Olīva, rokas izstiepusi, metās pretī kādam satrakotam cilvēkam, kas ar saburzītām drēbēm un bāls dusmās, nikni lādēdamies, iebruka istabā.
— Bosīr! klausies, Bosīr! — viņa tcica tik baiļu pārņemtā balsī, kas nekādā ziņā nedarīja godu šīs sievietes drosmei.
— Laid mani! — iesaucās atnācējs, rupji atsvabinādamies no Olīvas apkampieniem.
Un viņš arvien skaļāk turpināja:
— Ak tā! Tad man neatver tāpēc, ka še ir kāds vīrietis! Aha!
Svešais bija palicis, kā mēs jau teicām, mierīgi sēžam uz dīvāna un pat
nedomāja kustēties, ko monsicur Bosīrs varēja iztulkot kā apjukumu vai pat bailes.
Viņš pienāca svešajam klāt un viņa zobu griešana nevēstīja nekā laba.
— Es domāju, monsieur, ka jūs man par to atbildēsit, — viņš šņāca.
— Ko gan jūs, monsieur Bosīr, gribat, lai es jums saku, — svešais jautāja.
— Ko jus še darāt? — un vispirms, kas jus tāds esat?
— Es esmu ļoti mierīgs cilvēks, uz kuru jūs briesmīgi bolāt acis, un es nupat vēl ļoti pieklājīgi un godīgi runāju ar jaunkundzi.
— Jā, ļoti pieklājīgi un godīgi, — nomurmināja Olīva.
— Vai jūs reiz turēsit muti! — uzkliedza viņai Bosīrs.
— Cst, cst, — tcica svešais, — neuzbrūcict jaunkundzei, kas nekādā ziņā nav vainīga, un ja jūs esat sliktā omā…
— Jā, es esmu.
— Viņš būs atkal paspēlējis, — nomurmināja Olīva.
— Velns un elle! man ir novilkuši ādu pār acīm! — viņš rēca.
— Un, pats par sevi saprotams, mīļo Bosīr, jums nekas nebūtu pretī izmēģināt to pie kāda cita.
— Beidziet savus muļķīgos jokus un taisieties kā pazūdat no šejienes!
— Lēnāk, mīļo Bosīr, lēnāk!
— Velns un elle! celieties un ejiet, vai es salauzīšu šo dīvānu ar visu, kas uz tā atrodas!
— Jūs man, jaunkundz, nekā neteicāt, ka monsieur Bosīram mēdz iesisties galvā tāds slapjdraņķis. Cst! Kas par trakumu!
Monsicur Bosīrs, izvests no pacietības, ar lielisku teatrālu žestu tvēra pēc zobena un viņa roka līdz ar asmeni apvilka gaisā aploci vismaz desmit pēdu diametrā.
— Vēl pēdējo reizi es saku — celieties, vai es jūs pienaglošu pie atzveltnes.
— Patiesi, tas nebūtu diez cik patīkami, — atbildēja svešais un ar kreiso roku izvilka no maksts nelielu zobenu, ko viņš jau iepriekš bija paslēpis sev aiz muguras uz dīvāna.
Olīva sāka histēriski kliegt.
— Klusāk, jaunkundz, klusāk, — teica svešnieks ar zobenu rokā, turpinādams mierīgi sēdēt uz dīvāna. — Kļūsiet jel, jo citādi var notikt divas nepatikšanas: vai nu jūs apdullināsit Bosīru un viņš var uzdurties uz zobena, vai ari uznāks naktssargs, saņems jūs cict un aizvedīs tieši uz Scntlazaru.
Olīva mitējās kliegt un aizvietoja kliedzienus ar izteiksmīgiem žestiem.
Skats bija tiešām interesants. No vienas puses monsieur Bosīrs noplucis un apdzēries, bez jēgas, bez taktikas, krustām un šķērsām cirta savam ncievainojamjaam pretiniekam.
No otras puses kāds cilvēks, apsēdies uz dīvāna, vienu roku gar sāniem, otrā ieroci, veikli atsita cirtienus un smējās, tā kā pats svētais Juris būtu nobijies.
Bosīra zobens nevienu brīdi nevarēja ieturēt taisnu līniju, jo pretinieka atsitieni to mētāja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi.
Bosīrs jau sāka gurt, smagi elsa un dusmu vietā tam jau uzmācās bailes. Viņam ienāca prātā, ka, ja šis saudzīgais zobens pastieptos uz priekšu un pārietu uzbrukumā, viņa, tas ir, Bosīra pēdējā stundiņa būtu situsi, viņš kļuva nedrošs, sāka svaidīties un cerēja vēl tikai, ka tam izdosies salauzt pretinieka niecīgo zobenu. Bet tas strauji paņēma viņu tercā un kā spalviņu izsita zobenu no rokas.
Tas, aprakstījis gaisā loku, izskrēja cauri logam un pazuda.
Bosīrs nezināja vairs, kā viņam nu izturēties.
— Ehē, monsicur Bosīr, — teica svešais, — uzmanieties, ka jūsu zobens neuzkrīt kādam garāmgājējam ar smaili uz galvas — tas būs līķis!
Bosīrs atjēdzās un, pieskrējis pie durvīm, metās pa trepēm lejā uz ielas, lai saķertu savu ieroci un novērstu varbūtēju nelaimi, kas tam varētu uzgrūzt kaklā policiju.
Olīva saķēra uzvarētāja roku un tcica:
— O, monsicur, jūs esat ļoti drošsirdīgs, bet monsicur Bosīrs ir nelietis. Še palikdams, jūs mani kompromitējat, tomēr, kad jūs būsit aizgājis, viņš mani sitīs.
— Tad es palieku.
— Nē, nē, Dieva dēļ nē! Kad viņš mani sit, es tam dodu pretī un vienmēr esmu stiprākā. Tas ir tikai tāpēc, ka man nav nekā, ko zaudēt. Ejiet, es lūdzu!
— Bet ievērojat, ko es jums teikšu, mana daiļā: aizejot, es viņu droši vien sastapšu apakšā uz trepēm, kur viņš man uzglūnēs, lai revanšētos, bet uz trepēm nevar vienmēr lietot sekundu pret kvartu, vai sekundu pret tercu puslokā, to var darīt tikai sēžot uz dīvāna.
— Nu un tad?
— Tad, vai nu es noduršu Bosīru, vai viņš nodurs mani.
— Ak, Dievs, tā ir taisnība! Tā gan būs nelaime mājā!
— No kuras mēs varam izbēgt: tātad, es palieku.
— Nē, Dieva dēļ, ejiet! Jūs uzkāpsit vienu stāvu augstāk, kamēr viņš būs atgriezies. Cerēdams jūs atrast še, viņš citur nekur nemeklēs. Kad viņš būs ienācis dzīvoklī, jūs dzirdēsit mani divreiz aizslēdzam durvis. Tā es būšu savu kungu sagūstījusi un atslēga būs man ķešā. Kamēr es viņu aizturēšu, jums būs pietiekami daudz laika pazust.
— Jūs esat lieliska meitene. Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos, bet kad?
— Jau šonakt!
— Kā, šonakt! vai jums prāts?!
— Piķis lai parauj! nu, protams, šonakt! Vai tad šovakar nav balle Operā?
— Bet apdomājat, ka ir jau pusnakts.
— Es zinu, bet kas par to?
— Tur ir vajadzīgas maskas.
— Bosīrs tās sameklēs, ja jūs būsit to krietni iepļaukājusi.
— Jums taisnība, — smējās Olīva.
— Un te būs desmit luidoru, — tcica svešais arī pasmiedamies.
— Sveiki! Sveiki! Pateicos!
Un viņa to izbīdīja uz kāpnēm.
— Labi. Bet apakšā noslēdz durvis.
— Tur ir tikai aizbīdnis un atslēga no iekšpuses. Ardievu! Viņš nāk augšā.
— Bet ja nu viņš jūs uzveic, sakiet, kā es to dabūšu zināt?
Viņa pārdomāja.
— Jums droši vien ir kalpotāji? — Olīva jautāja.
— Jā, nu es vienu nolikšu pie jūsu loga.
— Ļoti labi, un viņš lai skatās gaisā tik ilgi, kamēr viņam uzkrīt uz deguna maza vēstulīte.
— Norunāts. Ardievu!
Svešais uzkāpa augšstāvā. Tas bija viegli izdarāms. Trepes bija tumšas un Olīva, saukdama Bosiru, pārkliedza sava jaunā līdzgaitnieka soļu troksni.
— Vai jūs reiz nāksit, pustrakais! — viņa sauca Bosīram, kurš kāpa augšā, pārdomādams otra dzīvokli tik nekaunīgi iebrukušā svešinieka morālo un fizisko pārākumu.
Viņš uzkāpa augšā, kur to sagaidīja Olīva. Zobenu viņš bija iebāzis makstī un apdomāja priekšā stāvošo izskaidrošanos.
Olīva to saņēma aiz pleciem, ievilka priekšistabā un divreiz pagrieza durvju atslēgu.
Svcšnieks aiziedams dzirdēja, kā sākās cīņa, kurā kā spalgi šķindoši misiņa plākšņu sitieni orķestrī, pa reizei atskanēja tās izjustās skaņas, ko vulgārā valodā pēc skaņu līdzības dēvē par pļaukām.
Šiem trokšņiem pa vidu skanēja kliedzieni un pārmetumi. Dārdēja Bosīra bass, kuram atbildēja Olīvas augstais diskants. Bet palaidīsim garām šo neestētisko vārdu spēli, kuru katrs pats var iedomāties.
— Patiesi, — norūca svcšnieks aizejot, — nekad nevarēja iedomāties, ka šī sieviete, kas ar tādām bailēm sagaidīja sava kunga atgriešanos, parādīs tik daudz dūšas pretoties.
Viņš netērēja velti laiku, gaidīdams cīņas iznākumu.
— Tur augšā iet par daudz karsti, lai tas varētu ilgi turpināties, — viņš noteica.
Pagriezies ap mazās Anžū Dofīna ieliņas stūri, viņš atrada tur savu karieti, kurai bija licis paslēpties šinī šķērsieliņā.
Svcšnieks pateica dažus vārdus kādam kalpotājam un tas ieņēma pozīciju iepretī Olīvas logiem, paslēpdamies kādas antīka stilā celtas mājas arkādes ēnā.
Tā novietojies, kalpotājs, skatīdamies apgaismotajos logos, pēc ēnu kustībām varēja vērot, kas tur notika.
Ēnas, kuru kustības sākumā bija ļoti dzīvas, pamazām nomierinājās un beidzot no abām palika tikai viena.