Opera, šis Parīzes prieku templis, bija nodegusi 1781.gada maijā.
Divdesmit personas bija dabūjušas galu brūkošajās drupās, un tā kā astoņpadsmit gados šis bija jau otrs ugunsgrēks Operā, tas ir, Palērojālā, līdzšinējā Operas vieta parīziešu izpriecām šķita liktenīga; pēc karaļa pavēles jaunais nams tika celts nomaļākā pilsētas iecirknī.
Šī koķa, audekla, kulišu un dekorāciju pilsēta vienmēr piepildīja tuvāko iedzīvotāju sirdis ar bažām. Kamēr tā stāvēja vesela, tur sadega mantīgo ļaužu un dižciltīgo sirdis, sadega kārtu starpība un veseli kapitāli mainīja savus īpašniekus, bet kad tā reiz patiesi sāka degt, tā varēja iznīcināt veselus kvartālus, pat veselu pilsētu. Viss tad bija atkarīgs tikai no vēja labā prāta.
Jaunizvēlētā vieta atradās pie Sentmartīna vārtiem. Karalis, kuram nepatika, ka viņa vecajai, labajai Parīzei,ilgi jāpaliek bez operas, noskuma, tāpat kā viņš noskuma katru reizi, kad nepienāca labības transporti un maizes četru mārciņu cena pārsniedza septiņus sū.
Vajadzēja redzēt visu šo veco muižniecību, šos jaunos frantus, virsniekus un bagātniekus, nezinot, kur vakaros aiz garlaicības dēties. Vajadzēja redzēt, kā klīda bez pajumtes palikušās mākslas dievības, sākot no šveicara un beidzot ar labāko aprindu primadonnu.
Lai apmierinātu karali un mazdrusciņ arī karalieni, pie viņiem atveda kādu arhitektu Lenuāru, kas solīja brīnumus.
Šim cilvēkam bija pavisam jauni projekti un plāni, ar tik asprātīgu gaiteņu sistēmu, ka pat ugunsgrēka gadījumā tajos neviens nevarēja nosmakt. Publikas rīcībā tad bija astoņas durvis, neieskaitot piecus lielos pirmā stāva logus, kas bija tik zemi, ka visbailīgākie varēja pa tiem izlekt uz bulvāra, sliktākā gadījumā varbūt satriekdami kāju.
Skaistās Moro zāles vietā, kas bija greznota ar Diramo freskām, monsieur Lenuārs uzcēla staltu celtni ar 96 pēdu platu fasādi pret bulvāri. Astoņas kariatīdu kolonnas ietvēra trīs galvenās ieejas durvis, astoņas kolonnas novietojās gar fasādi un augšā kapitelis bija greznots ar bareljefu.
Rampas dziļums bija 36 pēdas, bet zāles platums 72 pēdas, pie 84 pēdu platuma, rēķinot no vienas sienas līdz otrai.
Foajē bija greznots ar spoguļiem, un ar vienkāršu, bet gaumīgu dekorējumu.
Zem orķestra grīdas Lenuārs izbūvēja divpadsmit pēdu dziļu baseinu, visā zāles platumā: tas bija milzīgs ūdens rezervuārs, ar diviem sūkņu komplektiem, ko apkalpoja divdesmit brašu gvardu.
Un, beidzot, visinteresantākais ir tas, ka arhitekts prasīja septiņdesmit piecas diennaktis, lai zāli varētu nodot publikas lietošanā, un nevienu stundu vairāk, vai mazāk.
Šo pēdējo noteikumu daudzi skatītāji uzskatīja par aprīļa joku un sākumā par to daudz smējās, bet karalis kopā ar monsicur Lenuāru izdarīja aprēķinus un — deva savu piekrišanu.
Monsicur Lenuārs ķērās pie darba un pildīja, ko bija solījis: noteiktā laikā teātris bija gatavs.
Bet tad publika, kas nekad nav apmierināma un vienmēr šaubās, sāka pārdomāt, ka zāle ir koka konstrukcija, jo vienīgi ar šādu materiālu iespējams tik drīz uzbūvēt šādu ēku, bet ātrums ir nedrošības priekšnoteikums un gala slēdziens bija tas, ka jaunā Opera ir nedroša. Tā, lūk, šinī teātra namā, pēc kura visi tā bija ilgojušies, kuru visi ziņkārīgie bija vērojuši un redzējuši izaugam vaiņagu pēc vaiņaga, ko visa Parīze bija nākusi skatīties augam ne pa dienām, bet pa stundām un kurā katrs bija jau izvēlējies sev vietu, šinī namā, kad tas bija gatavs, neviens vairs negribēja spert kāju. Vispārdrošākie, kas jau līdzinājās pustrakiem, iegādājās biļetes uz pirmo „Pontjē Adeles" izrādi ar Piēinī mūziku, bet vienlaikus viņi uzrakstīja savu testamentu.
To redzēdams, arhitekts savās bēdās griezās pie karaļa, kas tam deva labu ideju.
— Francijā, — viņš tcica, — visgļēvākie ļaudis ir tie, kas spēj maksāt. Viņi nežēlotu desmittūkstoš livru, ja jūs tos notēlotu presē, bet viņi negrib riskēt tikt nospiesti zem iebrūkošiem griestiem. Atstājiet šos ļaudis manā ziņā un uzaiciniet drošiniekus, kas nemaksā. Karaliene man ir uzdāvinājusi troņmantinieku, pilsēta līksmo. Izsludiniet, ka, atzīmējot mana dēla piedzimšanu, opera dos brīvizrādi; un ja ar šīm divi tūkstoši pieci simti personām, kas apmēram būtu trīs simti tūkstoši mārciņu, jums vēl nepietiktu, lai pierādītu celtnes izturību, tad palūdziet šos slaistus, lai viņi drusku palēkā. Jūs zināt, monsicur, ka masa krītot no piecu sprīžu augstuma, pavairo savu svaru picckārtīgi un tā, lūk, jūsu vakara publikas svars būs trīssimt tūkstoši mārciņu, ja jūs tiem ļausit palēkāt; tāpēc pēc 'izrādes sarīkojiet balli!
— Sire, cs jums pateicos, — teica arhitekts.
— Bet iepriekš padomājiet, svars būs liels.
— Sire, es galvoju par savu celtni un pats būšu šai ballē.
— Un es, — piebilda karalis, — apsolu jums noskatīties nākošo izrādi.
Arhitekts darīja, kā karalis bija teicis. „Pontjē Adeli" noskatījās trīs
tūkstoši skatītāju, kas aplaudēja sirsnīgāk nekā galms.
Tauta bija ļoti priecīga, ka var pēc izrādes padejot, un leca tā, ka tās svars varēja būt nevis picckārtīgs, bet desmitkārtīgs.
Zālē nekas pat nepakustējās.
Ja būtu bijis jābaidās par kādu nelaimi, tad tikai nākamajās izrādēs, kad aristokrāti stāvgrūdām, piepildīja zāli, to pašu zāli, kurā trīs gadus pēc Operas atklāšanas ieradās ballē kardināls Roāns ar Lamota kundzi.
Lūk, šī mazā ekskursija, ko bijām parādā mūsu lasītājiem, un tagad pievērsīsimies mūsu romāna varoņiem.