Tās nedaudzās rindas, kurās mēs iepriekšējā nodaļā notēlojām šo laikmetu līdz ar šā laikmeta cilvēku dziņām un tieksmēm, cerams, palīdzēs lasītājam saprast to aizrautīgo kaislību, ar kādu parīzieši interesējās par Mesmēra publiskajiem seansiem.
Tāpēc arī karalis Ludviķis XVI, kurš, ja ari pats sevišķi par visu neinteresējās, tomēr zināja, kas interesē viņa labajai, vecajai Parīzei, bija atļāvis, kā mēs jau zinām, karalienei kādas karaliskas princeses pavadībā iet un vērot to, ko visa Parīze jau bija redzējusi.
Tas bija divas dienas pēc tam, kad kardināls Roāns bija apciemojis Lamota kundzi.
Laiks bija kļuvis mīlīgāks: iestājās atkusnis. Vesela armija ielas slaucītāju, kas priecājās, ka var reiz darīt galu šai bezgalīgajai ziemai, cītīgi, kā zaldāti pie tranšeju rakšanas, šķūrēja uz notekām pēdējās netīrā, kūstošā sniega ūdens peļķes.
Pie dzidri zilajām debesīm jau mirdzēja pirmās zvaigznes, kad Lamota kundze, eleganti ģērbusies — kā visturīgāko aprindu sievietes, tīri ciešama izskata fiakrā, ko viņai vecā Klotilde bija sameklējusi, atbrauca uz Vandomas laukumu un lika apturēt pie kāda varena nama, kura logi laistījās vienās ugunīs.
Tas bija doktora Mesmēra miteklis.
Bez Lamota kundzes fiakra vēl prāvs skaits ekipāžu un kalcšu jau stāvēja nama durvju priekšā, bez tam vēl divi vai trīs simti ziņkārīgo mīņājās ielas dubļos, gaidīdami izārstēto iznākšanu vai arī vērodami namā ieejošos slimniekus.
Šos, kas pa lielākai daļai piederēja dižciltīgo mantīgajai šķirai un atbrauca savās greznajās karietēs, cēla un nesa viņu sulaiņi, un šie neparastie, kažokos un atlasa mēteļos satīstītic saiņi, bija liels apmierinājums tiem izbadušajiem un noskrandušajiem ļautiņiem, kas, pie durvīm stāvēdami, lieku reizi pārliecinājās, ka Dievs dara cilvēkus veselus un slimus, nemaz neņemdams vērā viņu radurakstus.
Kad kāds no šiem slimniekiem, bāls un ar šļauganiem locekļiem tika ienests pa lielajām durvīm, to pavadīja skatītāju klusi saucieni un ļoti reti gadījās, ka šis ziņkārīgais un saprātīgais pūlis, kas bija redzējis visus šos aristokrātus spiežamies balles zālēs un teātru priekštelpās, kādu no šiem kungiem nepazītu. Lūk, — tādam un tādam hercogam trieka ķērusi kāju vai roku; — tādam un tādam ģenerālmajoram kājas atsacījušās kalpot, turklāt vainīga nc tik daudz bija piepūle karadienestā, cik vizītes pie Operas un Itāļu komēdijas dāmām.
Pats par sevi saprotams, ka pūļa kritiskās piezīmes neaprobežojās vienīgi ar vīriešiem.
Tur, lūk, kādu dāmu ar nokārtu galvu un sastingušu skatienu nes viņas haiduki, tāpat kā romiešu dāmas no dzīrēm aiznesa tesāliešu verdzenes. Šo dāmu ir sagrābušas nervozas sāpes, vai arī viņas veselību ir sagrauzušas negulēto nakšu pārmērības un viņai nav varējuši līdzēt tolaik tik ļoti iecienītie kumēdiņu rādītāji, vai arī tic «spēcīgie eņģeļi", par kuriem Digazo kundze ir sarakstījusi dažu interesantu stāstu. Tāpēc, lūk, šī dāma nāk pie Mesmēra amforas, lai smeltos to, ko citur ir velti meklējusi.
Bet lai lasītājs nedomā, ka mēs aiz patikas pārspīlējām šā laikmeta tikumu pagrimšanu. Jāatzīstas, ka tai laikā norisinājās sīva cīņa starp galma dāmām un skatuves māksliniecēm. Šīs atņēma augstākās sabiedrības sievietēm viņu vīrus un mīļākos, bet tās atkal pēc bretāniešu parauga zaga šīm partnerus un darbabiedrus.
Dažas no šim dāmām bija tikpat labi pazīstamas kā kungi, un ziņkārīgais pūlis, nc mazāk trokšņaini minēja viņu vārdus, bet šoreiz daudzas, un, jāsaka, pašas efektīgākās izbēga no publikas dzēlīgajām piezīmēm, jo ieradās pie Mesmēra, aizsegušās ar atlasa maskām.
Lieta tā, ka šodien, gavēņa vidū, Operā bija maskuballe, un šīs dāmas bija sagatavojušās no Vandomas laukuma tūdaļ doties uz Palērojālu.
Un caur šo pūli, kura rūkoņā bija dzirdama gan žēlošānās, gan ironija, gan apbrīna, stalta un lepna ar masku uz sejas izgāja Žanna, saklausīdama savā ceļā tikai šo atkārtoto frāzi:
— Ak, šī, kā liekas, nav no slimajām.
Tomēr šī frāze bez paskaidrojuma nebūtu saprotama.
Kas gan Lamota kundzei bija meklējams pie Mesmēra, ja viņa nebija slima.
Ja pūlis būtu pārzinājis visus lietas apstākļus, kā mēs tos no iepriekšējā stāsta zinām, tas būtu secinājis, ka viss ir gluži dabīgi.
Lamota kundze bija nopietni pārdomā jusi savu sarunu ar kardinālu Roānu un sevišķi nopietni to vērību, kādu viņš bija piegriezis kārbiņai ar ģīmetni, ko pie viņas bija atstājuši vai aizmirsuši.
Bet tā kā šīs kārbiņas īpašnieces vārdā slēpās visas pēkšņās kardināla labvēlības noslēpums, Žanna bija atradusi divus veidus, kā to uzzināt.
Vispirms viņa bija ķērusies pie vienkāršākā.
Viņa bija devusies uz Versaļu, lai kaut ko uzzinātu par labdarīgo vācu dāmu komiteju.
Pats par sevi saprotams, ka viņa tur nebija guvusi nekādu skaidrību.
Pateicoties tam, ka pret savām vācu tautietēm karaliene juta lielas simpātijas, Versaļā to bija ļoti daudz: simtpiecdcsmit, vai pat divi simti.
Visas viņas nodarbojās ar labdarību, bet nevienai no tām nebija nācis prātā nodibināt kādu labdarības komiteju.
Žanna velti taujāja pēc abām dāmām, kas bija ieradušās to apmeklēt; veltīgi viņa bija norādījusi, ka viena no tām saucas Andrē. Versaļā, kas vispār bija ļoti vāciska, nepazina nevienu vācu dāmu ar šādu vārdu.
Tātad no šīs puses visa meklēšana nebija devusi nekādus rezultātus.
Prasīt tieši pašam Roānam vārdu, kas viņam bija ienācis prātā, nozīmētu atklāt, ka ar viņu saistās kādi tālāki nodomi, un nozīmētu satricināt savu tik necerēti un negaidīti uzlabojušos stāvokli.
Un tāpēc, ka šo abu dāmu apciemojums bija neizprotams un noslēpumains, tāpēc ka noslēpumaina bija kardināla izbrīna un pārsteigums, Žanna nolēma, ka tikai noslēpumaini spēki var viņai palīdzēt atrisināt šā vārda mīklu.
Viņā bija iedegusies nesalaužama spītība cīņā ar šo nezināmo.
Žanna bija dzirdējusi, ka Parīzē kādu laiku esot apmeties cilvēks gaišreģis un brīnumdarītājs, kas no cilvēku ķermeņa izdzenot bēdas un slimības — līdzīgi tam, kā Kristus izdzina dēmonus no velna apsēstajiem.
Viņa zināja, ka šis cilvēks nevien dziedēja fiziskās kaites, bet arī prata izvilkt dvēselei viņas mocošo noslēpumu. Bija redzēts, kā zem viņa varenā lāsta viņa pacientu tiepīgā griba sabruka un kļuva verdziski padevīga.
Tāpat arī miegā, kas iestājās pēc sāpēm, kad zinātnieks bija nomierinājis satrauktās organisma funkcijas, iegremdēdams ķermeni pilnīgā bezjūtībā, dvēsele, kuru. bija aplaimojis lielā burvja dāvātais miers, pilnīgi atdevās viņa varai. Sākot ar šo mirkli, viņš pārvaldīja visas tās kustības, katru šķiedru, arī katru domu, ko atzinīgā dvēsele atklāja īpatā valodā, kurai, salīdzinot ar cilvēku runu, piemita tikai viena kļūda vai priekšrocība — nekad nemelot.
Vēl vairāk — pēc sava pašreizējā kunga pavēles atstādama miesas važas, šāda dvēsele devās pasaulē, sastapās ar citām dvēselēm, neapnikusi zaudēja tās, un bez žēlastības urbās tajās, kamēr uztrauca tām dziļi sirdī glabāto noslēpumu, tad dzinās tam pakaļ, notvēra to un atnesušas nolika pie sava pavēlnieka kājām, tāpat kā medību suņi — aizšauto un notverto putnu. Šāda dvēsele patiesi līdzinājās labi dresētam kurtam vai vanagam, kas, uzlidojis mākoņos, meklē savam kungam kādu cīruli vai paipalu, līdz beidzot tie krīt par upuri viņa mežonīgajiem instinktiem.
Tikai tā bija izskaidrojama dažu noslēpumu pārsteidzošā atklāšana.
Šādā ccļā Dirā kundze bija atradusi savu nozagto zīdainīti, Šantonē kundze — savu brīnišķīgo, mazo angļu sugas sunīti, par kuru tā būtu bijusi ar mieru atdot visas pasaules bērnus, un monsicur Vodrē kādu pazudušu matu sprogu, par kuru viņš būtu bijis gatavs atdot pusi no savas mantas.
Visus šos noslēpumus Mesmēra magnētisma ietekmē bija atklājuši sevišķi pareģi vai pareģes.
Ikviens varēja ierasties slavenā zinātnieka namā ar visdažādākajiem noslēpumiem, lai mēģinātu atrisināt tos ar pārdabiski dievišķo spēku palīdzību. Lūk, tāpēc arī Lamota kundze, piedalīdamās kādā seansā, cerēja sastapt šo interesanto mēģinājumu iedvesmotājus un ar viņu palīdzību atrast kārbiņas īpašnieces vārdu, kas bija viņas viskaislākā vēlēšanās.
Lūk, tāpēc viņa ar tik veikliem soļiem devās uz zāli, kurā pulcējās slimnieki.
Mums jāatvainojas mūsu lasītājiem, bet šī telpa prasa, lai tai tiktu veltītas dažas rindas.
Droši ieiesim tajā.
Ārsta māja sadalījās divās galvenajās zālēs.
Kad apmeklētājs bija izgājis caur priekštelpām un nodevis šveicaram nepieciešamās pieteikšanas zīmes, viņš tika ielaists kādā zālē, kuras hermētiski noslēgtie logi kā dienu, tā arī nakti neļāva šinī telpā ieplūst ne gaismai, ne gaisam.
Pašā zāles vidū zem lustras, kuras sveces vāji un spokaini mirdzēja, bija redzams liels, ar vāku apsegts toveris.
Šis toveris pēc izskata bija ļoti vienkāršs, bez kādiem rotājumiem. Nekāds drapējums neklāja tā kailos metāla sānus.
Šis toveris bija tā saucamā Mesmēra amfora.
Kāda nozīme bija šīm toverim? Ļoti vienkārša!
Tas bija gandrīz vai līdz malām pilns ar ūdeni, kurā bija izšķīdināts sērs. Sēra tvaiki sabiezēja zem vāka un savukārt piepildīja balonus, kas otrādi bija iestiprināti tovera dibenā.
Tā radās noslēpumainie izgarojumi, kuru dziedinošajam iespaidam slimnieki pierakstīja savu izveseļošanos.
Vākam bija pielodēts dzelzs riņķis, bet riņķī ievērta virve, kuras nozīme mums kļūs saprotama, ja pametīsim skatienu uz slimniekiem.
Visi tie, ko mēs nupat redzējām ieejam namā, bāli un gurdi bija nosēdināti krēslos visapkārt toverim.
Ar nopietnām sejām, cits uztraucies, cits gluži vienaldzīgs, tur sēdēja juku jukām vīrieši un sievietes, gaidīdami pārbaudes rezultātus.
Kāds kalpotājs, aiz gala satvēris pie vāka piestiprināto virvi, aptina to ap pacientu slimajiem locekļiem, tā kā visi, savienoti vienā ķēdē, vienlaikus sajuta traukā kondensēto fluīdu strāvojumu.
Lai nekādā veidā netiktu pārtraukta animālisko fluīdu iedarbība, atbilstoši katra dabai un sajūtai, slimniekiem bija cieši piekodināts savā staipā nesaskarties ne ar elkoņiem, nc ar pleciem, ne ar kājām, lai dziedinātāja amfora vienlaikus pievadītu visiem ķermeņiem savu siltumu un dziedniecības spējas.
Nenoliedzami šī medicīniskā ceremonija bija interesants skats un nav nekāds brīnums, ka šie seansi tik lielā mērā nodarbināja parīziešu prātus.
Divdesmit vai trīsdesmit slimnieku bija nosēdušies ap trauku. Kalpotājs, tikpat mēms un kluss kā pacienti, sasaistīja tos ar vienu virvi, kas apvija viņu locekļus kā čūsku gredzeni Laokona grupu. Tad šis cilvēks steidzīgiem soļiem aizgāja, iepriekš norādījis pacientiem uz dzelzs kloķiem, kas vietām bija pierīkoti pie amforas sienām un noderēja kā mesmērisko fluīdu strāvojuma kondensatori.
Tiklīdz seanss bija sācies, zālē pamazām sāka izplatīties patīkams, maigs siltums, kas nomierināja slimnieku satrauktās nervu šķiedras. Šis siltums no parketa pacēlās arvien augstāk pret griestiem un tam sāka piejaukties savādas maigas smaržas, kas ar gurdu līksmi pārņēma visdumpīgākās smadzenes.
Bija redzams, kā slimnieki ar labpatiku ļāvās šīs smaržu piesātinātās atmosfēras iespaidam. Tad pēkšņi atskanēja salda, melodiska mūzika un aizlidoja kā klusa liesma šinī smaržu pietvīkušajā siltumā.
Drīz vien harmoniskajām mūzikas skaņām pievienojās melodiska kora balsis, grupētas vienkopus kā ziedi pušķī, un pār klausītāju galvām kā maigas ziedlapiņas nolija daiļskanīgu toņu gamma.
Dzidra kā kristālskaidrs avots, no kura bija dzimusi ši mūzika, tā atstāja uz nerviem neatvairāmu iespaidu. Varēja domāt, ka tās ir tās noslēpumainās, nezināmās skaņas dabā, kurās ar izbrīnu kā apburta klausās visa dzīvā radība — vēja elsas skanīgajās klinšu plaisās.
Visu sejās, kurās sākumā bija atspoguļojies gaidu satraukums, pamazām atspoguļojās pilnīga fiziska nomierināšanās, kas radās no jutekliskās sfēras iespaida. Dvēsele padevās, viņa atstāja savu visdziļāko paslēptuvi, kur tā mēdz nobēgt, kad viņu vajā fiziskais vārgums. Brīva un līksma viņa iekļāvās šinī lokā un, pārvarējusi miesu, sāka pārveidoties.
Tas bija tas brīdis, kad katrs slimnieks, satvēris pie amforas piestiprināto dzelzs stienīti, virzīja tā galu sev vai nu pret krūtīm, galvu, sirdi — kur nu visvairāk bija koncentrējusies viņa slimība.
Tagad iedomājieties, ka ciešanu un nemiera vietā visu sejās pamazām ataust svētlaimības sajūta, iedomājieties šo ieaijāšanu patmīlības labsajūtas snaudā, šo klusumu, kurš pārņēmis visu sapulcējušos loku un kuru tikai retumis pārtrauc kāda nopūta, un jums būs kāds jēdziens par šiem seansiem, ko mēs pēc septiņdesmit pieciem gadiem še aprakstām!
Tagad vēl dažus vārdus par pašiem seansa dalībniekiem.
Vispirms tie mums jāiedala divi grupās.
Pirmā, teiksim, bija īstie slimnieki, kas maz izrādīja to, ko sauc par kautrēšanos no citiem, un pēc sava stāvokļa atradās tālu no tā sauktajiem vidusmēra cilvēkiem. Šie, teiksim, bija īstie seansu dalībnieki, kas bija ieradušies šinī zālē atgūt veselību un no visas sirds mēģināja to panākt.
Otrie, skeptiķi vai vienkārši — interesenti, ko nemocīja nekādas slimības, bet kas bija atnākuši šurp kā uz kādu teātri, vai nu, lai paši pārliecinātos, kādu iespaidu atstāj burvja amfora, vai arī kā vienkārši skatītāji, kas gribēja studēt šo jauno ārstēšanās paņēmienu un tagad vēroja slimos, kā arī tos, kas, veseli būdami, intereses dēļ ieslēdzās ārstējamo lokā.
Starp pirmajiem Mesmēra adeptiem, kas bija piekrituši viņa mācībai varbūt tīras pārliecības dēļ, bija arī kāda jauna, slaida un gracioza auguma, mazliet uzkrītoši ģērbusies sieviete, kas, ieslēgusies magnētiskā fluīda lokā, tik ilgi lika pie galvas un pakrūts dzelzs spieķīti, kamēr sāka valbīt savas skaistās acis, it kā viņai iekšā viss sāpētu, bet viņas rokas drebēja nervozā konvulsijā, kas vēstī par magnētiskā fluīda izplūdumu.
Kad viņa atmeta galvu atpakaļ uz krēsla atzveltnes, skatītāji varēja redzēt tās bālo pieri, krampjaini sakniebtās lūpas un viņas baltā kakla asins dzīslu straujo pulsu.
Starp skatītājiem, kas ar izbrīnu noraudzījās uz šo sievieti, divi vai trīs sabāza kopā galvas un cits citam pateica kādu savādu novērojumu, kas vēl jo vairāk pastiprināja šo ziņkārīgo skatītāju uzmanību.
Starp tiem bija arī Lamota kundze, kas nebaidīdamās, ka viņu varētu pazīt, turēja rokā savu atlasa masku, ar kuru tā bija aizsegusies, ejot caur pūli.
Bez tam viņa bija nostājusies tā, ka citu skatieni viņai gandrīz vai nemaz nepievērsās.
Viņa stāvēja netālu no durvīm, atspiedusies pret kādu pilāru, kas pa pusei bija aizsegts ar drapērijām. No turienes tā pārskatīja visu.
Šinī seansā tai visvairāk ievērības vērta likās šī jaunā sieviete, ko tik lielā mēra bija elektrizējis Mesmēra magnētisms.
Un patiesi, šī figūra tik lielā mērā saistīja viņas uzmanību, ka jau vairākas minūtes viņa stāvēja uz vietas, kāri klausīdamās un skatīdamās.
— O, — viņa murmināja, nenovērzdama acis no skaistās slimnieces,- nav nekādu šaubu, tā ir viņa, jaunā komitejas dāma, kura mani aizvakar apciemoja un kuras vārds tik ļoti ieinteresēja monsieur Roānu.
Pārliecinājusies, ka viņa nav maldījusies, un vēlēdamās tuvāk izmantot šo sagadīšanos, kas solīja viņai atklāt vairāk, nekā tai bija devusi visa iepriekšējā meklēšana, Žanna paspēra dažus soļus tuvāk.
Bet tieši šai acumirklī jaunā slimniece aizvēra acis, sašķobīja muti un konvulsīvi sāka ar rokām tvarstīt gaisu.
Jāatzīstas, ka šīs vairs nebija tās gleznās, smalkās rokas, kuru ādas vaska mīksto baltumu Žanna pirms dažām dienām bija apbrīnojusi.
Šīs krīzes iespaids tūdaļ pārsviedās arī uz pārējiem slimniekiem, kuru prāti bija smaržu un skaņu piesātinātā siltuma apmāti. Nervu sasprindzinājums pieauga. Drīz vien vīrieši un sievietes, aizrauti ar savas jaunās līdzbiedres paraugu, sāka izdvest pa nopūtai, atskanēja murmināšana, kliedzieni, rokas, kājas, galvas sāka raustīties un drīz vien visus pārņēma šī savādā lēkme, ko meistars bija nosaucis par krīzi.
Šai brīdī zālē pēkšņi parādījās kāds cilvēks. Neviens nebija redzējis viņu ienākam un neviens nezināja pateikt, kā viņš še bija iekļuvis.
Vai viņš bija izkāpis no amforas kā Fēbs, vai kā Apollons no ūdeņiem? Vai viņš bija sabiezējis no šīs telpas skaņu un smaržu piesātinātajiem izgarojumiem? Nenoliedzams bija tas, ka viņš pēkšņi atradās starp klātesošajiem, un viņa violetās krāsas tērps, skaistā, bālā, inteliģentā un apgarotā seja likās apstiprinām šīs parādības dievišķo raksturu.
Rokā viņš turēja garu spieķi, kura viens gals bija piestiprināts vai, pareizāk sakot, iemērkts lielajā traukā.
Viņš pamāja: tūdaļ atvērās durvis, atskrēja divdesmit spēcīgu kalpotāju, kas žigli sagrāba katrs savu slimnieku, kas jau grasījās zaudēt līdzsvaru, un ar steigu ienesa tos blakustelpā.
Tai laikā, kad norisinājās nule aprakstītā aina, kas, pateicoties jaunās dāmas svētlaimīgā trakuma lēkmes izpausmēm, patiesi bija kļuvusi interesanta, Lamota kundze, kas līdz ar citiem ziņkārīgajiem bija piegājusi pie otrās zāles durvīm, kur tika ienesti slimnieki, pēkšņi dzirdēja kādu iesaucamies:
— Tā ir viņa, tā patiesi ir viņa!
Lamota kundze jau gribēja šim cilvēkam jautāt:
— Kāda viņa?
Tai pašā mirklī, viena pie otras pieķērušās, pa pirmās zāles durvīm ienāca divas dāmas, kurām pa gabaliņu sekoja kāds cilvēks, kas atgādināja uzticamu kambarsulaini, kaut gan bija ģērbies parastos pilsoņa svārkos. * Šo dāmu, sevišķi vienas, izskats tik ļoti pārsteidza- Lamota kundzi, ka viņa atkāpās soli atpakaļ.
Šai brīdī zālē no jaunās slimnieces lūpām atskanēja spēcīgs kliedziens, un visi, atstājuši Lamota kundzi vienu, steidzās turp.
Tāpat šai brīdī, cilvēks, kas jau reizi bija iesaucies: „Tā ir viņa", un kas stāvēja līdzās Lamota kundzei, vēlreiz dobjā un noslēpumainā balsī iesaucās:
— Kungi, skatieties, tā taču ir karaliene!
Dzirdot šo vārdu, Zanna nodrebēja.
— Karaliene! — vairāki klātesošie, pārsteigti un nobijušies, vienā balsī iesaucās.
— Karaliene pie Mesmēra!
— Karaliene seansā!
— O, tas ir neticami!
— Nu, skatieties, — atbildēja nepazīstamais, — vai jūs pazīstat vai nepazīstat karalieni!?
— Patiesi, — nomurmināja klātesošie, — līdzība ir neticama.
Tā kā Lamota kundze, tāpat kā visas pārējās dāmas, kas bija nodomājušas no Mesmēra tūliņ doties uz Operas balli, bija uzlikusi masku, viņa varēja droši apjautāties.
— Monsieur, — viņa vērsās pie kunga, kurš pirmais bija pamanījis karalieni, — vai jūs neteicāt, ka tā tur dāma ir karaliene?
— Par to, kundze, nav ne mazāko šaubu, — atbildēja viņas partneris, korpulents kungs ar veselīgi sārtu seju un gudrām novērotāja acīm.
— Bet kur tad?
— Lūk, tur tā jaunā dāma, kas gul uz violetā spilvena un raustās tādā nervu lēkmē, ka nespēj vairs par sevi valdīt, tā pati ir karaliene!
— Bet kādi jums, monsieur, ir pierādījumi, ka šī sieviete ir karaliene?
— Nu, vienkārši tādi, ka viņa ir karaliene, — mierīgi atbildēja viņas sarunas biedrs.
Un atstājis Lamota kundzi, viņš devās pie citām grupām, lai pastāstītu tām par savu novērojumu.
Jaunās epileptiķes krampjainā raustīšanās kļuva pretīga un Žanna no tās novērsās. Bet tiklīdz viņa bija paspērusi dažus soļus uz durvju pusi, tā gandrīz vai saskrējās ar abām ienākušajām dāmām, kas, gaidīdamas, kamēr pienāks viņu kārta apskatīt slimnieci, pašreiz ziņkārīgi aplūkoja amforu un tās dažādos piederumus.
Tikko Žanna bija ieskatījusies vecākai dāmai sejā, viņa nespēja apvaldīt pārsteigumu izsaucienu:
— Kas ar jums? — jautāja dāma. Zanna norāva sev masku.
— Vai jūs mani pazīstat? — viņa jautāja.
Dāma it kā apjuka, bet tūdaļ atkal pārvarēja savu apjukumu.
— Nē, kundze, — viņa mazliet apmulsusi atbildēja.
— Bet es jūs pazīstu un jums to tūdaļ pierādīšu. Abas dāmas nobijušās piespiedās viena pie otras. Žanna izvilka no ķešas mums jau pazīstamo kārbiņu.
— Lūk, šo jūs aizmirsāt pie manis, — viņa teica.
— Un ja arī tas tā būtu, kāpēc par to tik daudz uztraukties? — teica vecākā.
— Es esmu uztraukusies tāpēc, ka Jūsu Majestātei ir riskanti še atrasties.
— Lūdzu, paskaidrojiet!
— Nē, madamc, ātrāk nc, pirms jūs nebūsit uzlikusi šo masku.
Un viņa pasniedza savu masku karalienei, kas to vilcinājās pieņemt, domādama, ka viņas lielā kapuce pietiekami aizsedz seju.
— Dieva dēļ, nekavējieties ne brīdi! — uzstāja Žanna.
— Lieciet, lieciet, madamc, — tai pačukstēja viņas pavadone. Karaliene mehāniski paņēma masku un aizsedza seju.
— Un tagad, lūdzu, nāciet, nāciet! — teica Žanna.
Pie tam viņa tik steidzīgi aizvilka abas viešņas, ka tās apstājās tikai pie ārdurvīm, ko bija sasniegušas dažās sekundēs.
— Bet ko tas nozīmē? — aizelsdamās prasīja karaliene.
— Vai Jūsu Majestāti neviens nepamanīja? — jautāja Žanna.
— Es domāju gan, ka ne.
— Jo labāk.
— Bet sakiet taču reiz, ko tas viss nozīmē.
— Es lūdzu Jūsu Majestāti ticēt, ja jūsu padevīgā kalpone saka: jums še draud lielas briesmas.
— Vēl arvien šīs briesmas, kas tās ir par briesmām?
— Es visu izstāstīšu Jūsu Majestātei, ja vien jūs man kādu dienu žēlīgi dotu stundu ilgu audienci. Bet mēs še kavējamies, Jūsu Majestāti var ievērot un pazīt.
Un Žanna, pamanīdama, ka karaliene kļūst nepacietīga, vērsās pie otras dāmas.
— Ak, madamc, — viņa teica princesei Lambālai, — es lūdzu, sakiet jus ari, tai Viņas Majestāte atstāj šo vietu un uz karstām pēdām.
Princese pievienojās Žannas lūgumam.
— Nu, ja jūs tā vēlaties, tad ejam, — noteica karaliene. Tad, pagriezusies pret Lamota kundzi, piebilda:
— Jūs man lūdzāt audienci?
— Es ceru, ka Jūsu Majestāte man atļaus to godu sniegt jums paskaidrojumus par manu izturēšanos.
— Labi, atnesiet man šo kārbiņu un piesakieties vārtniekam Lorānam! Viņam jau būs ziņots.
Tad, pagriezusies pret ielu, viņa vācu valodā uzsauca:
— Kommcn sie da, Veber!
Steigšus piebrauca kariete, kurā abas karaliskās dāmas iekāpa. Bet Lamota kundze palika uz sliekšņa stāvot un noskatījās tām pakaļ, kamēr kariete bija pazudusi no viņas acīm.
— Hm, — viņa klusi nomurmināja, — tas, ko es izdarīju, bija labi darīts; bet ko nu turpmāk… par to ir jāpadomā.