i
Mēs atstājām Lamota kundzi pie Mesmēra nama vārtiem, kad tā ar acīm sekoja ātri aizbraucošajai karalienes karietei.
Kad tā vairs nebija redzama un riteņu rīboņu tik tikko vairs varēja sadzirdēt, Žanna iekāpa savā kalcšā, lai atgrieztos mājās pēc jauna masķu tērpa, un apskatītos, vai par šo laiku tur nav noticis kas jauns…
Lamota kundze bija nolēmusi šinī laimīgajā naktī sevi atalgot par visiem dienas uztraukumiem, viņa bija nodomājusi, kaut gan vispār nebija ļoti sievišķīgas dabas, šonakt, vulgāri runājot, uzstāties zēnu lomā un viena izbaudīt visu nakts nejaušību saldumu.
Bet ar pirmo soli, ko viņa spēra uz šā vilinošā ceļa, kas tā valdzina dzīvu un ilgi apvaldītu iztēli, viņa sastapa necerētu pretvēji*.
Kāds kalpotājs lejā pie vārtnieka gaidīja viņu pārnākam.
Tas bija kardināla Roāna cilvēks, kas bija atnesis Lamota kundzei no Viņa Eminences šāda satura vēstulīti:
Grāfienes kundze,
Jums droši vien vēl nebūs aizmirsies, ka mums šis tas ir kopīgi nokārtojams. Varbūt jūsu atmiņa ir vājāka; es turpretī nekad neaizmirstu to, kas man iepaticies. Ja jums nav nekas pretī, man būs tas gods gaidīt uz jums tur, kur šis kalpotājs jūs aizvedīs!'
Paraksta vietā bija garīdznieku krusts.
Lamota kundze, kuru šis negaidītais šķērslis sākumā nepatīkami pārsteidza, vienu mirkli pārdomāja un tad izšķīrās jo drīz un noteikti, kā to vispār viņa bija pieradusi.
— Sēžaties pie mana kučiera, — viņa tcica, — vai pasakiet viņam adresi.
Kalpotājs piesēdās pie kučiera un kundze iekāpa karietē.
Desmit minūšu pietika, lai grāfieni no Scntantuāna priekšpilsētas novestu līdz kādai nesen nolīdzinātai ieplakai, kur vareni koki, kas bija tikpat veci kā pati priekšpilsēta, ziņkārīgo skatieniem slēpa vienu no tām skaistajām Ludviķa XV laikā celtajām mājiņām, kuru stilā bija saskatāma visizsmalcinātākā sešpadsmitā gadsimta gaume un komforts, kādu nepazina astoņpadsmitais gadsimts.
— Hm, hm, — dārza mājiņa, — murmināja grāfiene, — bagātam karaliskam princim tā ir gluži dabīga lieta, bet pazemojoša Valuā nama atvasei. Beidzot!
Šis vārds, kas rezignācijai ir nopūta, bet nepacietībai — gaviļu izsauciens, parādīja visu to neapmierināmo godkāri, visas tās neprātīgās alkas, kas snauda viņas dvēselē.
Bet viņa vēl nebija pārkāpusi šīs mājas slieksnim, kad jau viņai bija gatavs savs lēmums.
Zannu veda no vienas istabas otrā, tas ir, no viena pārsteiguma uz otru, kamēr viņa nonāca lieliski iekārtotā ēdamistabā.
Tur viņu jau gaidīja kardināls.
Viņa Eminence šķirstīja dažas brošūras, kas ļoti līdzinājās to pamfletu krājumam, kādi tajā laikā izplatījās tūkstošiem, sevišķi, kad vējš pūta no Anglijas vai Holandes.
Viņu ieraudzījis, tas piecēlās.
— Ak, tā esat jūs, grāfien, pateicos.
Un viņš panāca tai pretī, lai noskūpstītu viņai roku.
Grāfiene nicīgi un aizvainoti atkāpās.
— Ko tas nozīmē? Kas jums ir, madamc? — jautāja kardināls.
— Jūs gan, monsicur, nebūsit paradis, ka sievietes, kurām Jūsu Eminence parādā godu, ataicinot tās šurp, rāda tādu seju?
— Bet, madamcl
— Sakiet, monsicur, mēs taču atrodamies jūsu dārza mājiņā? — vaicāja grāfiene, mezdama apkārt nicīgus skatienus.
— Madamc…
— Es gan biju domājusi, ka Jūsu Eminencei labpatiks atcerēties, kādos apstākļos es esmu dzimusi. Es domāju, ka Jūsu Eminencei labpatiks atcerēties, ka — ja ari Dievs mani ir padarījis nabagu, viņš tomēr man vismaz ir atstājis manas kārtas lepnumu.
— Ko jūs, grāfien, cs jūs uzskatīju par saprātīgu sievieti, — teica kardināls.
— Liekas, monsicur, ka par saprātīgu jūs saucat kuru katru sievieti, kas smej par visu, arī par negodu. Šādām sievietēm, lai Jūsu Eminence man to neņem ļaunā, es esmu pieradusi dot citu vārdu.
— Tā nav, grāfien, jūs maldāties, es saucu par saprātīgu katru sievieti, kas uzklausa, kad ar viņu runā, un, kas nerunā neuzklausījusies.
— Nu, redzēsim, es klausos.
— Es gribēju ar jums pārrunāt nopietnas problēmas.
— Un tāpēc jūs mani uzaicināt ēdamistabā?
— Protams. Vai jums būtu labāk paticis, ja es jūs gaidītu buduārā?
— Tā jau ir liela starpība.
— Es domāju gan, grāfien.
— Tātad runa ir vienīgi par kopējām vakariņām?
— Vienīgi.
— Tad Jūsu Eminence var būt pārliecināta, ka es izjūtu šo godu, kā tas man piederas.
— Jūs, grāfien, mani izsmejat?
— Nē, es tikai smejos.
— Jūs smejaties?
— Jā, vai jums labāk patiktu, ja es dusmotos? Ak, monsicur, jūs, kā rādās, esat smaga rakstura cilvēks.
— Bet jūs esat brīnišķīga, kad jūs smejaties, un es nekā cita nevēlētos, ka redzēt jūs vienmēr smejošu. Bet jūs jau pašreiz nesmejaties. O, nē, nē! cs redzu dusmas aiz šīm lūpiņām, kas tik koķeti rāda baltos zobus.
— Nav tiesa, monsicur, un šī ēdamistaba mani pilnīgi nomierina.
— Ļoti patīkami.
— Un cs ceru, ka jums vakariņas labi garšos.
— Kā, man garšos? Bet jums?
— Es neesmu izsalkusi.
— Jūs, madamc, atsakāties no vakariņām?
— Jums tas nepatīk?
— Jūs mani aizdzenat?
— Es jūs nesaprotu, monsicur.
— Klausieties, mīļo grāfien!
— Es klausos.
— Ja jūs būtu mazāk ērcīga, es teiktu, lai ko jūs darītu, jūs tomēr esat un paliekat apburoša, bet tā kā cs pēc katra komplimenta baidos, ka nesaņemu vilka pasi, tad es labāk atturos.
— Jūs baidāties, ka nesaņemat vilka pasi! Patiesi, monsieur, neņemiet lūdzu ļaunā, bet jūs kļūstat neizprotams!
— Bet tas, kas še notiek, ir skaidrs.
— Atvainojiet, monsicur, manu neskaidro saprašanu.
— Nu, lūk, viņdien jūs mani pieņēmāt stipri nokaunējusies. Jūs atradāt, ka jūsu dzīves apstākļi nekādā ziņā neatbilst ne jūsu kārtai, ne jūsu vārdam. Tas mani spieda saīsināt manu vizīti, kas jūs pret mani mazliet atsaldēja. Tad cs nolēmu atvest jūs atpakaļ jūsu vidē, j~ju dzīves apstākļos, tāpat kā sagūstītajam putnam atdod debess plašumu.
— Un tad? — uztraukta jautāja grāfiene, kas sāka saprast.
— Tad, man daiļā grāfiene, lai jūs mani varētu uzņemt bez kādām neērtībām, lai es no savas puses varētu jūs apciemot, nckompromitēdams sevi un nekompromitēdams jūs..
Kardināls cieši skatījās grāfienē.
— Nu un tad? — viņa jautāja.
— Nu, un tad cs cerēju,- ka jūs neatteiksities pieņemt šo neērto mītni. Jūs saprotat, grāfien, cs nesaku mazo mājiņu.
— Es lai pieņemtu! — iesaucās kundze. — Jūs atdodat man šo māju?
Viņas sirds aiz lepnuma un iekāres sāka strauji pukstēt.
— Ak, tas, grāfien, ir tikai sīkums. Ja cs jums būtu piedāvājis ko vairāk, jūs droši vien nebūtu pieņēmusi.
— O, ne vairāk, ne mazāk! — iesaucās grāfiene.
— Nu, ko jūs teiksit, madamc?
— Es saku, tas nav iespējams, ka es pieņemtu šādu dāvanu.
— Nav iespējams? Kādēļ?
— Nu, vienkārši tāpēc, ka tas nav iespējams.
— Ak, grāfien, neatkārtojat man vairs šo vārdu.
— Kādēļ?
— Tāpēc, ka jūsu tuvumā es tam neticu.
— Monsicurl..
— Madamc, šī māja jums pieder, atslēgas ir tur uz tās emaljētās paplātes. Es jūs pagodinu kā uzvarētāju. Nu, vai jūs vēl še saskatāt kādu pazemojumu?
— Nē, bet…
— Klausieties, ko jums saka, pieņemiet!
— Monsicur, es jau jums teicu.
— Kā, jūs rakstiet ministriem un lūkojat izkaulēt pensiju; jūs pieņemat no divām nepazīstamām dāmām simts luidoru; jūs…
— O, monsicur, tas ir pavisam kas cits! Kas saņem…
— Kas saņem, tas uzliek pienākumus, — godeienīgi piebilda princis.
— Nu, lūk, tāpēc ari cs jūs sagaidu ēdamistabā; cs neesmu pat redzējis ne buduāru, ne salonus, ne citas istabas, kaut gan tas viss te, jādomā, ir.
— Piedošanu, monsicur, jūs mani piespiežat atzīties, ka nav smalkjūtīgāka cilvēka par jums.
Un grāfiene, kas tik ilgi bija valdījusies, nosarka aiz prieka, iedomādamās, ka tagad varēs teikt: „Mana māja".
Tad atjēgdamās, ka ir aizrāvusies, tā, soli atkāpusies, teica:
— Bet, monsicur, cs gaidu, kad Jūsu Eminence mani aicinās vakariņās.
Kardināls nometa manto, ko viņš visu laiku bija turējis uz pleciem, pabīdīja grāfienei kādu krēslu un, ģērbies civlltērpā, kas tam lieliski piestāvēja, viņš stājās pie savu virssulaiņa pienākumu pildīšanas.
Dažās minūtēs galds bija klāts.
Kamēr sulaiņi kārtoja galdus, Žanna bija uzlikusi saVu masku.
— Patiesību sakot, — teica kardināls, — man vajadzētu būt maskā, jo jūs taču esat savā mājā, starp saviem cilvēkiem, kurpretī es še esmu svešinieks.
Žanna smējās, tomēr paturēja masku uz sejas. Neskatoties uz pārsteigumu un priecīgo satraukumu, kas to draudēja tīri vai nosmacēt, viņa ar garšu iebaudīja vakariņas.
Kardināls, kā mēs to jau bijām vairākkārt aizrādījuši, bija ļoti inteliģents un plaša vēriena cilvēks.
Ilgā pazīšanās ar kulturālākajiem Eiropas galmiem, kur liels iespaids bija karalienēm; pazīšanās ar izcilām sievietēm, kas tai laikā sarežģīja, bet vēl biežāk izšķīra svarīgus politiskas dabas jautājumus; pieredze, kas, tā sakot, bija mantota jau no senčiem un vēl papildināta ar personīgiem piedzīvojumiem — visas šīs īpašības, tik reti sastopamas mūsdipnās un jau toreiz retas, izveidoja no prinča cilvēku, kas bija neizprotams tiklab viņa pretiniekiem, diplomātiem, kā arī sievietēm, viņa metresēm.
Viņa nosvērtā izturēšanās un smalkās manieres bija kā bruņas, caur kurām nekas nespēja izspiesties cauri.
Tā, lūk, kardināls bija pārliecināts, ka viņš stāv tālu pāri Žannai. ŠI pretenciozā provincictc, kas zem godkārības maskas tomēr nevarēja apslēpt savu mantkārību, viņam šķita viegli iegūstama un iededzināja viņā alkas vai nu ar savu skaistumu, saprātu, vai arī ar kaut ko citu, kas neizprotamā kārtā bieži vien vairāk saista piedzīvojušos vīriešus, nevis naivos. Varbūt kardināls, kas parasti labāk izprata citus, nekā citi viņu, šoreiz kļūdījās. Fakts tomēr ir tas, ka Žanna, neskatoties uz visu viņas skaistumu, neiedvesa tam nekādas aizdomas.
Un tas, lūk, pazudināja šo izcilo cilvēku. Viņš ne tik vien padarīja sevi vājāku, viņš padarīja sevi par pigmeju. Starpība starp Mariju Terēzi un Žannu Lamotu bija tik liela, ka tāds vīrs kā Roāns nemaz nedomāja, ka še būtu jācīnās.
Kad cīņa patiesībā bija sākusies, Žanna, kas labi saprata, cik daudz zemāk viņa stāv ārēji, sargājās parādīt savu iekšķīgo pārākumu. Viņa turpināja tēlot koķeto provincicti un dāmiņu, lai viņas pretinieks saglabātu sava pārspēka pārliecību un līdz ar to mazinātos viņa uzbrukuma spars. Kardināls, kas bija novērojis viņas sajūtu izpausmi, ko tā nebija spējusi apvaldīt, domāja, ka viņa ir aizgrābta no pasniegtās dāvanas. Tā tas arī patiesībā bija, jo šis dāvinājums pārsniedza ne tik vien viņas cerības, bet arī viņas pretenzijas.
Bet viņš nezināja, ka viņš stāvēja tālu zem šīs sievietes godkārības alkām un tieksmēm. X
Tas, kas tūdaļ izgaisināja Žannas ieguvuma prieku, bija jaunas vēlēšanās, kas rāva viņu tālāk, tiklīdz kāda no agrākajām bija apmierināta.
— Tagad, — tcica kardināls, ieliedams grāfienei Kipras vīnu mazā, zelta zvaigznītēm nokaisītā kristāla kausiņā, — tagad, kad mēs esam parakstījuši mūsu vienošanās kontraktu, nedusmojaties vairs uz mani, madame. \
— Uz jums dusmoties? Nē!
— Tātad jūs mani šad un tad bez lieliem iebildumiem še uzņemsit?
— Nekad es nebūšu tik nepateicīga un neaizmirsīšu, jus še esat savās mājās.
— Savās mājās? Nonscnss! v
— Jā, jā, tikai savās mājās.
— Uzmanieties, ja jūs man runāsit pretī!..
— Labi, kas tad būs?
— Es jums izvirzīšu citus noteikumus.
— Nu, tad jums savukārt būs jāpiesargās.
— Kādā ziņā?
— Visādā.
— Sakiet!
— Es taču esmu savās mājās.
— Un…
— Ja es uzskatu, ka jūsu noteikumi ir nepieņemami, cs pasaucu savus cilvēkus.
Kardināls sāka smieties.
— Vai, vai jūs redzat? — piebilda Žanna.
— Nē, es nekā vēl neredzu, — atteica kardināls.
— Tomēr, jūs redzat, ka jūs par mani zobojaties.
— Kā tā?
— Jūs smejaties.
— Pašreiz jā.
— Pašreiz jā, tāpēc, ka jūs ļoti labi zināt, ka pēc mana sauciena neviens neieradīsies.
— Velns lai parauj! Jums taisnība!
— Bet, monsicur\
— Ko cs izdarīju?
— Jūs nupat lādējāties.
— Še, madame, es neesmu kardināls, še cs esmu jūsu viesis, kam ir labi panākumi.
Un viņš no jauna iesmējās.
«Patiesi lielisks cilvēks", Zanna pie sevis nodomāja.
— Ak, jā, — pēkšņi ierunājās kardināls, it kā kaut kāda aizmirsusies doma tam būtu uzaususi atmiņā, — ko jūs man viņdien stāstījāt par šim divām labdarības dāmām, par šim divām vācietēm.
— Par tām, kuras atstāja kārbiņu ar portretu? — atjautāja Zanna, kas tagad, kad bija redzējusi karalieni, tūdaļ ieņēma pozīciju un sagatavojās cīņai.
— Jā, par šīm pašām.
— Monsieur, — teica Lamota kundze, skatīdamās kardinālam acīs, — es varu derēt, ka jūs viņas pazīstat tikpat labi, vai vēl labāk nekā es.
— Es viņas pazītu? Ak, grāfien, jūs mani pārvērtējat. Bet vai jūs nemaz neesat mēģinājusi uzzināt, kas viņas ir?
— Protams, un man liekas, ka tā ir gluži dabīga vēlēšanās pazīt savus labdarus.
— Ja es zinātu, kas viņas ir, tad to zinātu arī jūs.
— Bet es jums saku, monsicur kardināl, ka jūs viņas pazīstat.
— Nē!
— Vēl vienu „nē" un es jūs nosaukšu par meli.
— Un es par šo apvainojumu tūdaļ atriebšos.
— Kādā veidā, ja atļauts zināt?
— Jūs apkampdams.
— Jūs, sūtnis Vīnes galmā, jūs ķeizarienes Marijas Terēzes labs draugs, man liekas, pavisam neiespējami, ka jūs nepazītu jūsu draudzenes ģīmetni.
— Kā, vai patiesi, tā būtu Marijas Terēzes ģīmetne?
— O, monsicur diplomāt, jūs vēl izliekaties, ka to nezinājāt.
— Nu, labi, pieņemsim, ka es būtu pazinis ķeizarieni Mariju Terēzi, pie kāda secinājuma tas mūs varētu novest?
— Pie tā, ka, redzot Marijas Terēzes ģīmetni, jums varēja rasties zināmas aizdomas par sievietēm, kam šāda ģīmetne varētu piederēt.
— Bet kāpēc jūs domājat, ka man tas ir jāzina, — kardināls ar zināmām bažām jautāja.
— Tāpēc, ka nav parasts redzēt mātes ģīmetni, citās, ka tikai…
— Pabeidziet!
— Viņas meitas rokās.
— Karaliene! — iesaucās Ludviķis Roāns ar tik neliekuļotu pārsteiguma intonāciju balsī, ka Žanna apmulsa. — Karaliene! Viņas Majestāte personīgi būtu ieradusies pie jums!
— Kā nu jūs, monsicur, to nezinājāt?
— Tik tiešām nē! — kardināls vientiesīgi atbildēja. — Ungārijā ir parasta lieta, ka valdošo personu ģīmetnes glabājas daudzās ģimenēs. Piemēram, es taču neesmu ne Marijas Terēzes dēls, ne meita, pat ne radinieks un man arī tagad ir klāt viņas ģīmetne.
— Jums, monsicur?
— Nu, lūk, — vienaldzīgi noteica kardināls.
Un izvilcis no ķešas tabakas dozi, viņš apmulsušajai Žannai parādīja ģīmetni.
— Nu, redzat, — piebilda kardināls, — ja šāda ģīmetne ir man, kam, kā jau cs jums teicu, nav tas gods piederēt pie ķeizariskās ģimenes, tāpat to var būt aizmirsis pie jums kāds, kam nav nekādu sakaru ar augsto ķeizarisko Austrijas namu. •
Zanna klusēja. Viņai gan bija visas diplomāta spējas, bet viņai trūka diplomāta prakses.
— Tātad, pēc jūsu domām, — turpināja princis Ludviķis, tā bija pati karaliene, Marija Antuancte, kas jūs apciemoja?
— Karaliene kopā ar kādu otru dāmu.
— Ar Poliņjako kundzi?
— Es nezinu.
— Tad ar Lambāla kundzi?
— Tā bija ļoti skaista, jauna un nopietna dāma.
— Varbūt Tavernī jaunkundze?
— Tas var būt; es viņas nepazīstu.
— Bet ja nu patiesi jūs ir apciemojusi pati Viņas Majestāte, tad jūs varat pārliecināties par karalienes atbalstu. Tas ir liels solis pretī jūsu laimei.
— Es arī tā ccru, monsicur.
— Piedodiet man par šo jautājumu, vai Viņas Majestāte bija pret jums labvēlīga?
— Viņa man iedeva simts luidoru.
— O, Viņas Majestāte nav nemaz tik bagāta, sevišķi pašreizējos apstākļos.
— Tas divkāršo manu pateicību viņai.
— Un vai viņa kaut kādā ziņā sevišķi interesējās par jums?
— Jā, ļoti.
— Tad viss ir labi, — domīgi teica prelāts un, aizmirsis savu protežē, sāka domāt par protežētāju, — tad jums atliek tikai viena lieta.
— Kāda?
— Iekļūt Versaļā.
Grāfiene pasmaidīja.
— Es jums to, madamc, nemaz negribu noliegt, ka še sākas īstās grūtības.
Grāfiene vēlreiz pasmaidīja, bet šoreiz jau nozīmīgāk nekā pirmoreiz.
Arī kardināls pasmaidīja. f
— Patiesi, — viņš teica, — jūs, provincieši, nekad ne par ko nešaubāties. Tāpēc ka jūs esat redzējuši Versaļā vārtus, kas tiek atvērti, un trepes, pa kurām uzkāpj, jums liekas, ka tie katram tiek atvērti un katrs var doties augšā pa trepēm. Vai jūs esat redzējuši visus tos metāla un marmora nezvērus, kas uzstādīti Versaļas parkos un uz terasēm?
— Jā gan, monsicur.
— Tur ir simtiem grifu, pūķu, medūzu un citu nezvēru. Nu, lūk, iedomājaties desmitkārt drausmīgākus dzīvus briesmoņus, kas stāv starp jums un valdnieka labvēlību, nekā tic, kas uzstādīti starp skatītāju un Versaļas parka puķu dobēm.
— Jūsu Eminence man palīdzēs tikt cauri šiem briesmoņiem, ja tie man stāsies ceļā.
— Es mēģināšu, bet man var arī neizdoties. Vispirms, ja jūs nosauksit manu vārdu un atklāsit jūsu talismanu, tas jau pēc dažām pirmajām vizītēm jums vairs nederēs.
— Par laimi, no šīs puses mani sargā tieša karalienes protekcija, un, ja es iekļūtu Versaļā, man būs līdzi laba atslēga.
— Un kas tā par atslēgu, grāfien?
— Ak, monsicur kardināl, tas ir mans noslēpums… Nē, es pārteicos: ja tas būtu mans noslēpums, es jums to pateiktu, jo negribu nekā slēpt savam augstsirdīgajam labvēlim.
— Tomēr starp mums paliek viens „bet".
— Diemžēl, tā ir, monsicur, un tā kā tas nav mans noslēpums, man tas ir jāglabā. Tikai vienu cs jums varu teikt…
— Ko tad?
— Ka es rīt eju uz Versaļu, ka mani tur pieņems un, es ceru, labvēlīgi pieņems.
Kardināls paskatījās uz jauno sievieti, kuras pašpaļāvība tam likās bija saistīta ar vakariņās iebaudītā vīna daudzumu.
— Es gribu redzēt, grāfien, — viņš smiedamies teica, — vai jūs tur iekļūsit.
— Jūsu ziņkārība piespiedīs jūs mani izsekot?
— Noteikti.
— Es tam nemaz nepretojos.
— Tātad, uzmanieties, grāfien, sākot ar rītdienu, jūs atbildēsit ar savu goda vārdu, ka iekļūsit Versaļā!
— Protams, tā būs tikai mazā pieņemšana.
— Ticiet, grāfien, jūs man esat dzīva mīkla.
— Viens no tiem mazajiem Versaļas parku briesmonīšiem?
— Bet, madamc, jūs taču nenoliegsit, ka man mazliet ir gaume, vai ne tā?
— Nekādā ziņā, monsieur.
— Nu, lūk, tā kā jūs redzat mani pie jūsu kājām un es skūpstu šo mazo rociņu, jūs taču nevarat ticēt, ka cs pieskārtos ar lūpām un rokām kādas metāla zivs zvīņainajai astei.
— Es jūs lūdzu, monsicur, — dzedri teica Zanna, — neaizmirst, ka es neesmu ne grizete, ne Operas dāma. Tas nozīmē, ka es nepiederu savam vīram, es piederu pati sev un, juzdamās līdzīga kuram katram citam šinī karaļvalstī, es kādu dienu spontāni un brīvi piederēšu cilvēkam, kas būs pratis man iepatikties. Tāpēc, monsicur, es lūdzu jūs mani kaut nedaudz respektēt, to darīdami, jūs respektēsit arī to kārtu, pie kuras mēs abi piederam.
Kardināls piecēlās.
— Tātad jūs gribat, lai es jūs visā nopietnībā iemīlētu.
— To es nesaku, monsicur kardināl, bet es pati gribu jūs iemīlēt. Ticiet man, kad īstais brīdis būs pienācis, jūs to viegli uzminēsit. Un ja jūs to neievērosit, cs pati likšu jums to manīt, jo jūtos pietiekami jauna un pieņemama, lai par saviem panākumiem nešaubītos. Godīgs cilvēks mani neatstums.
— Grāfien, — teica kardināls, — es jums galvoju, — ja tas ir atkarīgs tikai no manis, jūs mani iemīlēsit.
— To mēs redzēsim.
— Jūs taču jau jūtat pret mani draudzību?
— O, vairāk!
— Patiesi? Nu tad jau mēs būtu pusceļā.
— Nemērosim ceļu ar acumēru, bet iesim.
— Grāfien, jūs esat sieviete, ko es varētu dievināt…
Un viņš nopūtās.
— Varētu dievināt… — Zanna pārsteigta piebilda, — ja…
— Ja jūs to atļautu, — pasteidzās atbildēt kardināls.
— Monsicur, to es varbūt jums atļaušu, kad man laime būs uzsmaidījusi pietiekami ilgi, lai jūs saņemtu atalgojumu par to, ka esat gulējis manā priekšā uz ceļiem un pirms laika skūpstījis man roku.
Viņa piecēlās, jo visu laiku bija sēdējusi, lai labāk izceltu savu tikumību.
— Tad, — teica kardināls, — jūs man novelkat nepārkāpjamas robežas.
— Kā tā?
— Jūs man neļaujat iekarot jūsu sirdi.
— Nebūt nē, vai tad vienīgais ceļš uz sievietes sirdi ir ceļu locīšana un manierība.
— Nu, sāksim drīzāk, madamc. Ko tad īsti jūs man atļautu?
— Visu to, kas savienojams ar manām tieksmēm un pienākumiem.
— Oho, jūs izvēlaties divus grūtākos priekšnoteikumus pasaulē.
— Jūs mani, monsicur, pirms laika pārtraucāt, jo es tiem gribu pievienot vēl trešo.
— Ak, Dievs! Kādu tad?
— Manas kaprīzes.
— Es esmu pazudis.
— Jūs atkāpjaties?
Šai brīdī kardināls vairs tik daudz nevadījās no savas iekšējās nojautas, cik no šīs sievietes valdzinošā daiļuma.
— Nē, — viņš teica, — es neatkāpjos.
— Ne manu pienākumu, ne manu tieksmju priekšā?
— Un nebīstos ari no jūsu kaprīzēm.
— Lūdzu pierādījumus.
— Sakiet!
— Es šovakar gribu iet uz Operas balli.
— Tā, grāfien, ir pilnīgi jūsu darīšana; jūs esat brīva kā putns gaisā, un es nopietnībā neredzu, kas jums gan varētu liegt iet uz šo balli.
, — Atļaujiet; jūs redzat tikai pusi no manas vēlēšanās, otra puse ir tā, ka ari jūs tur ierastos.
— Es Operā!.. Ak, grāfien!
Un kardināls demonstrēja tādu lēcienu, kas var būt gluži parasta lieta kādam citam mirstīgajam, bet pavisam nepiestāvēja princim Roānam.
— Lūk, kā jūs cenšaties man izpatikt, — teica grāfiene.
— Kardināls, madame, neierodas Operas ballē, tas būtu tikpat, ja es jūs ievestu kādā smēķējamā istabā.
— Un kardināls laikam arī nedejo?
— Nē, nekad…
— Bet es esmu lasījusi, ka kardināls Rišeljē esot dejojis sarabandu.
— Bet viņā noskatījās Austrijas Anna… — paspruka kardinālam.
— Jā, tas taisnība, viņā noskatījās karaliene, — teica Žanna, viņā cieši lūkodamās. — Varbūt arī jūs to darītu par prieku kādai karalienei…
Lai cik labi princis mācēja savaldīties, pēc šiem vārdiem viņš tomēr nosarka.
Vai nu viltīgajam radījumam bija žēl apjukušā kardināla, vai ar viņa atrada, ka izdevīgāk ir nepaildzināt šo neveiklo situāciju, tāpēc viņa pasteidzās piebilst:
— Kā gan lai es, kurai jūs esat tik daudz solījis, neapvainotos, redzot, ka jūs mani vērtējat zemāk par karalieni pat arī tad, ja iespējams paslēpties aiz maskas. Turklāt, darīdami man šo prieku, jūs manās acīs būtu spēris tādu soli uz priekšu, kādu jūs ar savu līdzšinējo mēru nekad nebūtu varējis panākt.
Kardināls, laimīgs, ka tik viegli izkļuvis no neērtā stāvokļa un priecādamies par Žannas veiklību, kas arvien vajadzīgā brīdī prata paturēt virsroku, satvēra viņas delmu un, to cieši spiezdams, iesaucās:
— Jūsu labā, grāfien, esmu gatavs darīt visu, pat neiespējamo!
— Pateicos, monsicur, cilvēks, kas manis dēļ gatavs nest šo upuri, ir pārāk vērtīgs draugs; tagad, kad jūs esat man piekritis, es jūs no šim klaušām atsvabinu.
— Nē, ne tā, tikai tas var cerēt uz atalgojumu, kas veic savu uzdevumu. Es jums, grāfien, sekošu, protams, tikai pārģērbies.
— Labi. Mēs brauksim pa Sentdenī ielu, kas ir blakus Operai. Tur es maskota ieiešu kādā veikalā, nopirkšu jums masku tērpu un karietē jūs pārģērbsities.
— Vai zināt, grāfien, tas būs brīnišķīgs vakars.
— Ak, monsieur, jūs esat pret mani tik labvēlīgs, ka tiešām nezinu, ko teikt… Bet es domāju, varbūt Roānu pilī Jūsu Eminencei būtu kāds pieņemamāks domino, nekā tas, ko mēs gatavojamies iegādāties.
— Tas, grāfien, ir nepiedodams joks. Ja es eju ar jums uz Operas balli, tad jūs varat būt pārliecināta…
— Par ko, monsicur?
— Ka cs būšu tikpat pārsteigts, redzot sevi tur, cik pārsteigta būtu jūs, redzot sevi divatā pie vakariņām ar kādu kungu, kas nav jūsu vīrs.
Žanna juta, ka viņai nav ko atbildēt, un tikai pateicās.
Kāda kariete bez hcraldiskām zīmēm piebrauca pie mazajiem vārtiņiem, lai uzņemtu divus pasažierus, un tad strauji aizripoja bulvāru virzienā.