Tagad sūtnis bija ar mieru apskatīt kaklarotu tuvāk.
Monsicur Bēmcrs to parādīja, akmeni pēc akmeņa, uzsvērdams katra skaistumu.
— Par visa kopskatu, — tcica Bosīrs, kuram Manucls kaut ko portugāliski pateica, — sūtņa kungam nav nekā ko iebilst, rota kā tāda viņu apmierina.
Kas attiecas uz atsevišķiem dimantiem, tad jau lieta vairs nav tik gluda. Viņa Ekselence ir saskaitījis kādus desmit mazliet nespodrus, iebojātus akmeņus.
— Tiešām! — iesaucās Bēmers.
— Viņa Ekselence, — turpināja Bosīrs, — ir labāks dimantu pazinējs kā jūs: Brazīlijā portugāļu augstmaņi ar tiem spēlējas kā bērni ar stikla gabaliņiem.
Un patiesi, dons Manucls ar pirkstu citu pēc cita uzrādīja vairākus dimantus, pie kam viņa apbrīnojamais pazinēja skatiens uztvēra tādus sīkumus, ko varbūt nebūtu saskatījis pat labākais lietpratējs.
— Tāda, kāda tā pašreiz ir, — tcica Bēmcrs, pārsteigts, ka tik augsts kungs ir ari smalks juvelieris, — šī rota ir skaistākais dimantu sakopojums visā Eiropā.
— Tas taisnība, — atbildēja Manucls, un uz viņa mājienu Bosīrs teica:
— Redziet, monsicur Bēmcr, lieta ir tāda: Viņas Majestāte Portugāles karaliene ir dzirdējusi par šo kaklarotu un uzdevusi Viņa Ekselencei to apskatīt un varbūt nopirkt. Viņa Ekselence ir ar dimantiem apmierināts: sakiet, par cik jūs pārdodat šo kaklarotu?
— Par miljons sešsimt tūkstošiem livru, — atbildēja Bēmers.
Bosīrs atkārtoja minēto skaitli sūtnim.
— Tas ir simttūkstoš livru par dārgu, — tcica dons Manuels.
— Monsicur, — iejaucās runā juvelieris, — pie tik vērtīga objekta nav nemaz iespējams precīzi izkalkulēt peļņu. Lai saliktu šādu rotu, vajadzēja tik daudz ceļot un meklēt, ka, ja kāds to zinātu, kā zinu es, viņš nobītos.
— Simt tūkstoš livru par dārgu, — tiepās stūrgalvīgais portugālis.
— Ja reiz monsicur tā saka, — teica Bosīrs, — tad tā ir viņa pārliecība, jo Viņa Eksclcncc nemēdz kaulēties.
Bēmers likās mazliet apjucis: nekas tā nepārliecina neuzticīgus tirgotājus, kā pircējs, kurš kaulējas.
— Es neuzdrošinos minēt kādu cenas grozījumu, kas varētu atsaukties uz mana kompanjona zaudējumiem vai peļņu, — vilcinādamies teica juvelieris.
Dons Manucls uzklausīja šo Bosīra pārtulkoto frāzi un piecēlās.
Bosīrs atdeva kārbiņu atpakaļ Bēmeram.
— Es tomēr parunāšu ar savu kompanjonu, — tcica juvelieris. — Vai jūsu Ekselence tam piekristu?
— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Bosīrs.
— Es gribu teikt, ka sūtņa kungs, ja nemaldos, piedāvā par kaklarotu miljons piecsimt tūkstoš livru.
— Jā.
— Vai Viņa Ekselence paliek pie šīs cenas?
— Viņa Ekselence nekad neatkāpjas no tā, ko reiz ir teicis, — atbildēja Bosīrs. — Bet ar to nav sacīts, ka Viņa Ekselence šad un tad nepakaulētos.
— Vai jūs, sekretāra kungs, nepadomājāt, ka man vajadzētu parunāt ar manu kompanjonu?
— O, protams, monsicur Bēmer.
— Protams, — portugāliski atbildēja dons Manuels, kad viņam pārtulkoja Bēmera frāzi, — bet arī es vēlos dzirdēt noteiktu vārdu.
— Labi, monsicur, ja mans kompanjons piekritīs šim cenas pazeminājumam, tad cs to jau iepriekš esmu pieņēmis.
— Labi.
— Tātad cena pašreiz būtu pusotrs miljons livru?
— Tā ir.
— Tad atliek tikai dabūt Bosāndža piekrišanu… — tcica Bēmers.
— Jā, katrā ziņā.
— Tagad vienīgi vēl atliek maksāšanas noteikumi.
— O, šai ziņā jums nebūs ne mazāko neērtību, — teica Bosīrs. — Kā jūs gribētu, lai jums maksā?
— Ak, — atteica Bēmcrs smiedamies, — ja skaidrā naudā būtu iespējams?
— Ko jūs saucat par skaidru naudu? — dzedri prasīja Bosīrs.
— Ak, diemžēl, es zinu, — nopūtās juvelieris, — ka nevienam nav pusotra miljona monētās.
— Un, pirmkārt, tas jums pašam, monsicur Bēmer, būtu apgrūtinoši.
— Tomēr, sekretāra kungs, es nekad nepalaistu garām izdevību saņemt skaidru naudu.
— Tas ir pilnīgi pareizi.
Un Bosīrs pagriezās pret donu Manuelu.
— Cik Jūsu Ekselence maksās skaidrā naudā monsicur Bēmeram?
— Simttūkstoš livru, — atbildēja portugālis.
— Simttūkstoš livru, — teica Bosīrs Bēmeram, — kad parakstīsim pirkšanas līgumu.
— Un kā ar pārējo? — jautāja Bēmcrs.
— Pārējais jums jāpagaida, kamēr pārveduma vekselis nonāks Lisabonā, ja vien jums nepatiktu pagaidīt, kamēr saņemam apstiprinājumu no Lisabonas.
— O, — iesaucās Bēmcrs, — mums Lisabonā ir savs korespondents, aizrakstot viņam…
— Nu, lūk, — teica Bosīrs, ironiski pasmaidīdams, — aizrakstiet un pieprasiet, vai monsieur Sūza ir maksātspējīgs un vai Viņas Majestāte karaliene ir miljons piccsimttūkstoš livru vērta?
— Monsieurl.. — apjucis iesaucās Bēmers.
— Sakiet, vai jūs pieņemat, vai vēlaties citus noteikumus?
— Tie, kurus man uzstāda sekretārs kungs, man liekas pieņemami. Kā būs ar maksāšanas termiņiem?
— Būs trīs maksāšanas termiņi, monsicur Bēmer, ikreiz pa piecsimt tūkstošiem, un tas jums būs interesants ceļojums.
— Ceļojums uz Lisabonu?
— Kāpēc ne? Saņemt pusotru miljonu trijos mēnešos ir taču šo pūļu vērts.
— Bez šaubām, bet…
— Pirmkārt, jūs ceļosit uz sūtniecības rēķina, un es vai kancelejas priekšnieks jūs pavadīs.
— Man būs jāved dimanti?
— Protams, ja vien jūs labāk negribētu, nosūtot ratus, ļaut dimantiem pašiem ceļot uz Portugāli.
— Es nezinu… man liekas… ka labāk būtu pašam ceļot… ka…
— Tādas ir ari manas domas, — tcica Bosīrs. — Mēs sastādīsim līgumu jau še, jūs to parakstīsit un nogādāsit dimantus Viņas Majestātei.
— Kas ir jūsu baņķieris?
— Nuņje Balboā un brāļi.
Dons Manuels pacēla galvu.
— Tie ir arī mani baņķieri, — viņš teica un pasmaidīja.
— Tic ir arī Viņa Ekselences baņķieri, — tcica un tāpat pasmaidīja Bosīrs.
Bēmers likās ļoti apmierināts un viņā vairs nebija palikusi ne šaubu ēna. Viņš palocījās, lai pateiktos un atvadītos.
Pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā.
— Kas vēl? — Bosīrs bažīgi jautāja.
— Tātad viss ir nokārtots? — tcica Bēmers.
— Nokārtots.
— Izņemot…
— Izņemot monsieur Bosāndža apstiprinājumu, kā mēs jau teicām.
— Izņemot vēl kādu citu gadījumu, — tcica Bēmers.
— Ahā!
— Tā, monsieur, ir ļoti delikāta lieta, un portugāļu muižnieka gods ir pārāk labi pazīstams, lai Viņa Eksclcncc saprastu, ko es domāju.
— Kāpēc šos aplinkus! Sakiet skaidri!
— Lieta ir šāda: vispirms kaklarota tika piedāvāta Viņas Majestātei Francijas karalienei.
— Kas no tās atteicās. Nu, tālāk!
— Mēs, monsicur, nekādā ziņā nevaram izlaist no Francijas šo rotu, iepriekš nepaziņojuši karalienei, jo godeienība un pilsoņa pienākums prasa, ka mēs Viņas Majestātei karalienei dodam priekšroku.
— Tā ir taisnība, — ar cieņu noteica dons Manucls. — Es gribētu, ka katrs portugāļu tirgotājs teiktu to pašu, ko Bēmers.
— Es esmu ļoti priecīgs un lepns, ka Viņa Ekselencei labpatīk man piekrist. Tātad divi paredzamie notikumi būtu šādi: Bosāndža piekrišana šiem noteikumiem un otrreizēja un galīga Viņas Majestātes Francijas karalienes atteikšanās no rotas. Lai to noskaidrotu, cs izlūdzos trīs dienas.
— No mūsu puses, — tcica Bosīrs, — simttūkstoš livru skaidrā un pārējais vekseļos. Rotas nodošana man vai kancelejas priekšniekam, kurš nu no mums brauks jums līdz uz Lisabonu pie Nuņjes Balboā un brāļiem. Galīgais maksāšanas termiņš pēc trim mēnešiem. Brīvs ceļš.
— Jā, monsicur, jā, monsieur, — tcica Bēmcrs palocīdamies.
— Pagaidiet! — portugāliski iesaucās dons Manuels.
— Kas vēl? — bažīgi jautāja Bēmers atgriezdamies.
— Par komisiju tūkstoš pistoļu vērtu gredzenu vai nu manam sekretāram, vai kancelejas priekšniekam, jūsu ceļa biedram, vai saprotat, monsicur juvelier.
— Pilnīgi pareizi, monsicur, — nomurmināja Bēmers, — šo izdevumu es jau biju paredzējis.
Un dons Manuels ar cienīgu augstmaņa žestu atlaida juvelieri.
Abi biedri palika divatā.
— Lūdzu paskaidrot man, — uzbudināti tcica dons Manuels, — kāda velna pēc jūs nelikāt viņam nodot dimantus tepat? Ceļot uz Portugāli! Vai jūs esat traks? Vai mēs nevarējām šiem tirgoņiem samaksāt še un paņemt viņu dimantus?
— Jūs savu sūtņa lomu ņemat pārāk nopietni. Neaizmirstiet, ka monsicur Bēmeram jūs vēl neesat monsicur Sūza.
— Ko jūs! Vai viņš būtu ielaidies darījumā, ja tam būtu bijušas kādas aizdomas?
— Tas var būt, ka viņš nebūtu ielaidies. Katrs cilvēks, kam ir simtpiecdcsmit tūkstoš livru, domā, ka viņš stāv pāri visas pasaules sūtņiem un karaļiem. Bet cilvēks, kas apmaina pusotru miljonu livru pret papīra lupatām, grib zināt, vai tas ir ko vērts.
— Un tad jūs, jūs, kas neprotat portugāliski, brauksit uz Portugāli!.. Es jau teicu — jūs esat traks.
— Nebūt nē. Jūs pats brauksit turp.
— O, nē! — iesaucās Manuels. — Man ir pietiekami svarīgi iemesli, lai to nedarītu, nē, nē!
— Bet es jums galvoju, ka Bēmcrs nekad neatdos savus dimantus pret papīriem.
— Ar Sūzas parakstu!
— Nu, ko cs teicu, viņš sevi uzskata par Sūzu! — iesaucās Bosīrs, ' rokas sasizdams.
— Sakiet labāk skaidri un gaiši, ka tā lieta ir izjukusi, — noteica dons Manucls.
— Nepavisam nc. Panācict šurp, monsicur komandor, — tcica Bosīrs kambarsulainim, kas parādījās durvīs. — Jūs taču zināt, ap ko lieta grozās?
— Jā.
— Jūs noklausījāties?
— Protams.
— Ļoti labi. Vai jūs arī domājat, ka esmu pieļāvis kādu muļķību?
— Es domāju, ka jums ir tūkstošreiz taisnība.
— Sakiet — kāpēc?
— Lūk, tāpēc: Bēmers katrā ziņā būtu licis novērot kā sūtniecību, tā arī pašu sūtni.
— Nu, un tad? — jautāja Manucls.
— Bet tad, kad viņam daļa naudas būs rokā, daļa pie sāniem blakus, viņam neradīsies nekādas aizdomas un viņš mierīgā prātā dosies uz Portugāli.
— Bet mēs tik tālu neiesim, sūtņa kungs, — teica kambarsulainis, — vai ne tā, monsicur Bosīr?
— Nu, re, kur puisis, kam ir galva, — teica Olīvas mīļākais.
— Bet nu izstāstiet jūsu plānu! — diezgan dzedri teica Manuels.
— Piecdesmit jūdzes no Parīzes šis pats asprātīgais puisis ar masku uz sejas parādīs mūsu pastniekam vienu vai divas pistoles: tad viņš nolaupīs mūsu dimantus, dos krietnu belzienu Bēmeram un tā lieta būs darīta.
— Tā es to lietu nesaprotu, — atbildēja kambarsulainis. — Es domāju, ka monsicur Bosīrs ar Bēmeru iekāps kuģī Bajonā, lai dotos uz Portugāli.
— Ļoti labi!
— Monsicur Bēmers, kā visi vācieši, ļoti mīl jūru un labprāt pastaigājas uz klāja. Kādā vētrainā dienā viņš iekrīt jūrā. Jāpieņem, ka līdz ar viņu būs iekritusi rota. Un kāpēc gan jūra, kas aprijusi spāņu sudraba floti, lai nepaņemtu arī dimantus par pusotru miljonu livru?
— Hm, jā, cs saprotu, — noņurdēja portugālis.
— Tā būtu laimīga ideja, — nomurmināja Bosīrs.
—, Tikai jāievēro, ka par dimantu izkrāpšanu mūs gaida Bastllija, bet par jūras parādīšanu juvelierim mūs gaida karātavas, — teica Manuels.
— Par dimantu nolaupīšanu tiksim saņemti ciet, bet par to, ka šis cilvēks noslīktu, mūs neviens neturētu aizdomās, — piebilda kambarsulainis.
— Nu, to mēs redzēsim, kad būsim tik tālu, — noteica Bosīrs. — Tagad turpināsim spēlēt mūsu lomu. Rīkosimies sūtniecībā kā īsti portugāļi, lai pēc par mums varētu teikt: „Ja arī tic nebija īsti sūtņi, tad viņi vismaz pēc tādiem izskatījās." Tas tomēr ir glaimojoši. Un tagad pagaidīsim trīs dienas.