Pa to laiku cilvēks, kurš klātesošajiem bija norādījis uz šķietamo karalieni, uzsita uz plcca kādam vērīgam skatītājam, kas bija ģērbies ļoti nodilušos svārkos.
— Jums kā žurnālistam, — viņš teica, — lielisks temats.
— Kā tā? — jautāja reportieris.
— Vai jūs gribat? — cs jums došu virsrakstu.
— Labprāt.
— Nu, lūk: „Kādas briesmas draud pavalstniekam, kas piedzims valstī, kur karalis atrodas karalienes iespaidā, bet karalieni iespaido nervu lēkmes."
Reportieris sāka skaļi smieties.
— Bet kā tad paliek ar Bastīliju? — viņš jautāja.
— Ko jūs! Kam tad ir domātas anagrammas, ar kuru palīdzību jūs varat apvest ap stūri katru cenzoru. Es jums prasu, vai kādam cenzoram ienāks prātā aizliegt jums pastāstīt par princi Ulī un princesi Etenautnu- Sajicnarfas valdnieci? Nu, ko jūs uz to teiksit?
— Nudien, tā ir lieliska ideja! — sajūsmā iesaucās reportieris.
— Un es jums apgalvoju, ka artiķelim ar virsrakstu: «Princeses Etenautnas lēkmes faķīra Arēmsema pilī" būtu vislielākā piekrišana salonos.
— Man arī tā liekas.
— Nu tad ejiet un rakstiet to ar jūsu vislabāko tinti!
Reportieris paspieda nepazīstamajam roku.
— Vai jums piesūtīt dažus numurus, — viņš jautāja, — es to darītu ar lielāko prieku, ja vien jums labpatiktu minēt savu vārdu.
— Nu, protams! Šī ideja man lieliski patīk, un ja jūs to pienācīgi apstrādāsit, tā atnesīs simtprocentīgu peļņu. Cik liela parasti ir jūsu mazo pamfletu tirāža?
— Divi tūkstoši.
— Izdariet man mazu pakalpojumu!
— Labprāt.
— Te jums būs piecdesmit luidoru un lieciet iespiest sešus tūkstošus!
— Kā, monsicurl Jūs mani pārsteidzat… Ļaujiet taču man uzzināt tik devīga mcccnāta vārdu.
— To cs jums pateikšu, kad pēc astoņām dienām paņemšu tūkstoš eksemplāru — par divām livrām numuru. Vai iet tā?
— O, monsicur, cs strādāšu dienām un naktīm.
— Bet lai būtu, par ko pasmieties.
— Es jums galvoju, — visa Parīze smiesies līdz asarām, izņemot vienu vienīgu cilvēku.
— Kas raudās rūgtas asaras, vai nc tā?
— O, monsicur, jūs esat asprātīgs!
— Un jūs nc mazāk. Vēl ko, rakstiet to kā korespondenci no Londonas! Kā vienmēr.
— Monsieur, jūsu padevīgais kalps!
Un korpulentais svešnieks atvadījās no spalvas vīra, kurš ar saviem piecdesmit luidoricm kabatā aizsteidzās kā nelaimes nesējs krauklis.
Svešais, kas bija palicis viens bez sava sarunu biedra, vēl ieskatījās lēkmju telpā, kur jaunā sieviete pēc ekstāzes tagad gulēja pilnīgi bez spēka, kamēr kāda kalpotāja, kuras uzdevums bija pieskatīt lēkmes pārņemtās dāmas, novilka lejup viņas mazliet indiskrēti uzrautos svārkus.
Svešais noraudzījās viņas smalko vaibstu maigajā, jūtekliskajā daiļumā, kas pat dziļā miegā izdvesa dižciltīgu cēlumu. Tad viņš atkal atgriezās savā vietā.
— Patiesi, — viņš nomurmināja, — taisni neticama līdzība. Droši vien Dievam, viņu tādu radot, ir bijuši savi nodomi. Viņš jau iepriekš ir nodevis šo te tās rokās, kurai viņa līdzinās.
Tai brīdī, kad viņš beidza formulēt šo domu, jaunā meitene lēnām piecēlās savos spilvenos un, atbalstījusies uz rokas savai kaimiņienei, kas jau bija atmodusies no ekstāzes, viņa sāka sakārtot apģērbu.
Redzēdama, ar kādu uzmanību viņā noraugās klātesošie, dāma nosarka, tomēr ar koķetu pieklājību atbildēja uz nopietnajiem Mesmēra jautājumiem. Tad, izstaipījusi savas apaļās rokas un skaistos stilbus, kā kaķe, kas pamostas no miega, viņa piecēlās un devās cauri trim istabām visu klātesošo acu pavadīta. Tajās varēja lasīt gan izsmieklu, gan skaudību, gan bailes.
Bet kas viņu visvairāk pārsteidza un lika pasmaidīt, bija sekojošais: ejot garām kādam pulciņam, kas zāles stūrī sačukstējās, parasto ziņkārīgo skatienu un pieklājīgo sveicienu vietā viņu saņēma ar tik dziļu reveransu, ka neviens visā Francijas galmā nebūtu varējis cienīgāk sveicināt savu karalieni.
Šī bija tā grupa, ko steigā bija izdevies noorganizēt nenogurstošajam svešniekam, kas, aizslēpies aiz visiem citiem, pusbalsī mudināja:
— Nav svarīgi, kungi, nav svarīgi, viņa tomēr ir Francijas karaliene, apsveiksim to.
Jaunā meiča, kurai bija tikusi parādīta tāda goddevība, mazliet uztraukta izgāja cauri vestibilam un nokāpa pagalmā.
Viņas gurdās acis meklēja pēc kāda fiakra vai nesamā krēsla, bet nebija ne viena, ne otra. Bet kad viņa apdomājusies gribēja jau likt savu mazo kājiņu uz bruģa, piesteidzās kāds liela auguma sulainis.
— Vai kundzei piebraukt karieti? — viņš jautāja.
— Bet man taču nav karietes, — viņa atbildēja.
— Tātad kundze ir atbraukusi fiakrā?
— Jā.
— No Dofina ielas?
— Jā.
— Es kundzi aizvedīšu mājās.
— Labi, aizvediet, — atbildēja meiča, pilnīgi attapusies, un nebija redzams, ka viņa kaut mirkli būtu šaubījusies, kā to viņas vietā būtu darījusi kura katra cita sieviete pēc tik negaidīta piedāvājuma.
Sulainis pamāja un tūdaļ piebrauca glīta kariete, kurā iekāpa dāma no peristīla.
Sulainis uzlēca us stāvdēļa un uzsauca kučierim:
— Uz Dofīna ielu!
Zirgi skrēja straujos rikšos. Nonākot pie Jaunā Tilta, jaunkundze, kurai, kā saka Lafontēns, šāds brauciens labi garšoja, nožēloja, ka viņa nedzīvo pie Botāniskā dārza.
Kariete beidzot apstājās, durtiņas atvērās un piedzīvojušais sulainis jau turēja rokā ārdurvju atslēgu, kas ielaiž viņu dzīvokļos visus tos trīsdesmit tūkstošu Parīzes namu iemītnieku, kam nav ne sava vārtu sarga ne šveicara.
Lai pasaudzētu jaunās dāmas pirkstiņus, sulainis pats atslēdza lielās durvis un, tikko viņa bija iegājusi tumšajā ejā, tās atkal aizslēdza.
Kariete sāka ripot un drīz vien pazuda skatienam.
— Nudien, tas ir ļoti patīkami! — iesaucās jaunā dāma — un tas ir ļoti mīļi no Mesmēra. Ak, kā cs esmu piekususi! Par manu ierašanos še droši vien jau ir zināms. Viņš tiešām ir ievērojams ārsts.
Tā runādama, viņa bija uzkāpusi otrajā stāvā, kur kāpņu galā atradās divas durvis.
Līdzko viņa pieklauvēja, kāda vecīte atvēra.
— Ak, labvakar, māmiņ, vai vakariņas jau gatavas?
— Jā, sāk jau atdzist.
— Vai viņš ir jau še?
— Vēl ne, bet kāds monsieur jau gaida.
— Kāds monsieur?
— Nu, tas pats, ar kuru jums šovakar bija jārunā.
— Man?
— Nu, jā — jums.
Šī saruna norisinājās mazā, aizstiklotā priekšistabā, kas nošķīra trepju telpu no kādas lielākas istabas ar logiem uz ielu.
Caur stikla rūtīm skaidri varēja redzēt lampu, kas dega šinī istabā, kuras iekšējais izskats, ja arī nebija diez cik teicams, tomēr varēja apmierināt.
Veci, dzeltena zīda priekškari, ko laiks bija stipri izbalinājis, daži ar zaļu samtu pārvilkti Utrchtas krēsli, liels divpadsmit atvilktņu skapis ar koka inkrustācijām un vecs, dzeltens dīvāns — tāda bija visa šīs istabas iekārta.
Viņa nepazina šo cilvēku, bet mūsu lasītājiem viņš ir pazīstams: tas bija tas pats svešnieks, kas seansa dalībniekus bija virzījis uz šķietamās karalienes pēdām un par pamfletu samaksājis piecdesmit luidoru.
Uz kamīna bija novietots pulkstenis ar divām aplupušām japāņu vāzēm katrā pusē.
Jaunā sieviete strauji atrāva stikla durvis un aizgāja līdz dīvānam, uz kura ērti sēdēja resnais kungs, kura labi koptās, baltās rokas spēlējās ar dārgu mežģīņu žabo.
Jaunā sieviete nepaguva teikt ne vārda.
Savādā persona to tikpat savādi apsveica, pa pusei pieceldamies, pa pusei palocīdamies un, pavēries viņā ar laipnu, labvēlīgu skatienu, tcica:
— Es zinu, ko jūs man gribat jautāt, bet es jums labāk atbildēšu pats, jūs iztaujādams. Jūs esat Olīvas jaunkundze?»
— Jā, monsieur.
— Skaista, bet ļoti nervoza sieviete, kas ļoti jūsmo par Mesmēru.
— Es pašreiz nāku no turienes.
— Lieliski! Bet kā man to stāsta jūsu skaistās acis, tas, ko jūs visvairāk vēlētos zināt, kāpēc es sēžu uz jūsu dīvāna.
— Jūs, monsicur, esat pareizi uzminējis.
— Vai jūs nedarītu man to prieku un neapsēstos, citādi arī es būšu spiests piecelties, un tā nebūs nekāda ērta sarunāšanās.
— Jūs tiešām varat lepoties ar savādām manierēm, — atbildēja jaunā sieviete, kuru mēs turpmāk sauksim par Olīvas jaunkundzi, jo ar šādu vārdu viņa bija ļāvusi sevi uzrunāt.
— Jaunkundz, es jūs nupat redzēju pie Mesmēra un atradu jūs tieši tādu, ka labāku nevaru vēlēties.
— Monsieurl
— Ak, tikai neuztraucieties, jaunkundz! Es nemaz nesaku, ka jūs izskatījāties apburoša, nē, tas jums varētu izklausīties pēc mīlas atklāšanas,
kas nemaz nav mans nolūks. Es jūs lūdzu neatkāpties tik tāļu, tā jūs mani tik piespiežat kliegt kā kurlam.
— Ko jūs īsti gribat? — naivi jautāja Olīva.
— Es zinu, — turpināja svešais, — jūs esat paradusi dzirdēt, ka esat skaista. Es, turpretī, par šo lietu domāju citādi un man ir kāds cits priekšlikums.
— Monsicur, jūs ar mani runājat tādā tonī…
— Nedusmojat, kamēr vēl neesat mani uzklausījusi… Vai še varbūt kāds nav paslēpies?
— Neviens še nav paslēpies, monsicur, bet…
— Nu, tad, ja neviens še nav paslēpies, nekautrēsimies runāt… Ko jūs teiktu, ja cs jums piedāvātu noslēgt starp mums mazu sabiedrību?
— Sabiedrību… jūs taču redzat…
— Nu, lūk, jūs atkal apvainojaties. Es jums nesaku — sakarus, bet — sabiedrību. Es ar jums nerunāju par mīlu, bet gan par veikalu.
— Par kādu veikalu? — jautāja Olīva, kuras ziņkāre līdzinājās viņas pārsteigumam.
— Sakiet, ko jūs visu dienu darāt?
— Bet…
— Nebaidatics, cs negribu jūs apkaunot! Sakiet, ko un kā vien gribat.
— Es nekā nedaru, vai, pareizāk sakot, daru, cik maz vien iespējams.
— Jūs esat kūtra.
— Var jau būt.
— Ļoti labi.
— Jūs sakāt — ļoti labi.
— Saprotams. Vai man tur kāds sliktums, ka jūs esat kūtra? Vai jūs labprāt pastaigājaties?
— Ļoti labprāt.
— Jūs bieži apmeklējat balles un izrādes?
— Vienmēr.
— Lai patīkami pavadītu laiku?
— Kā gan citādi?
— Bet, ja cs jums piedāvātu divdesmit piecus luidorus mēnesī, vai jūs atteiktos?
— Monsicurl
— Mīļā, Olīvas jaunkundz, jūs atkal sākat pukoties. Mēs taču norunājām, ka jūs nedusmosities. Jā, es teicu divdesmit piecus luidorus, tāpat kā es būtu teicis piecdesmit.
— Man labāk patīk piecdesmit, nekā divdesmit pieci, bet vēl labāk man patīk pašai izvēlēties sev mīļāko.
— Velns lai parauj! Es jau jums reiz teicu, ka negribu būt jūsu mīļākais. Tāpēc esat pilnīgi mierīga.
— Pie joda, tad sakiet reiz, kas man par jūsu piecdesmit luidoricm būs jādara!
— Vai es teicu piecdesmit?
— Jā.
— Labi, lai būtu piecdesmit. Jūs mani pieņemsit še, jūs man rādīsit pēc iespējas laipnāku seju, kad es to lūgšu, jūs pasniegsit man savu roku un, ja es vēlēšos, lai jūs mani kaut kur gaidāt, tad jūs to darīsit.
— Bet man, monsieur, jau ir savs mīļākais.
— Nu, kas tad ir?
— Kā, kas tad ir?
— Padzcniet taču viņu!
— O, Bosīru nav tik viegli padzīt, kā jūs domājat.
— Vai jūs gribat, lai es jums palīdzu?
— Nē, es vinu mīlu.
— Ak tā!
— Tā drusciņ.
— Tieši tas, lūk, ir par daudz.
— Tā nu tas reiz ir.
— Nu, lai tad arī paliek Bosīrs.
— Jūs esat piekāpīgs, monsicur.
— Tātad pie šādiem noteikumiem tā lieta iet?
— Tā iet, ja jūs man pateiksit visu.
— Klausieties, mana dārgā, visu, kas man bija pašreiz jums sakāms, es jau esmu pateicis!
— Uz goda vārda?
— Goda vārds! Tomēr jūs saprotat…
— Ko tad?
— Ja nu gadījumā man vajadzētu, ka jūs patiesi esat mana mīļākā.
— Ak, redzat nu, monsicurl Tāda vajadzība jums nekad nedrīkst rasties.
— Nu, tikai tā, — formas pēc.
— O, tad tā lieta iet.
— Norunāts. Un tc būs avanss par pirmo mēnesi.
Viņš pasniedza tai satītu piecdesmit luidoru vīstoklīti, pat nepieskardamies viņas pirkstiem. Tā kā Olīvas jaunkundze kavējās tos pieņemt, viņš iebāza naudu tai kabatā, pat nepiedurdamies tās apaļajam gurnam, ko pat lielākie spāņu gardēži būtu pratuši novērtēt labāk nekā viņš.
Tiklīdz svešais bija ielaidis roku viņas kabatā, pie āra durvīm bija dzirdami divi īsi sitieni un Olīva, uzlēkusi kājās, piesteidzās pie loga.
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās, — pazūdiet… ātri… tas ir vinš.
— Viņš? Kāds viņš?
— Bosīrs… mans mīļākais… Nu, kustieties taču, monsicurl
— Ak, goda vārds, jo sliktāk!
— Kā, jo sliktāk! Viņš jūs saraustīs gabalos.
— Nu, nu!
— Jūs dzirdat, kā viņš dauzās, viņš ielauzīs durvis.
— Lieciet atvērt. Kāda velna pēc jūs viņam nedodat ārdurvju atslēgu?
Un svešais ērti atlaidās uz dīvāna, pie sevis nomurminādams:
— Vajag pārliecināties, kas tas ir par puisi.
Sitieni pie durvīm atkārtojās un tos pavadīja lāsti, kas pacēlās daudz augstāk par otro stāvu.
— Māt, ejiet atvērt, — aiz dusmām drebēdama, teica Olīva, — bet kas uz jums attiecas, mans kungs, tad jo sliktāk, ja ar jums notiks kāda nelaime.
— Kā jau jūs teicāt — jo sliktāk, — nesatricināmā mierā atbildēja svešais, pat acis nepamirkšķinājis.
Olīva, pie visām miesām drebēdama, gaidīja trepju augšgalā.