dieviem svēto uguns dzirksti, kā to bija darījis Prometejs, lai tad izveidotu sev jaunu pasauli, kura pilnīgi piederētu tai un kurā tā savu dzīvi varētu veidot pēc savas patikas.
Sazvērestības to organizēšanas stadijā, savienības, kas pagaidām vēl sastāvēja no atsevišķiem pulciņiem, sabiedriski novirzieni, kas vēl jaucās juku jukām, ar vārdu sakot — īsts pilsoņu karš un anarhija, tas, lūk, bija viss, kas atklājās vērotājam filozofam, kas vēl nemanīja šīs sabiedrības otro dzīvi.
Ak, jā, šodien, kad visi plīvuri ir norauti, kad uguns, ko Promctejs-tauta nolaupīja dieviem, ir desmitām reižu viņu pašu notriekusi zemē, sakiet, ko gan citu varēja novērot filozofs šā savādā XVIII gadsimta beigās, ja ne pilnīgu pasaules uzskatu apvērsumu, kaut ko līdzīgu tam , ko piedzīvoja senā Roma pēc Cēzara nāves, kamēr pie varas nāca Augusts.
Augusts bija tas cilvēks, kas nošķīra pagānisma laikmetu no kristiānisma ēras, tāpat kā Napoleons nošķir feodālismu no demokrātijas.
Varbūt mēs esam noveduši mūsu lasītājus ar šo apcerējumu sānis un tas var likties viņiem garlaicīgs. Bet patiesi ir grūti pieskarties šim laikmetam, nemēģinot apgaismot tos svarīgos jautājumus, kas ir tā miesa un asinis.
Tagad mēs to esam lūkojuši darīt, kaut gan mūsu pūles varbūt ir tīrā bērna niekošanās, kad tas ar nadziņu nokasa kādas antīkas statuetes rūsas kārtu, lai izlasītu zem šīs rūsas laika zoba izdzēsto uzrakstu.
Atgriezīsimies pie mūsu stāsta un turpināsim šķetināt reālās dzīves pavedienu, par kuru mums, kā vēsturniekiem, maz kas sakāms, bet toties vairāk — kā romānistiem.