Ballē jautrība bija sasniegusi savu augstāko pakāpi, kad starp tūkstošiem visāda veida domino un masku bikli ieslīdēja kardināls Roāns un Lamota kundze.
Drīz vien viņi iejuka un pazuda pūlī, kā virpuļos pazūd mazie sīkie vilnīši, ko skatītājs krastā īsu brīdi redz, pirms tos aiznes straumes plūsma.
Divi domino, kas turējās viens otram blakus, cik nu tas šādā burzmā bija iespējams, mēģināja, saskaņodami savus spēkus, turēties pretī šai ļaužu straumei, bet redzēdami, ka viņu pūles ir veltīgas, tie atteicās no šā nodoma un meklēja patvērumu zem karalienes ložas, kur pūlis nebija tik biezs un kur tiem siena sniedza savu atbalstu.
Viens domino bija balts, otrs — melns; viens — liela, otrs — vidēja auguma; viens — vīrietis, otrs — sieviete; viens vicināja rokas, otrs grozīja galvu.
Šie abi domino acīmredzot bija uzsākuši dzīvu sarunu. Paklausīsimies.
— Es jums saku, Olīva, ka jūs še kādu gaidāt, — tcica lielākais, — jūsu kakls jau vairs nav kakls, bet vēja rādītājs, tikai tas negriežas pa vējam, bet pretī katram nācējam un gājējam.
— Nu, un kas tad ir?
— Kā, kas tad ir?
— Jā, kas tur par brīnumu, ka man griežas galva? Vai es tāpēc neesmu šurp nākusi?
— Jā, bet ja nu jūs prasāt arī citas galvas.
— Sakiet man, monsicur, kāda gan cita vajadzība ir nākt uz Operu?
— Ir dažādas.
— O, jums vīriešiem varbūt gan, bet mums, sievietēm, ir tikai viena vajadzība.
— Kāda?
— Tā, ko jūs jau minējāt, lai sagrozītu pēc iespējas vairāk galvu. Jūs mani esat atvedis uz Operas balli. Še cs esmu, un ar to lai jums pietiek.
Melnais domino sašutis saslējās, bet šai brīdī pienāca kāds zils domino — liels, plecīgs un impozants pēc izskata.
— Klausieties, monsicur, — tcica jaunais pienācējs, — ļaujiet taču kundzei amizēties, kā viņai labāk patīk! Pie velna! katru dienu taču nav karnevāls un katrā karnevālā nenāk uz Operas balli.
— Ejiet, no kurienes esiet nācis! — rupji atcirta melnais.
— Oho! — nosmējās zilais, — iegaumējiet reizi par visām reizēm, ka mazliet pieklājības nekad nenāk par ļaunu.
— Es jūs nemaz nepazīstu, kāda velna pēc man no jums kautrēties?
— Tas var būt, ka jūs mani nepazīstat, bet…
— Kas par bet?
— Bet es, monsicur Bosīr, jūs pazīstu.
Dzirdot nosaucam sevi vārdā, melnais domino nodrebēja, kas bija redzams pēc viņa zīda kapuces kustībām.
— O, nebīstieties, monsicur Bosīr! — turpināja maska. — Es neesmu tas, ko jūs domājat.
— Velns lai parauj! Un ko tad cs domāju? Vai jūs, kas tik labi protat atminēt citu vārdus, negribēsit apgalvot, ka tikpat viegli lasāt citu domas?
— Kādēļ gan ne?
— Nu, tad uzminiet, ko cs domāju! Es vēl nekad neesmu redzējis burvi, un man būtu liels prieks še vienu tādu sastapt.
— O, tas, ko jūs no manis prasāt, nav nemaz tik grūti, lai izpelnītos nosaukumu, ko jūs ar tik vieglu mēli man piešķirat.
— Nu, tad sakiet!
— Nē, izvēlaties kaut ko grūtāku.
— Man ar to pietiks! Uzminiet!
— Jūs gribat?
— Jā.
— Nu, labi, jūs mani noturējāt par vienu no Kronjē kunga aģentiem.
— Kronjē kunga?
— Jā, jūs taču viņu gluži labi pazīstat, monsicur Kronjī, policijas priekšnieku.
— Monsicur…
— Klusāk, mīļo Bosīr! Varētu domāt, ka jūs meklējat pie sāniem zobenu.
— Protams, cs to meklēju.
— Ak, tu Dieviņ, kas par kauslīgu raksturu? Bet nomierinieties, mīļo Bosīr! Jūs atstājāt savu zobenu mājās un tas bija labi darīts. Parunāsim par ko citu. Vai jūs laipni atļautu kundzes roku?
— Kundzes roku?
— Jā, kundzes. Man liekas Operas ballē tas tā ir pieņemts, vai varbūt es būtu nokļuvis šurp no Indijas?
— Bez šaubām, monsicur, tas tā ir pieņemts, bet tikai ar kavaliera piekrišanu.
— Mīļo Bosīr, dažreiz pilnīgi pietiek ar dāmas piekrišanu.
— Vai jūs uz ilgu laiku lūdzat viņas roku?
— Ak, mīļo Bosīr, jūs esat ļoti ziņkārīgs: varbūt uz desmit minūtēm, varbūt uz stundu, varbūt uz visu nakti.
— Jūs, monsicur, par mani smejaties.
— Mīļo Bosīr, atbildiet — jā vai nē. Vai jūs gribat atvēlēt man kundzes roku?
— Nē.
— Eita nu, neesat jel tik pūcīgs.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka ja jau reiz ir viena maska, tad nevajag uzlikt vēl otru.
— Kā tas saprotams?
— Nu, lūk, jūs tagad dusmojaties, bet pirms neilga laika vēl bijāt mīļš un maigs.
— Kur tad?
— Dofīna ielā.
— Dofina ielā? — iesaucās Bosīrs gluži apstulbis.
Olīva sāka skaļi smiet.
— Klusu, m ada mcl — nošņāca melnais domino. Tad pagriezies pret zilo, tcica:
— Es, monsieur, no tā, ko jūs sakāt, nekā nesaprotu. Ja tas jums iespējams, runājiet ar mani godīgi.
— Mans mīļais, man liekas, ka nekas nav godīgāks par patiesību, vai tā nav, Olīvas jaunkundz?
— Kā, vai jūs arī mani pazīstat? — viņa jautāja.
— Bet vai tad nupat sarunā monsicur nenosauca jūsu vārdu?
— Un patiesība, — tcica Bosīrs, atgriezdamies pie sarunas, — patiesība ir tā…
— Ka tai brīdī, kad jūs gribējāt nogalināt šo dāmu, tas ir, pirms vienas stundas, cs saku, — tai brīdī, kad jūs gribējāt nogalināt šo dāmu, jūs apstājāties, dzirdēdami noskanām divdesmit luidoru..
— Pietiek, monsicur!
— Lai būtu tā, atļaujiet man kundzes roku, ja jau jums ar viņu pietiek.
— O, cs itin labi redzu, — murmināja Bosīrs, — ka šī kundze un jūs…
— Nu, kā kundze un es?
— Kā jūs saprotatics.
— Es jums zvēru, ka nc.
— O, to nevar teikt, — iesaucās Olīva.
— Un bez tam… — piebilda zilais.
— Kas — bez tam?
— Ja arī mēs saprastos, tad tas būtu tikai jūsu pašu labā.
— Manis labā?
— Bez šaubām.
— Ja mēs kaut ko apgalvojam, mēs to arī pierādām, — pašapzinīgi noteica Bosīrs.
— Labprāt.
— A, es topu ziņkārīgs.
— Es pierādīšu, — tcicu zilais domino, — ka jūsu klātbūtne še jums ir tikpat kaitīga, cik jūsu prombūtne jums varētu nākt par labu.
— Man?
— Jā, jums.
— Kādā ziņā?
— Mēs abi esam kādas zināmas akadēmijas locekļi, vai ne tā?
— Es?
— Nu, nedusmojaties atkal, mīļo Bosīr, es jau nemaz nerunāju par Franču Akadēmiju.
— Akadēmija… akadēmija… — noņurdēja Olīvas kavalieris.
— Jā, Katlu ielā, vienu trcpi uz leju, pagrabā; vai tā ir, mīļo Bosīr?
— Cst!
— Oho!
— Jā. Cst! Jūs, monsicur, izrādās, esat ļoti nepatīkams cilvēks.
— Tā nesakiet.
— Kāpēc nc?
— Velns lai parauj! Tāpēc, ka jūs tam pats neticat. Bet nu atgriezīsimies pie mūsu akadēmijas.
— Un tad?
Zilais domino izvilka pulksteni, skaistu, dimantiem bagātīgi rotātu pulksteni, kuru ieraugot Bosīra acis sāka kvēlot kā ogles.
— Nu, un tad? — viņš atkārtoja jautājumu.
— Pēc stundas ceturkšņa, mīļo Bosīr, jūsu akadēmijā apspriedīs mazu projektu, kas varētu dot divus miljonus peļņas divpadsmit vīru lielai sabiedrībai, kurā arī jūs esat loceklis.
— Un jūs arī, monsieur, tikai…
— Pabeidziet.
— Tikai, ja vien jūs neesat policijas spiegs.
— Nudien, mīļo Bosīr, cs jūs uzskatīju par prātīgu cilvēku, bet cs redzu, ka jūs esat muļķis. Ja cs būtu policijas aģents, es jūs jau desmit reizes būtu licis apcietināt par sīkākām lietiņām nekā šis divu miljonu projekts, ko pēc dažām minūtēm apspriedīs mūsu akadēmijā.
Bosīrs mirkli pārdomāja.
— Pie velna, ja nu tas viss būtu blefs.
Tad apdomājies, viņš iesaucās:
— Ā, monsicur, jūs mani sūtāt uz Kallu ielu!
— Jā, uz Katlu ielu.
— Es zinu, kāpēc.
— Sakiet.
— Lai mani tur notvertu. Bet cs neesmu ar pliku roku ņemams.
— Vēl viena muļķība.
— Monsieur!
— Bez šaubām, ja cs varētu likt izdarīt to, ko jūs nupat teicāt, vēl vairāk, ja cs zinu, kas pašreiz tiek projektēts jūsu akadēmijā, kāpēc gan tad cs vēl lūgtu jums atļauju uzticēt man kundzi? Nē, tādā gadījumā cs jūs tūdaļ liktu apcietināt un mēs abi, tas ir, kundze un es, būtu no jums vaļā. Bet, gluži otrādi, mīļo Bosīr, mana devīze arvien ir bijusi: lēnām un maigi.
— Klausieties, — pēkšņi iesaucās Bosīrs, atlaizdams Olīvas roku, — tas esat jūs, kas vēl pirms dažām stundām sēdēja pie kundzes uz dīvāna? Nu, atbildiet!
— Uz kāda dīvāna? — jautāja zilais domino, kam Olīva viegli ieknieba pirkstā. — Es tikai pazīstu dīvānus, par kuriem stāsta Krcbijons jaunākais.
— Labi, tas man ir gluži vienalga, — noteica Bosīrs. — Jūsu pierādījumi ir labi, kaut gan, pareizāk sakot, tie ir lieliski. Ņemiet kundzes
roku un, ja jūs būsit ieveduši pieklājīgu cilvēku nepatikšanās, tad tas būs jūsu kauns.
Zilais domino iesmējās, dzirdot šo epitetu, ko sev tik pašapzinīgi piedēvēja Bosīrs. Tad, uzsizdams tam uz pleca, tcica:
— Esiet bez rūpēm — aizsūtīdams jūs uz Katlu ielu, cs jums uzdāvinu vismaz simttūkstoš livru. Ja jūs šovakar neierastos akadēmijā, tad, kā jau tas jūsu sabiedrībā ir parasts, jūsu peļņas tiesa ietu zudumā, bet, ja aizsūtīdams jūs tur, es…
— Nu, tad uz labu laimi, — nomurmināja Bosīrs.
Un pasveicinājis viņš apgriezās uz papēža un pazuda pūlī.
Zilais domino saņēma Olīvas roku, kas līdz ar Bosīra aiziešanu bija kļuvusi vakanta.
— Nu, tagad ir mūsu kārta, — teica Olīva. — Es jums ļāvu izrīkoties pēc savas patikas ar šo nabaga Bosīru, bet brīdinu jūs, ka mani, kas jūs jau pazīst, jums būs daudz grūtāk izcelt no segliem. Tātad, ja gribat turpināt, man būtu ļoti interesanti…
— Es nezinu nekā tāda, kas būtu interesantāks par jūsu dzīves stāstu, mīļā Nikolā, — teica zilais domino, maigi satverdams viņas apaļo rociņu. Dzirdot šo vārdu, ko viņas pavadonis tai klusu bija iečukstējis ausī, Olīva sarāvās.
Bet viņa atkal tūdaļ atģidās, kā cilvēks, kas paradis neļaut sevi pārsteigt.
— Kas tas par vārdu? — viņa jautāja. — Nikolā! Vai tas zīmējas uz mani? Vai jūs mani tā saucat? Tādā gadījumā jūs, vēl neizbraukdams no ostas, jau esat cietis avāriju. Mani nesauc par Nikolā.
— Es zinu, tagad vairs nc, tagad jūs sauc par Olīvu. Nikolā izklausījās pārāk provinciāli. Es zinu tīri labi: jūsos ir divas sievietes — Olīva un Nikolā. Bet pirms mēs runājam par Olīvu, vispirms parunāsim par Nikolā! Vai jūs patiesi būtu aizmirsusi tos laikus, kad atsaucāties uz šo vārdu? Es to negribētu ticēt. Mīļais bērns, ja sievietei viņas jaunības dienās ir bijis savs vārds, tad viņa to arī glabā, ja nu arī nc ārēji, tad vismaz savā sirdī, lai arī kāds būtu tas, ko viņa ir bijusi spiesta pieņemt, lai varētu citiem noslēpt savu pirmo vārdu. Nabaga Olīva! Laimīgā Nikolā!
Šai brīdī kāds masku pūlis kā pērkona lietus mākonis uzgrūdās abiem promenētājiem un Olīva vai Nikolā gribot negribot bija spiesta pieķerties savam partnerim vēl ciešāk nekā līdz šim.
— Paskatieties, — viņš teica, — paskatieties uz šo raibo pūli! Paskatieties uz šiem pārīšiem, kas paslēpušies zem savām kapucēm, spiežas viens pie otra, lai uzklausītu glaimu un mīlas čukstus! Paskatieties uz šīm grupām, kas te uzplūst, te atplūst, vieni jautri smiedamies, otri dusmodamies un pārmezdami! Visiem šiem ļaudīm varbūt nav mazāk vārdu kā jums, un viens otrs no tiem būtu ļoti pārsteigts, ja es tam nosauktu to, ko viņš pats tīri labi atceras, bet domā, ka citi to jau paspējuši aizmirst.
— Jus teicāt: «Nabaga Olīva".
— Jā.
— Tātad jūs domājat, ka neesmu laimīga.
— Grūti ticēt, ka jūs būtu laimīga ar tādu cilvēku, kāds ir šis Bosīrs.
— Es tāda arī neesmu, — viņa atbildēja.
— Un tomēr viņu mīlat?
— Nu, tā mazliet.
— Ja jūs vinu nemīlat, tad pametiet to!
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka cs viņu vēl nebūšu atstājusi, kad jau to nožēlošu.
— Jūs to nožēlosit?
— Es baidos.
— Bet kas jums ko nožēlot tādu žūpu, kāršu spēlmani, kas jūs sit, tādu blēdi, kas tik un tā reiz beigs savu mūžu uz rata.
— Jūs varbūt nesapratīsit, ja cs jums to pateikšu.
— Tomēr, sakiet!
— Man būtu žēl, ja man pietrūktu to skandālu, ko viņš rīko.
— Jā, to man vajadzēja iedomāties. Lūk, ko nozīmē pavadīt savu jaunību starp klusiem ļautiņiem.
— Jūs pazīstat manu jaunību?
— Pilnīgi.
— Tā tik vēl trūka! — smiedamies iesaucās Olīva un neticīgi purināja galvu.
— Jūs par to šaubāties?
— Nē, nē, es nešaubos, cs jums ticu.
— Nu, tad, Nikolā jaunkundz, parunāsim par jūsu jaunību.
— Runāsim! Tikai es jūs brīdinu, ka jums neatbildēšu.
— O, tas nemaz nebūs vajadzīgs.
— Nu, es gaidu.
— Es nemaz nesākšu ar bērnību, jo šo laiku vēl nemaz nevar dzīvei pieskaitīt, es iesākšu ar pubertātes posmu, ar to momentu, kur jūs pamanījāt, ka mīļais Dievs jums ir devis sirdi, lai iemīlētu.
— Un ko lai iemīlētu?
— Lai iemīlētu Žilbēru.
Pēc šī vārda jaunajai sievietei pār visu miesu pārskrēja trīsas un zilais domino juta, ka viņas roka nodreb.
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās. — Kā jūs to zināt?
Viņa apstājās kā sastingusi, un ārkārtīgi uztraukta caur savu masku cieši vērās zilajā domino. Bet tas cieta klusu.
Olīva vai, pareizāk sakot, Nikolā nopūtās.
— Ak, monsicur, — viņa tcica, nemēģinādama ilgāk pretoties, — jus nupat minējāt vārdu, ar kuru man saistās daudz atmiņu. Vai jūs pazināt Zilbēru?
— Jā, kā gan citādi varētu par vinu runāt?
— Ak, jā!
— Patiesi, tas bija lielisks puisis! Vai jus viņu mīlējāt?
— Viņš bija skaists… nē… tas nav tas… bet man viņš likās skaists. Viņš bija gudrs. Mēs bijām vienas kārtas ļaužu bērni. Nē, šoreis es samuldēju. Līdzīgi, nē, nekad. Ja Zilbērs gribēja, neviena sieviete viņam nebija par augstu.
— Pat nc…
— Pat nc, kas?
— Pat ne šī lepnā jaunkundze Taver…
— O, cs nezinu, ko jūs gribat teikt, — viņu pārtrauca Nikolā, — es redzu, monsicur, ka jums viss ir zināms. Jā, viņš mīlēja augstākas dāmas, nevis nabaga Nikolā.
— Jūs redzat, es cicšu klusu.
— Jā, jā, jūs zināt, monsicur, briesmīgo noslēpumu, — tcica drebošā Olīva, — un tagad…
Viņa tik cieši paskatījās svešniekā, it kā spētu lasīt caur viņa masku.
— Un kas tagad ar to ir noticis?
— Es domāju, jūs zināt labāk par kuru katru citu.
— Kā tā?
— Tāpēc, ka ja, tas jums nāk līdzi no Tavernī līdz Parīzei, tad jūs būsit izsekojis tam tālāk: no Parīzes līdz Trianonai.
— Jā, tā ir taisnība, bet nu jau desmit gadi pagājuši no tā laika, kad es aizbēgu un viņš pazuda. Ak, Dievs, kas viss nevar notikt desmit gados!
Zilais domino apklusa.
— Es jūs lūdzu, es jūs ļoti lūdzu, — uzstāja Nikolā, — sakiet man, kas noticis ar Zilbēru? Jūs ciešat klusu, jūs novēršaties. Varbūt šis atmiņas jūs sāpina, vai uzplēš senas rētas?
Kaut arī zilais domino nebija novērsies, viņš tomēr bija noliecis galvu, it kā atmiņu svars tai būtu par grūtu.
— Kad Zilbērs mīlēja Tavernī jaunkundzi… — tcica Olīva.
— Klusāk, klusāk, — piebilda zilais domino. —Vai jūs vēl neesat ievērojusi, ka es tos nemaz nepieminu?
— Viņš tik ļoti bija iemīlējies viņā, — nopūzdamās turpināja Olīva, — ka ikviens koks Trianonā zināja par šo mīlu…
— Bet jūs pati, vai jūs viņu vairs nemīlējāt?
— Es? Gluži otrādi: vairāk kā jelkad, un šī mīla bija tā, kas mani pazudināja. Es esmu skaista, esmu lepna un, ja gribu, es varu būt bezkaunīgi pārdroša. Es drīzāk varētu ļaut sev nocirst galvu, nekā dzirdētu sakām, ka man to vajadzējis kāda priekšā noliekt.
— Jums, Nikolā, netrūkst dūšas.
— Jā, toreiz man patiesi tās netrūka, — nopūzdamās atbildēja Nikolā.
— Vai mūsu saruna jūs skumdina?
— Nē, gluži otrādi, man patīk pakavēties pie manu jaunu dienu atmiņām. Ar dzīvi ir tāpat kā ar upēm: visduļķainākā straume iztek no tīra avota. Turpiniet vien un neliecieties ne zinis par vienu otru nopūtu, kas izlaužas no manām krūtīm!
— Ak, bērns, — turpināja zilais domino, galvu viegli šūpodams, — par Zilbēru un vēl par kādu trešo personu es zinu visu to, ko jūs pati itin labi zināt.
— Nu, tad sakiet man, . — iesaucās Olīva, — kāpēc Zilbērs aizbēga no Trianonas!? Ja jūs to man būsit pateicis, tad…
— Jūs būtu pārliecināta? Nu, lūk, cs jums to neteikšu un tā jūs būsit vēl vairāk pārliecināta.
— Kā tā?
— Jautādama, kāpēc Zilbērs atstājis Trianonu, jūs nebūt negribējāt pārliecināties, vai mana atbilde būs pareiza, bet jūs gribējāt uzzināt to, ko jūs vēl nezināt.
— Tā ir taisnība.
Pēkšņi viņa nodrebēja tik spēji, kā vēl nekad līdz šim, un krampjaini sagrāba sava partnera roku:
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās. — Ak, Dievs!
— Kas jums notika?
Likās, ķa Nikolā mēģināja atsvabināties no kādas domas, kas bija izsaukusi viņas pēkšņo uzbudinājumu.
— Nekas, — viņa atteica.
— Tomēr, jūs man kaut ko gribējāt jautāt.
— Jā, sakiet man skaidri un taklāti,_ kas noticis ar Zilbēru.
— Vai jūs neesat dzirdējuši,""ka viņš ēsot miris?
— Jā, bet…
— Nu, lūk, viņš ir miris.
— Miris? — Nikolā neticīgi jautāja.
Tad pēkšņi vēl lielākā satraukumā nekā agrāk viņa iesaucās:
— Monsieur, esiet žēlīgs, parādiet man mazu laipnību!
— Divas, vai pat desmit, cik tik vien jūs gribat.
— Pirms divām stundām cs jūs redzēju manā dzīvoklī, vai nc tā? Jūs taču esat tas pats?
— Bez šaubām.
— Pirms divām stundām, un jūs nemaz nemēģinājāt no manis slēpties.
— Nepavisam, gluži otrādi — es vēl papūlējos, lai jūs mani varētu labi saskatīt.
— Ak, kāda muļķe es esmu! Es taču tik bieži skatījos jums sejā. Nu, muļķe kas muļķe! Sieviete, nekas cits kā sieviete! — kā mēdza teikt Zilbērs.
— Apžēlojieties jel par saviem skaistajiem matiem, lieciet tos mierā, saudzējiet sevi!
— Nē, cs gribu sevi sodit, kā esmu skatījusies uz jums, jūs neredzēdama.
— Es jūs nesaprotu.
— Vai zināt, ko cs no jums prasu?
— Prasiet.
— Noņemiet jūsu masku.
— Šc? Tas nav iespējams.
— O, tās nav bailes no citu skatieniem, bet vienīgi no manējiem, kas jums to neļauj darīt. Tur aiz tās kolonnas neviens cits jūs neredzētu — vienīgi cs.
— Un kāpēc man būtu bailes to darīt?
— Ka cs jūs ncatpazīstu.
— Mani?
— Un ka cs neizsaucos: Žilbēr, tas esi tu!
— Ak, jūs nupat vēl teicāt: „Muļķc! muļķe!"
— Noņemiet masku!
— Labi, bet ar vienu noteikumu…
— Es tam jau iepriekš piekrītu.
— Ja nu cs gribētu, ka arī jūs noņemiet savu masku?..
— Es noņemšu un, ja cs to nedarītu, jūs man to varat noraut. Zilais domino nelikās ilgi lūgties: viņš aizgāja uz norādīto krēslaino
kaktu, noņēma savu masku un nostājās Olīvas priekšā, ļaudams tai dažas sekundes sevī skatīties.
— Nē! — iesaucās viņa, piccirsdama kāju un ar nagiem plēsdama roku delnas. — Nē, diemžēl tas nav Zilbērs.
— Kas tad es esmu?
— Ja jūs neesat viņš, tad man ir pilnīgi vienalga, kas jūs esat.
— Un ja šis cilvēks būtu bijis Zilbērs? — jautāja svešais, uzlikdams sev masku.
— Ja viņš būtu bijis Zilbērs! — kaislīgi iesaucās jaunā meiča.
— Jā.
— Ja viņš man būtu teicis: Nikolā, atceries Tavernī Mczonrūžu. O, tad!
— Tad?
— Tad man pasaulē vairs nebūtu Bosīra.
— Es jau jums teicu, mīļais bērns, ka Zilbērs ir miris.
— Varbūt, ka tā ir labāk, — nopūtās Olīva.
— Jā, kaut gan jūs esat skaista, Zilbērs jūs tik un tā nemīlētu.
— Vai jūs gribat teikt, ka viņš mani nicināja?
— Nē, viņš no jums vairāk baidījās.
— Tas var būt. Manī bija kaut kas no viņa, un viņš pats labi zināja, ka tam no manis bail.
— Tātad, kā jūs teicāt, ir labāk, ka viņš ir miris?
— Kāpēc jūs atkārtojat manus vārdus? Jūsu mutē tic mani sāpina. Sakiet, kāpēc ir labāk, ka viņš miris.
— Tāpēc, ka šodien mana mazā Olīva — jūs redzat, es atmetu šo Nikolā — tāpēc, ka šodien, mīļā Olīva, jums uzsmaida priecīga, laimīga un bagāta nākotne.
— Jūs tā domājat?
— Jā, ja vien jūs esat nolēmusi darīt visu, lai nokļūtu pie tā, ko cs jums pareģoju.
— O, par to jūs varat būt drošs.
— Tāpēc jūs nedrīkstat vairs nopūsties, kā jūs to nupat vēl darījāt.
— Labi. Es nopūtos pēc Zilbēra, bet tā ka Zilbērs ir miris un otra tāda pasaulē vairs nav, tad cs arī vairs nenopūtīšos.
— Zilbērs bija jauns, viņam bija visi jaunības trūkumi un priekšrocības! Šodien…
— Zilbērs nav vecāks, kā viņš bija pirms desmit gadiem.
— Bez šaubām nc, tāpēc, ka viņa vairs nav.
— Nu, lūk, Zilbērs ir miris. Tādi cilvēki kā Zilbērs nenoveco, viņi nomirst.
— Ak, jaunība, drosme,, skaistums! — izsaucās svcšnieks. — Mūžīgā mīlas, varonības un uzupurēšanās ķīla. Kas jūs pazaudē, tam patiesi ir zudis viss. Jaunība ir paradīze, debesis, jaunība ir viss. Tas, ķo mums dievi vēlāk piešķir, ir tikai bēdīga kompensācija par pazaudēto jaunību, jo viņi zina, ka šo zaudējumu vajag kaut kādi atalgot. Bet, diemžēl, nekas vairs nevar aizvietot tās bagātības, ko cilvēkam dod tikai jaunība.
— Zilbērs būtu domājis tāpat kā jūs, — teica Olīva, — bet nu pietiks par to runāt.
— Jā, runāsim labāk par jums.
— Par ko vien jūs gribat.
— Kāpēc jūs aizbēgāt ar Bosīru?
— Tāpēc, ka gribēju tikt projām no Trianonas un man vajadzēja kādu, kas man palīdz aizbēgt. Tā kā Zilbērs mani uzskatīja par pagaidu draudzeni, par nevērtīgu laika kavēkli, cs tur vairs ilgāk nespēju izturēt.
— Desmit gadu uzticības tīra lepnuma dēļ, jūs esat dārgi samaksājusi par savu augstprātību, — noteica zilais domino.
Olīva sāka smieties.
— O, cs zinu, par ko jūs smejaties, — nopietni teica svešais. — Jūs smejaties, ka cilvēks, kas izliekas visu zinot, apvaino jūs, ka jūs esat desmit gadus bijusi uzticīga, kurpretī jūs pati nemaz nešaubāties, ka tik smieklīga tiešām neesat. Ak, Dievs, ja mums jārunā par materiālas dabas uzticību, tad cs zinu, nabaga jaunā sieviete, kur mēs esam. Jā, es zinu, ka jūs kopā ar Bosīru bijāt Portugālē, kur pavadījāt divus gadus. No turienes jūs viena pati bez Bosīra devāties uz Indiju, kopā ar kādas fregates kapteini, kas jūs bija ieslēdzis savā kabīnē un aizmirsa jūs, kad pats atgriezās uz Eiropu, Čardcrnagorā. Es zinu, ka reiz jums bija divi
miljoni rupiju kabatas naudas, ko jums bija uzdāvājis kāds nabobs, kas jūs ieslēdza aiz trim vārtiem. Es zinu, ka jums laimējās no turienes aizbēgt, jo jūs pārlēcāt visus trīs žogus, uzkāpusi kādam vergam uz pleciem. Beidzot cs vēl zinu, ka jūs no turienes aizbēgāt bagāta, jo aiznesāt sev līdz divas lieliskas pērļu aproces, divus dimantus un trīs lielus rubīnus. Bet izkāpjot malā Francijā, Brestas ostā, jūsu ļaunais ģēnijs uzgrūda jums uz kakla šo Bosīru, kas gandrīz vai paģība, redzēdams jūs saulē iedegušu un novārgušu.
— Ak, Dievs! — iesaucās Nikolā, — kas jūs esat, ka jūs visu to zināt?
— Vēl es zinu, ka Bosīrs jūs aizveda un pārliecināja, ka jūs mīlot. Viņš pārdeva jūsu dārgakmeņus un noveda jūs postā… Es zinu, ka jūs viņu mīlat, vismaz jūs pati tā sakāt, un tā ka mīla ir visa laba avots, tad jums vajag būt vienai no laimīgākajām sievietēm pasaulē.
Olīva nolieca galvu, atbalstīja pieri rokās un caur šīs rokas pirkstiem noritēja divas lielas asaru pērles, varbūt vēl dārgākas par tām, kas bija indusa aprocē, tikai, diemžēl, šīs neviens nebūtu pircis no Bosīra.
— Un šo lepno sievieti, šo laimīgo sievieti, — viņa teica, — jūs šovakar esat ieguvis par piecdesmit luidoriem.
— O, es zinu, tas ir pārāk maz, — teica svešais ar tik smalku atturību un pieklājīgu laipnību, kas vienmēr raksturīga īstam džentlmenim, kaut arī viņš sarunātos ar viszemākās markas kurtizāni.
— Nē, tas ir pietiekami, pat par daudz, monsieur. Es jums zvēru, ka biju pārsteigta, ka tāda sieviete kā es, vēl ir piecdesmit luidoru vērta.
— O, jūs esat vēl daudz vairāk vērta un es jums to pierādīšu. Nemaz nemēģiniet man atbildēt, jo jūs tik un tā manis nesapratīsit un bez tam… — piebilda svešais, noliecies sānis.
— Un bez tam?
— Bez tam man šinī brīdī vajag koncentrēt visu savu uzmanību.
— Tad es klusēšu.
— Nē, gluži pretēji, runājiet ar mani!
— Par ko?
— Mans Dievs! par ko vien gribat. Sakiet man vislielākās muļķības, lai tikai izliktos, ka mēs sarunājamies.
— Labi. Bet jūs patiesi esat savāds cilvēks.
— Dodiet man roku un iesim!
Un viņi iejaucās starp maskām. Olīva ar savu slaido stāvu un stalto gaitu pat zem kapuces apliecināja savu eleganci ķermeņa un graciozā kakla kustībās, ko ikviens pazinējs vēroja ar alkatīgu skatienu, jo tajos galanto dēku laikos Operas ballē kungi tikpat vērīgi noskatījās dāmu gaitā, kā šodien zirgu sporta cienītāji seko rikšotāja skrējienam.
Pēc dažām minūtēm Olīva gribēja kaut ko jautāt.
— Klusu! — čukstējs svešais, — vai ari jūs varat runāt, cik gribat, tikai nespiežat mani jums atbildēt! Runājot mainiet balsi, turiet galvu taisni un paberzējiet kaklu ar vēdekli.
Viņa paklausīja.
Šai brīdi mūsu abas maskas pagāja garām kādai stipri parfimētai grupai, kuras vidū stāvēja elegants, iznesīgs vīrietis un sarunājās ar trim citiem, kas to godeienīgi uzklausīja.
— Kas gan varētu būt šis jaunais cilvēks? — jautāja Olīva. — Ak, kas par skaistu pērļupelēku domino!
— Tas ir monsicur grāfs Artuā, — atbildēja svešais, — bet, Dieva dēļ, vairāk nerunājiet!
Tai brīdī, kad Olīva, apstulbusi no augstmaņa vārda, ko minēja zilais domino, nostājās tā, lai labāk varētu redzēt, un stāvēja kaklu izstiepusi, sekodama sava partnera vairākkārtējiem aizrādījumiem, divi citi domino atdalījās no kādas trokšņainas un skaļas grupas un aizbēga turp, kur nebija solu.
Tas bija kaut kas līdzīgs nelielai saliņai, kuru retumis šķērsoja daži no centra noklīduši pārīši.
— Atspicdieties pret šo kolonnu, grāfien! — teica kāda klusa balss, kas tūdaļ vērsa uz sevi zilā domino uzmanību.
Gandrīz vai tai pašā brīdī kāds liels, oranžs domino, kura bravurīgā uzstāšanās drīzāk atgādināja kādu kārtības sargu nekā galantu galminieku, izspraucās caur pūli un iečukstēja zilajam domino:
— Tas ir viņš.
— Labi, — atbildēja zilais un ar rokas mājienu atlaida dzelteno domino.
— Klausieties, mana mīļā, mazā draudzene, sāksim mazliet papriecāties!
— Es to labprāt gribētu, jo jūs mani jau divreiz esat apbēdinājis: pirmo reizi, kad atrāvāt man Bosīru, kas mani vienmēr smīdināja, un otru reizi, kad runājāt par Zilbēru, kas mani bieži raudināja.
— Es jums būšu abi kopā — Zilbērs un Bosīrs.
— O, — nopūtās Nikolā.
— Saprotiet, es neprasu, lai jūs mani mīlat, es prasu, lai jūs saņemtu dzīvi, kādu es to jums sagādāšu, tas ir, izpildīdams visas jūsu iegribas, ar to norunu, ka laiku pa laikam jūs izpildīsit arī kādu no manējām. Un, lūk, še jau būs viena tāda.
— Kura?
— Tas melnais domino, ko jūs tur redzat, tas ir kāds vācietis, mans draugs.
— Ak!
— Kāds viltnieks, kas atteicās nākt uz balli, aizbildinādamies ar migrēnu.
— Un kuram arī jūs iestāstījāt, ka nenāksit.
— Tieši tā.
— Vai viņš ir ar kādu dāmu?
— Jā.
— Un kas viņa ir?
— Es viņu nepazīstu. Pieiesim mazliet tuvāk, vai piekrītat? Izliksimies, ka esat vāciete. Tikai neatdariet muti, lai viņš tūdaļ pēc jūsu akcenta nenoskārstu, ka jūs esat īsta parīziete!
— Skaisti. Un jūs viņu sāksit intriģēt?
— Noteikti. Tagad sāciet man ar jūsu vēdekli rādīt uz viņu.
— Vai šitā?
— Jā, ļoti labi! Un nu pačukstiet man ko ausī!
Olīva izpildīja visu ar tādu veiklību un saprātu, ka sajūsmināja savu partneri.
Melnais domino, šīs demonstrācijas objekts, bija uzgriezis zālei muguru un sarunājās ar savu dāmu. Dāma, kuras acis zibēja zem maskas, pamanīja Olīvas žestu.
— Monsieur, — viņa gluži klusu teica, — tur ir divas maskas, kas par mums interesējas.
— O, nav ko bīties, grāfien, ka mūs še kāds pazītu. Ja jau nu reiz mēs esam uz pazušanas ceļa, atļaujiet jums apgalvot, ka nekad vēl neesmu redzējis tik graciozu stāvu kā jūsējo. Ne arī tik dedzīgu skatienu, atļaujiet man jums to teikt…
— Visu to, ko saka zem maskas.
— Nē, grāfien, visu to, ko saka zem…
— Klusējiet, jūs sevi pazudināsit… Un, kas vēl lielākas briesmas, — mūsu izspiegotāji dzirdēs.
— Divi spiegi! — kardināls uztraukts iesaucās.
— Jā, lūk, tie, kas tur runājas, viņi nāk šurp.
— Ja viņi mūs uzrunās, pārmainiet, grāfien, balsi!
— Un jūs, kardināl, dariet tāpat.
Olīva un viņas zilais domino tiešām pievirzījās abiem tuvāk.
— Maska, — zilais uzrunāja kardinālu.
Un viņš pieliecās pie auss Olīvai, kas apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Ko tu gribi? — pārvērstā balsī jautāja kardināls.
— Mana dāma ir man uzdevusi griezties pie tevis ar dažiem jautājumiem.
— Nu, tad pasteidzies! — teica monsieur Roāns.
— Un lai šie jautājumi tiešām būtu indiskrēti, — smalkā balstiņā piebilda Lamota kundze.
— Tik indiskrēti, ka tu ziņkārībā tos pat nedzirdēsi, — atbildēja zilais domino.
Un viņš atkal noliecās Olīvai pie auss, kas turpināja spēlēt savu lomu.
Tad svešais nevainojamā vācu valodā uzdeva kardinālam šādu jautājumu:
— Monsicur, vai jūs esat iemīlējies jūsu pavadonē?
Kardināls nodrebēja.
— Vai tik jūs neteicāt „monsicur"? — viņš jautāja.
— Jā, monsicur.
— Tad jūs maldāties, cs neesmu tas, ko jūs domājat.
— O, gluži otrādi, monsicur kardināl, nemaz neliedzieties — tas būtu gluži veltīgi. Ja arī es jūs nepazīstu, tad šī dāma, kuras kavalieris es esmu, jūs pazīst ļoti labi.
Viņš noliecās pie Olīvas un pačukstēja:
— Pamājiet piekrītoši, pamājiet katru reizi, kad es jums spiedīšu roku.
Viņa pamāja.
— Man tiešām brīnums, — atteica kardināls apmulsis, — kas ir šī dāma, kuras pavadonis jūs esat?
— O, monsicur, .es domāju, ka jūs jau esat viņu pazinis. Viņa gan jūs tūdaļ pazina. Ir taisnība, ka greizsirdība…
— Kā, vai kundze būtu uz mani greizsirdīga? — iesaucās kardināls.
— To mēs nesakām, — augstprātīgi atbildēja maska.
— Ko viņš jums saka? — iejaucās sarunā Lamota kundze, kurā šī saruna viņai nesaprotamā vācu valodā radīja bažas un nemieru.
— Nekā, nekā.
Lamota kundze nepacietīgi piecirta kāju.
— Kundze, — kardināls uzrunāja Olīvu, — es lūdzu, sakiet tikai vienu vienīgu vārdu un es tūlīt jūs pazīšu.
Kardināls Roāns runāja vāciski, Olīva no viņa jautājuma nesaprata ne vārda un noliecās pie zilā domino.
— Es jūs lūdzu, kundze, — tas iesaucās, — nesakiet nevienu vārdu.
Šī noslēpumainība jo vairāk rosināja kardināla ziņkāri. Viņš piebilda:
— Kā! tikai vienu vārdu! Tas kundzi nekādā ziņā nekompromitētu.
Zilais domino, kas izlikās, it kā rīkotos pēc Olīvas pavēles, tūdaļ
atbildēja:
— Monsicur kardināl, lūk, jums kundzes pašas vārdi: „Tas, kura domas nav vienmēr nomodā; tas, kura fantāzija pastāvīgi uzbur savā tuvumā mīļotā tēlu; tas viņu patiesībā nemaz nemīl un melos, ja to apgalvos."
Šo vārdu iespaids uz kardinālu bija satriecošs. Visā viņa stāvā izpaudās vislielākais pārsteigums, godeienība un eksaltēta padevība, tad viņa rokas nošļuka gar sāniem.
— Nē, tas nav iespējams, — viņš franciski nomurmināja.
— Kas nav iespējams? — iesaucās Lamota kundze, kura no visas sarunas bija sapratusi vienīgi šo franču frāzi.
— Ak, nekas, kundze, nekas.
— Monsicur, jūs patiesi lieciet man spēlēt ļoti bēdīgu lomu, — viņa pūcīgi teica.
Un Lamota kundze atvilka kardinālam savu roku. Bet kardināls to vairs nesaņēma un, likās, nemaz nebija pamanījis šo žestu, tik liels bija viņa apjukums vācu dāmas klātbūtnē.
— Kundze, — viņš teica tai, kas arvien vēl slēpās aiz savas atlasa maskas, — šie panti, ko man nule jūsu vārdā teica jūsu pavadonis, ir kāda vācu dzeja, ko esmu lasījis kādā namā, kas ari jums varētu būt pazīstams?
Svešais paspieda Olīvas roku.
— Jā, — viņa pamāja.
Kardināls nodrebēja.
— Vai šī pils, — viņš vilcinādamies jautāja, — nesaucās Šēnbrunna?
— Jā, — pamāja Olīva.
— Un tos kāda augstu stāvoša persona ar zelta adatu ieskrāpēja maza galdiņa virsmā?
Atkal sekoja apstiprinošs mājiens.
Kardināls nezināja vairs, teikt. Bija redzams, ka ar viņu notiek kaut kas neparasts, jo tas sagrīļojās un, it kā atbalstu meklēdams, izstiepa roku.
Pāris soļu atstatumā Lamota kundze stāvēja neziņā un noraudzījās šinī savādajā ainā.
Kardināls bija uzlicis roku uz zilā domino rokas.
— Un, lūk, turpinājums, — viņš teica:
„Bet tas, kurš visur redz savu mīļoto, kurš to nojauš ziedā, smaržā un zem visbiezākā plīvura, tas var klusēt, viņa sirds runā un pietiek kādai citai sirdij to uzklausīt, lai tā būtu laimīga."
— Ak, še jau runā vāciski! — pēkšņi teica kāda jauna jautra balss, kas atskanēja no kādas masku grupas, kura bija pievirzījusies tuvāk kardinālam. — Paklausīsimies mazliet, maršal, jūs taču saprotat vāciski?
— Nē, monsicur.
— Bet jūs, Šarnī?
— O, jā, jūsu augstība.
— Monsicur grāfs Artuā, — iečukstēja Olīva, piespiezdamies ciešāk zilžnam domino, jo maskas sāka tai uzmākties.
Šai brīdī atskanēja skaļās orķestra fanfaras un grīdas putekļi, sajaukdamies ar parūku pūderi, pacēlās kā rožains mākonis līdz gaišajām lustrām, kas lēja savu zeltaino mirdzumu šai smaržu piesātinātajā miglā.
Maskas saviļņojās un šai burzmā kāda pagrūda zilo domino.
— Kungi, uzmanīgāk! — viņš autoritatīvi noteica.
— Iesim, iesim, monsicur kardināl, — čukstēja Lamota kundze.
Šai brīdī kāda neredzama roka parāva atpakaļ Olīvas kapuci, viņas maska noslīdēja uz leju, un pirmā balkona ēnā parterA uz dažām sekundēm pazibēja viņas sejas vaibsti.
Zilais domino šķietami uztraukts iesaucās, bet Olīvas lūpām paspruka baiļu kliedziens.
Līdz ar to atskanēja arī daži pārsteiguma izsaucieni.
Likās, ka nu kardināls kuru katru mirkli var paģībt. Ja viņš šai brīdī būtu pakritis, viņš būtu nokritis tikai uz ceļiem. Lamota kundze viņu saturēja.
Šai brīdī uzbrāzās jauns masku bars un atšķīra grāfu Artuā no kardināla un Lamota kundzes.
Zilais domino steidzīgi uzvilka Olīvai viņas kapuci un sakārtoja masku, tad, pienācis pie kardināla un satvēris tā roku, viņš teica:
— Kas par nelaimi, monsieurl Jūs redzat, šīs dāmas gods tagad ir jūsu ziņā.
— Jā, monsieur… — palocīdamies, nomurmināja princis Ludviķis.
Un viņš noslaucīja savu nosvīdušo pieri mutautiņā, kas viņa rokā
acīmredzami drebēja.
— Tagad drīzāk projām! — iečukstēja Olīvai zilais domino.
Un viņi pazuda pūlī.
„Tagad es zinu, ko kardināls domāja ar vārdu "neiespējami"," nodomāja pie sevis Lamota kundze. „Viņš šo sievieti noturēja par karalieni, tāpēc arī šis apjukums. Labi. To ņemsim vērā."
— Vai jūs, grāfien, piekristu tam, ka mēs aizejam no balles? — gurdā balsi jautāja kardināls.
— Kā jums patīk, monsicur, — mierīgi atbildēja Žanna.
— Še es neredzu nekā interesanta, vai nav tā?
— Jā, še patiesi nav nekā interesanta.
Un viņi ar pūlēm spraucās cauri biezo masku pūlim, turklāt kardināls, kas bija slaida auguma, skatījās uz visām pusēm, vai kur neredz izgaisušo parādību.
Bet no šā brīža zili, zaļi, sarkani, pelēki un dzelteni domino juku jukām griezās šinī blāvajā miglā, viņa acu priekšā ņirbēdami kā caur prizmu skatītas krāsas visās niansēs. No tālienes nabaga princim visi domino likās zili, bet tuvumā tic bija pavisam citādi.
Šādā nomāktībā viņš sasniedza karieti, kas jau gaidīja uz monsicur un viņa pavadoni.
Jau piecas minūtes tic atradās ceļā, bet vēl arvien kardināls savai dāmai nebija teicis nc vārda.