Nākamajā dienā jau no paša rīta, pateicoties Dikorno aktivitātei, sūtniecības telpas pamodās no sava letarģiskā miega. Kancelejā tika sakārtoti rakstāmgaldi, biroji, rakstāmgaldu piederumi un papīri. Sētā zirgi ncpacictīgi mīņājās uz bruģa, un, kur vēl vakar valdīja pamestība un klusums, šodien visur kūsāt kūsāja dzīvība.
Apkaimi drīz vien aplidoja vēsts, ka naktī ieradusies augsta persona — Portugāles sūtnis.
Šīs baumas, kas modināja uzticību pret mūsu trim afēristiem, zināmā mērā turēja tos pastāvīgās bažās.
Un, patiesi, Krona un Bretcila policistiem un aģentiem bija ausis vienmēr vaļā, un viņi arī šādā gadījumā sargājās tās aizvērt. Un savas Argusa acis tic neaizvēra arī tad, kad runa bija par Portugāles diplomātu kungiem.
Bet dons Manucls aizrādīja Bosīram, ka droši un noteikti uzstājoties, policijai tuvākajās astoņās dienās neradīsies nekādas aizdomas, kas vēl pēc astoņām dienām būs kļuvušas jau par noteiktu pārliecību. Tādā kārtā apmēram desmit dienu laikā nekas nevarēja traucēt sabiedrības darbību, kas izdevīgā gadījumā jau varēja būt beigusi visas savas operācijas nākamajās sešās dienās.
Jau sārtojās rīta blāzma, kad divas īrētas kalcšas ieveda pils sētā deviņu slaistu vezumu, kuriem vajadzēja spēlēt sūtniecības personāla lomu.
Bosīrs tos drīz vien izvietoja, vai, pareizāk sakot, ievadīja viņu pienākumos. Viens tika nolikts pie kases, otrs arhīvā, un trešais aizvietoja šveicaru, kuru atlaida pats Dikorno, uzdodams tam par iemeslu portugāļu valodas neprašanu. Un tā, lūk, pili bija ieņēmis šis garnizons, kam to vajadzēja aizsargāt pret ziņkārīgajiem ārējiem ienaidniekiem.
Policija vislielākā mērā ir bezspēcīga pret tiem, kas pārzina politiskus noslēpumus.
Ap pusdienas laiku dons Manuels, alias Sūza, eleganti ģērbies, iekāpa ļoti pieklājīgā karietē, ko par 500 livrām mēnesī bija noīrējis Bosīrs, samaksādams pusmēnesi uz priekšu.
Sava sekretāra un kambarsulaiņa pavadībā viņš devās uz Bēmera un Bosāndža veikalu.
Kancelejas priekšniekam bija pavēlēts, kā jau līdz šim sūtņu maiņas starplaikā, kārtot parastās sūtniecības darīšanas, kā, piemēram, pasu, atlīdzību un pabalstu lietas, ar to aizrādījumu, ka algas izmaksājamas un rēķini kārtojami vienīgi ar ikreizēju sekretāra piekrišanu.
Šie kungi gribēja saglabāt neskartus tos simttūkstošus livru, kas bija visas šīs operācijas pamatu pamats.
Sūtņa kungam pateica, ka galma juvelieri dzīvojot Skolas krastā, kur tie nonāca vienos pēc pusdienas.
Kambarsulainis bikli pieklauvēja pie juveliera durvīm, kas bija aizslēgtas ar varenām atslēgām un apsistas ar lielām platgalvu naglām, tā ka atgādināja cietuma durvis.
Amatnieka gaume bija šīs naglas novietojusi tā, lai iznāktu vairāk vai mazāk patīkams raksts. Tikai jāpiebilst, ka nekad ne zāģis, ne svārpsts vai kalts nebūtu varējis ieurbties šinī kokā, neizlauzdams zobus uz kāda dzelzs gabala.
Pavērās aizrežģots lodziņš un kāda balss jautāja kambarsulainim pēc viņa vajadzības.
— Portugāles sūtnis vēlas runāt ar Bēmcra un Bosāndža kungiem, — atbildēja kambarsulainis.
Pirmajā stāvā parādījās kāds cilvēks, un drīz vien uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi. Durvis atvērās.
Cienīgi, lēnā gaitā dons Manucls izkāpa no karietes.
Monsicur Bosīrs jau bija pasteidzies izkāpt pirmais, lai pasniegtu Viņa Ekselencei roku.
Cilvēks, kas tik steidzīgi devās pretī abiem portugāļiem, bija pats Bēmers, kas, dzirdēdams piebraucam karieti, bija pavēries pa aizrežģoto logu, un, izdzirdis vārdu sūtnis, bija steidzies lejā pa kāpnēm, lai Viņa Ekselencei nebūtu uz to jāgaida.
Kamēr dons Manuels kāpa augšā pa kāpnēm, juvelieris plaši un gari atvainojās.
Monsicur Bosīrs ievēroja, ka aiz viņiem kāda paveca, bet spēcīga un plecīga kalpone rūpīgi aizslēdza visas atslēgas, kādu pie āra durvīm bija liels vairums.
Juvelieris, redzēdams, ka monsieur Bosīrs ar pētošu uzmanību novēro šo akciju, pasteidzās piebilst:
— Piedošanu, monsieur, bet mēs savā nelaimīgā arodā bieži tiekam apdraudēti, tāpēc arī esam paraduši arvien uzmanīties.
Dons Manuels joprojām palika pilnīgi vienaldzīgs. To redzēdams, juvelieris atkārtoja to pašu frāzi, ko Bosīrs bija noklausījies ar piekrītošu smaidu. Bet arī otrreiz sūtnis nepamirkšķināja nc acu.
— Piedošanu, sūtņa kungs, — vēlreiz atsāka juvelieris mazliet apjucis.
— Viņa Ekselence nerunā franciski un jūs nesaprot, — teica Bosīrs, — bet es viņam tūdaļ pārtulkošu jūsu atvainošanos, ja vien jūs pats, monsicur, nerunājat portugāliski.
— Nē, monsicur, nē.
— Tad es runāšu jūsu' vietā.
Un Bosīrs noburbināja dažus portugāļu vārdus, uz kuriem dons Manuels tāpat portugāliski kaut ko atbildēja.
— Viņa Ekselence, grāfs Sūza, Viņa Ļoti Ticīgās Majestātes sūtnis, žēlīgi pieņem jūsu atvainošanos un uzdod man informēt, vai tas būtu taisnība, ka jums esot dimanta kaklarota?
Bēmers pacēla galvu un paskatījās Bosīrā ar tādu skatienu, kas liecināja, ka viņš prot novērtēt savus klientus.
Bosīrs ar īsta diplomāta māku izturēja šo pārbaudi.
— Jā, dimantu kaklarota, — lēni teica juvelieris, — ļoti skaista kaklarota.
— Tā pati, ko jūs piedāvājāt Francijas karalienei, — piebilda Bosīrs, — un par kuru Viņas Ļoti Ticīgā Majestāte ir dzirdējusi stāstām?
— Vai kungs ir kāds sūtniecības atašejs? — jautāja Bēmers.
— Paša sūtņa privātsekretārs, monsicur.
Dons Manucls bija cienīgi atsēdies krēslā un apskatīja šīs glīti iekārtotās istabas panno gleznojumus.
Sēna vizuļoja skaistajā pavasara saulē un papeles, kuru rūsganie zari jau metās maigi zaļgani, šūpoja tos pār atkušņa saduļķotās upes straujajiem ūdeņiem.
Apskatījis panno gleznojumus, dons Manuels sāka vērot apkārtnes panorāmu.
— Monsieur, — tcica Bosīrs, — man liekas, jūs nedzirdējāt visu, ko es jums teicu.
— Kā jūs to domājat, monsieur? — jautāja juvelieris, apmulsis no Bosīra skarbā toņa.
— Es redzu, monsicur juvelier, ka Viņa Ekselence top nepacietīgs.
— Piedošanu, monsicur, — nosarcis atbildēja juvelieris, — bet rotu es varu rādīt tikai mana kompanjona klātbūtnē.
— Nu tad, monsicur, lieciet pasaukt jūsu kompanjonu.
Šai mirklī pienāca dons Manucls un ar vēsu augstprātību, kas tam piešķīra īsti dižciltīgu raksturu, viņš kaut ko portugāliski teica savam sekretāram, kas vairākkārt godbijīgi palocījās.
Tad viņš uzgrieza muguru un, atkal piegājis pie loga, turpināja savus novērojumus.
— Monsicur, Viņa Ekselence teica, ka gaidot nu jau desmit minūtes un ka neesot paradis gaidīt, arī karaļa pieņemšanas telpās ne.
Bēmers palocījās un parāva zvaniņa auklu.
Pēc vienas minūtes istabā ienāca kāds cilvēks. Tas bija Bēmera kompanjons Bosāndžs.
Dažos vārdos Bēmers tam bija visu paskaidrojis.
Bosāndžs savukārt palūkojās uz abiem portugāļiem un palūdza Bēmeram viņa atslēgu, lai atvērtu šķirstu.
„Liekas, ka godīgi cilvēki tāpat uzmana viens otru, kā mēs zagļi," nodomāja Bosīrs.
Pēc desmit minūtēm monsicur Bosāndžs atgriezās, nesdams vienā rokā rotu kārbiņu, bet otru bija paslēpis zem sava apģērba. Bosīrs skaidri saskatīja izspiežamies zem tā divu pistoļu siluetus.
— Dariet, ko ziniet, — svarīgi noteica dons Manuels, — bet šie tirgotāji mūs drīzāk uzskata par laupītājiem nekā par sūtņiem.
Un pie šiem vārdiem viņš uzmanīgi palūkojās abiem juvelieriem sejā, lai uztvertu mazāko vaibstu spēli, kas liecinātu, ka viņi saprot portugāliski.
Nekas nebija redzams, bet parādījās tik brīnišķīga dimantu kaklarota, ka tās mirdzums apžilbināja acis.
Juvelieri vislielākā paļāvībā pasniedza kastīti donam Manuelam, kas tūdaļ nikni iesaucās:
— Monsieur, — vērsās viņš pie sava sekretāra, — sakiet šiem nelgām, ka ir nepiedodami tirgotājam citus turēt par muļķiem. Es viņiem prasu dimantus, bet viņi man parāda stikliņus. Sakiet viņiem, ka cs žēlošos Francijas ministriem un savas karalienes vārdā likšu iemcsl Bastīlijā šos nekauņas, kas uzdrošinājušies piemuļķot Portugāles sūtni.
Bosīram nemaz nevajadzēja visu pārtulkot, jo sūtņa sejas izteiksme runāja pārāk skaidru valodu.
Bēmers un Bosāndžs, viens ar otru sacensdamics, steidzās atvainoties, paskaidrodami, ka Francijā parasts iepriekš parādīt dimantu rotu modeļus, lai apmierinātu godīgus pircējus un ncpicvilinātu zagļus.
Monsicur Sūza ar enerģisku žestu piecēlās un devās tieši uz durvīm, apjukušo tirgotāju skatienu pavadīts.
— Viņa Ekselence liek man jums pateikt, — turpināja Bosīrs, — ka viņš ir noskaities par to, ka Francijas galma juvelieri nespēj atšķirt sūtni no blēža, un tāpēc Viņa Eksclcncc atgriežas pilī.
Bēmers un Bosāndžs saskatījās un, no jauna zemu locīdamies, centās atspēkot šādu uzskatu.
Monsicur Sūza gandrīs vai uzmina viņiem uz pirkstgaliem un izgāja.
Abi tirgotāji, vēl arvien zemu noliekušies, bažīgi saskatījās.
Bosīrs lepni sekoja savam draugam.
Vecā apakšā atbultēja durvis.
— Uz sūtniecības pili Žisjēna ielā! — uzsauca Bosīrs kambarsulainim.
— Uz sūtniecības pili Žisjēna ielā! — uzsauca kambarsulainis kučierim.
Tas bija viss, ko Bēmcrs caur lodziņu dzirdēja.
— Nu, tā lieta ir izjukusi, — noņurdēja kambarsulainis.
— Nu, tā lieta ir darīta! — atbildēja Bosīrs. — Stundas laikā šie ubagi būs pie mums.
Un kariete aizripoja, it kā to būtu vilkuši astoņi zirgi.