Bosīrs bija licis aiz auss zilā domino doto padomu un devies uz tā saukto akadēmiju.
Olīvas brašais draugs, kuru bija iekārdinājuši divi miljoni, bija ļoti nobažījies, ka viņa kolēģi tam nekā nebija stāstījuši par šo daudzsološo projektu.
Viņš zināja, ka akadēmijas ļaudis šādos gadījumos daudz neko nerēķinās ar citiem, un tas viņam vēl vairāk lika pasteigties. Ar promesošajiem nekad neviens nerēķinās, un vēl jo vairāk tad, ja ir vajadzība izmantot viņu prombūtni.
Starp akadēmijas locekļiem Bosīram bija bīstama cilvēka slava, un par to nebija ko brīnīties. Bosīrs bija bijis policijas aģents, valkājis mundieri; viņš prata iespiest vienu roku sānos un ar otru vicināt zobenu. Tad viņam bija paradums pie mazākās vārdu pārmaiņas uzvilkt cepuri uz acīm. Ar vārdu sakot, visi tādi paņēmieni, kas varēja nobiedēt mazāk drošus ļaudis, sevišķi tādus, kam bija iemesls baidīties no duelēšanās un kārtības sargu ziņkārības.
Bosīrs bija nodomājis atriebties par viņam parādīto nevērību un drusku nobiedēt savus Kalla ielas krogusbrāļus.
No Scntmartīna ielas līdz Svētās Silpīcijas baznīcai ir liels gabals ko iet. Bet Bosīrs bija bagāts: viņš ielēca fiakrā un solīja ormanim piecdesmit sū, tas ir veselu livru, jo toreiz nakts tarifs atbilda tagadējam dienas tarifam.
Zirgi sāka strauji skriet. Tā kā viņam nebija cepures, Bosīrs pieņēma saniknota cilvēka pozu, bet zobena trūkumu viņš atvietoja ar tik mežonīgu sejas izteiksmi, ka visā nopietnībā varēja nobiedēt dažu vēlīnu garāmgājēju.
Viņa ierašanās akadēmijā bija pārsteigums.
Pirmajā zālē, kas bija diezgan pieņemama izskata pelēkos toņos ieturēta spēļu zāle ar lustru un vairākiem spēļu galdiem, sēdēja kādi divdesmit spēlmaņi, kas dzēra alu vai kvasu un uzsmaidīja septiņām vai astoņām briesmīgi izkrāsotām sievietēm, kas skatījās kārtīs.
Pie lielākā galda spēlēja faraonu. Vinnesti bija sīki un interese — proporcionāla tiem.
Redzot ienākam domino, kas, kapuci ņurcīdams, bija ierāvies savā apģērbā, dažas sievietes to saņēma ar mazliet zobgalīgu vai pieglaudīgu smaidu. Monsicur Bosīrs bija skaists puisis un dāmas viņu neķircināja.
Bet viņš izlikās, it kā nebūtu tās ne redzējis, ne dzirdējis, devās tieši pie lielā galda un nostājies gaidīja, līdz kādam ienāks prātā painteresēties par viņa slikto omu.
Viens no spēlmaņiem, kas izskatījās pēc veca, šaubīga, tomēr labsirdīga finansista, pirmais uzrunāja Bosīru:
— Kas tā par lietu, kavalier, jūs atgriežaties no balles pavisam nošļucis!
— Mans mīļais, — teica kāds cits, — šis domino laikam būs nodarījis jums nepatikšanas?
— Nē, tas nav vis domino, kas man nodarījis nepatikšanas, — Bosīrs strupi atcirta.
— Jā, jā, — noteica tas, kurš turēja banku un pašreiz pievāca kādus divpadsmit luidorus, — monsieur Bosīrs ir mums izrādījies neuzticīgs: jūs taču redzat, ka viņš ir bijis vai nu Operas ballē, vai kaut kur Operas tuvumā, kur tas cerējis uz labu ķērienu, bet to pazaudējis.
Cits pasmējās, cits to nožēloja — kā nu kurš. Sievietes izteica viņam savu līdzjūtību.
— Tas ir aplam sacīts, ka es būtu bijis neuzticīgs saviem biedriem — atbildēja Bosīrs, — es uz tādām lietām neesmu spējīgs. Bet daži no maniem paziņām gan ir izrādījušies neuzticīgi saviem draugiem.
Un lai piedotu saviem vārdiem lielāku svaru, viņš ar parasto žestu gribēja novilkt cepuri uz acīm. Par nelaimi šoreiz viņš sadabūja tikai zīda kapuces stūri, kas, uz acīm uzvilkts, padarīja viņa galvu smieklīgi platu, tā kā nopietni domātais žests iznāca komisks.
— Ko jūs, kavalier, ar to gribat teikt? — divas vai trīs balsis jautāja.
— Es zinu, ko es ar to gribu teikt, — atbildēja Bosīrs.
— Bet mums ar to vien nepietiek, — piebilda vecais, omulīgais spēlmanis.
— Tas uz jums, finansista kungs, pavisam neattiecas, — neapdomīgi atcirta Bosīrs.
Bankas turētāja nozīmīgais skatiens aizrādīja Bosīram, ka viņa atbilde bijusi nepiedienīga. Un patiesi, šinī vietā nebija ieteicams uzsvērt atšķirību starp tiem, kas mēdz maksāt, un tiem, kas mēdz tikai pievākt.
Bosīrs saprata mājienu, bet viņš bija jau iekaisis: šķietami drošos arvien ir grūtāk apvaldīt nekā patiesi vīrišķīgos.
— Es domāju, — viņš teica, — ka šc esmu starp draugiem.
— Nu, protams… — atsaucās vairākas balsis.
— Diemžēl es esmu maldījies.
— Kādā ziņā?
— Lūk, tādā, ka daudzas lietas tiek darītas bez manis.
Tam sekoja jauns bankas turētāja brīdinājums un klātesošo biedru protesti.
— Pietiek, ka es to zinu, — teica Bosīrs, — bet viltīgie draugi nepaliks bez soda.
Viņš grābstījās pēc sava zobena, bet uzķēra ar luidoriem pildīto ķešu, kurā nošķindēja naudas gabali.
— Oho! — iesaucās divas dāmas, — monsicur Bosīrs šovakar var uzstāties.
— Protams, — nozīmīgi tcica bankas turētājs, — man liekas, ja arī viņš ir zaudējis, tad tomēr nc visu. Un ja arī viņš ir bijis neuzticīgs biedriem, tad to visu vēl var labot. Nu, redzēsim, ņemiet, kavalieri, jūsu karti!
— Pateicos, — dzedri atteica Bosīrs, — ja jau katrs še glabā savu, tad to pašu daru arī es.
— Pie velna! ko tu gribi teikt? — pačukstēja tam pie auss kāds no spēlmaņiem.
— To mēs tūdaļ paskaidrosim.— Spēlējiet taču! — teica bankotājs.
— Tikai vienu luidoru, — lūdzās kāda sieviete, glaudīdama Bosīra plecu, lai tiktu tuvāk viņa kabatai.
— Es spēlēju tikai uz miljoniem, — izaicinoši iesaucās Bosīrs, — un patiesi nosaprotu, kā jūs varat spēlēt uz dažiem nieka luidoriem. Uz miljoniem! Nu, Katla ielas kungi, ja jau runa ir par miljoniem, tad nost ar sīku spēli! Uz miljoniem, miljonāru kungi!
Bosīru Šai brīdī bija pārņēmusi tāda sajūsma, kas cilvēku paceļ pāri visu sajūtu normālajām robežām. Šis reibums bija bīstamāks nekā vīna radītais skurbulis. Bet pēkšņi viņš no mugurpuses dabūja pa kājām pietiekami stipru spērienu, lai apklustu uz vietas.
Apgriezies viņš ieraudzīja sev līdzās nekustīgi stāvam kādu melnīgsnēju, noskrandušu puisi, kura acis kvēloja kā ogles.
Uz Bosīra sašutuma žestu savādais pienācējs atbildēja ar korektu sveicienu, turklāt viņa skatiens, ass kā zobens, urbās Bosīrā.
— Portugālis! — iesaucās Bosīrs pārsteigts, ka viņu tik pieklājīgi sveicina cilvēks, no kura viņš nule bija dabūjis tik pamatīgu belzienu.
— Portugālis, — iesaucās dāmas un, apstājušas Bosīru, sāka čivināt ap svešo.
Šis portugālis patiesi bija šo dāmu luteklis, jo bieži vien viņš tāpēc, ka nemācēja ar viņām sarunāties franciski, atnesa tām gardumus, kas dažreiz bija ietīti piecdesmit vai sešdesmit livru naudaszīmēs.
Bosīrs zināja, ka šis portugālis ir viens no viņu savienības biedriem. Spēļu klubā viņš pastāvīgi zaudēja un bija fiksējis savu spēles dalības naudu uz simts luidoriem nedēļā, kas regulāri pārceļoja citu spēlmaņu kabatās.
Viņš bija šīs savienības āķis, jo, kamēr viņš ļāva sev izplūkt simts zelta spalvas, viņa biedri atkal izplūca pievilinātajiem spēlētājiem pēdējo spalviņu.
Tāpēc arī savienības biedri uzskatīja portugāli par derīgu, bet kluba apmeklētāji par patīkamu cilvēku. Bosīrs juta pret viņu to kluso cienību, kādu parasti jūt pret svešiem, kaut arī tie kādā ziņā modinātu neuzticību.
Tāpēc, saņēmis spērienu, ar ko portugālis bija pagodinājis viņa stilbus, Bosīrs apklusa un apsēdās.
Portugālis ieņēma vietu pie spēles galda, nolika sev priekšā divdesmit luidoru un divdesmit gājienos, kas vilkās stundas ceturksni, viņš tos bija paspēlējis sešiem partneriem, kas tā revanšējās par zaudējumiem, ko tiem bija nodarījis bankotājs un viņa līdzbiedri.
Pulkstenis nosita trešo rīta stundu, kad Bosīrs beidza dzert savu alus kausu.
Ienāca divi sulaiņi un bankas turētājs ļāva naudai iebirt galda dubultdibenā, jo savienības statūti paredzēja tik lielu uzticību biedriem, ka nekad nenodeva viena biedra ziņā savienības kapitālu.
Un tā, lūk, spēlei beidzoties, pa nelielu spraugu nauda ieslīdēja galda dibenā, turklāt vēl attiecībā uz statūtiem jāteic, ka pašās beigās bija piezīme, — bankotājs nedrīkst valkāt garas piedurknes, ne arī turēt pie sevis naudu.
Tas nozīmēja, ka viņam bija aizliegts paslēpt kādus divus desmitus luidoru savās piedurknēs un ka savienības biedri paturēja sev tiesības viņu izkratīt, lai atņemtu naudu, ko tas varētu būt iebāzis ķešās!
Abi sulaiņi atnesa spēles dalībniekiem viņu apmetņus, mēteļus un zobenus. Daži no laimīgajiem vinnētājiem sniedza roku dāmām, bet paspēlējušie sēdās nesamajos krēslos, ķas šajos klusākajos iecirkņos vēl bija modē, un spēļu klubā iestājās nakts.
Bosīrs arī bija ietinies savā masku balles tērpā, it kā gribētu doties uz māju. Bet viņš netika tālāk par pirmo stāvu: kad durvis bija aizslēgtas un viesi gan fiakros, gan kājām aizgājuši, viņš atgriezās salonā, kur sapulcējās vēl divpadsmit šīs bandas locekļi.
— Nu, tagad beidzot mēs izskaidrosimies, — tcica Bosīrs.
— Aizdedziniet jūsu lampu un nerunājiet tik skaļi! — gandrīz vai skaidrā franču valodā viņam dzedri atbildēja portugālis, aizdedzinādams uz galda sveci.
Bosīrs kaut ko norūca, kam neviens nepiegrieza nekādu vērību. Portugālis apsēdās bankas turētāja vietā. Kad bija pārliecinājušies, ka slēģi un durvis ir cieši noslēgtas un priekškari aizvilkti, visi klusi apsēdās pie galda un, uz elkoņiem atbalstījušies, ar vislielāko ziņkāri gaidīja, kas nu būs.
— Man jums kaut kas ir sakāms, — iesāka portugālis. — Par laimi es šovakar vēl atnācu laikā, jo Bosīrs ar savu nesavaldīgo mēli gandrīz vai būtu izpļāpājis…
Bosīrs gribēja protestēt.
— Pietiek! mierā! — iesaucās portugālis, — netērēsim velti vārdus! Jūs šovakar izrunājāties vairāk nekā neuzmanīgi. Jums ir pazīstams mans plāns, tas labi. Jūs esat asprātīgs cilvēks un esat to nojautis, bet man liekas, ka kopīgas intereses arvien jāstāda augstāk par patmīlību.
— Es nekā nesaprotu, — teica Bosīrs.
— Mēs arī ne, — piebilda visa cienījamā sabiedrība.
— Lūk, monsicur Bosīrs gribēja pierādīt, ka viņš pirmais ir saodis šo lielu.
— Kādu lielu? — visi ieinteresēti jautāja.
— Lietu par diviem miljoniem! — bravurīgi izsaucās Bosīrs.
— Par diviem miljoniem! — iesaucās sapulce.
— Vispirms, — pasteidzās piebilst portugālis, — jūs pārspīlējat. Nav iespējams, ka šī lieta būtu tik ienesīga. To es jums tūlīt pierādīšu.
— Bet neviens še nezina, ko jūs gribat teikt, — iesaucās bankotājs.
— Jā, un mēs klausāmies mutes atplētuši, — piebilda kāds cits.
— Nu, tad stāstiet jūs pirmais, — tcica Bosīrs.
— To es arī darīšu.
Portugālis ielēja sev milzīgu glāzi mandeļu sīrupa un to mierīgi izdzēra, vēlrcizapliecinādams savu aukstasinīgā cilvēka reputāciju.
— Ziniet, — viņš tcica, — lai gan monsicur Bosīrs ir citās domās, kaklarota nav vairāk vērta kā pusotru miljonu livru!
— Ak, tad runa ir par to kaklarotu, — tcica Bosīrs.
— Jā, monsicur, vai tā nav tā pali jūsu lieta?
— Var jau būt.
— Kāpēc nu uzreiz tik noslēpumaini, kad pats jau gandrīz izpļāpājāt.
Un portugālis paraustīja plecus.
— Diemžēl cs redzu, ka jūs pieņemat tādu toni, kas mani aizskar, — Bosīrs iecirtās kā gailis, kas grasās uzbrukt.
— Lēnāk, lēnāk, — atteica portugālis, auksts kā marmors, — jūs varēsit teikt pēc tam, kas jums sakāms, bet es vispirms teikšu to, kas man jārunā. Laika nav daudz, jo jums jāzina, ka sūtnis ieradīsies visvēlākais pēc astoņām dienām.
„Nu, tās nu ir pavisam raibas lietas," elpu aizturējuši domāja klātesošie „pusotru miljonu livru dārga kaklarota… sūtnis… ko gan tas viss nozīmē?"
— Dažos vārdos cs jums visu paskaidrošu, — tcica portugālis. — Juvelieri Bēmcrs un Bosāndžs ir piedāvājuši karalienei dimanta kakla rotu pusotra miljona livru vērtībā. Karaliene tomēr ir atteikusies. Juvelieri tagad nezina, ko darīt, un ir rotu paslēpuši. Šie kungi ir diezgan lielās sprukās, jo šāda vērtslieta ir pa ķešai tikai karaliskam bagātniekam. Un, lūk, cs esmu atradis karalisko personu, kas to nopirks un izņems no Bēmcra un Bosāndža šķirsta.
— Un tā būtu?.. — jautāja sabiedrotie.
— Mana augstā pavēlnicce — Portugāles karaliene.
Un viņš svarīgi piepūties apklusa.
— Bet nu mēs saprotam vēl mazāk, — ateļnās klātesošie.
„Un es nesaprotu it nekā," nodomāja Bosīrs.
— Mīļo monsicur Manucl, — viņš teičČ — izsakictics skaidrāk! Kopīgu interešu labā jāatmet visas privātās domstarpības. Es atklāti atzīstu — jūs esat šīs idejas tēvs, un cs no savas puses atsakos no visām autora tiesībām uz to, tikai Dieva dēļ, runājiet skaidri.
— Lai notiek, — noteica Manucls, iztukšodams otru kausu, — cs jums šo problēmu izskaidrošu.
— Mēs jau zinām, ka ir tāda kaklarota, kas maksā pusotra miljona livru. Tas jau ir viens svarīgs punkts, — teica bankotājs.
— Un šī kaklarota glabājas Bēmcra un Bosāndža šķirstā. Tas ir otrs punkts, — tcica Bosīrs.
— Bet, kas mūs samulsina, ir tas, ka Viņas Majestāte Portugāles karaliene, kā Manucls tcica, šo rotu pērk.
— Tur viss ir pavisam skaidrs, — tcica portugālis, — vajag tikai mani mazliet uzklausīt. Sūtniecības telpas pašreiz ir tukšas: vecais sūtnis ir aizbraucis un jaunais, monsicur Sūza, ieradīsies nc agrāk kā pēc astoņām dienām.
— Labi, — tcica Bosīrs.
— Kāpēc gan nevarētu gadīties, ka šis sūtnis, gribēdams drīzāk redzēt Parīzi, ierodas jau agrāk?
Klātesošie, mutes iepletuši, skatījās cits uz citu.
— Tad saprotiet jel, — dedzīgi iesaucās Bosīrs, — Manucls domā, ka var ierasties īsts, bet var arī ierasties neīsts sūtnis.
— Tieši tā, — apstiprināja portugālis. — Un ja šis sūtnis vēlēsies nopirkt savai karalienei kaklarotu, vai viņam nav tiesību to darīt?
— Velns lai parauj! — iesaucās klātesošie.
— Tāpēc viņš stājās sakaros ar Bēmeru un Bosāndžu. Tas ir viss.
— Bet kad ir vienojušies, tad taču arī ir jāmaksā, — piebilda bankotājs.
— Jā, kā gan citādi? — atjautāja portugālis.
— Bēmcrs un Bosāndžs neuzticēs kaklarotu arī sūtnim, ja viņiem nebūs pietiekami drošas garantijas, un kaut arī tas būtu īstais Sūza.
— O, par garantijām cs jau esmu padomājis, — atbildēja nākamais sūtnis.
— Un kādas tās būtu?
— Es jums jau laikam teicu, ka sūtniecības telpas ir tukšas?
— Jā.
— Tur ir palicis vienīgi kancelejas priekšnieks — francūzis. Šis lāga vīrs runā slikti portugāliski un ir ļoti priecīgs, ja portugāļi to uzrunā franciski.
— Nu un tad? — jautāja Bosīrs.
— Un tad mēs stādīsimies priekšā šim lāga vīram ar visiem vajadzīgajiem atribūtiem,
— Atribūti jau ir laba lieta, — teica Bosīrs, — bet dokumenti ir vēl labāki.
— Būs arī dokumenti, — lakoniski atbildēja dons Manucls.
— Kas gan še gribēs apstrīdēt, — tcica Bosīrs, — ka dons Manucls ir tiešām ko vērts.
— Kad ārējās zīmes un dokumenti būs pārliecinājuši kancelejas priekšnieku par sūtniecības identitāti, mēs apmetīsimics sūtniecības telpās.
— Oho, tas ir par daudz! — iesaucās Bosīrs.
— Mēs esam spiesti to darīt, — atbildēja dons Manucls.
— Tas ir gluži vienkārši, — apgalvoja pārējie.
— Bet kā paliek ar kancelejas priekšnieku? — neatlaidās Bosīrs.
— Mēs teicām: kad būsim pārliecinājušies.
— Un gadījumā, ja viņš kļūtu šaubīgs, mēs viņu atlaidīsim desmit minūtes agrāk, pirms tam radīsies kaut kādas aizdomas. Es domāju, ka sūtnim taču ir tiesības atlaist savu kancelejas priekšnieku?
— Es domāju gan.
— Un tā, lūk, mēs esam kungi sūtniecībā un mūsu pirmais darbs ir doties pie Bēmcra un Bosāndža.
— Nē, vēl nē, — iekrita valodā Bosīrs. — Man liekas, jūs aizmirstat kādu svarīgu apstākli, kas man ir noteikti zināms, jo es ēsmu dzīvojis galmā. Lieta tā, ka neviens sūtnis nekur kā tāds nevar uzstāties, pirms viņš nav svinīgi ticis pieņemts karaliskā audiencē, un še, lūk, lieta top bailīga. Slavenais bejs Riza, kas akreditējās kā Persijas sūtnis pie Ludviķa XIV un pasniedza Viņa Ļoti Kristīgajai Majestātei par trīssimt tūkstošiem livru tirkīzus, es saku, šis sūtnis runāja tikai persiski un visas Francijas zinātnieki nebūtu varējuši pierādīt, ka viņš nenāk no Isfahānas. Bet mūs pazīs uzreiz un teiks, mēs tikpat labi runājam portugāliski, kā portugāļi — franciski. Viss beigsies ar to, ka mūs ietupinās Bastīlijā, tādēļ labāk, lai piesargāmies.
— Jūsu fantāzija, kolēģi, jūs aizved pārāk tālu, — tcica portugālis, — mēs nemaz neskriesim tādās briesmās, bet mierīgi paliksim savā pilī.
— Tad Bēmeram mēs nebūsim diezgan portugāliski, lai viņš mums noticētu.
— Monsieur Bēmcrs sapratīs, ka mēs esam ieradušies Francijā speciāli tādēļ, lai nopirktu rotu. Kamēr mēs bijām ceļā, vecais sūtnis bija ticis atsaukts un mēs esam saņēmuši rīkojumu stāties viņa vietā. Šo rīkojumu, ja jau būs vajadzīgs, mēs uzrādīsim monsieur Bosāndžam, tāpat kā to būsim uzrādījuši sūtniecības kancelejas priekšniekam. Tikai karaļa ministriem to nebāzīsim acīs, jo tie ir pārāk ziņkārīgi kungi, turklāt vēl neuzticīgi un pieprasīs no mums visādus sīkumus.
— Jā, jā! — iesaucās sapulce, — tikai ncielaidīsimics ar ministriem!
— Bet ja Bēmcrs un Bosāndžs pieprasīs?
— Ko tad?
— Daļu samaksāt iepriekš, — atbildēja Bosīrs.
— Hm, tas to lietu padara komplicētu, — domīgi noteica portugālis.
— Ir parasts, ks sūtnim bez skaidras naudas tiek vēl atklāts kaut kur akreditīvs.
— Tas taisnība! — iesaucās citi biedri.
— Un te, lūk, lieta izjūk, — turpināja Bosīrs.
— Jūs vienmēr tikai atrodiet, — dzedri un asi piezīmēja Manucls, — kādu līdzekli, kā lietu izjaukt. Vai nevarētu atrast arī kaut ko tādu, kas tai liek izdoties.
— Tieši tāpēc, ka cs kaut ko tādu meklēju, es norādu uz visām grūtībām. Un, lūk, man ir kāda izeja.
Visi piebāza galvas tuvāk.
— Sūtniecības kancelejā ir viena kopīga kase.
— Kopīga kase un dokumenti uz kredītu.
— Nerunāsim par kredītiem, — attrauca Bosīrs, — jo neko nav tik grūti sadabūt. Lai to sagādātu, mums būtu vajadzīgi zirgi, ekipāžas, kalpotāji, iekārta, viss tas spožums, kas ir katra kredīta pamats. Tāpēc runāsim tikai par kasi. Kā jums liekas, kas ir ar jūsu sūtniecības naudas lietām?
— Es vienmēr esmu uzskatījis manu valdnieci, Viņas Ļoti Uzticīgo Majestāti, par lepnu karalieni un domāju, ka viņa būs visu labi nokārtojusi.
— To mēs redzēsim. Bet nu pieņemsim, ka kasē nav nc plika graša.
— Tas ir ļoti iespējams, — pasmaidīja pārējie korporācijas biedri.
— Nu, tad arī nav ko uztraukties, jo mēs, sūtņi, tūdaļ pieprasīsim Bēmeram un Bosāndžam, kas ir viņu baņķieris Lisabonā, un par vajadzīgo summu izrakstīsim un apzīmogosim vekseļus uz šā baņķiera vārda.
— Jā, tas ir prātīgi, — tcica dons Manucls, kuru šis aizrādījums bija pārliecinājis, — es vēl nebiju iedziļinājies visos sīkumos.
— Kas tomēr ir lieliski izdomāti, — teica bankotājs, aplaizīdams lūpas.
— Bet nu sāksim sadalīt lomas, — teica Bosīrs. — Es proponēju donu Manuelu par sūtni.
— Protams! protams! — visi korī iesaucās.
— Un monsicur Bosīrs būs mans sekretārs tulks, — piebilda Manucls.
— Kā to saprast? — mazliet satraukts painteresējās Bosīrs.
— Es, kas būšu monsicur Sūza, nedrīkstu prast nc vārda franciski, jo šis kungs, ko es it labi pazīstu, ja vispār kādreiz ko saka, mēdz lietot tikai savu mātes valodu. Turpretī jūs, monsieur Bosīr, kas esat daudz ceļojis, kas labi pazīstams ar Parīzes paražām un veikli runājot portugāliski…
— Slikti, — iebilda Bosīrs.
— Bet pietiekami labi, lai jūs nenoturētu par parīzieti.
— Tas taisnība… Bet…
— Un bez tam vēl, — piebilda dons Manucls, uzmetis Bosīram savu melno acu izteiksmīgo skatienu, — visnoderīgākajiem cilvēkiem būs arī lielāks atalgojums.
— Tas ir pareizi, — piekrita visa sapulce.
— Lai notiek, es būšu sekretārs tulks.
— Bet tagad izšķirsim, kā summa tiks sadalīta, — ierunājas bankotājs.
— Gluži vienkārši, — atbildēja Manucls, — mūsējo ir divpadsmit.
— Jā, divpadsmit, — atsaucās dalībnieki, pārskaitīdami savu pulku.
— Nu, tad uz divpadsmit daļām, — tieca Manucls, — tikai dažiem no mums vajadzēs saņemt pusotru daļu, piemēram, man — kā šīs idejas autoram un sūtnim; tad vēl monsieur Bosīram, tāpēc ka viņš pirmais bija šo lietu uzodis un sāka še runāt par miljoniem.
Bosīrs piekrītoši pamāja.
— Un, beidzot, — tcica portugālis, — tāpat pusotra daļa pienāksies tam, kas dimantus pārdos.
— O! — klātesošie iesaucās visi kā viens, — nekā tamlīdzīga — pusdaļu un pietiek!
— Kā jūs gan domājat? — pārsteigts jautāja Manuels, — man liekas, tas riskē visvairāk.
— Tas tiesa, — piekrita bankotājs, — bet viņam būs krietna iedzeršana, komisijas naudas, atlaides, un tas viss kopā veidos brangu žūksni.
Visi sāka smieties: šie zeļļi lieliski sapratās.
— Tas nu būtu nokārtots, — tcica Bosīrs, — sīkumus pārrunāsim rīt.
Viņš iedomājās Olīvu, kas bija palikusi ballē kopā ar zilo domino, pret
kuru, neskatoties uz viņa svaidīšanos ar luidoriem, Bosīrs nejuta lielu uzticību.
— Nē, nē, nokārtosim tūlīt, — iesaucās pārējie biedri. — Kas tie par sīkumiem?
— Vispirms jau ceļa kariete ar Sūzas ģērboņiem, — atbildēja Bosīrs.
— Tas ies ilgi, kamēr tos uzpindzelēs, un vēl ilgāk, kamēr krāsa nožūs, — teica Manuels.
— Tad darīsim citādi! — iesaucās Bosīrs. — Sūtņa kariete būs ceļā salūzusi un viņš būs spiests samierināties ar sava sekretāra kalešu.
— Jums ir sava kaleša? — jautāja portugālis.
— Pirmā, kas gadīsies pie rokas.
— Bet kā ar ģērboni?
— Pirmais, kas ienāks prātā.
— O, tad nu ir pavisam vienkārši. Virsū labu kārtu putekļu un dubļu garozas, sevišķi pakaļpusē, kur ģērboņu vieta, un aiz šīs biezās dubļu garozas kancelejas priekšnieks nekā neredzēs.
— Bet pārējais sūtniecības personāls? — jautāja bankotājs.
— Mēs atlikušie ieradīsimies vakarā, tas tā — pirmajai debijai izdevīgāk, bet jūs pārējie — otrā dienā, kad mēs jau būsim jums sagatavojuši ceļu.
— Ļoti labi.
— Katram sūtnim bez viņa sekretāra ir vajadzīgs vēl kambarsulainis, - teica Manuels, — tā ir ļoti atbildīga vieta.
— Monsieur komandor, — teica bankotājs, vērsdamies pie kāda šīs pagrīdes locekļa, — jūs būsit kambarsulainis.
Komandors palocījās.
— Bet kā ir ar izdevumu fondu? — jautāja Manuels, — es esmu tukšā.
— Man gan ir nauda, — teica Bosīrs, — bet tā pieder manai mīļākajai.
— Cik ir kasē? — jautāja biedri.
— Kungi, lūdzu, jūsu atslēgas, — teica bankotājs.
Katrs biedrs izvilka mazu atslēdziņu, kas slēdza vienu no galda divpadsmit atslēgām, tā kā šinī godīgajā sabiedrībā neviens nevarēja atslēgt galdu bez viņa vienpadsmit kolēģu piekrišanas.
Pārbaudīja ienākumus.
— Galdā ir pamatkapitāls plus simts deviņdesmit astoņi luidori, — konstatēja bankotājs, kas visu laiku tika uzraudzīts.
— Nav daudz, — noteica Manuels, — bet dodiet tos pašus mums abiem ar Bosīru!
— Dodiet mums divas trešdaļas, — tcica Bosīrs, — un atlikums lai paliek pārējiem sūtniecības locekļiem!
Šāda devība tika uzņemta ar vienbalsīgu piekrišanu.
Tādā kārtā Manucls ar Bosīru saņēma simttrisdesmitdivus luidorus un sešdesmit seši palika pārējiem.
Norunājuši rit atkal sastapties, visi šķīrās. Salocījis savu domino un pasitis to padusē, Bosīrs steidzās uz Dofina ielu, cerēdams tur sastapt Olīvu ar visām viņas vecajām, labajām īpašībām un jaunajiem luidoriem.