Nākamajā dienā pret vakaru kāda ceļakariete, kas bija tā noputējusi un ar dubļiem apķepusi, ka nebija iespējams saskatīt tās ģērboņus, tuvojās tā sauktajiem Elles vārtiem.
Četri melņi, kas to vilka, nadzīgi kapāja ielas bruģi, un pēc visa bija redzams, ka tas ir karalisku amatpersonu pajūgs.
Kariete apstājas pie kādas diezgan lepnas pils Žistēna ielā.
Pie pils vārtiem gaidīja divi cilvēki: viens diezgan pieklājīgā ceremonijtērpā, otrs banāla izskata livrejā, kādās visos laikos ir tērpušās Parīzes kanceleju dažādās amatpersonas.
Pareizāk sakot, šis otrs līdzinājās šveicaram parādes tērpā.
Kariete iebrauca pils pagalmā un smagie vārti aizcirtās ziņkārīgo skatītāju deguna priekšā.
Cilvēks, kas bija ģērbies ceremonijtērpā, ļoti godeienīgi tuvojās karietei un drebošā balsī noturēja apsveikuma runu portugāļu valodā.
— Kas jūs tāds esat? — atskanēja no karietes kāda rupja balss, kas runāja tekošā portugāļu valodā.
— Sūtniecības kancelejas pazemīgais priekšnieks, Ekselence.
— Ļoti labi. Bet cik slikti, mīļo priekšniek, jūs runājat mūsu valodā! Bet kur tad cs lai izkāpju?
— Lūdzu šc, monsicur, lūdzu še.
— Bēdīga saņemšana, — tcica dons Manucls, cienīgi atspiezdamies uz sava sekretāra un kambarsulaiņa pleciem.
— Es lūdzu Jūsu Ekselenci man visžēlīgi piedot, — teica priekšnieks savā lauzītajā portugāļu valodā, — tikai pulkstens divos šodien ieradās Jūsu Ekselences kurjērs un pieteica jūsu ierašanos. Es, monsieur, nebiju mājās, jo biju aizgājis vēstniecības darīšanās. Atgriezies es atradu priekšā Jūsu Ekselences vēstuli. Es tik tikko paspēju likt atslēgt apartamentus, kurus pašreiz izvēdina.
— Labi, labi.
— Ak, kā cs priecājos redzēt mūsu jaunā sūtņa cienījamo personu!
— Cst! Neizpaudīsim neko par to, kamēr būs no Lisabonas pienākušas jaunas pavēles. Esiet tik labs, monsicur, un liccict mani aizvest uz manu guļamistabu, esmu briesmīgi noguris. Griežaties pie mana sekretāra, viņš jums nodos manus rīkojumus.
Kancelejas priekšnieks godeienīgi palocījās Bosīram, kurš pieklājīgi atbildēja uz sveicienu un laipnā, mazliet ironiskā tonī teica:
— Runājiet vien franciski, monsicur: tā jums būs ērtāk, un man arī.
— Jā, jā, — nomurmināja kancelejas priekšnieks, — man tā būs ērtāk, jo man jums, sekretāra kungs, jāatzīstas, ka mana izruna…
— Es jau redzu, redzu, — cienīgi noteica Bosīrs.
— Es izmantošu šo gadījumu, sekretāra kungs, jo cs redzu, ka jūs esat ļoti patīkams cilvēks, — pasteidzās paglaimot sūtniecības darbinieks, — cs izmantošu šo gadījumu, lai jums pavaicātu, vai monsicur Sūza neņems ļaunā manu slikto portugāļu akcentu?
— Nekādā ziņā, ja vien jūs runājat labi franciski.
— Es! — lāga vīrs priekā izsaucās, — es esmu īsts parīzietis no Sentnorē ielas!
— Tad jau lieliski, — teica Bosīrs. — Kāds ir jūsu vārds? Man liekas - Dikorno.
— Jā gan, sekretāra kungs, Dikorno. Un man liekas, ka pateicoties tā spāniskajai galotnei, tas ir diezgan pieņemams vārds. Man ļoti glaimo, ka sekretāra kungs zina manu vārdu.
— Jā, jā, tur Portugālē jūs esat labi pierakstīts, tik labi, ka mums nebija nekādas vajadzības ierasties pašiem ar savu kancelejas priekšnieku.
— Ak, cik es jums esmu pateicīgs un kāda laime, ka par sūtni tika iecelts monsicur Sūza.
— Man liekas, monsicur, sūtnis zvana.
— Skriesim.
83-8
Un viņi metās skriet. Ar sava kambarsulaiņa palīdzību sūtnis jau bija izģērbies. Viņš bija apvilcis lepnus rītasvārkus un viņu pašreiz apkalpoja steigā ataicinātais frizieris. Vairāki koferi un iespaidīga izskata ceļasomas bija novietotas gan uz galdiem, gan uz grīdas.
Kamīns gaiši kurējās.
— Nāciet vien iekšā, monsicur Dikorno, — teica sūtnis, apsēzdamies dziļā atzveltnes krēslā iepretī kamīnam.
— Vai monsicur sūtnis neņems ļaunā, ja es viņam atbildēšu franciski? — Dikorno bailīgi jautāja Bosīram.
— Nē, nē, runājiet vien.
Dikorno atbildēja franciski.
— Skat, skat, cik lieliski: jūs jau runājat brīnišķīgi skaidrā franču valodā, monsieur Du Kornu.
„Viņš mani uzskata par portugāli," kancelejas priekšnieks aizgrābts nodomāja.
Un viņš saspieda Bosīra roku.
— Vai mums tiks pasniegtas vakariņas?
— Jā, noteikti, Jūsu Ekselence. Palērojāls no šejienes ir tikai dažu soļu attālumā, un man pazīstams kāds labs restorāns, kas Jūsu Ekselencei atsūtīs lieliskas vakariņas.
— It kā tās būtu domātas jums pašam, monsicur Du Kornu.
— Jā, monsieur… Un ja Jūsu Ekselence laipni atļautu, es gribētu pagādāt dažas pudeles tik laba Porto vīna, kādu Jūsu Ekselence būs dzēris tikai dzimtenē.
— Ehē, — jautri iesaucās Bosīrs, — kā liekas, mūsu kanclcjas priekšniekam še ir labs pagrabs.
— Tas ir mans vienīgais lepnums, — pazemīgi atbildēja Dikorno, kuru pie sveces gaismas Manuels un Bosīrs tagad varēja labi apskatīt, un redzēja, ka tas ir diezgan korpulents sārtvaidzīgs kungs ar violetas krāsas degunu un spulgām, dzīvām acīm.
— Nu, dariet mums to patikšanu, — noteica sūtnis, — atnesiet mums jūsu vīnu un ieturēsim kopā vakariņas.
— Tādu godu…
— Bez ceremonijām, šodien es vēl esmu ceļotājs un tikai rīt būšu sūtnis, tad ari runāsim par dienesta darīšanām!
— O, es ccru, ka monsieur man tādam gadījumam atļaus iet pārģērbties.
— Bet jūs jau izskatāties lieliski, — teica Bosīrs.
— Ak, tas ir tikai mans pieņemšanas, ne parādes tērps, — atbildēja Dikorno.
— Palieciet vien tai pašā un pārģērbšanās laiku labāk izmantojiet, lai pasteidzinātu mūsu vakariņas.
Dikorno līksmā prātā atstāja sūtņa istabu un skrēja, lai par desmit minūtēm agrāk apmierinātu Viņa Ekselences ēstgribu.
Pa to laiku visi trīs blēži apsprieda savas jaunās varas stāvokli.
— Vai šis kancelejas priekšnieks guļ šepat pilī? — jautāja Manuels.
— Nē, viņam ir savs vina pagrabs un laikam kaut kur ari sava glīta mīļākā, tas ir īsts vecpuisis uzdzīvotājs.
— Kā ir ar šveicaru?
— No tā vajadzēs tikt vaļā.
— To es uzņemos izdarīt.
— Un pārējie kalpotāji?
— Ir visi algoti cilvēki, kurus rīt nomainīs mūsu pašu ļaudis.
— Kādā stāvoklī ir virtuve un pieliekamās telpas?
— Tukšas kā izslaucītas! Vecais sūtnis pilī nav nekad rādījies, viņam pašam bijis savs nams pilsētā.
— Nu, un kā ir ar kasi?
— Kasi? Par to gan vajadzēs apjautāties kancelejas priekšniekam: tas ir mazliet kutelīgs jautājums.
— Gan cs to nokārtošu, — ieminējās Bosīrs, — mēs jau esam labākie draugi pasaulē.
— Cst! Viņš nāk!
Un patiesi, Dikorno aizelsies atgriezās. Viņš bija jau paguvis informēt viesnīcnieku Labo Bērnu ielā, tad paķēris no sava pagraba sešas izskatīgas pudeles, un viņa priekā starojošais vaigs vēstīja visus tos labumus, ko saule, daba un diplomātija tik izdevīgi prot savienot, lai, kā ciniķi saka, apzeltītu cilvēka fasādi.
— Vai Jūsu Ekselence nenokāps lejā ēdamistabā? — viņš jautāja.
— Nē, nē, mēs visi kopīgi ēdīsim šepat pie kamīna.
— Monsicur mani ļoti iepriecina. Lūk, še būs vīns.
— Topāzs, — noteica Bosīrs, pacēlis pudeli pret sveces liesmu.
— Piesēdiet, priekšnieka kungs, kamēr mans sulainis uzklāj galdu.
Dikorno apsēdās.
— Kuru dienu pienāca pēdējās depešas? — jautāja sūtnis.
— Dienu pirms jūsu… pirms Jūsu Ekselences priekšgājēja aizbraukšanas.
— Tā, tā, un vai telpas atrodas labā stāvoklī?
— O, jā, monsicur!
— Nav nekādu naudas grūtību?
— Cik zinu — nē.
— Vai nav parādu?.. Sakiet droši. Ja arī tādi būtu, mēs sāksim maksāt. Mans priekšgājējs ir krietns muižnieks, un es par viņu esmu galvojis maksāt.
— Dievs pasarg! Tas monsicur nemaz nebūs jādara. Nu jau būs trīs nedēļas, kopš visi kredīti ir nokārtoti un vēl otrā dienā pēc ekssūtņa aizbraukšanas pienāca simttūkstošs livru.
— Simttūkstoš livru! — priecīgi un pārsteigti iesaucās Bosīrs un Manucls.
— Zeltā, — precizēja Dikorno.
— Zeltā, — atkārtoja sūtnis, sekretārs un kambarsulainis.
— Tādā kārtā, — teica Bosīrs, ar pūlēm valdīdams savu uztraukumu, — kasē atrodas…
— Simts tūkstoši un trīs simti divdesmit astoņas livras — sekretāra kungs.
— Nav daudz, — vienaldzīgi tcica Manucls, — bet par laimi Viņas Majestāte ir nodevusi mūsu rīcībā pietiekami plašus naudas līdzekļus. Es jau jums teicu, mīļais, — viņš vērsās pie Bosīra, — ka mums Parīzē šis un tas pietrūks.
— Izņemot tās lietas, par kurām Jūsu Eksclcncc jau iepriekš ir parūpējusies, — godeienīgi atbildēja sekretārs.
Pēc kancelejas priekšnieka svarīgā paziņojuma sūtniecības personāla garastāvoklis kļuva pavisam labs.
Lieliskas vakariņas, kurās pasniedza lasi, milzīgus vēžus, dažādus cepešus un desertu, sakāpināja portugāļu augstmaņu līksmību līdz augstākajai pakāpei.
Dikorno, kas jutās kā savās mājās, ēda par desmit spāņu grandiem un neslēpa savai priekšniecībai, cik labi francūzis no Scntonorē ielas prot novērtēt oportu, heresu un citus vīnus.
Monsicur Dikorno pateicā Dievam, ka tas viņam devis tādu sūtni, kas vairāk ciena franču nekā portugāļu valodu, un labāk bauda portugāļu nekā franču vīnus. Viņš peldēja tai svētlaimības sajūtā, ko smadzenēm sagādā piepildīts un pateicīgs vēders, kad monsicur Sūza to pasauca un žēlīgi atļāva viņam iet pie miera.
Dikorno piecēlās un streipuļodams sāka taisīt reveransus, uzdurdamics drīz vienam, drīz otram priekšmetam, kas tam, likās, lipa klāt kā lapas ērkšķu krūmam, kamēr beidzot viņš izkļuva uz ielas.
Bosīrs un dons Manucls nebija tik čakli skatījušies glāzē, lai tūlīt būtu jāliekas gultā.
Vispirms arī kambarsulainim bija jāietura vakariņas, ko „komandors", sekodams sūtņa un viņa sekretāra paraugam, nekavējās izdarīt.
Nākamās dienas darbības plāns jau bija gatavs. Pārliecinājušies, ka šveicars ir devies pie miera, mūsu trīs biedri sāka pamatīgāk iepazīties ar pils iekšējo iekārtu.