Lamota kundze, kas nebija zaudējusi galvu, iztraucēja prclātu no viņa sapņiem.
— Kurp šī kariete mani aizvedīs? — viņa jautāja.
— Nebīstieties, grāfien! — iesaucās kardināls. — Jūs taču aizbraucāt no savas mājas. Nu, lūk, un karietes jūs atkal aizvedīs turp atpakaļ.
— Manā mājā… priekšpilsētā?
— Jā, grāfien… Maza mājiņa, kas ir kā radīta, lai viņu apdzīvotu tik daiļa sieviete.
Pēc šiem vārdiem princis satvēra Žannas roku un to dedzīgi noskūpstīja.
Kariete apstājās pie mazās mājiņas, kurai turpmāk vajadzēja glabāt tik daudz daiļuma.
Žanna veikli izlēca no karietes, un kardināls gatavojās sekot viņas piemēram.
— Nepūlaties velti, monsicur, — pačukstēja viņam skaistais dēmons.
— Kā, vai tās būtu kādas pūles pavadīt ar jums kopā dažas stundas?
— Laiks gulēt, monsicur, — atbildēja Žanna.
— Es ceru, grāfien, ka jums būs vairākas guļamistabas.
— Man jā, bet jums…
— Man nē?
— Vēl nc, — viņa atbildēja ar tik mīļu un kairinošu smaidu, ka noraidījums bija līdzvērtīgs solījumam.
— Tad ardievu, — tcica kardināls, tik nepatīkami pārsteigts, ka viņš uz brīdi aizmirsa pat savu piedzīvojumu ballē.
— Uz redzēšanos, monsicur.
— Varbūt tā arī ir labāk, — viņš noteica aizbraukdams.
Žanna viena pati iegāja savā jaunajā mājā.
Seši sulaiņi, kurus āmuriņa sitieni bija traukuši no miega, nostājās rindā vestibilā.
Žanna nolūkojās viņos ar to mierīgo, pārākuma apziņas pilno skatienu, kāds nebūt nepiemīt visiem bagātniekiem.
— Kur ir manas istabmeitas? — viņa jautāja.
Viens no kalpotājiem pasteidzās godeienīgi atbildēt:
— Divas istabmeitas gaida kundzi viņas istabā.
— Pasauciet tās!
Sulainis aizsteidzās, un pēc dažām minūtēm divas meičas ieradās vestibilā.
— Kur jūs parasti guļat? — viņām jautāja Žanna.
— Bet… mums še vēl nekas nav parasts, — pasteidzās atbildēt vecākā, — mēs gulēsim, kur madamc labpatiks mums norādīt.
— Kur ir mājas atslēgas?
— Te būs, madamc.
— Labi, šonakt jūs pārgulēsit ārpus mājas.
Abas meičas pārsteigtas paskatījās uz savu kundzi.
— Vai jums ir zināms, kur palikt?
— Bez šaubām, madame, kaut gan ir jau mazliet vēls. Tomēr, ja madame vēlas būt viena…
— Šie kungi jūs pavadīs, — piebilda grāfiene, atlaizdama arī savus kalpotājus, kas par to bija vēl priecīgāki nekā abas meičas.
— Un… kad mums būs atļauts atgriezties? — kautrīgi iejautājās viens no tiem.
— Rīt ap pusdienlaiku.
Seši sulaiņi un divas istabmeitas vienu brīdi saskatījās, tad, Žannas valdonīgā skatiena pavadīti, viņi devās uz durvīm.
Žanna tos pavadīja, izlaida laukā un vēl noprasīja:
— Vai vēl kāds ir palicis mājā?
— Nē, madamc, vairāk nav neviena. Bet tas ir neiespējami, ka mūsu madame paliek viena pati. Vismaz vienai meičai vajadzētu palikt vai nu ļaužu telpās, vai pieņemamā istabā, vienalga kur, ka tik kāds paliek.
— Man nevienu nevajag;
— Var izcelties ugunsgrēks, madamc var pēkšņi saslimt.
— Ar labunakti visiem, ejiet vien!
Pēc šiem vārdiem viņa izvilka maku.
— Un te, lūk, būs, ar ko nosvinēt iestāšanos manā dienestā.
Prieka un pateicības izsaucieni bija kalpotāju pulka atbilde un pēdējie
vārdi. Līdz zemei palocījušies, tic pazuda cits pēc cita.
Žanna, durvis aizvērusi, noklausījās, viņa dzirdēja vēl kalpotājus savā starpā sarunājamies, ka liktenis šoreiz tiem devis kundzi savādnieci.
Kad soļu un balsu troksnis bija izgaisis tālumā, Žanna noslēdza durvis, un nevaidamā priekā iesaucās:
— Viena, viena savās mājās!
Pie vestibilā degošajām svecēm viņa aizdedzināja kādu trijžuburu svečturi un tāpat noslēdza masīvās priekšistabas durvis.
Un tagad sākās kluss, bet interesants skats, ko labprāt būtu noskatījies viens no tiem dzejnieku fantāzijā radītiem novērotājiem, kas no pusnakts debesu augstumiem var ieskatīties pilīs un būdiņās.
Žanna iepazinās ar savu valsti: viņa apbrīnoja istabu pēc istabas šai mazajā mājiņā, kur katrs sīkums viņas acīs bija kļuvis tik vērtīgs, kopš gadījuma viesa vienkāršas ziņkāres vietā bija stājies īpašnieka egoistiskais prieks.
Apakšējā stāvā , kur logi bija nodrīvēti un sienas klātas ar paneli, atradās vannas istaba, kalpotāju telpas, ēdamistabas, trīs saloni un divi pieņemamie kabineti.
Šo plašo telpu iekārta nebija ne tik bagāta, ne izsmalcināta kā Gimāra vai monsicur Subisa draugu dārza mājiņās, tomēr viņa bija īsta augstmaņa cienīga. Šī iekārta nebija gluži jauna un Žannai arī nebūtu paticis, ja viss būtu bijis kā speciāli nule pasūtīts.
Visas šīs antīkās bagātības, ko neprata cienīt modes dāmas; šīs izgriezumiem rotātās melnkoka mēbeles; šīs kristāla važiņām apkārtās lustras, kuru zeltītajos žuburos sveces atgādināja mirdzošas rozes vai lilijas; šie gotiskā stilā darinātie, ar emalju un griezumiem rotātie
pulksteņi bija īsti šedevri; ķiniešu gleznojumiem izraibinātie aizstatņi, japāņu vāzes, pilnas ar visbrīnišķīgākajiem ziediem; šie Bušē un Vato durvju palodu gleznojumi gan ar tušu, gan krāsās — tas viss sajūsmināja jauno īpašnieci līdz ekstāzei.
Še, uz kāda kamīna divi zeltīti tritoni turēja gaisā paceltu veselu koraļļu krūmu, kura zaros kā augļi karājās visbrīnišķīgākie juvelieru mākslas veidojumi. Tālāk uz kādas zeltītas koka konsoles stāvēja milzīgs glazēta, pelēkzaļa porcelāna zilonis, kura ausīs karājās safīra breloki un uz muguras pacēlās vesels tornis dārga parfīma flakonu.
Ilustrēta dāmu Icktīra zeltītos sējumos ar zelta arabesku vijām stūros gulēja rožkoka plauktos.
Mēbeles ar gobelēnu pārvalkiem, kas bija īsti pacietības meistardarbi un pašai austuvei maksāja simtstūkstoš livru, bija novietotas nelielajā, pelēkos toņos ieturētajā salonā, kur visi panno bija Vernē vai Grēza darbi. Bet darbistabā atradās labākie Šardēna portreti un Klodina skaistākās terakotas.
Nekas neliecināja par steigu, ar kādu dažs bagāts izlēcējs cenšas apmierināt savu vai savas mīļākās fantāziju, bet gan to lēno un pacietīgo gadu simteņu darbu, kas pie tēvutēvu uzkrātām bagātībām vēl pieliek bagātības bērnu bērniem.
Vispirms Žanna apskatīja un saskaitīja istabas, lai iegūtu kopiespaidu. Tad viņa ķērās pie detaļām.
Tā kā savā domino viņa nejutās ērti un korsete viņai spieda, Žanna iegāja savā guļamistabā, žigli izģērbās un apvilka vatētus zīda rītasvārkus, šo jauko apģērba gabalu, ko mūsu mātes, kas nebija tik klīrīgas apģērba gabalu nosaukumu izvēlē, apzīmēja ar tādu vārdu, ko mums ir neērti še minēt.
Puskaila, drebinādamās un tīdamās maigajā atlasā, kas glāstīja viņas krūtis un stāvu, veikli celdama savas smalkās spēcīgās kājas īsā svārka krokās, viņa ar svečturi rokā droši devās augšup pa kāpēm.
Daudzmaz apradusi ar mītnes klusumu un būdama pārliecināta, ka viņā nenoskatās neviena, pat nc kalpotāja acs, Žanna lēkāja no istabas istabā, ļaudama plīvot vējā, kas vilka pa durvju apakšu, savam smalkā batista krekliņam, kas ik pa brīdi draiski pasitās uz augšu, atsegdams tās skaistos ceļgalus.
Un kad, lai atvērtu kādu atvilktni, viņa pacēla rokas, kad tērps noslīdot atsedza šo roku maigi apaļās līnijas, sākot no pleca līdz elkoņiem, par kurām nolija sveču zeltainais mirdzums, kā to ir atdarinājis Rubenss savās gleznās, tad visi tie neredzamie gari un gariņi, kas slēpās aiz gleznajām tapetēm un izgleznotajiem panno, priecājās, redzot savā gūstā šo skaisto viešņu, kas domājās būt viņu pavēlniece.
Beidzot, pēc ilgas skraidīšanas šurp un turp, piekususi un bez elpas, ar pusizdegušām svecēm rokās, viņa atgriezās savā guļamistabā, kas bija tapsēta zilā atlasā ar fantastiskiem, milzīgiem ziediem.
Viņa bija visu redzējusi, visu saskaitījusi, visu aplūkojusi, aptaustījusi. Tagad viņai atlika apbrīnot vienīgi pašai sevi.
Viņa novietoja sveci uz apaļa Sevras porcelāna galdiņa un pēkšņi viņas skatiens krita uz kādu marmora Endimionu *, kas ncizsakamā saldkaisles tīksmē ar visu savu ķermeni bija atmuguriski atliecies par kādu tumšsarkana Porfīra kolonnas stumbeni.
Žanna aizslēdza savas guļamistabas durvis, aizvilka smagās portjēras un aizkarus; tad viņa atnāca atpakaļ un, nostājusies marmora tēla priekšā, ar kaisliem skatieniem urbās skaistajā Tēbas mīļākajā, kam dieviete, paceldamās debesīs, vēl sniedza pēdējo skūpstu.
Uguns izdzisa un liesma, pārvērtusies kvēlošās oglēs, sasildīja šo telpu, kur dzīvoja viss, izņemot baudu.
Žanna juta, kā viņas kājas iegrimst mīkstā tepiķa garajā spalvā; viņas kājas saļodzījās; līksms gurdums, kas nebija nc piepūles sekas, ne miegs, viegli gūlās tai uz krūtīm un acu plakstiem, kā mīļākā glāstu maigums. Savāda kvēle, kas nebija radusies no uguns siltuma, pacēlās no viņas kāju pirkstiem un izpletās pa visu ķermeni, pieliedams viņas dzīslas ar to dzīvo elektrību, ko pie dzīvniekiem sauc par dzimumkaisli, bet pie cilvēkiem — par mīlu.
Šajā savādu jūtu mulsā Žanna ieraudzīja sevi spogulī, kas bija novietots aiz Endimiona. Viņas tērps bija nokritis uz tepiķa. Smagākais atlass bija novilcis līdzi smalko, vieglo batistu, kas bija noslīdējis pāri viņas apaļajām, baltajām rokām.
Viņai pretī saldā iekārē liesmoja divas melnas acis un šīs divas acis pārsteidza pašu Žannu. Viņa redzēja, ka ir skaista, viņa jutās jauna un kaistoša; viņa saprata, ka nekas, ko viņa redzēja ap sevi, pat arī Tēba, nebija tik mīlas cienīga un iekārošanas vērta kā viņa. Viņa piegāja pie Endimiona, lai redzētu, vai viņš neatdzīvosies un daiļās mirstīgās dēļ nepametīs savu dievieti.
Tas viņu apreibināja. Ar dīvainām trīsām viņa nolieca galvu uz viņa pleca, pieskardamās lūpām Endimiona drebošai miesai. To darīdama, viņa visu laiku cicši vērās spogulī, kur tai pretī smaidīja viņas pašas acis. Pēkšņi šīs acis tapa gurdas, viņas galva ar smagu nopūtu noslīga uz krūtīm, un iesnaudusies Žanna kā bez dzīvības iekrita gultā, un viņu aizsedza smagie aizkari.
Sveces liesma vēlreiz uzdzirkstīja un tad ar pēdējo smaržas elpu atdeva savu gaišo dvēseli.
Gans grieķu teikās, ko viņa skaistuma deļ iemīl kāda dieviete. Zcvs jaunekli par sodu kādā kalnmalā iemidzina mūžīgā miegā.