Aldegonde, izdzirdusi sava kunga kliedzienus un atrazdama vārtus noslēgtus, bija devusies pie gvardiem.
Bet kamēr viņa vēl nebija atgriezusies, Filips un Šarnī bija paguvuši ar pirmajiem laikraksta numuriem aizkurt uguni un svieda tanī visus pārējos eksemplārus, kas gaiši uzliesmoja.
Abi atriebēji jau ķērās pie pēdējiem eksemplāriem, kad pie pagalma vārtiem parādījās Aldegonde līdz ar gvardiem, kurus pavadīja vesels bars ziņkārīgu pļāpu un slaistu.
Kad uz priekšistabas grīdas nodārdēja pirmie musketu klaudzieni, pēdējais eksemplārs bija sadedzis.
Par laimi Filips un Šarnī zināja ceļu, ko tiem savā neuzmanībā bija parādījis Reto; viņi izmantoja slepeno eju, aizslēdza durvis, izgāja pa mazajiem vārtiņiem uz Veco Augustīņu ielu, ar dubultapgriezienu noslēdza vārtiņus, bet atslēgu iemeta pirmajā notekā, kas gadījās ceļā.
Pa to laiku Reto, kļuvis brīvs, kliedza:
— Palīgā! laupītāji! slepkavas! Bet Aldegonde, pamanījusi logā kurošās krāsns atspulgu, sauca, ka degot.
Gvardi ienāca istabā. Bet tā kā jaunie cilvēki bija aizgājuši un uguns izdzisusi, viņi neturēja par vajadzīgu turpināt meklēšanu un, atstājuši Reto, kas lika uz muguras degvīna un kampara kompreses, viņi atgriezās savās sardzes telpās.
Bet pūlis, kas bija daudz ziņkārīgāks nekā gvardi, līdz pusdienai *apsēda monsicur Reto sētu, cerēdams, ka varbūt vēl atkārtosies šārīta scēna.
Aldegonde savā izmisumā zaimoja Marijas Antuanctcs vārdu, saukādama to par Austrieti, un cēla vai debesīs grāfu Kaliostro, dēvēdama to par rakstnieku aizstāvi.
Kad Šarnī un Tavernī bija izkļuvuši uz Veco Augustīņu ielas, Šarnī tcica:
— Monsicur, tagad, kur mūsu soda ekspedīcija ir beigusies, vai es drīkstu cerēt uz to prieku, jums kaut kādā veidā pakalpot?
— Tūkstošreiz paldies, monsicur, to pašu es gribēju jautāt jums.
— Pateicos, man šodien Parīzē ir sevišķas darīšanas, kas man prasīs gandrīz visu dienu.
— Man gluži tāpat, monsieur.
— Tad atļaujiet no jums atvadīties un vēlreiz pateikties par to godu un laimi, kas man gadījās, jūs sastopot.
— Atļaujiet man izteikt jums to pašu komplimentu un aizrādīt, ka mana patiesā vēlēšanās būtu, lai viss, kā dēļ jūs šodien esat Parīzē, jums uz vislabāko izdotos.
Un abi šie cilvēki, smaidot ļoti pieklājīgi, atvadījās, kaut gan itin viegli varēja redzēt, ka visi šie pieklājības vārdi nāca tikai no lūpām, nevis no sirds.
Atvadījušies, viņi pagriezās katrs uz savu pusi: Filips devās uz bulvāri, bet Šarnī — upes virzienā.
Abi viņi, divi vai trīs reizes atskatījās, kamēr beidzot pazaudēja viens otru no acīm. Tad Šarnī, kurš, kā jau mēs teicām, aizgāja uz upes pusi, nogriezās pa Borepēra ielu, no Borepēra ielas viņš iegriezās Renāra ielā, tad Lielo Kaucēju ielā, Zanrobēra ielā, Ganu ielā, Anžū ielā, Kāršu ielā, Svētās Katrīnas, Svētā Anastasija un Svētā Ludviķa ielā.
Tad viņš devās uz leju pa Svētā Ludviķa ielu un pagriezās uz Jaunās Scntžila ielas pusi.
Bet tuvojoties tai, viņš ievēroja kādu jaunu cilvēku, kurš nāca augšā pa Svētā Ludviķa ielu un kurš tam likās pazīstams. Divi vai trīs reizes viņš it kā šaubīdamies apstājās, bet drīz vien viņa šaubas izgaisa: pretimnācējs bija Filips.
Filips savukārt bija gājis pa Monkonsē ielu, Lāču ielu, Svētā Lācara, Bēniņu ielu, Grāfa Miķeļa, Veco Odrictas, Bruņotā Vīra un Rožu ielām, pagājis garām Lamonjona pilij un iznācis uz Svētā Ludviķa ielas Svētās Katrīnas Pulka ielas stūrī.
Un tagad abi jaunie cilvēki atradās Jaunās Sentžila ielas galā.
Abi apstājās un skatījās viens otrā ar tādu skatienu, no kura skaidri bija redzamas viņu domas.
Un arī šoreiz viņu domas pilnīgi sakrita: abi tic bija nākuši prasīt gandarījumu Kaliostro.
Sastopoties abiem šc, par to vairs nebija ne mazāko šaubu.
— Monsicur Šarnī, — tcica Filips, — es jums atstāju pārdevēju, jūs varētu man atkal atstāt pircēju. Es jums ļāvu pastrādāt ar spieķi, ļaujiet man pastrādāt ar zobenu.
— Monsicur, — atbildēja Šarnī, — jūs man parādījāt šo laipnību tikai tāpēc, ka es ierados pirmais, ne jau nu cita iemesla dēļ.
— Jā, bet še, — teica Tavernī, — es ierados vienā laikā ar jums, un jau no paša sākuma gribu aizrādīt, ka še jums vairs nedošu tādas priekšrocības.
— Un kas jums saka, ka cs jums tādas prasu, es aizstāvēšu savas tiesības, tas ir viss.
— Bet kādas tad, pēc jūsu domām, ir šīs tiesības, monsicur Šarnī?
— Pieprasīt, lai monsicur Kaliostro sadedzina tos tūkstoš eksemplāru, ko viņš nopirka no šā nelieša.
— Bet atceraties, monsicur, ka tas biju cs, kam pirmajam ienāca prātā sadedzināt tos Montorgeila ielā.
— Labi, jūs tos esat sadedzinājis Montorgeila ielā, bet Jaunā Sentžila ielā es tos likšu saplēst.
— Monsieur, man jums diemžēl visā nopietnībā jāatgādina, ka cs vēlos pirmais nokārtot savu lietu ar grāfu Kaliostro.
— Viss, ko cs, monsicur, jūsu labā varu darīt, ir uzticēt šo lietu pašam liktenim. Es pasviedīšu gaisā luidoru un, kurš no mums vinnēs, būs pirmais.
— Pateicos, monsicur, bet man vispār ir maz laimes un varbūt arī šoreiz man būs tā nelaime zaudēt.
Un Filips paspēra soli uz priekšu.
Šarnī to aizturēja.
— Tik vienu vārdu, monsicur, — viņš teica, — un es ceru, ka mēs sapratīsimies.
Filips strauji pagriezās. Šarnī balsī bija kaut kas draudīgs un tas viņam patika.
— Ak, — viņš teica. — Nu, lai būtu tā.
— Ja mēs, lai izšķirtu jautājumu, pie grāfa Kaliostro, vispirms dosimies uz Buloņas mežu, tas vilksies ļoti ilgi, cs to it labi zinu. Bet man liekas, ka tikai šādā veidā var izšķirt mūsu domstarpības. Viens no mums, jādomā, paliks ccļā, bet tam, kurš atgriezīsies, nebūs vairs nc ar vienu jārēķinās.
— Patiesi, monsieur, jūs nolasāt manas domas, — atbildēja Filips, — tas izšķirs visu. Vai jūs man gribētu norādīt, kur mēs satiksimies?
— Ja jums, monsicur, mana sabiedrība nav pārāk nepanesama, tad…
— Atvainojiet?
— Tad mēs varētu nemaz ncšķirtics. Es liku manai karietei gaidīt mani Karaļa laukumā un tas, kā zināt, ir tikai dažus soļus no šejienes.
— Un jūs man tanī dotu vietu?
— Un kā vēl, ar lielāko prieku!
Abi jaunie cilvēki, kas pēc pirmā acu uzmetiena nojauta viens otrā sāncensi un pie pirmās izdevības sanāca naidā, lieliem soļiem devās uz Karaļa laukumu. Padelamila ielas stūrī viņi ieraudzīja Šarnī karieti.
Ncpapūlēdamics aiziet līdz tai, viņš pamāja sulainim. Kariete piebrauca. Šarnī palūdza Filipu iekāpt un kariete aizbrauca Elizejas lauku virzienā.
Pirms iekāpšanas karietē, Šarnī uzrakstīja mazu zīmīti un lika savam sulainim to aiznest uz viņa dzīvokli.
Šarnī zirgi bija labi rikšotāji un nebija vēl pagājusi pusstunda, kad viņi jau bija sasnieguši Buloņas mežu.
Kad Šarnī bija pamanījis piemērotu vietu, viņš lika kučierim apturēt.
Laiks bija jauks, gaiss mazliet dzestrs, bet saule jau izvilināja gaisā pirmo vijolīšu un mežmalā plaukstošo pliederu smaržas.
Cauri pērnā gada kritušajām lapām spraucās zāle, un smilgas šūpoja savas bārķstainās galotnes, bet pāri mūru drupām dzeltenās lefkojas lieca savas smaržīgās galviņas.
— Kā jums liekas, monsicur Tavernī, vai nav skaists laiks pastaigai? — jautāja Šarnī.
— Patiesi skaists laiks, monsicur!
Un abi izkāpa.
— Dofēn, brauc projām! — tcica Šarnī savam kučierim.
— Monsicur, — ieminējās Tavernī, — varbūt nebija īsti pareizi, ka jūs aizsūtiet projām savu karieti: vienam no mums tā varētu noderēt atgriežoties.
— Vispirms, monsicur, — teica Šarnī, — diskrēciju, pilnīgu diskrēciju par visu šo lietu. Tiklīdz to atklāsim kādam sulainim, tad rīt jau tā būs galvenais sarunu temats visā Parīzē.
— Kā jums tīk, monsicur, bet šis lāga vīrs, kas mūs atveda šurp, droši vien jau ir nopratis, ap ko lieta grozās. Šie ļaudis pārāk labi pazīst muižnieku paražas, lai nešaubītos, ka tādos gadījumos, kad tie liek sevi vest uz Buloņas vai Vensēnas, vai Satorī mežu, tas nav tikai vienkārši pastaigas dēļ. Tāpēc cs atkārtoju: jūsu kučieris tik un tā zina, ap ko lieta grozās. Pieņemsim, ka viņš pašreiz vēl nekā nezina. Tomēr viņš redzēs vai nu mani, vai jūs ievainotu, varbūt pat nodurtu un, kaut arī mazliet vēlāk, sapratīs, kas ir noticis. Tāpēc, vai nebūtu labāk viņu aizturēt, lai aizvestu to no mums, kas pats nevarēs aiziet, nekā palikt jums, vai atstāt mani še bez palīga mežā?
— Jums taisnība, monsicur, — atbildēja Šarnī.
Tad pagriezies pret kučieri, viņš uzsauca:
— Dofēn, apturiet! Jūs gaidīsit uz mums šepat!
Dofēns jau bija noģidis, ka viņu sauks atpakaļ: viņš nebija mudinājis zirgus un to vēl bija iespējams sakliegt.
Dofins apturēja zirgus un, tā kā viņš, kā to jau paredzēja Filips, bija nopratis, kas še notiks, pagriezās uz sēdekļa tā, lai caur puskailo koku zariem varētu noskatīties asiņainajā spēlē, kurā viņa kungs bija viens no aktieriem.
Pamazām Filips un Šarnī iedziļinājās mežā un pēc piecām minūtēm viņus tik tikko vairs varēja saskatīt zilganajā dūmakā, kas nogula līdz apvārsnim.
Filips, kas gāja pirmais, drīz vien atrada kādu četrstūrainu laukumiņu, kur zeme bija sausa un cieta un kurš brīnišķīgi labi noderēja tam nolūkam, kādā viņi bija ieradušies.
— Nezinu, kādas ir jūsu domas, monsicur Šarnī, — teica Filips, — bet man liekas, ka šī vieta ir laba.
— Lieliska, monsieur, — atbildēja Šarnī, nomezdams svārkus.
Arī Filips nometa zemē cepuri un svārkus, un izvilka zobenu.
— Monsieur, — tcica Šarnī, kura zobens vēl atradās makstī, — kuram katram citam es teiktu: „Kavalier, sakiet tikai vienu vārdu, ja arī nc atvainošanos, tad kādu laipnību, un mēs būtu labākie draugi… bet jums, drošprātim, kas atgriežas no Amerikas, no zemes, kur tik labi prot cīnīties… jums es to nevaru…"
— Arī es, — atbildēja Filips, — kuram katram citam teiktu: „Monsicur, varbūt cs attiecībā pret jums neesmu bijis korekts". Bet jums,
drošsirdīgajam jūrniekam, kura varoņdarbu viņvakar apbrīnoja viss galms, jums, monsicur Šarnī, cs nekā cita nevaru teikt, kā tikai: „Grāfa kungs, parādiet man to godu un stājieties pozīcijā."
Grāfs palocījās un izvilka savu zobenu.
— Monsieur, — teica grāfs, — man liekas, ka mēs ne viens, ne otrs neesam īsti skaidrībā par mūsu strīda patiesajiem iemesliem.
— Es jūs nesaprotu, monsicur grāf, — atteica Filips.
— O, gluži otrādi, monsieur, jūs mani saprotat un pie tam vēl ļoti labi. Tā kā jūs nākat no zemes, kur nav parasts melot, jūs, sacīdami, ka mani nesaprotot, nosarkāt.
— Sargies! — iesaucās Filips.
Zobeni sakrustojās.
Jau pirmajā gājienā Filips juta, ka viņš ir daudz pārāks par savu pretinieku. Tomēr šī pārliecība nedivkāršoja viņa sparu, bet, likās, padarīja to pilnīgi vienaldzīgu.
Sī pārākuma apziņa ļāva Filips saglabāt visu viņa aukstasinību un drīz vien viņa spēle kļuva tik mierīga, it kā viņš būtu paukošanās zālē un zobena vietā viņam rokā būtu rapieris.
Filips pagaidām tikai aizstāvējās, un kaut gan cīņa jau ilga kādu minūti, viņš vēl nebija devis nevienu cirtienu.
— Jūs mani saudzējat, monsieur, — tcica Šarnī, — vai drīkstu zināt, kāpēc?
Un maskēdams kādu ātru māņu kustību, viņš uzbruka Filipam.
Bet viņš ar pretsitienu, kas bija vēl straujāks, atsita viņa zobenu un dūriens bija gājis secen.
Kaut gan Tavernī pretsitiens bija aiznesis Šarnī zobenu sāņus, viņš tomēr nedomāja izmantot šo mirkli uzbrukumam.
Šarnī taisīja vēl vienu izlēcienu, bet Filips to atsita ar vienkāršu parādi, un Šarnī bija spiests žigli atkāpties izejas stāvoklī.
Šarnī bija jaunāks un daudz straujāks. Viņam palika kauns, redzot pretinieka mieru un jūtot, ka pašam asinis verd, viņš gribēja salauzt šo pretinieka mieru.
— Es jau jums teicu, monsieur, ka mēs ne viens, ne otrs neesam skaidrībā par mūsu ķildas īstajiem iemesliem.
Filips klusēja.
— Es jums pateikšu īsto iemeslu: šis strīdus nāk no jums un jūs esat tā iesācējs, jūs greizsirdības dēļ meklējāt šo ķildu.
Filips neatbildēja.
Jo mierīgāks bija Tavernī, jo vairāk iekarsa Šarnī.
— Klausieties, — viņš sauca, — kādu spēli jūs spēlējat, monsieur Tavernī? Vai jūs gribat nogurdināt manu roku? Tā būtu kalkulācija, kas nav jūsu cienīga. Velns lai parauj! Nu, noduriet mani, ja varat, vai vismaz noduriet mani, kārtīgi aizstāvēdamies!
Filips papurināja galvu.
— Jā, monsicur, — viņš tcica, — jūsu pārmetums man ir pelnīts: es meklēju ķildu, es rīkojos nepareizi.
— Par to tagad, monsicur, nav vairs runa: jums ir zobens rokā. Izmantojiet to citai vajadzībai, nevien tikai aizstāvoties, vai arī, ja jūs man neuzbrūkat labāk, tad vismaz aizstāvieties sliktāk.
— Monsicur, — atkārtoja Filips, — man ir tas gods jau otru reizi jums aizrādīt, ka esmu kļūdījies un to tagad nožēloju.
Bet Šarnī bija pārāk iekaisis, lai saprastu sava pretinieka labvēlību — viņš to uzskatīja par apvainojumu.
— Ak! — teica Šarnī, — es saprotu: jūs gribat izlikties pret mani augstsirdīgs. Tas, lūk, ir tas āķis. Vai tā nav, kavalier? Un tad šovakar vai rīt jūs pastāstīsit dažai daiļai dāmai, ka esat ar mani sastapies divkaujā un uzdāvinājis man dzīvību.
— Grāfa kungs, — tcica Filips, — man liekas, ka jūs patiesi sākat zaudēt jēgu.
— Jūs gribējāt nodurt monsicur Kaliostro, lai izpatiktu karalienei, vai ne tā? Un lai vēl vairāk izpatiktu karalienei, jūs gribat nogalināt arī mani, bet tikai ar izsmieklu.
— Lūk, tas jau bija par daudz, — iesaucās Filips, saraukdams pieri,— šis vārds pierāda, ka jūsu sirds nav tik cēla, kā es to biju iedomājies.
— Nu labi, tad caurduriet šo sirdi! — teica Šarnī, atsegdamies tieši tai brīdī, kad Filips taisīja izlēcienu.
Zobens noslīdēja gar sāniem, atvērdams asiņainu vagu zem Šarnī smalkā audekla krekla.
— Beidzot cs esmu ievainots! — Šarnī priecīgi iesaucās. — Ja nu es vēl tagad jūs noduru, tad būšu nospēlējis skaistu lomu.
— Pietiek, — noteikti tcica Filips. — Jūs, monsicur, patiesi esat traks. Mani jūs nenogalināsit un jūsu loma būs pavisam vulgāra, jo jūs būsit ievainots bez jēgas, bez iemesla, un mēs paši nezināsim, kāpēc esam cīnījušies.
Te Šarnī no priekšas tik ātri dūra, ka šoreiz Filips to tikai ar mokām atvairīja, bet, atsitis Šarnī cirtienu, viņš ar nākamo vēzienu aizsvieda pretinieka zobenu desmit soļus no cīņas vietas.
Tūdaļ viņš devās turp un ar papēdi pārlauza zobenu.
— Monsicur Šarnī, — viņš tcica, — jums nemaz man nevajadzēja pierādīt, cik jūs esat vīrišķīgs. Jūs mani laikam ļoti nosodāt, ka cīnījāties pret mani ar tādu niknumu?
Šarnī neatbildēja, viņš acīmredzot kļuva bālāks.
Filips nogaidīja dažas sekundes, lai sagaidītu no tā vai nu atzīšanos, vai noliegšanu.
— Nu redziet, monsieur, — viņš teica, — liktenim ir labpaticis, ka mēs topam ienaidnieki.
Šarnī sagrīļojās. Filips piesteidzās, lai to atbalstītu, bet grāfs atstūma viņa roku.
— Pateicos, — viņš tcica, — cs ccru sasniegt manu karieti.
— Tad ņemiet vismaz šo mutautiņu, lai apturētu asinis.
— Labprāt.
Un viņš paņēma mutautiņu.
— Atspiedieties uz manu roku, monsicur. Pie pirmā akmeņa, jūs šādi grīļodamies, paklupsit un kritiens sagādās jums gluži nevajadzīgas ciešanas.
— Zobens ir ķēris tikai miesu, — teica Šarnī. — Krūtīs cs nekā nejūtu.
— Jo labāk, monsicur.
— Es ccru drīz izveseļoties.
— Vēl jo labāk, monsicUr. Bet ja jūs gribat pasteidzināt šo izveseļošanos, lai atsāktu cīņu, tad cs brīdinu jūs, ka grūti nāksies jums uzskatīt mani par savu ienaidnieku.
Šarnī gribēja ko teikt, bet vārdi apklusa tam uz lūpām: viņš sagrīļojās un Filips tik tikko vēl paguva to uztvert savās rokās.
Tad viņš to pacēla kā bērnu un paģībušu aiznesa līdz viņa karietei.
Dofēns, kas pa koku starpu bija visu redzējis, steidzās pabraukt pretī, tā saīsinādams ceļu.
Šarnī tika novietots karietē, un viņš ar galvas mājienu pateicās Filipam.
— Brauciet soļos, kučier! — teica Filips.
— Un jūs, monsicur? — nomurmināja ievainotais.
— O, nebēdājiet par mani.
Un savukārt palocījies, viņš aizvēra durvis.
Filips noskatījās, kā kariete lēnām aizbrauca un pazuda kādas alejas līkumā, tad viņš pa taisnāko ceļu devās uz Parīzi.
Vēl pēdējo reizi atskatījies, viņš ieraudzīja, ka nu kariete neuzņēma ceļu uz Parīzi, kā viņš, bet nogriezās uz Versaļu un drīz vien pazuda aiz kokiem. Un Filipam pēc dziļas pārdomas no sirds dziļumiem izlauzās šie četri vārdi:
— Viņai tā būs žēl!