Tas notika dienu pēc tam, kad portugāļi bija nokārtojuši savas darīšanas ar Bēmeru un trīs dienas pēc Operas balles, kurā mēs redzējām piedalāmies arī dažas no šā romāna galvenajām personām.
Montorgcila ielā, kādā pagalmā, kuru ieskāva augsta sēta, atradās neliela, bet nesamērīgi gara, nabadzīga mājiņa, kas ar saviem logu slēģiem, kuru uzdevums bija mazināt ielas troksni, atgādināja provinces dzīvi.
Kad apmeklētājs bija pārvarējis abus šķēršļus — augsto sētu un bedraino pagalmu — , viņš mājas apakšstāvā varēja jau pa pusei saskatīt kaut ko līdzīgu nelielam veikaliņam.
ŠI bija kāda diezgan pazīstama žurnālista vai, kā toreiz mēdza teikt, avīžnieka māja.
Redaktors apdzīvoja pirmo stāvu, bet apakšējā bija sakrautas laikrakstu grēdas, sakārtotas pēc numuriem. Abus pārējos stāvus apdzīvoja mierīgi ļautiņi, kas maksāja lētu īri, tāpēc, ka tiem vairākas reizes gadā bija jāpacieš skandāli, ko avīžnieka dzīvoklī sacēla gan policija, gan aizskartās privātpersonas, gan darbinieki, ar kuriem apgājās kā ar vergiem.
Šādās reizēs īrnieki aizvēra logus uz ielu, lai labāk varētu noklausīties avīžnieka nāves baiļu kliedzienos, kad tas vajāts parasti spruka ārā pa kādu sāneju uz Vcco Augustīnu ielu, kas atradās vienā līmenī ar viņa dzīvokli.
Tad atvērās un aizvērās kādas slepenas durvis un troksnis apklusa: vainīgais bija pazudis un iebrucēji stāvēja pretī četriem franču gvardes strēlniekiem, ko vccā kalpone ar steigu bija ataicinājusi no tirgus paviljona posteņa.
Šad un tad gadījās, ka iebrucēji, neatraduši nevienu, par ko izgāzt savas dusmas, ķērās pie apakšstāva papīra blāķiem: rāva, plēsa tos un, ja par nelaimi kaut kur tuvumā bija uguns, sadedzināja labu tiesu vainīgo laikrakstu.
Bet kas gan ir papīra lupatas, ja tiek prasīta avīžnieka āda?
Un tā, lūk, šo scēnu dēļ sētas mājas miers bija kļuvis par retumu.
Monsieur Reto izgāja jau no paša rīta, apstaigāja krastmalu, ielas, laukumus un bulvārus. Viņš arvien atrada visu, kas bija smieklīgs vai nepiedienīgs, atzīmēja, ātrumā uzskicēja un šo labi apstrādāto materiālu ievietoja nākamajā numurā.
Viņa laikraksts bija nedēļas laikraksts.
Tas nozīmēja, ka četras dienas monsieur Reto vāca materiālus, nākamās trīs dienās tos iespieda, un vajadzīgā brīdī viņa numurs bija gatavs.
Lapai vajadzēja iznākt tieši tai dienā, par kuru mēs runājam, septiņdesmit divi stundas pēc Operas balles, kur Olīvai tik jauki bija kavējis laiku zilais domino.
Pamodies pulkstens astoņos, monsicur Reto saņēma no savas vecās kalpones nule iespiesto numuru, kas vēl bija mitrs un oda pēc krāsas.
Viņš pārlasīja laikrakstu ar tādu pašu rūpību, kā gādīgs tēvs lūko uzrādīt sava dēla vainas vai labās īpašības.
Beidzis lasīt, viņš teica:
— Aldegonde, šis te patiesi ir jauks numurs, vai esi jau lasījusi?
— Vēl nē, — atbildēja vecā, — vispirms pastrēbšu zupu.
— Ar šo numuru es esmu apmierināts, — tcica avīžnieks, izstiepdams no nabadzīgās guļvietas savas kalsnās rokas.
— Jā, bet vai jūs zināt, ko runāja spiestuvē? — jautāja vccā.
— Nu, ko tad?
— Ka šoreiz noteikti jums no Bastilijas vairs neizbēgt.
Reto piecēlās sēdus un mierīgi tcica:
— Aldegonde, Aldegonde, uzvāri man kārtīgu zupu un neiejaucies literatūrā!
— O, arvien vēl tas pats vecais, — norūca vccā, — nekaunīgs un pārdrošs kā zvirbulis.
— No šīsdienas numura ienākumiem cs tev nopirkšu auskarus, — teica avīžnieks, tīstīdamies savā apšaubāma baltuma palagā. — Vai daudz eksemplāru jau ir pārdoti?
— Vēl neviens un, ja tas tā turpināsies, tad mani auskari būs aizgājuši gar degunu. Vai jūs atceraties vēl to labo numuru par monsieur Brolī: vēl nebija pagājušas divas stundas, kad jau bija pārdoti simts eksemplāru.
— Un man vajadzēja trīs reizes mukt uz Veco Augustīnu ielu, — atbildēja Reto, — pēc katra skandāla cs dabūju drudzi. Šie militāristi ir brutāli ļaudis.
— No tā es nāku pie slēdziena, — turpināja vecā, — ka šīs dienas numurs nebūs to vērts, ko tas.
— Nu, lai, — teica Reto, — toties man nebūs tik daudz jābēg un cs varēšu mierīgi ēst savu zupu. Vai tu zini, Aldegonde, kāpēc?
— Nudien nezinu, monsicur.
— Tāpēc, ka tai vietā, lai uzbruktu atsevišķai personai, es uzbruku veselai šķirai, jo neuzbruku vairs kādam virsniekam, bet karalienei.
— Karalienei! Lai slavēts Dievs! — nomurmināja vccā. — Tad jums nav ko bīties. Ja jūs uzbrūkat karalienei, tad jūs sagaida triumfs, tad jūs pārdosit visus numurus un cs tikšu pie auskariem.
— Zvana! — iesaucās Reto, mezdamies atpakaļ gultā.
Vecā ieskrēja veikalā, lai saņemtu pircēju. Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās ar priekā starojošu seju.
— Tūkstoš eksemplāru, — viņa tcica, — tūkstoš eksemplāru uzreiz. Lūk, tas ir pieprasījums!
— Uz kādu vārdu?
— Es nezinu.
— Tas jāuzzina, pasteidzieties!
— O, mums ir laika diezgan: nav nieka lieta noskaitīt, salocīt un iesaiņot tūkstoš eksemplāru.
— Es tev saku — steidzies drīzāk un paprasi kalpotājam… Vai tas ir kāds kalpotājs?
— Nē, tas ir komisionārs, pēc izrunas — kāds overnietis.
— Labi, iztaujā to un paprasi, kurp viņš šos numurus nes.
Aldegonde nekavējās: koka trepes nočīkstēja zem viņas druknajām
kājām un viņas balss skanēja cauri dēļu sienai. Komisionārs atbildēja, ka laikraksti viņam esot jānodod Jaunajā Scntžila ielā, Purvos, grāfam Kaliostro.
Avīžnieks aiz prieka palēcās tā, ka gandrīz vai ielauza gultu. Tad viņš piecēlās un devās pats palīdzēt pie iesaiņošanas. Šos darbus izpildīja vienīgs komijs, kas līdzinājās izbadējušai ēnai un bija plānāks par apdrukāto papīru. Tūkstoš eksemplārus uzlika uz overnieša nesamiem āķiem un tas, salīcis zem savas nastas, pazuda aiz vārtiem.
Reto nosēdās, lai uzrakstītu nākamajam numuram aizrādījumu par šā numura kolosālajiem panākumiem un veltītu dažas rindas augstsirdīgajam labvēlim, kas politiskā pamfleta dēļ paņēma tūkstoš eksemplāru. Monsieur Reto jau apsveica sevi ar tik laimīgu iepazīšanos, kad no jauna sētā nošķindēja zvaniņš.
— Vēl tūkstoš eksemplāru, — iesaucās Aldegonde, apreibusi no pirmajiem panākumiem. — Ak, monsicur, tas nav nekāds brīnums: ja tiek sadots austrietei, tad visa pasaule ir gatava piekrist.
— Klusāk, Aldegonde! Klusāk! Nerunā tik skaļi. Austriete ir apvainojums, kas mani varētu novest Bastīlijā, kā tu jau man pareģoji.
— Kā tad paliek, — pikti noprasīja vccā, — vai viņa ir vai nav austriete?
— Tas ir tāds vārds, ko mēs, žurnālisti, esam palaiduši pasaulē, bet to nevajag izkladzināt.
Zvans noskanēja jau otrreiz.
— Ej, paraugies, Aldegonde, cs domāju, ka tic vis nebūs laikraksta pircēji!
— Un kāpēc jūs tā domājat? — jautāja vecā aizejot.
— Es nezinu, bet man liekas, ka pie vārtiem stāv ķāds šaubīga izskata cilvēks.
Tomēr Aldegonde gāja atvērt.
Monsicur Reto to vēroja visai uzmanīgi, kas arī saprotams, ņemot vērā visu to, ko par šo kungu un viņa klientūru jau esam teikuši.
Aldegonde atvēra kādam vienkārši ģērbtam cilvēkam, kas apjautājās, vai varētu runāt ar laikraksta redaktoru.
— Kas jums būtu sakāms? — mazliet neuzticīgi jautāja Aldegonde.
Un viņa nedaudz pavēra vārtus, būdama gatava tos aizcirst mazāko
briesmu gadījumā.
Cilvēks pašķindināja ķešā naudu. Šī metāla skaņa nomierināja vecās sirdi.
— Es ierados, — viņš tcica, — samaksāt par tiem tūkstoš šīsdienas laikraksta eksemplāriem, ko paņēma grāfam Kaliostro.
— Ja tā tas ir, tad nāciet vien iekšā!
Svešais ienāca pa vārtiņiem, bet viņš vēl nebija paguvis tos aizvērt, kad kāds otrs apmeklētājs, jauns, stalts un cienīgs pēc izskata, tos pieturēja, teikdams:
— Atļaujiet, monsicur.
Un, vairāk nekā neteicis, viņš ieslīdēja pakaļ maksātājam, ko bija sūtījis grāfs Kaliostro.
Pcļņaskārā Aldegonde, ko tā bija apbūrusi monētu skaņa, atsteidzās pie sava kunga.
— Viss iet lieliski, — viņa tcica, — lūk, picci simti livru no tūkstoš eksemplāru noņēmēja.
— Saņemsim tos ar cicņu, — teica Reto, pārfrāzēdams Larivā viņa jaunākajā darbā.
Un viņš uzvilka diezgan glītus rītasvārkus, ko tam aiz labdarības, vai pareizāk sakot, aiz bailēm bija uzdāvājusi Digazo kundze, no kuras avīžnieks, kopš viņas pēdējā skandāla ar žokeju Estli, saņēma daudz un dažādu dāvanu.
Ienāca grāfa Kaliostro cilvēks, atvēra mazu maisiņu ar sešlivru monētām un noskaitīja simtu, likdams divpadsmit mazās kaudzītēs.
Reto uzmanīgi pārskaitīja un apskatīja, vai naudas gabali ir veseli.
Pārliecinājies, ka rēķini saskan, viņš pateicās, pakvitēja un ar laipnu smaidu atvadījās no maksātāja, apjautādamies, kā klājas grāfam Kaliostro.
Naudas atnesējs pateicās kā par parastu komplimentu un aizgāja.
— Sakiet grāfam, — nosauca tam vēl pakaļ Reto, — ka esmu gatavs viņam pakalpot pie pirmās vajadzības, un sakiet vēl, lai viņš ir pilnīgi mierīgs, cs protu glabāt noslēpumu.
— Tas nebūs vajadzīgs, — svešais atbildēja, — grāfs Kaliostro ir pilnīgi neatkarīgs: viņš netic magnētismam, viņš smejas par Mesmēru, kas ar savas amforas propagandu pelna kabatas naudu.
— Labi, labi, — nomurmināja kāda balss aiz durvīm, — mēs gādāsim, lai arī uz grāfa Kaliostro rēķina var pasmieties.
Un monsicur Reto redzēja ienākam savā istabā kādu personu, kas tam likās vēl šaubīgāka nekā pirmā.
Kā mēs jau teicām, tas bija jauns, spēcīgs cilvēks. Tikai jāšaubās, vai monsicur Reto piekristu mūsu domām par viņa cienīgo izskatu.
Monsicur Reto likās, ka viss viņa skatiens un izturēšanās ir draudīga.
Un patiesi — kreiso roku viņš bija atbalstījis uz zobena, bet labo — uz spieķa roktura.
— Ar ko es varētu jums pakalpot? — jautāja Reto ar savādām trīsām, kas viņam uznāca katrā neērtā gadījumā.
Un tā kā šādi gadījumi bija diezgan bieži, tad Reto nācās bieži trīcēt.
— Vai jūs esat monsicur Reto? — jautā svešais.
— Reto Vilets.
— No Vijetas?
— Jā, monsicur.
— Avīžnieks?
— Tas pats.
— Šā raksta autors? — dzedri noprasīja svešais, izvilcis no ķešas vēl gluži svaigu šārīta numuru.
— Es neesmu šā raksta autors, bet tā publicētājs, — tcica Reto.
— Labi, tas ir gluži viens un tas pats: ja jums ari nebija dūšas to uzrakstīt, jums tomēr ir pieticis nekaunības to publicēt.
— Es saku, nekaunības, — dzedri atkārtoja svešais, — jo kā muižnieks cs turu par savu pienākumu ievērot pieklājības robežas arī šinī alā. Bet to, ko es teicu, nevajag saprast burtiski, tāpēc ka tas neizsaka manas domas. Ja es gribētu atklāt savas domas, es teiktu: tas, kurš uzrakstījis šo artiķcli, ir nelietis, un tas, kurš to publicējis, ir nožēlojams nelga.
— Monsicurl — nobālis iesaucās Reto.
— Ak, sasodīts, kas par neķītru lietu! — turpināja jaunais cilvēks, ar katru vārdu vairāk iekaisdams. — Bet nu uzklausiet, paskvilist, katrai lietai savs laiks: nupat jūs dabūjāt naudu, bet tagad dabūsit ar spieķi.
— O, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās Reto.
— Ko mēs redzēsim? — īsi un strupi noprasīja jaunais cilvēks, kas pēc šiem vārdiem devās virsū savam pretiniekam.
Bet tam šī nebija pirmā šāda veida izskaidrošanās. Viņš zināja visus caurumus savās mājās, un viņam vajadzēja tikai apgriezties, lai iespruktu pa mazām durtiņām, aizcērtot tās iebrucēja deguna priekšā, tad sasniegt kādu blakustelpu, no kuras kādas citas durvis izgāja tieši uz pazīstamo Veco Augustīņu ielu.
Nonācis tur, viņš bija drošībā, jo tur tas atrada nelielus vārtiņus, kuros vienmēr bija iekšā atslēga un, atslēdzis tos, viņš likās projām, ko nagi nes.
Bet šī diena nabaga avīžniekam bija īstu bēdu diena, jo tai brīdī, kad viņš jau satvēra atslēgu, tas pa spraugu pamanīja kādu citu vīrieti, kas viņam uztraukumā likās milzīgs kā Hērakls un, ieņēmis nekustīgu, draudošu pozu, likās, uz viņu jau gaidīja, tāpat kā Hcsperīdu pūķis uz zelta ābolu zagļiem.
Reto gribēja mesties atpakaļ, bet jaunais cilvēks ar vienu kājas spērienu bija iztriecis durvis un steidzies tam pa pēdām un tagad, kad Reto, ieraudzīdams postenī otru vīru, kas arī bija bruņojies ar spieķi un zobenu, bija apstājies, jaunajam cilvēkam atlika tikai izstiept roku, lai viņu satvertu.
Reto atradās starp divām ugunīm, vai pareizāk sakot, starp diviem spieķiem. Viņš bija ieslēgts mazā, tumšā, klusā pagalma nostūrī, kas aiz mājas piegūla glābējiem vārtiņiem, pa kuriem viņš būtu varējis izkļūt uz Veco Augustīņu ielu un, ja ccļš būtu svabads — drošībā un brīvībā.
— Monsicur, es jūs lūdzu, palaidiet mani, — teica Reto jaunajam cilvēkam, kas apsargāja vārtiņus.
— Monsicur, — iesaucās jaunais cilvēks, kas dzinās pakaļ Reto, — aizturiet šo nelieti.
— Tas esat jūs, monsicur Tavernī! — iesaucās Šarnī, kas pirmais bija uzmeklējis Reto no Montorgeila ielas puses.
Abiem diviem, lasot no rīta laikrakstu, bija ienākusi prātā viena un tā pati ideja, jo abu sirdis mājoja vienas un tās pašas jūtas. Un, nezinādami viens par otra nodomu, abi bija ķērušies pie šīs idejas īstenošanas.
Tas ir, doties pie avīžnieka, prasīt no viņa gandarījumu un, ja viņš atsacītos, to ar spieķi krietni pārmācīt.
Bet viens otru ieraudzīdami, tie sajuta zināmu nepatiku, jo katrs redzēja otrā, kas bija vadījies no tām pašām jūtām, savu sāncensi.
Tāpēc arī picci vārdi „Tas esat jūs, monsicur Tavernī!" Šarnī mutē skanēja diezgan īgni.
— Es pats, — atbildēja Filips ar tādu pašu akcentu un paspēra dažus soļus uz avīžnieka pusi, kas lūdzoši izstiepa rokas caur vārtiem. — Tas esmu es, bet man liekas, ka esmu drusku nokavējies. Lai nu kā, ja arī jūs nebūtu tik laipns atvērt man vārtiņus, tad cs vismaz asistēšu pie šīs izrēķināšanās.
— Izrēķināšanās? — izbijies nomurmināja avīžnieks, — izrēķināšanās, ko jūs kungi runājat! Jūs taču negribēsit mani nožņaugt?
— O, — iesaucās Šarnī, — tas būtu par daudz.
— Nē, monsicur, mēs jūs nežņaugsim, mēs jūs vispirms iztaujāsim un tad jau vēlāk redzēsim. Jūs taču, monsicur Tavernī, atļausit, ka es ar šo cilvēku izrēķinos pēc sava prāta?
— Protams, monsicur, — atbildēja Filips, — jūs pirmais atnācāt un jums ir priekšroka.
— Jūs, tur, stājieties pie sienas un nekustieties! — uzsauca Šarnī avīžniekam, pamezdams pateicības žestu Filipam. — Tātad, jūs, monsicur, atzīstaties, ka esat uzrakstījuši un publicējuši pret karalieni šo, kā jūs to saucāt, humoresku, kas šorīt parādījusies jūsu laikrakstā?
— Monsicur, tā nav vērsta pret karalieni.
— Ak, tā tik vēl trūka!
— Ak, monsicur, jūs vēl esat ļoti pacietīgs, — tcica Filips, aiz sētas griezdams zobus.
— Esat bez rūpēm, — atbildēja Šarnī, — drusku pagaidīsim, šis nelga nekā nezaudēs.
— Jā, — nomurmināja Filips, — bet es arī gaidu savu kārtu.
Šarnī nekā neatbildēja, bet vērsās pie nelaimīgā Reto.
— Etcnautna, tas ir apgriezts Antuancte… O, nemaz neliedzaties, monsieur… Tā būtu tik taustāma blēdība, ka tai vietā, lai jūs nopērtu vai nogalinātu uz vietas, cs jums tūdaļ norautu ādu pār acīm. Atbildiet skaidri un gaiši, ko cs jums prasu! Vai jūs esat vienīgais šā pamfleta autors?
— Es nevienu neizdodu, — atbildēja Reto saslicdamics.
— Labi, tas liecina, ka jums ir līdzzinātājs. Un tas katrā ziņā būs tas pats, kas paņēma šā smērējuma tūkstoš eksemplārus, šis, kā jūs nupat vēl to nosaucāt, grāfs Kaliostro. Labi. Kad jūs būsit samaksājis par sevi, pienāks reize ari grāfam samaksāt.
— Monsicur, ak monsicur! es viņu nevainoju, — gaudoja Reto, bīdamies nokļūt starp šo abu cilvēku dusmām, neskaitot Filipu, kas bāls aiz niknuma stāvēja pie vārtiem.
— Bet, — turpināja Šarnī, — tā kā jūs cs sagrābu pirmo, tad jūs arī pirmais maksāsit.
Un viņš pacēla spieķi.
— Ak, monsicur, — brēca Reto, — ja man būtu zobens!
Šarnī nolaida spieķi.
— Monsicur Filip, — viņš tcica, — cs jūs lūdzu, aizdodiet šim blēdim jūsu zobenu.
— O, nē, šim nelietim cs negribu dot savu godīgo zobenu. Ja jums nepietiek ar jūsu spieķi, tad še būs vēl manējais. Diemžēl citādi cs nc jums, ne viņam nevaru izpalīdzēt.
— Tikai ne spieķi! Sasodīts! — iesaucās Reto izmisis, — ziniet, monsicur, ka es esmu muižnieks.
— Tad aizdodiet jūsu zobenu man, — tcica Šarnī Filipam, bet savējo nometa pie kājām nobālušajam avīžniekam. — Es ccru, ka man tam vairs nebūs jāpieskaras.
Šoreiz Filipam nebija ko iebilst. Viņš izvilka savu zobenu un pa vārtu spraugu pasniedza Šarnī.
Šarnī palocījies to saņēma.
— Ak, tu esi muižnieks, — teica viņš, vērsdamies pie Reto, — tu esi muižnieks un tu raksti par Francijas karalieni tādas nelietības!.. Labi, paccl zobenu un pierādi, ka tu esi muižnieks!
Bet Reto nekustējās: varēja domāt, ka viņam ir tikpat bail no zobena, kas gulēja pie kājām, kā no spieķa, kas nupat bija pacēlies pār viņa galvu.
— Velns un elle! — iesaucās Filips, izvests no pacietības, — atveriet man vārtus!
— Piedošanu, monsicur, — atbildēja Šarnī, — mums ir norunāts, ka šis cilvēks vispirms būs manā rīcībā.
— Tad pasteidzieties drīzāk beigt, jo cs gribu drīzāk sākt!
— Es esmu izmantojis visus līdzekļus, pirms nonācu pie šā pēdējā,— teica Šarnī, — jo pēc manām domām izdalīt spieķa sitienus ir gandrīz tikpat nepatīkami, kā tos saņemt. Bet tā kā monsicur vairāk ciena spieķa sitienus nekā zobena dūrienus, tad es tam pakalpošu pēc viņa vēlēšanās.
Tiklīdz viņš to bija izteicis, kāds skaļš Reto kliedziens pavēstīja, ka Šarnī no vārdiem pārgājis pie darbiem. Pirmajam sitienam sekoja vēl vairāki spēcīgi cirtieni un pēc katra sekoja Reto bļāvieni, kuru stiprums atbilda pāridarījumam.
Uz šiem kliedzieniem atskrēja vccā Aldegonde, bet viņas vaimanām Šarnī piegrieza tikpat maz vērības, kā viņas kunga brēkai.
Beidzot Šarnī, piekusis no pēršanas, apstājās un Reto, piekusis no pēriena, novēlās gar zemi.
— Nu, monsieur, — teica Filips, — vai jūs pabeidzāt?
— Jā, — atbildēja Šarnī.
— Tad atdodiet, lūdzu, manu zobenu, kas jums tik un tā nebija vajadzīgs, un atveriet man vārtus.
— Monsicurl monsicur! — lūdzās Reto, tagad uzskatīdams par savu aizstāvi to, kurš nupat bija ar viņu izrēķinājies.
— Jūs taču saprotat, ka cs nevaru atstāt šo kungu aiz vārtiem, — tcica Šarnī, — man viņam ir jāatver.
— Ak, tā ir slepkavība! — iesaucās Reto. — Klausieties, nogaliniet mani ar jūsu zobena cirtienu, lai drīzāk visam ir beigas!
— O, tagad jūs varat būt drošs, — atbildēja Šarnī, — esmu pārliecināts, ka monsicur jūs pat neaiztiks.
— Un jums ir taisnība, — ar augstprātīgi nicinošu skatienu noteica Filips, ienākdams pa vārtiem. — Man nav nekādas patikas. Jūs esat dabūjis pērienu un ar to līdz „Non bis in idem", kā saka juridiskā formula, pagaidām pietiks. Bet vēl atliek pārējie laikraksta numuri un tie ir noteikti jāiznīcina.
— Pilnīgi pareizi! — iesaucās Šarnī, — jūs redzat, ka labāk ir būt diviem nekā vienam. Es to nudien būtu aizmirsis, bet kā tas nācās, monsicur Tavernī, ka jūs gadījāties pie šiem vārtiem?
— Lūk, kā, — atteica Filips. — Es iecirknī apjautājos par šā nelieša paņēmieniem. Man izdevās uzzināt, ka viņš laižoties lapās, tiklīdz kāds ķeroties tam pie krāgas. Tad cs painteresējos, kādā veidā šī aizbēgšana notiek, un nodomāju, ka, nenākot pa ielas, bet pa šiem sētas vārtiņiem un tos aizslēdzot, cs notveršu lapsu viņa alā. Tā pati ideja ir ienākusi arī jums prātā, bet tā kā jūs bijāt veiklāks, jūs neesat paguvis saņemt informāciju tik labi kā es. Jūs ienācāt pa galvenajām durvīm, un viņš jums būtu izsprucis, ja laimīgā kārtā cs jau nebūtu bijis priekšā.
— Es par to esmu ļoti priecīgs! Nāciet, monsicur Tavernī… Šim nelgām mūs jāaizved uz viņa spiestuvi.
— Mana spiestuve nav še, — tcica Reto.
— Meli! — draudoši iesaucās Šarnī.
— Nē, nē, — iesaucās Filips, — jūs redzat, viņam ir taisnība, salikums jau ir izjaukts. Tagad atliek tikai izdevums un tam vajaga būt visam, atskaitot grāfam Kaliostro pārdotos eksemplārus.
— Nu, tad viņš šo izdevumu lai saplēš mūsu acu priekšā.
— Lai viņš to sadedzina, tā būs drošāk.
Un Filips, pieņēmis šo gandarījumu, sagrāba Reto aiz pleca un stūma uz veikaliņa pusi.