Lūk, kas bija norisinājies aiz priekškariem.
Vispirms Bosiru bija pārsteidzis tas, ka durvis tika noslēgtas.
Tad viņu pārsteidza Olīvas skaļā uzstāšanās.
Un beidzot, — visvairāk viņu pārsteidza tas, ka, iegājis istabā, viņš tanī vairs neatrada savu pretinieku.
Meklēšana, draudi, saucieni, palika bez sekām; bet tā kā šis cilvēks bija paslēpies, viņam, acīmredzot, bija bail un ja viņam bija bail, tad Bosīrs bija uzvarējis.
Olīva centās atrunāt to no meklēšanas un atbildēja uz visiem viņa jautājumiem.
Bosīrs, kuram nācās diezgan dzirdēt, savukārt pacēla balsi.
Olīva, juzdamās gluži nevainīga, jo viņas grēka pierādījums bija pazudis „Quia corpus delieti aberat", kā stāv rakstīts, Olīva kliedza tik stipri, ka Bosīrs uzlika, vai vismaz gribēja uzlikt viņai roku uz mutes.
Bet viņš vīlās. Olīva bija pavisam citādi sapratusi šo nomierinošo un pārliecinošo Bosīra žestu. Šai žiglajai rokai, kas tuvojās viņas sejai, Olīva pacēla pretī tikpat veiklu, tikpat vieglu roku, kā bija svešnieka zobens.
Šī roka atsita kvartu un tercu, metās atpakaļ un uz priekšu un trāpīja Bosīra vaigu.
Bosīrs atbildēja ar labās rokas flanga sitienu, kas atsvieda sāņus abas Olīvas rokas un ar spēcīgu plakšķi lika nosarkt viņas kreisajam vaigam.
Tas bija tas sarunas moments, ko garāmejot bija vēl uztvēris svešais.
Šādā veidā iesāktā izskaidrošanās, kā mēs jau teicām, drīz vien noved pie kāda galarezultāta. Tomēr, lai cik labvēlīgs būtu šis galarezultāts, lai tas varētu pretendēt uz dramatismu, ir nepieciešama vesela virkne priekšdarbu.
Uz Bosīra pliķi Olīva atbildēja ar smagu un bīstamu šāvienu — fajansa krūzi; Bosīrs atvairīja šo granātu ar kāda spieķa vēzienu, kas sadauzīja vairākas tases un, pārlauzis sveci, ķēra Olīvas plecu.
Traka aiz dusmām, viņa taisīja varenu lēcienu un nogrāba Bosīru pie rīkles; nelaimīgais lūkoja satvert Olīvu, kur un kā varēdams.
Plīsa kāds apģērba gabals. Aizvainota un sašutusi par savas garderobes bojāšanu, Olīva palaida vaļā savu laupījumu, kas novēlās uz grīdas istabas vidū. Zobus griezdams, viņš piecēlās.
Bet tā kā ienaidnieks ir vērtējams pēc viņa aizsargāšanās intensitātes un šādu aizsargāšanos pat pretiniekam uzvarētājam nākas respektēt,
Bosīrs, kam bija radies liels respekts pret Olīvu, atsāka sarunas tai vietā, kur tās bija pārtrūkušas:
— Jūs esat nekrietns radījums, — viņš teica, — jūs mani izpostāt.
— Nē, tas esat jūs, kas izposta mani, — atbildēja Olīva.
— Ak, es viņu izpostot, viņai nekā vairs nav!
— Jā, taisnība gan, ka man nekā vairs nav. Visu, kas man bija, jūs esat pārdevis, noēdis, nodzēris un nospēlējis.
— Jūs uzdrošināties man pārmest manu nabadzību!
— Kāpēc jūs esat nabags? Jūsu netikumu dēļ.
— Bet jūsējos es izdzīšu ar vienu vienīgu spērienu.
— Jūs man gribat sist?
Un Olīva pacēla smagu ogļustangu, ko redzot, Bosīrs soli atkāpās.
— Tā tik vēl trūka, — viņš teica, — ka jūs sāktu gādāt sev mīļākos.
— Bet kā jūs sauksit visus tos vazaņķus, ar kuriem jūs cauras dienas un naktis pavadāt žūpnīcās?
— Es spēlēju, lai man būtu no kā dzīvot.
— Un jums vareni vedas: mēs mirstam badā. Tiešām ienesīga profesija!
— Un jūs, ko tad jūs? Jūs pinkšķat par vienu pārplēstu kleitu, jo jums nav naudas, ko iegādāties sev jaunu. Tiešām ienesīga profesija.
— Nu, labāka gan par jūsējo! — sakaitināta iesaucās Olīva, — un, lūk, te ir pierādījums.
Pie šiem vārdiem viņa pagrāba ķešā sauju zelta un izkaisīja to istabā.
Luidori ripoja un skanēdami vēlās uz sāniem, citi paripoja zem skapjiem un gultām, citi turpināja savu skanošo ceļojumu līdz durvīm, un vēl citi drīz vien apgūlās plakaniski, mirgodami plānā kā zelta dzirkstis.
Kad Bosīrs dzirdēja šo metālisko lietusgāzi noskanam uz grīdas un mēbelēm, viņam uznāca reibonis, vai, pareizāk sakot, sirdsapziņas pārmetumi.
— Luidori! Dubloni! — iesaucās viņš noliecies.
Bet Olīva turēja rokā jau otru sauju monētu. To viņa drāza Bosīram tieši sejā un atplestajās rokās, tā kā vīrs gluži apstulba.
— Ai, ai! — viņš iesaucās, — ir nu gan šī Olīva bagāta!
— Redz, ko man ienes mana profesija, — viņa ciniski teica, pasperdama ar tupeli uz grīdas izkaisīto zeltu un Bosīru, kas bija noliecies to salasīt.
— Sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit, — skaitīja Bosīrs, aizraudamies no prieka.
— Nožēlojamais! — noņurdēja Olīva.
— Deviņpadsmit, divdesmit viens, divdesmit divi.
— Nelga.
— Divdesmit trīs, divdesmit četri.
— Nelietis.
Vai nu viņš bija dzirdējis šos komplimentus, vai arī piesarcis no liekšanās, Bosīrs piecēlās.
— Ak tā, manu jaunkundz,. — viņš teica nopietnā toni, kas izklausījās bezgala smieklīgi, — laupīdama man nepieciešamāko, jūs vairojat savus ietaupījumus.
Olīva apjuka un nezināja, ko teikt.
— Jūs man liekat staigāt izbalējušās zeķēs, ar noplukušu cepuri un noskrandušu oderi, bet šos luidorus glabājat savā kastītē. Kur jūs dabūjāt šos luidorus? Kur citur, kā pārdodama to iedzīvi, ko cs šc atgādāju, kad saistīju savu bēdu likteni ar jūsējo.
— Blēdis! — gluži klusi nomurmināja Olīva.
Un viņa tam uzmeta nicināšanas pilnu skatienu.
Bet Bosīrs par to nemaz neuztraucās.
— Es jums piedodu, — viņš teica, — ne jūsu skopulību, bet jūsu taupību.
— Un jūs mani nupat vēl gribējāt nosist!
— Nupat vēl tas būtu bijis labi darīts, bet tagad vairs ne.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka es tagad redzu — jūs esat laba saimniece.
— Bet cs jums saku, ka jūs esat nožēlojams nelga.
— Mana mīļā Olīva.
— Un ka jūs man uz karstām pēdām atdosit šo zeltu.
— Lēnāk, mīļā, lēnāk!
— Jūs man to atdosit, vai es jūs noduršu ar jūsu paša zobenu.
— Olīva!
— Jā vai nē?
— Protams, nē, es tam nekad nepiekritīšu, ka tu sabaksti man sānus.
— Nekustieties, vai jūs būsit līķis! Naudu!
— Atdodiet man to.
— Ak, negantnieks, nelietis! Jūs ubagojat un prasāt no manis manas sliktās slavas peļņu. Un to sauc par vīrieti! Ak, kā es jūs nicinu, visus nicinu, vai jūs dzirdat? Vēl vairāk nicinu devējus nekā ņēmējus.
— Kas dod, — svinīgi atbildēja Bosīrs, — ir laimīgs, ka var dot. Arī es jums, Nikolā, esmu diezgan devis.
— Es negribu, ka mani sauc par Nikolā.
— Piedošanu, Olīva! Es teicu, ka esmu jums diezgan devis, kad man bija ko dot.
— Skaista devība! Sešus luidorus, divas zīda kleitas, sudraba auskarus un trīs izrakstītus mutautiņus.
— Kareivim tas ir daudz.
— Cietiet klusu! Šos aizkarus jūs nozagāt kādai citai, lai tos uzdāvātu man; šos luidorus jūs aizņēmāties un vēl līdz šim neesat atdevis; šīs zīda kleitas…
— Olīva! Olīva!
— Atdodiet manu naudu!
— Cik tu gribi pretī?
— Divreiz tik daudz.
— Labi, lai notiek! — Bosīrs svinīgi teica, — es tūdaļ iešu uz Bisi ielas spēļu klubu un atnesīšu tev nevien divreiz, bet piecreiz tik daudz.
Un viņš jau paspēra pāris soļu uz durvju pusi. Bet Olīva to nogrāba aiz viņa apdilušo svārku stērbeles.
— Ko tu! Nu skaties — svārki pušu!
— Jo labāk: jūs drīzāk tiksit pie jauniem.
— Sešus luidorus, Olīva, tikai sešus luidorus! Par laimi Bisī ielas spēļu klubā daudz neskatās uz drēbēm.
Olīva mierīgi saķēra otru stērbeli un norāva arī to. Bosīrs saskaitās.
— Velns un elle! — viņš kliedza, — tu mani piespiedīsi tevi nosist. Skaties kāda — viņa ņem un izģērbj mani! Nu es vairs nevaru iziet.
— Gluži otrādi, jūs tūlīt iziesi».
— Bez drēbēm? Tas būt'i interesanti.
— Jūs apvilksit ziemas svārkus.
— Bet tie jau vienos caurumo?'
— Nu, ja jums nepatīk, nevelciet, bet jāiet jums būs tā kā tā.
— Nekad.
Olīva izvilka no kabatas, cik viņai tur vēl bija palicis, apmēram ceturto daļu no luidoricm, un paž"adzināja saujā.
Bosīrs kļuva vai traks. Viņš vēlreiz nometās O'īvas priekšā ceļos.
— Pavēli! — viņš čukstēja, — pavēli!
— Jūs tūdaļ aizskriesit pie Kapucīnu Burvja uz Sēnas ielas stūra, kur pārdod masku tērpus.
— Un tad?
— Tur jūs man nopirksit masku tērpu ar visiem piederumiem.
— Labi.
— Jums pašam — no melna, bet man — no balta atlasa.
— Jā.
— Un tam es jums dodu divdesmit minūtes laika.
— Mēs iesim uz balli?
— Uz balli.
— Un tu mani aizvedīsi uz bulvāri ieturēt vakariņas.
— Protams, bet ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Ka jūs būsit paklausīgs.
— Vienmēr, vienmēr.
— Nu, tad parādiet jūsu uzcītību!
— Es jau skrienu.
— Kā, jūs vēl neesat aizgājis?
— Bet izdevumiem?
— Jums jau ir divdesmit picci luidori.
— Kā, man esot divdesmit pieci luidori! Kur cs tos būtu ķēris?
— Jūs tos nupat uz grīdas salasījāt.
— Olīva, Olīva, tas nav smuki.
— Kā jūs to domājat?
— Olīva, jūs jau tos man atdcvāt.
— Es nesaku, ka es to nedarīšu, bet ja es tos jums atdotu tagad, jūs vairs neatgrieztos. Nu, ejiet un steidzieties drīzāk atpakaļ!
— Nudien, viņai taisnība, — teica viltnieks, apjucis. — Mans nodoms bija iet un vairs neatnākt.
— Jūs dzirdējāt — divdesmit minūtes!?
— Es klausos.
Šis bija tas brīdis, kad sulainis, kas bija paslēpies savā nišā pretī logam, redzēja vienu ēnu pazūdam.
Tas bija Bosīrš, kas izgāja svārkos bez stērbelēm. Pie sāniem viņam kūļājās zobens, bet krekls bija izvilcies no vestes pēc Ludviķa XIII laika modes.
Kamēr šis slaists devās uz Sēnas ielu, Olīva ātri uzmeta šādas rindiņas, kas īsumā apkopoja visu notikušo:
„Miers noslēgts, laupījums sadalīts, balle pieņemta. Pulkstens divos būsim Operā. Man būs balta atlasa domino ar zila zīda lentu uz kreisā pleca."
Olīva aptina šo zīmīti kādai .fajansa vāzes lauskai, izbāza galvu pa logu un uz labu laimi nometa savu sūtījumu uz ielas. Kalpotājs tūdaļ atstāja savu paslēptuvi, sameklēja nokritušo zīmīti un devās projām.
Monsicur Bosīrs atgriezās pēc trīsdesmit minūtēm divu vcikalzēnu pavadībā. Tie nesa par astoņpadsmit luidoricm nopirktos divus domino, kas patiesi bija glīti un eleganti, jo nc par velti Kapucīnu Burvis bija paša karaļa un visa galma apgādātājs.